VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par izstādi "Andris Freibergs. Scenogrāfija" [16.02.2014. 14:34] Anda Bērziņa, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente 21.10.2013.–31.05.2014. Teātra muzejs | ||||||||||
 1.attēls. Izstādes "Andris Freibergs. Scenogrāfija” pirmās zāles kopskats Foto: Anda Bērziņa | ||||||||||
| Nokļūstot tuvajā Pārdaugavā, precīzāk Āgenskalnā, Eduarda Smiļģa ielā 37/39, nevar nepamanīt impozantu, Latvijai neraksturīga stila ēku – Eduarda Smiļģa māju, tagad Teātra muzeju. Pat nevilšus šai vietā nokļuvušu apmeklētāju vilināt vilinās majestātiskie ieejas vārti, kas atgādina portāla un triumfa arkas krustojumu, ko vainago balustrāde. Ažūri veidotie metāla vārti vienmēr ir mazliet atvērti, it kā aicinot skatītāju doties iekšā. Pa maķenīt apdrupušajiem pakāpieniem apmeklētājs tiek virzīts kāpt uz augšu, lai pamazām visā krāšņumā ieraudzītu jau tālumā pamanīto, tādā kā neorenesanses stilā (par ēkas konkrētu stilu vēl joprojām nav vienisprātis arhitekti) būvēto Smiļģa māju. Tik garš ievads bija vajadzīgs, lai labāk izprastu, cik savdabīgā un oriģinālā vietā ir skatāma izstāde "Andris Freibergs. Scenogrāfija”, kura tika atklāta 2013. gada 21. oktobrī. Šīs ekspozīcijas autors ir pats mākslinieks, reizē arī scenogrāfijas specialitātes pedagogs, profesors emeritus Latvijas Mākslas akadēmijā, kurš veidojis to par godu savai 75.jubilejai, kā arī teju 45 gadiem, kas veltīti teātra mākslai. Kā pats Freibergs intervijā Normundam Naumanim "Kultūras Dienā” 2013. gada 12. novembrī ir teicis: "Skanēs egoistiski, bet izstāde – tas būs mans teātris, apmēram piecdesmit man pašam svarīgāko izrāžu vizualizācijas – maketi, bildes, atribūti, rekvizīti…”(1). | ||||||||||
 2.attēls. Andra Freiberga makets izrādei "Stikla zvērnīca” 1969.gadā Foto: Anda Bērziņa | ||||||||||
| Reizē šī ekspozīcija ir veidota arī kā paldies visiem scenogrāfa dzīvē nozīmīgajiem cilvēkiem. Uz šādām pārdomām uzvedina Freiberga radītais plakāts, kurā mākslinieka mūžā būtisku lomu spēlējušu personu vārdi un uzvārdi sarindoti afišas sākumā, bet pats autors sev vietu, lai arī izceļot, atvēlējis darba apakšā. Līdz izstādei "Andris Freibergs. Scenogrāfija” var nokļūt, izejot cauri muzeja pamatekspozīcijai un gaitenim, kura sienas rotātas ar teātra mākslā nozīmīgu personību fotogrāfijām. Samērā garais ceļš, kurā ik uz soļa jūtama teatrāla aura, rada papildus pārsteiguma efektu, nonākot pie izstādes ieejas. Apmeklētājam paveras plaša, tumša zāle, kurā mistisku apgaismojumu vien dod video ekrāni un mazās gaismiņas, kas apspīd izvietotos maketus un krāsainus lielformāta teātra un operu (lielākoties) izrāžu fotoattēlus. Šī telpa, ja skata izstādi hronoloģiskā secībā, ir ekspozīcijas otrā istaba, un šeit ieraugāmi Freiberga vēlīnie darbi. Ir saprotams šāds mākslinieka izvēlēts izstādes iekārtojums, jo otrās zāles kapacitāte ir ievērojami lielāka, un līdz ar to efektīgāk tiek eksponēti operu un izrāžu krāsainie fotoattēli un video. Papildus augstās mūzikas mākslas atmosfēru telpā palīdz raisīt Georga Frīdriha Hendeļa barokālās operas "Alčīna” skaņas. Tādēļ, ja ir vēlēšanās skatīt izstādi hronoloģiskā secībā, apmeklētajam var nākties samērā grūti ātri šķērsot šo noskaņām pilno zāli, lai nokļūtu pirmajā istabā. Nonākot izstādes sākumā, kurā ieraugāmi mākslinieka agrīnie darbi, pārņem nostalģiska pagājušā gadsimta aura. Ekspozīcijā dominē melnbalta tonalitāte, gar sienām ir izstādītas izrāžu fotogrāfijas, kā arī tām darinātie maketi, kas paši par sevi ir tādi mazi mākslas darbi.(1.attēls) Ieejot telpā, apmeklētāju, it kā sveicinot, sagaida milzīga, melnbalta fotogrāfija, kurā redzami Jaunatnes teātra aktieri un darbinieki tālajos 20.gs. 80.tajos. Fotoattēls rāda enerģisku, optimistisku un apņēmīgu mākslinieku grupu, kuriem vēl ne sapņos nerādās tuvojošies reorganizācijas draudi. Vai tas ir Freiberga atgādinājums ministriem un ierēdņiem, cik viegli ir kaut ko sagraut, izformēt? Šis jautājums, lūkojoties uz melnbalto lielformāta attēlu, uz mirkli pavīdēja manās domās, tomēr jāatzīst, ka izstādē pārsvarā valda scenogrāfijas māksla. Teatrālu noskaņu zālē paspilgtina aktrises Lūcijas Baumanes ik pa brīdim dziedātā tautas dziesma no Gunāra Priedes izrādes "Centrifūga”, kuru 1985.gadā Jaunatnes teātrī uzveda Ādolfs Šapiro. | ||||||||||
 3.attēls. Andra Freiberga makets un kostīms izrādei "Kaupo”, 1973.gadā Foto: Anda Bērziņa | ||||||||||
| Sākot ekspozīcijas aplūkošanu, pārsteigumu sagādā jau mākslinieka pirmā 1969.gadā Liepājas teātrī veidotā scenogrāfija Māras Ķimeles režisētajai izrādei „Stikla zvērnīca”. (2.attēls) Maketā redzams pārsteidzoši avangardisks skatuves vizuālais tēls. Arī skatot turpmāko gadu radītos darbus, rodas sajūta, ka tie stāv ārpus laika un būtu piemēroti jebkurai mūsdienu izrādei. Nevar nepieminēt, ka Andris Freibergs papildus scenogrāfijai darinājis arī kostīmus, īpaši agrākajās izrādēs. Arī pirmajā uzvedumā, „Stikla zvērnīca”, aktieru tērpu autors ir pats mākslinieks. Ar šādu plaša profila darbības lauku Freibergam izdodas radīt izteiksmīgi vienotu izrādes konceptu. Tas ieraugāms 1973.gada Ārija Geikina režisētajā izrādē „Kaupo”, kur ar dēļu plankām izliktais un audumiem izkārtais skatuves ietērps pārliecinoši saskan ar aktieru lentveidīgajiem tērpiem, reizē tos arī veiksmīgi izceļot. (3.attēls) Līdzīga vienotība ieraugāma Viljama Šekspīra drāmā ”Ričards III”, ko 1972.gadā Dailes teātrī režisēja Arnolds Liniņš, un režisora Ādolfa Šapiro 1985. gadā Jaunatnes teātrī veidotajā izrādē „Trešās impērijas bailes un posts.”(4.attēls) Pēdējā pieminētā izrāde ir sevišķi izceļama, jo Freiberga izveidotais fantastiski asprātīgais skatuves iekārtojums – riteņu piramīda – izraisa precīzu Trešā reiha noskaņu – totalitārismu ar tajā pozicionēto spēcīgas, veselīgas, varošas un reizē pieticīgas nācijas proklamēšanu. No fotogrāfijām redzams, ka velosipēdi uzvedumā tikuši aktīvi izmantoti, tā radot izrādē izteiktu dinamiku, spriedzi un trauksmi. Iepriekšminētās sajūtas ir saistāmas ar noskaņu, kāda visai ticami valdīja Vācijā 20.gs. 30. gados. Aktieru kostīmi, kas lielākoties līdzinājās uniformām, vēl īpaši paspilgtināja totalitārismam raksturīgo militārismu un brutālismu. Arī pats mākslinieks jau iepriekš tekstā pieminētajā intervijā Naumanim kā īpaši veiksmīgu izceļ tieši šo izrādi.(2) Nobeigt šīs pirmās zāles uz teatrālas nots noskaņotās izstādes apskati var, noskatoties un noklausoties video monitorā pārraidīto interviju ar Andri Freibergu, kurā viņš izklāsta svarīgākos notikumus savā dzīvē un radošajā darbībā. No pārraides var arī uzzināt viņa sadarbības partneru domas gan par pašu mākslinieku, gan par viņa radītajām scenogrāfijām. | ||||||||||
 4.attēls. Andra Freiberga scenogrāfija un kostīmi izrādei "Trešās impērijas bailes un posts”, 1985.gadā Foto: A.Bērziņa | ||||||||||
| Turpinot hronoloģiskā secībā skatīt Freiberga mākslas darbus, jādodas uz otro zāli, kur no samērā izgaismotās pirmās teatrālās telpas skatītājs nokļūst krēslainā, krāšņi operiskā atmosfērā. (5.attēls) Kā jau iepriekš recenzijā aprakstīju, šeit baudāma mākslinieka vēlīnā scenogrāfija, t.i. darbi no 20.gs. 90 gadiem un šajā gadsimtā paveiktais. Aplūkojot izstādītās lielformāta fotogrāfijas un daudzos maketus, kā arī noskatoties operu un teātra iestudējumus video monitoros, var tikai „noliekt galvu” mākslinieka spēju, radošuma un ražīguma priekšā. Šajā ekspozīcijas daļā īpaši pamanāms Freiberga plašais sadarbības lauks ar daudziem slaveniem Eiropas un Krievijas teātriem. Šeit kā spilgtākie kopdarbi minami gan scenogrāfija izrādei Antona Hanzena – Tamsāres darbam „Kārena. Indreks. Patiesība un Taisnība”, kuru Tallinas pilsētas teātrī (Linnateater) 2006. gadā režisēja Elmo Nīganens, gan efektīgais skatuves vizuālais tēls izrādē ”Jevgēņijs Oņegins”, kurš kopā ar režisoru Alvi Hermani 2012. gadā tika realizēts Berlīnes Šaubīnes (Schaubühne) teātrī, gan arī Maskavas akadēmiskajā muzikālajā teātrī 2013. gadā veidotā scenogrāfija Riharda Vāgnera operai „Tanheizers”, šoreiz sastrādājoties ar režisoru Andreju Žagaru. Tā saukt piemērus varētu vēl ilgi, jo mākslinieka radošais mūžs patiesi ir ļoti iespaidīgs – realizētas 232 izrāžu scenogrāfijas. Jāpiekrīt Naumaņa teiktajam, ka šāds skaitlis nudien ir apbrīnas vērts.(3) Visus darbus, bet sevišķi operām veidotās skatuves, raksturo plaša telpa, majestātiskums, kā arī krāšņums, kurā tomēr skatuves mākslinieki nepazūd, bet tieši izceļas, kas, manuprāt, ir galvenais teātra mākslā. Savdabīgu „ceļa jutīs” noskaņu otrajā zālē izraisa sienas apgleznojums, kas patiesībā ir mākslinieka veidotā scenogrāfija kopdarbam ar Gintaru Varnu Žana Lika Lagāra izrādei „Tālā zeme” (6.attēls), kura 2001. gadā tika uzvesta Kauņas drāmas teātrī. Šis darbs izteiksmīgi papildina operiskās telpas noskaņu – Freiberga ceļošanu, kas saistīta ar sadarbību dažādos Eiropas un Krievijas teātros. | ||||||||||
 5.attēls. Izstādes "Andris Freibergs. Scenogrāfija" otrās zāles kopskats Foto: Anda Bērziņa | ||||||||||
| Labs papildinājums izstādei ir tai radītais apjomīgais katalogs, kuru apmeklētāji var iegādāties muzeja foajē. Elegantajā, pelēkā audumā iesietajā ekspozīcijas aprakstā, kas faktiski atgādina pamatīgu albumu, ir atrodams mākslinieka padziļinātāks izklāsts par izstādi "Andris Freibergs. Scenogrāfija". Meklējot atsauksmes par redzēto ekspozīciju, atradu patiesi sirsnīgus vārdus, kuri bija ievietoti Kultūras Dienas intervijas komentāros. Diemžēl autors nav vēlējies sevi atklāt, bet viņa teiktais ir pietiekami spožs, lai ar to nobeigtu aprakstu par šo izstādi. "Tavas scenogrāfijas bijušas un ir – "...Sapnis ar plati atvērtām acīm”, "Bezgalīga, brīvi traucoša, iedzimti gudra, analītiska prāta kontrolēta Fantāzija”. Ceturtdaļtūkstoša izrāžu!!!!!! Uh. ...”(4) | ||||||||||
 6.attēls. Andra Freiberga scenogrāfija izrādei "Tālā zeme” 2001.gadā Foto: Anda Bērziņa | ||||||||||
| Pēc šādiem vārdiem interesentiem, sevišķi tiem, kurus saista teātra māksla, atliek pašiem ierasties Smiļģa mājā un pārliecināties, cik scenogrāfija kā māksla var būt izteiksmīga. Izstāde ilgs līdz 2014. gada 31.maijam, kas ir pietiekošs laiks, lai atrastu brīvu brīdi apmeklēt šo ar teātra mistiku apdvesto ekspozīciju. Ieteicams doties uz izstādi "Andris Freibergs. Scenogrāfija” siltākos pavasara mēnešos, jo vienīgais mīnuss, kas šobrīd sagaida apmeklētājus, ir muzeja aukstās telpas, līdz ar to visiem, kas tuvākajā laikā domā iegriezties Smiļģa mājā, vēlams atstāt mēteļus mugurā. (1) www.diena.lv/kd/intervijas/andris-freibergs-neesmu-noformetaja-kungs-14032617 (2) Turpat. (3) Turpat. (4) www.diena.lv/kd/intervijas/andris-freibergs-neesmu-noformetaja-kungs-14032617?cp=1#comments | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
