VIZUĀLO MĀKSLU PORTĀLS
|
|
|
Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums
| Italo Exposito darbu izstāde "Mīlestība. Dievs. Kuba" Sarmīte Sīle 08.11.2013 - 01.12.2013 Kuba!? Fidels Kastro un Ernests Hemingvejs, Če Gevara un Kubas cigāri, rums un rumba, Kubas cukurs un komunisms, un protams ”Sirmgalvis un jūra” un mohito. Tāda lūk ir asociāciju virkne atskanot vārdam Kuba. | ||||||||||
 | ||||||||||
| Šobrīd nemirstīgā Fidela vietā salā valda viņa brālis, kurš apsolījis pēc pieciem gadiem varu nodot citam līderim. Un tāpēc tiek intensīvi meklēts kubiešu Gorbačovs. Šajā faktiski pēdējā komunisma bastionā aizsācies lēns pagrieziens uz demokrātiskāku valdīšanu. Atļauts privātais bizness, var emigrēt, izbraukt no valsts un atgriezties. bet tas galvenokārt attiecināms uz mākslas pasaules cilvēkiem. Var atgriezties uz salu, kur jau sen neviens sirmgalvis nebrauc zvejā, bet laivas krastā lēni pārvēršas pīšļos, jo jūra ir modri apsargājamā robeža. Nav slavenā Kubas cukura- vieglāk ievest ne kopt cukurniedres, trūkst nepieciešamākā, bet ir rums un milzīgs optimisms un neiznīcināms patriotisms, ir mūzika un deja. ”Ja neesi dejojis tu neesi dzīvojis.” Šeit ir milzīga vēlme pašnoteikties un tikpat liels mazvērtības kompleks- labs ir tas, kas nācis no ārpuses. Kuba ir kontrastu zeme. Kā liels katls, kurā vārās atmiņas par verdzību, koloniālisma laika lēni brūkošās arhitektūras pērles, neskaitāmi revolūcijas varoņu portreti, afrikāņu un spāņu kultūras mantojums, vēsmas no Eiropas un Amerikas. Attieksme pret kultūru kopumā un tēlotāj mākslu atsevišķi ļauj vilkt paralēles ar laiku Krievijā 20.gs.20-jos gados. Pēc revolūcijas uzvaras 1959.gadā sākas izmaiņas visos līmeņos un struktūrās. Tās skara arī kultūru. Vispirms jau bezmaksas izglītība – vispārējā un mākslas. Bez maksas ir arī medicīna. Valstī tiek izveidota mākslas skolu sistēma –Nacionālā mākslas skola (Escuela National de Arte, ENA), Provinciālās skolas (Escuelas de la Provincia), Augstākais Mākslas Institūts (Instituto Superion de Arte, ISA), 1976.g. dibināta Kultūras monistrija, izveidots plašs mākslas galeriju tīkls. Tas viss deva iespēju iegūt profesionālo izglītību dažādu sociālo slānu pārstāvjiem. Laikmeta zīme trīsdesmit gadu garumā ir cīņa par kultūras autonomiju un vēlme tuvināties rietumu tradīcijai. Vairums mākslinieku un inteliģences pieņēma revolūciju. Savā daiļradē viņi tiecās apvienot tradīciju ar progresīvāko rietumos. Varam runāt par formu dažādību, eksperimentiem, dialogu starp tradīciju un novatorismu. 60.-tie ir laiks, kad māksliniekus īpaši aizrauj Z-Amerikā uzplaukušais abstraktais ekspresionisms un šim virzienam raksturīgā izteiksmīgā forma. Mākslu atbalsta, un mākslinieki var brīvi eksperimentēt un caur abstrakciju, jauno lietišķību, sirreālismu nonākt pie kubiešu pop-art versijas. Gluži pretēji darbojās tie, kas iedvesmu smēlās sociālistiskajās nometnes valstīs izstrādātajās dogmās. 1984.g. notiek pirmā mākslas biennāle Havannā. Šajā laikā aizsākas arī regulāra piedalīšanās izstādēs Eiropā, Āzijā, Āfrikā un Amerikā. Svarīgi būtu atzīmēt, ka mērķtiecīgi tiek atbalstīti jaunie mākslinieki. Pamazām veidojas arī mākslu saprotošā un vērtējošā auditorija. Mākslas kritika mākslas attīstību iedala atsevišķos posmos. Un katram no posmiem ir savas prioritātes. Vienā lielāka uzmanība tiek pievērsta amata prasmei un formai, citā saturam. Tad tiek risinātas tēmas no sociāli kritiskā līdz idilliskam dzīves skatījumam. Tiek pārdzīvots arī postmodernisma periods, kad bīstami sašūpojās kultūras attīstības pamati, jo tas nebija savienojams ar vēlmi izstrādāt savu, kubiešu hiperreālisma variantu. Tas ir laiks, kad sevi piesaka konceptuālisms, minimālisms, land un pop-art. Nākamais posms 80-tie. Viss turpinās. Mākslas darbos parādās hiperbalizācija,humors,satīra,dekoratīvs kičs, pat melodramatisms un teatrālisms. Notiek ietekmēšanās no pagātnes stiliem. Bet jauno kubiešu mākslā jo spilgti parādīja jaunā paaudze, īpaši grupa ”Telpa1” 1981.gadā.Arī astoņdesmitajos turpinās cīņa starp tiem, kuri skatās rietumu mākslas virzienā un tiem, kas par katru cenu cer pavērst kubiešu kultūru ar skatu uz A-Eiropas sociālistisko valstu sasniegumiem mākslās. 80.-to gadu beigās sabrūk PSRS un visa sociālisma nometne. Pēkšņi pazūd šīs sistēmas radītais tirgus. Pazūd ekonomiskais atbalsts. Kubā tiek pasludināts ārkārtas stāvoklis. Tieši šajā laikā sabiedrības pozīcijas un uzskati bija ļoti dažādi. Kaut gan daži kritiķi, funkcionāri un ārzemju speciālisti centās jauno mākslinieku daiļradē atrast kopīgas idejas, kas būtu virzītas uz sociālajām pārmaiņām. Tomēr piederība dažādiem virzieniem bija pārāk redzama gan formā, gan saturā. Atšķirība izpaudās arī estētiskajās pozīcijās. Paši talantīgākie starp jaunajiem nostājās pret tiem, kas neatkarīgi no vecuma, ieguvuši starptautisku atzinību, bet savu daiļradi veidoja, pakļaujoties publikas gaumei. Pēc avangardistu domām, šie mākslinieki nebija spējīgi ienest radikālas pārmaiņas. Jaunās estētikas raksturīga iezīme bija skaistā slavinājums. Jaunie pievērsās arī groteskai, tā nepakļaujoties publikas gaumei. Jaunie mīl dramatismu, realitāti, drosmīgi veido interpretācijas par tēmu – seksualitāte un erotika. Daudz uzmanības tiek pievērstas tēmai - Māte. Notiek saruna par dzimuma attiecībām. Jaunas šķautnes atrod parodija. Caur satīru tiek komentēti stereotipi un tēli, kas raksturīgi tieši Kubai. Par izejas punktu parasti kalpo kāds komisks notikums vai politiskā propaganda. Māksla darbi cenšas parādīt to, kas satrauc jauno paaudzi - dubultā morāle, politiskā propaganda. Ir vēlēšanās vienlaicīgi parādīt atšķirīgo, un tajā pašā laikā iekļauties internacionālajā kultūras ainā. Kopumā Kubas mākslai raksturīgais – spēja asimilēt internacionālo, novērtējot nacionālo, neaizmirstot ne afro ne spāņu vēsturi un ietekmes. | ||||||||||
Galerija "Pegazs" | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
