VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Par izstādi "Eduards Gaiķis. Retrospekcija" [16.02.2014. 09:09]
Laima Šmiukše, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente
30.01.–23.02.2014. Latvijas Fotogrāfijas muzejs
 
Fotogrāfu Eduardu Gaiķi (1881–1961) valdzināja piktorālisms – mākslas fotogrāfijas virziens, kas radies 19.un 20.gadsimta mijā, veicinot fotogrāfijas statusa nomaiņu no dokumentālā foto uz mākslas formas izpausmi.(1) Šī stila pamatprincips bija apzināti manipulēt ar skatītāju, izmantojot dažādus tehniskus fotogrāfijas mākslas izteiksmes līdzekļus, sapludinot robežas starp fotogrāfiju, glezniecību, zīmēšanu un gravīru. Izstādi veiksmīgi papildina fotogrāfa autohromi, kas tiek datēti ar 20.gadsimta sākumu un ir agrīns krāsu foto ieguves darbības rezultāts.(2)

Kā vēsta izstādes anotācija, Eduardam Gaiķim veltītajā ekspozīcijā izstādītie darbi ir tikai daļa no Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājumā esošās foto mākslinieka kolekcijas – akti, klusās dabas, ainavas un arhitektūras fotogrāfijas, kas skatītāju iepazīstina ar fotografēšanu kā „gaismas glezniecību”.

Izstādes kuratore apzināti ir izvietojusi koķeti rotaļīgos art deco stila sieviešu aktus līdzās pavasari vēstošajām anemoņu un pieneņu fotogrāfijām, tādā veidā paspilgtinot tā laikmeta sievietes netveramo, vieglas naivitātes caurstrāvoto garu. Gaiķis sievieti dievišķo, parādot to gaismas apmirdzētu, bet reizē atgādina, ka sieviete ir tā, kas pasauli ieved kārdinājumā.
 
Eduards Gaiķis. Sfinksa. 1929
 
Eduards Gaiķis. Nenotveramais mirklis. 1929
 
Mēnesnīcas apspīdēts vakars, migla bērzu alejā, saules apmirdzēts ceļš mežā un citi tikpat romantiski, lirisma un nostalģijas pārpilni dabas mirkļi ir Gaiķa dabas ainavu darbu sarakstā. Tiem raksturīgs blāvs dūmakainības plīvurs un vietām mirguļojoša atmirdza, kas intuitīvi liek kavēties ilgās pēc brīvdienām laukos. Nozīmīga ir fotogrāfa personīgā izteiksme spējā radīt vizuāli estētisku darbu, notverot fotogrāfijas matemātisko precizitāti un vienlaikus liekot skatītājam apmulst, vai redzamā ainava tiešām ir fotogrāfija, vai meistarīgs zīmējums.
 
Eduards Gaiķis. Saulainais ceļš. 1929
 
Gaiķa arhitektūras fotogrāfijām piemīt dokumentāla rakstura vēsturiska vērtība. Tās visdrīzāk tapušas ar vēlmi iemūžināt savas dzimtās puses arhitektoniski nozīmīgus objektus – Jelgavas Pils teātri, Liepājas Peldu iestādi un pieminekli Krievijas impērijas caram Pāvilam I, par kuru iespaidīgumu un monumentalitāti mūsdienās liecina tikai fotogrāfijas.

Klusajās dabās Gaiķis sevi parāda kā izdomas bagātu un ar veselīgu ironijas devu apveltītu mākslinieku. Fotogrāfijā „Azards” ir attēlota domino spēle nedzīvu putnu un kādu būtni, visdrīzāk sievieti. Par tās klātesamību attēlā liecina vien trīs smalki pirkstu gali, kas darbam piešķir netveramības un dzīvīguma momentu. Turpretī foto „Kaislību varā” (ar galvaskausu, dzirkstošā vīna pudeli, izsmēķi, apzināti nevērīgi izmētātām kārtīm, naudu un ieroci) izjauc izstādes lirisko, romantiski pārsātināto noskaņu, skolnieciski veicot didaktisku funkciju, it kā brīdinot skatītāju par dzīves straujumu un nāvējošo vēlmi to baudīt.
 
Eduards Gaiķis. Kaislību varā. 1927
 
Eksopzīcijas valdzinājums ir trīs agrīnās krāsu fotogrāfijas – "Klusā daba. Ziedošs Ziemassvētku kaktuss”, "Klusā daba. Augļi un dārzeņi” un „Pie pavarda”, kur autohromā redzamā sieviete ir Gaiķa sieva Elizabete Gaiķe. Mūsdienās, kad fotografēšana un iegūtā attēla publicēšana sociālajos tīklos ir kļuvusi teju vai ikdienišķa darbība, ar apbrīnu aplūkojams šis 20.gadsimta brāļu Limjēru izgudroto krāsu fotogrāfijas ieguves procesa rezultāts.

Eduarda Gaiķa darbību fotogrāfijā var skatīt dažādi. Skaidrs, ka tajā var atrast fotogrāfiskas neveiklības un rutīnas elementus. Tomēr mākslinieka darbiem piemīt kodēts noslēpuma un mistikas efekts, kas šodienas skatītāju intriģē un piesaista, liekot augsti novērtēt viņa tehnisko meistarību.


1 Anderson, Paul L. The Fine Art of Photography. Philadelphia: Lippincott, 1919.
2 www.institut-lumiere.org/english/lumiere/autochrome.html

 
Atgriezties
 
 
 
Komentāri
 
Jūsu vārds
Jūsu e-pasts
Teksts