VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Saruna ar grafikas mākslinieku K.Butleru – par viņa mākslu, par patiesuma meklējumiem un to, par ko plašākā sabiedrībā skaļi nemēdz runāt [14.03.2014. 08:42] Anna Salmiņa–Salma, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente Atklāta, tieša un nedaudz rupja saruna ar grafikas mākslinieku K.Butleru (kā jaunais mākslinieks šobrīd sevi lūdz dēvēt, izvairoties no vārda lietošanas, jo to viņš tuvākajā laikā plāno mainīt). | ||||||||||||||
| Tieši tāda arī ir viņa māksla, kuras centrā ir cilvēks un tā tumšākajās zemapziņas dzīlēs (iespējams) noslēptās pataloģijas, tabu tēmas, par kurām plašākā sabiedrībā runāt nav pieņemts. Caur savu daiļradi viņš krasi vēršas pret aizspriedumiem un formālu pieeju mākslai kā objektam. Tā vietā viņš vēlas panākt, lai skatītājs sāk vairāk domāt. K.Butlers ne tikai ilustrē grāmatas, bet pats raksta tām tekstu – viņa darbos saturs valda pār formu. 2010. gadā viņš ieguvis balvu „Zelta ābele” nominācijā dzeja, par labāko dzejas grāmatas vāka dizainu. 2013. gadā viņš beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļu ar diplomdarbu „Piens”, kas vēl februārī bija apskatāms “Rīgas mākslas telpā”, izstādē „Grafika-S”. Ar K.Butleru sarunājamies e-pastā, jo šobrīd viņš atrodas Mančestrā, kur Mančestras Metropolitēna universitātē studē ilustrāciju un animāciju. Sarunas teksts ir rediģēts minimāli, atstājot jūtamu mākslinieka valodai raksturīgo pipariņu. Anna Salmiņa–Salma: Vai tas ir kas konkrēts, ko gribi skatītājam pateikt ar savu darbu palīdzību, vai vēlies ļaut pašam tos interpretēt? K.Butlers: Jā, principā, katrs darbs kaut ko saka. Svarīgi ir, lai skatītājs darbu uztver ne tikai vizuāli, bet arī tekstuāli. Mūsdienu vidē cilvēks ir aizmirsis grāmatas vērtību, tāpēc arī pie lieliem darbiem, kas nav grāmata, ir jābūt paskaidrojošajam tekstam, kas atrisina darba ideju. Ir feini ļaut vaļu interpretācijai, bet bieži vien tā ir ļoti konservatīva, ar darba radītāja personiskās dzīves pieredzi saistīta ideja, kas ir neliela nepatiesība. Un personalizācija mani šad tad kaitina. | ||||||||||||||
 K.Butlers. Homophobia. Digitālā druka. 200x333 cm. Riga. 2012 | ||||||||||||||
| A.S.: Kas ir tavu darbu galvenā ideja? K.B.: Principā mana ideja par mākslas darbu ir parādīt cilvēku un tā domāšanu, ņemot par palīgu tādu materiālu, kā medicīna, seksuālās pataloģijas, psiholoģija. Man ir teikuši, ka darbi ir tik negatīvi un drūmi, pasaulē taču ir tik daudz tā jau neglītu lietu, kāpēc nevar rādīt kaut ko skaistu – tauriņus, puķes, mežu. Uz to, man šķiet, ir bezjēdzīgi atbildēt, jo zinu, ka cilvēkam patīk pierādīt savu taisnību. Tieši tāpēc, manuprāt, ir svarīgi parādīt arī neestētisko vidi, to kas ir zem virsējā slāņa. Par piemēru, ja skaties uz Monē Magoņu lauku, novērtē cik skaists tas ir, un pie tā apstājies, tā būtu nedaudz kā melošana sev. Neticu, ka nav bijusi ne reize kad kāds putns, lidodams pāri, nepietaisīja magonēs. Un tas jau vien norāda uz to, ka tās magones slēpj sūdus, tieši tāpat kā estētiskais cilvēks. Es neaizliedzu interpretāciju no skatītāja puses, bet ir svarīgi savu ziņu likt saprast pašam skatītājam. Un to, kāds ir viņa verdikts, tas man jau vismazāk interesē. A.S.: Attiecībā uz tavu komentāru par skaistumu mākslā, man prātā nāk kāda grāmata, ko nesen lasīju. Tajā ir izteikta doma, ka cilvēks mākslā meklē to, kā viņam trūkst. T.i. – cilvēkam, kurš sajūsminās par skaistu, harmonisku mākslas darbu, iekšēji šī harmonija trūkst. Kāds ir tavs komentārs attiecībā uz šādu ideju par skaisto mākslā? K.B.: Tik nopietnu jautājumu galīgi negaidīju. Estētiskais manos darbos ir, šķiet, pēdējais, par ko domāju. Var jau būt, ka cilvēki meklē to, kā tiem pietrūkst - apzināti vai neapzināti. Tie, kam ir galīgs izmisums, meklē Dievu. Daži atrod pašu sevi par skaistu, egocentrisku un narcistisku esam un spogulis kļūst par viņu labāko draugu. Cenšos būt neitrāls attiecībā pret katra cilvēka ideāliem, par skaisto un neglīto, un pieļauju varbūtības jebkurā idejā. Un par savu ideju man patīk runāt ar cilvēkiem, kuri nav tendēti uz savu ideju kā vienīgo un patieso. | ||||||||||||||
 K.Butlers. Twins. Sietspiede. 59x65 cm. Riga. 2011 | ||||||||||||||
| No otras puses es domāju – varbūt viņi meklē to, kas viņiem trūkst, bet noteikti slēpj to, kas viņiem sevī riebjas, nepatīk, vai no kā ir bail. Parok to nedaudz dziļāk kaut kur resnajā zarnā vai kaut kur pie apendicīta noslēpj. Bet varbūt iemesls kāpēc rodas žultsakmeņi ir tieši tas neforšais, ko cilvēks noslēpj sevī, un piever acis, melojot sev. Par to, ka viss taču ir kārtībā un esmu laba persona. Bet pienāk situācija, kad tie mēsli uzpeld. Es noteikti, atdarinot, ko citi varbūt sauktu par čerņu, nedomāju to kā kaut ko tādu, kas man pietrūkst. Es nealkstu pēc zoofīliskām, dendrofīliskām izpausmēm. Man vairāk patīk to, citreiz pat sauktu par murgu, dzirdēt no cilvēkiem apkārt. Dažreiz pat paliek slikti un tad ir jāatpūšas no tā, ko apkārt dzird un redz. Tad vajag paklausīties labu mūziku, aizbraukt uz kalniem, lai pats nenojūgtos. Es pilnīgi apzinos, ka melns un balts ir visos, pat pašā. Jautājums ir kā to problēmu atrisini tu pats. Kopumā ņemot, es neieteiktu uzreiz skriet uz vietējo galeriju meklēt balansu katru reizi, kad jūties nestabils. Varbūt sākumā aizej pie psihiatra, psihoterapeita, psihologa, un kad būsi nostabilizējies personā tad aizej uz galeriju. A.S.: Un ko tu pats meklē mākslā, citu mākslinieku darbos? K.B.: Es pat īsti nezinu, pašreiz esmu nomaldījies. Četrus gadus veicot pētījumus medicīnā un skatoties materiālus par cilvēka psihi un sērijveida slepkavām, es sapratu, ka man ir nedaudz jāatpūšas un jāpadara kaut kas, kā tu minēji, balansam. Jāpazīmē stabulētāji un sportisti un vēl visādi, kas vismaz vizuāli izskatās stabili cilvēki. Man svarīgi ir tikai realitāte mākslā. Noteikti nemeklēju mākslā darbus, kas saka, "nu es tur uztaisīju sava vīra portretu, jo jutos tā un šitā, un centos saprast, ko parasts cilvēks domā par mākslu, nu caur nemākslinieka prizmu”. Tas viss izklausās pilnīgā pakaļā un fiziski no tādiem filosofiskiem apcerējumiem paliek slikti, vemt gribās. To es nemeklēju citu mākslinieku darbos. Ja tu dari darbu, dari to labi un roc dziļi, nevis centies apspēlēt kaut kādus virspusējus vēja izpirstus domu gājienus, un kaut ko plivinies pārgudros terminos. Noteikti gribas redzēt ideju darbos, kas tiek radīti. Jā, tas ir svarīgi. | ||||||||||||||
 K.Butlers. book ’Les Cafard‘. Digitālā druka. 18x23 cm. Riga. 2011 | ||||||||||||||
| A.S.: Varbūt pastāsti nedaudz par darbiem "Twins", "Homophobia" un "Pope Pius XII”. Tajos visos "apspēlēts" vīrieša ķermenis, pastāsti, kāpēc tieši tādā veidā. K.B.: "Twins’’ bija viens no pirmajiem darbiem, šķiet, kad biju sācis pētījumus medicīnā. Noskatījos dokumentālo kino par dvīņiem, kurā bija teikts, ka dvīņi ir anomālija, un tas nav dabiski. Darbos pēc torsa varētu šķist, ka tie ir vīrieši, bet dzimums nav norādīts. Kājstarpes aizšūšana ir spriedums par dvīņiem kā nedabisku parādību, kas man savukārt šķiet interesanta. No personiskā viedokļa, es pieņemu, ka tas ir evolucionārs solis cilvēka attīstībā. Mani tas fascinē, sevišķi identiskie dvīņi. Bet saistībā ar šo tēmu es tālāk neesmu neko pētījis, iespējams, būtu jāatgriežas pie tās, lai uzzinātu ko mazliet vairāk. Darbā "Homophobia” ir runa par homoseksuālismu. Homofobam, pirmais, kas nāk prātā šajā sakarā, parasti ir divi vīrieši, kuri nodarbojas ar seksu. Nekad divas sievietes. Un, runājot par gejiem, nekad netiks pieļauta doma par divām lesbietēm, nodarbojamies ar seksu. Heteroseksuāls vīrietis spļaudās par diviem sava dzimuma pārstāvjiem, bet pornogrāfiska rakstura materiālos kaifo par divām sievietēm. Man rodas jautājums, cik homofobiskais heteroseksuālis ir akurāts savos spriedumos un cik heteroseksuāls viņš ir?! Man nepatīk, ka cilvēki nepieiet šai tematikai racionāli. Viņi runā par lietu, domājot, ka visu zina, bet neko vairāk par dialogu ar savu homofobu draugu baru nespēj racionāli izspriest. Tādā vidē neeksistē otra variants, tur ir viens spriedums, kas ir absurds. Vemt gribās. Un cilvēku zināšanai, homoseksuālisms ir orientācija, nevis garīga slimība. Ja paskatās vārdu homoseksuālis un heteroseksuālis salīdzinājumu, tiem ir vienādas beigas. Tādā gadījumā, ja homoseksuālisms ir slimība, tad arī heteroseksuālisms ir slimība. Nevar klasificēt un spriest par cilvēku pēc tā orientācijas. Es saprotu, ka iespējams tādā Latvijā, vēl divas desmitgades es ar to varu kā pret sienu galvu sist, bet kaut kad jau pārmaiņām jānotiek. Es negrasos mainīt uzskatus, bet ja tas sāk likt domāt vienam cilvēkam tas jau ir daudz. | ||||||||||||||
 K.Butlers. Pope Pius XII. 2013 | ||||||||||||||
| "Pope Pius XII” ir viens no maniem pēdējiem darbiem. Te ir neliela atkāpe no medicīnas, tas ir vairāk vēsturiska rakstura stāsts, kas vēsta par Nacistiskās Vācijas un 40. gados Vatikānā esoša pāvesta Pija XII darbībām. Kaut gan Vatikāns bija pasludinājis neitrālu pozīciju, un ar Nacistisko Vāciju bija vienošanās, ka neviens neiejauksies otra darīšanās, pāvests, pieļauju, apzinājās, ka rīkojas nepareizi. Viņš, gribēdams glābt savu pakaļu, nevienu reizi savā uzrunā radio ēterā neminēja teroru pret ebrejiem kā tautu. Tikai sacīja, ka Eiropu ir piemeklējis liels ļaunums. Pāvests zināja tos ebreju vārdus un uzvārdus, kas tika izsūtīti no Itālijas uz Vācijas koncentrācijas nometnēm, un pat tad publiski nerīkojās.. Idejiski, rokas bāzējs ir pāvests, un tas otrs, kuram bāž roku, ir pati Nacistiskā Vācija. Tā rīkojoties, pāvests glābj savu dzīvību bet sūta nāvē simtiem citu dzīvību. A.S.: Trīs ļoti dažādas tēmas. Bet, ja tev būtu iespēja mainīt/ietekmēt tikai vienu lietu, parādību, uzskatu, kas tas būtu? Un vai tu vispār vēlētos to darīt? Man šķiet, ka māksliniekam ir diezgan liela ietekme uz auditoriju – ja neko vairāk, tad vismaz liek domāt vai meklēt atbildes uz kādiem jautājumiem.. K.B.: Ja man būtu iespēja ietekmēt vienu lietu, tā noteikti būtu restartēt cilvēci. Nē, diktators es negribu būt. Restartēt, lai visi tie nesmukumi neeksistētu. Tas nozīmē to, ka man, iespējams, vairs nebūtu darba, jo nesmukumi ir tas, ko es mēdzu attēlot darbos. Bet stipri šaubos, ka es paliktu bez idejām. Sistēmā vienmēr var atrast kādu netīru lietu, kļūdu. | ||||||||||||||
 K.Butlers. book ’Les Cafard‘. Digitālā druka. 18x23 cm. Riga. 2011 | ||||||||||||||
| Man jautājumu uzdod darbi, kurus es, ja godīgi, nesaprotu. Par piemēru var ņemt to pašu Polloku. Viņa darbos es neredzu nekādu jēgu un tādi darbi, man šķiet, ir vistīrākais profesionālais diletantisms. Polloks, iespējams, nav pats sliktākais. Tur ārā ir radīti daudz šausmīgāki darbi. Tos, kas tur baigi analizē un sajūsminās par kaut ko ņigu ņegu samālētu, satraipītu es nespēju saprast. Tas laikam ir kaut kas, ar ko man būtu jāpastrādā pašam sevī. Ja nemaldos, Amerikā bija mākslinieks, kas uz audekliem krāsu šķieda, to no sākuma ievadot savā taisnajā zarnā, izraisot caureju. Kaut kas Pollokisks tur noteikti sanāca, bet veids, kā tas tika pasniegts ir kaut kas unikāls. Tas jau vien piesaista mani pie tāda darba. A.S.: "book "Les Cafard"" – pastāsti kaut ko par to… K.B.: No franču valodas – prusaks. Kādreiz turēju mājdzīvniekus, Madagaskaras prusakus. Kukainis, kurš spētu izdzīvot pat atombumbas katastrofā. Filmās prusakam ir netīrā miskastnieka loma, raksturojot cilvēka netīro dabu. Bet darbs ir viens no pirmajiem, kurā teksts ir arī paša rakstīts. Vairāk ilustratīvs materiāls pieaugušajiem, bet ar nedaudz sarkasmu un ironiju. Kad mums grāmatu grafikā bija jātaisa grāmata, man šķita svarīgi radīt darbu, ko tu vari pēc tam realizēt. Tas nozīmē, paša radīts vizuālais materiāls. Tikpat svarīgs ir arī paša radīts teksts. Tieši prusaka gadījumā teksts ir apkopots, ņemot informāciju no cilvēkiem, kas tev ir apkārt. Bez nopietna konteksta, ikdienas muļķību tērzēšana. | ||||||||||||||
 K.Butlers. Aklā saules aptumsums. Akrils. 50,8x 40,6 cm. 2014 | ||||||||||||||
| A.S.: Arī savu diplomdarbu, kas bija apskatāms izstādē "Grafika-S" "Rīgas mākslas telpā", tu esi veidojis līdzīgā veidā. K.B.: Mans bakalaura darbs bija grāmata ar nosaukumu "Piens”. Tajā ir īsi, paša rakstīti stāsti ar ilustrācijām par seksuālajām pataloģijām. Ir "jārok dziļi’’, lai uzrakstītu stāstu. Bet šis nav nopietns stāsts, tas ir neliels, melns smieklu gabals, kurā katrs atradīs sev ko tuvu un pazīstamu – darbībās, rakstura īpašībās un tā tālāk. Komentārus no lasītāja par to, ka tas ir slimi, es neņemu par ļaunu esam. Lai cik veselīgi, aristokrātiski, elitāri un tā tālāk sabiedrībā tu uzvedies, tev ir svarīgas šīs sabiedrības domas. Vērtējot tādu darbu, nokritizēsi to, kas kaut kādā mērā esi tu pats. A.S.: Mančestrā tu stāstīji par savu tālāko diplomdarba ieceri, kur uz izstādes atklāšanu visiem būtu jāierodas kailiem. Vai kāds no šiem darbiem ir saistīts ar diplomdarba ideju? K.B.: Vairāk vai mazāk visi darbi, ko esmu taisījis, ir aizveduši mani pie ieceres par diplomdarbu, ko vēlos realizēt. Kaut kādā mērā visi darbi ir saistīti. Teksts, attēls un skaņa ir trīs lietas, kuras man šķiet, ir svarīgas darbā, ko vēlos radīt. Tas nav vienas dienas un viena eiro pasākums. Un protams svarīgas ir arī zināšanas. Lai savu darbu pasniegtu kvalitatīvi, ir jābūt zināšanām mūzikā, kas man vēl ir jāapgūst. Pats diplomdarbs arī ir plānots kā grāmatas prezentācija, ar skaņu, attēlu, tekstu. Tajā tiek izspēlēta aina no grāmatas un, lai skatītājs saprastu grāmatu, viņam ir jākļūst par daļu no prezentācijas. Nevis tikai "kailu” klausītāju, bet par ļoti kailu klausītāju. Un ar vārdu kails es domāju pliks, kā no mātes miesām nācis. Ādams un Ieva pirms ābola un kauna atrašanas. | ||||||||||||||
| A.S.: Starp pēdējiem darbiem, ko rādīji, ir gleznotie portreti. Kas tevi ietekmēja pievērsties šai tehnikai? K.B.: Tā īsti neesmu glezniecības tehnikai nemaz pievērsies. Man vajadzēja kaut ko nedaudz pamainīt – tehniskos paņēmienus. Tad vismaz jūtama kaut kāda attīstība. Palikt pie viena tehniskā paņēmiena man nozīmē pamirt, nobeigties. Es vēl neesmu pensijas gados, lai veidotu darbus ar vienu zīmuli. Tas ko es šobrīd daru ir – meklēju. Vispār šie darbi ir nedaudz saistībā ar to, ko tagad daru Mančestras mākslas skolā. Strādāju pie grāmatas un jauna stāsta. | ||||||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||||||
| ||||||||||||||
