VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par Inas Intas Liniņas-Ozoliņas izstādi "Mozaīka" [21.02.2014. 14:04] Aigars Ravda, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa students 10.01.–02.02.2014. Jūrmalas pilsētas muzejs | ||||||||||
| Fotomāksla ir kļuvusi par vienu no populārākajiem mūsdienu vizuālās mākslas veidiem. Tā ļauj māksliniekam perfekti izteikt savas domas, izjūtas, dokumentēt mirkli. Tas ir mākslas veids, kas dod iespēju sevi apliecināt un izteikt viedokli. Jūrmalas pilsētas muzeja mazajā zālē no 2014.gada 10.janvāra līdz 2.februārim tika rīkota Inas Intas Liniņas - Ozoliņas jubilejas izstāde „Mozaīka”. Tajā bija skatāmi viņas veidoti adījumi un tamborējumi, fotoportreti, animālijas, ainavas, kā arī viņas dzimtas vēstures un bērnības dienu iemūžinātie mirkļi. Izstāde pilnībā atbilst savam nosaukumam, jo tā ir salikta no daudziem mākslinieces interešu gabaliņiem. Tomēr man kā skatītājam radās neskaidrības par izstādes koncepciju. Kā telefoniskā sarunā paskaidroja pati darbu autore, viņa dzīves nogalē ir nolēmusi nodarboties ar sev tīkamām lietām, proti – fotografēšanu, rokdarbiem un savas dzimtas vēstures pētīšanu. Ina Inta ar fotomākslu nodarbojas no 1990.gada, apgūstot to pašmācības ceļā. Viņas darinātās fotogrāfijas bieži izmanto laulātais draugs Imants Ozoliņš, veidojot grafikas. Izstādē fotogrāfijās ir redzami sabiedrībā pazīstamu mākslinieku, mūziķu, aktieru, politiķu portreti, kuri „notverti” fotoobjektīvā kādā privātas sarunas vai pārdomu brīdi, cenšoties parādīt cilvēka iekšējo būtību ar skatienu, sejas izteiksmi, pozu vai žestu. Māksliniece neveido fotogrāfijas, strādājot studijā, kur var izmantot gaismas spēli, meklēt interesantus rakursus. Viņa mēģina tvert mirkli un apgalvo, ka to ir iemācījusies, fotografējot ar vecajiem filmu fotoaparātiem, kad kadri bija jātaupa, nevis uzliekot mūsdienu digitālajai spoguļkamerai opciju „sērija” un pēc tam atlasot vislabāk izdevušos kadru. Darbu autore sevi pieskaita pie vecās fotoskolas meistariem, tomēr mākslinieciskais sniegums būtiski neatšķiras no citu mūsdienu autoru darbiem. Šādu fotogrāfu var pielīdzināt snaiperim, kuram dota viena lode, lai trāpītu mērķī. Izstāde sākas ar nesen aizsaulē aizgājušā rokmūziķa Aivara Brīzes smaidošu foto (1.att.). Tērpts melnā ādas vestē, kuru rotā motociklistu kluba uzšuves, ar galvaskausiem klātu baikeru „bandanu” galvā, saulesbrillēs ar tumšiem stikliem, Brīze rada skarbu „mačo” tipāžu, zem kura spilgtās, aksesuāriem piesātinātās ārienes slēpjas vienkāršs, sirsnīgs cilvēks. | ||||||||||
| ||||||||||
| Tālāk seko LMA pasniedzēja Viktora Jansona portrets (2.att.). Māksliniece ir likusi akcentu uz filozofiski apcerīgo skatienu, vizuāli efektīgo docenta kuplo bārdu parādot tikai fragmentāri un liedzot skatītājam pilnībā vērtēt pirmatnīgās matu kodaļas šarmu. Jūrmalas deputāte Gunta Liepiņa ir redzama (3.att.) kā smaidoša, koķetējoša sieviete. Viņa nemaz neatgādina nopietnu un skarbu politiķi, bet gan maigu, romantisku daiļā dzimuma pārstāvi. Ir notverts mirklis kādā no publiskajām uzstāšanām, kurā atklājas politiķes sievišķīgais pirmsākums. Burvīgs ir dziedātājas Evijas Martinsones foto, no kura tā vien strāvo pozitīva enerģija un prieks, uzlādējot arī mani (4.att.). | ||||||||||
| ||||||||||
| Ar apburošu, sirsnīgu smaidu uz izstādes apmeklētājiem no fotogrāfijas lūkojas savādnieks, latviešu lielģimenes galva, trīspadsmit bērnu tēvs, fotomākslinieks, žurnālists Marģers Martinsons (5.att.). Šī fotogrāfija uzrunā mani un aicina sarunai. Varētu domāt, ka viņš kā profesionāls fotogrāfs ar daudzu gadu pieredzi, ir Inas Intas skolotājs un padomdevējs, bet māksliniece telefonsarunā to noliedz, piebilstot, ka viņu gaumes un profesionālie paņēmieni atšķiras. Martinsonam patīkot ar datora palīdzību veidot savu fantāziju fotogrāfijas, kas īsti nav darbu autores gaumē. Tāpat māksliniece ir iecienījusi savu četrkājaino draugu „psiholoģiskos portretus”. Labi izteiksmes meistari ir suņi un kaķi (6.att.). Viņiem nav dota iespēja saprotami verbāli komunicēt ar cilvēkiem, toties grimases, skatiens un poza bieži vien pasaka vairāk par vārdiem izteikto. Darbu autore daudz laika velta ceļošanai gan pa dzimto Latviju, gan ārpus tās robežām. Savus iespaidus viņa fiksē fotogrāfijās (7.att.). Izstādes sastāvdaļa ir Latvijas dabas ainavas, jūra, ezeri. Mūsu sarunā Ina Inta atzinās, ka ir tikai daļēji romantiķe un uzskata, ka cilvēkam pamatā ir jābūt praktiķim. | ||||||||||
| ||||||||||
| Izstādē ir eksponētas senas fotogrāfijas no mākslinieces personīgajiem ģimenes albumiem, kuras vēsta par viņas bērnību un skolas gadiem, sniedzot atskatu Inas Intas privātajā dzīvē (8.att.). Tas man kā skatītājam šķiet mazāk interesanti un saistoši, bet var lieti noderēt rakstot monogrāfisku pētījumu par izstādes autori, vai par pašu laiku, saistāmu ar viņas bērnību. Tāpat izstādē ir skatāmi adījumi un tamborējumi, darināti vairumā vieglos, gaišos pasteļkrāsas toņos (9.att.). Tas, visdrīzāk, ir retrospektīvs ieskats mākslinieces jaunības gadu modē, kas man kā skatītājam ir visnotaļ interesants. Viņa pauž viedokli, ka viss dzīvē jādara kārtīgi un akurāti, nevar „šķaidīties, ka mākslinieks ar otu”, šo pārliecību ieliekot savos rokdarbos. Redzētie adījumi, tamborējumi pārsteidz ar rūpību, precizitāti un sakārtotību. Pārdomājot mākslinieces sacīto un analizējot izstādē redzēto, varu secināt, ka Ina Inta ir centusies vienā izstādē aptvert pēc iespējas vairāk savu radošo interešu. Tomēr es uzskatu, ka izstādei pietrūka idejiskā kopsaucēja. Bija grūti domās pārslēgties no psiholoģiska portreta baudīšanas uz adījumu vai tamborējumu vērtēšanu un paralēli vēl iedziļināties bērnību fotogrāfijās, dabasskatos, animālijās. Iespējams, ka izstādi labāk sadalīt pa atsevišķām tēmām, papildinot materiālu klāstu. Šādā konceptā tā būtu daudz uztveramāka skatītājam un plašāk parādītu mākslinieces meistarību katrā no viņas apskatītajiem žanriem un mākslas veidiem. Manuprāt, pats vērtīgākais izstādē redzētajās fotogrāfijās ir dabiskā mirkļa tvērums, kas mūsdienu digitalizācijas un datorizācijas laikmetā ir gandrīz unikāla parādība. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
