VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par izstādi "Grafika-S" [04.03.2014. 10:32] Luīze Lismane, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente 24.01.–06.03.2014. "Rīgas mākslas telpa" | ||||||||||
| Kaleidoskopa zibšņi un pilnīgais tukšums Kamēr Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā bija skatāmas 60. gadu grafikas no padomju laikiem, "Rīgas mākslas telpa" izveido laikmetīgās grafikas izstādi "Rīga2014” kultūras programmas ietvaros, kas ir apjomīgākā grafikas izstāde pēdējā divdesmitgadē. Tajā piedalās vairāk kā 50 mākslinieku- gan pazīstami autori, gan jaunie talanti, tādējādi radošā amplitūda ir no Ilmāra Blumberga līdz Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem, kas varbūt sabiedrībā vēl nav tik ļoti iepazīti; tāpat no Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedras pasniedzējiem līdz jau tautā iemīļotiem karikatūru un pēc mākslinieciskā rokraksta pazīstamiem grafīta virtuozajiem meistariem. Tieši šī autoru dažādība arī ir par pamatu izstādes krāšņumam, kas vienkāršam svētdienas apmeklētājam uzreiz nesaistās ar vārdu „grafika”. Darbu variācijas veidojas no melnbalti ierāmētiem tēlotājmākslas paraugiem līdz skolnieciskās tāfeles izspēlei ar Vinnija Pūka, Čeburaškas un Zīļuka skrupulozu ķermeņa anatomijas uzskaitījumu (Liena Bondare „Černobiļa / Disnejlenda”) un darbiem, kas tapuši uz vietas. Darbiem, ko gandrīz saslauka apkopēja savās vakara gaitās (Artūrs Virtmanis „Tas uzraksts uz tās sienas / nomērīts, izsvērts, sadalīts”). Vai darbiem, kur doma un emocijas ir pārāk plaša mēroga, lai to ierobežotu laukumā, tādējādi radot grafikālu instalāciju (Laura Feldberga „Kaislības”). Kas tad ir grafika? Šajā izstādē no klasiskajām tradīcijām tā absolūti pamatoti kāpj ārā kā no rāmjiem, topot par teju tēlnieciskiem darbiem, skaņu metamorfozēm un video datorgrafikas ainām, kas tikpat nopietni, cik asprātīgi un ironiski liek paraudzīties uz, protams, pašiem sevi, laužot vienu priekšstatu pēc otra. Laikmetīgā grafika top par skolniecisku rokrakstu (Jānis Murovskis „42 reizes balts”), acu apmānu (Veronika Frolova „Čemodānu noskaņas”), līdz savdabīgi vēsturiskai kolāžai ar padomjniecisku atmiņu retrospektīvu un mūsdienu individuālo ikonu rotaļām (Paulis Liepa „Next”), kā arī brīžiem eksistenciālu vai filosofisku sajūtu mirkļu refleksijām starp sevi un pasauli (Dārta Hofmane „Pieskaršanās”). Grafikas māksla spēj būt pietiekami spilgta arī bez kontrastējošu eļļas krāsu triepienu faktūrām un tonalitātēm- izmantojot kaut tikai vienu, melnu līniju, mākslinieks rada emocionālu jaudu, ko var just šajā izstādē- katrs darbs ir pašpietiekams, un izstādes dinamiku raksturo apmeklētāju klejojumi no viena autora pie otra, jo arvien kaut kas piesaista skatienu, liek apstāties, sajūsmina vai aizcērt elpu. Kad no tās kā kaleidoskopa zibšņiem nogurst vērotāja prāts, tad paralēli Rīgas Mākslas Intro telpā apskatāma Indriķa Ģelža personālizstāde „Nemanāma atšķirība”, kas veldzē ar savu minimālismu un skaidro ideju, daļēji koncentrējot arī pašas grafikas esenci. Jo reizēm absolūtai pilnībai pietiek ar gandrīz tukšumu. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
