VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Iemirdzas tāla zvaigzne Māris Brancis, mākslas zinātnieks Marita Bērziņa. Kārlis Brencēns (Rīga: Neputns, 2008) | |
| 2008. gada nogalē dienasgaismu ieraudzīja Latvijas Nacionālā mākslas muzeja grafikas fondu pārzinātājas Maritas Bērziņas pētījums par Kārli Brencēnu.
Jāpiekrīt mākslas zinātnieces domai: "Latviešu mākslas kopainā Brencēns ieņem ārēji it kā neuzkrītošu, bet ļoti paliekošu vietu" (147. lpp.). Mākslinieks nav pirmā spožuma zvaigzne pie mūsu mākslas debesīm, taču bez viņa nevar iztikt, ja domājam par vitrāžu, par teorētisko domu un jo sevišķi par glezniecības tehniku, arī par glezniecību un zīmējumu 20. gadsimta Latvijas mākslas vēsturē. Tādēļ, manuprāt, šīs monogrāfijas iznākšana ir ļoti nozīmīgs notikums, vēlreiz liekot saprast, cik maz mēs zinām mūsu klasiķu daiļradi, personību un dzīves ritējumu. Runājot par šo grāmatu, vispirms jāizceļ izdevniecības "Neputns" izdevumu augstā kvalitāte, vizuālā materiāla bagātība, kas atklāj gan laiku, gan apspriežamā autora devuma daudzveidību, gan arī palīdz izprast mākslas zinātnieka domas pareizību un pat ļauj lasītājam pašam izdarīt kādus no grāmatas sacerētāja neatkarīgus secinājumus. Tāpat uzteicams ir mākslinieces Zanes Ernštreites darbs, kura kārtējo reizi (atcerēsimies katalogu "Latvijai topot: Māksla un laikmets" (2008) izstādei "No de facto līdz de iure") parādījusi, cik ārēji vienkāršs, bet efektīgs var būt gandrīz vai minimālistisks vāka noformējums, vāka krāsu tonis, klasisks uzraksts un neliela detaļa grāmatas satura atklāsmē. Cik var nojaust no Maritas Bērziņas ievada, pamudinājums šīs grāmatas tapšanā bijusi Kārļa Brencēna 125 gadu jubilejas izstāde 2004. gadā, kad gatavots katalogs. Tas neparādījās, bet tā vietā radās šī nozīmīgā monogrāfija, kaut arī šāds žanriskais apzīmējums grāmatai nav dots un pati autore to uzskata par "pirmo mēģinājumu" tādu sarakstīt (7. lpp.). Vērojot, cik lieli materiālu kalni izskatīti un izpētīti, par mēģinājumu šo izdevumu neuztversi. Liekas, ka Latvijā nav neviena rakstu gala palicis, kas būtu paslīdējis garām Maritas Bērziņas vērīgajām acīm. Visi muzeji, arhīvi un bibliotēkas, kā arī privātkolekcijas ir caurskatītas, fiksētas, un visur atrasts, kas vērtīgs, varbūt pat mazāk svarīgs, taču ievērības cienīgs. Līdz ar to mākslas zinātniece varējusi ļoti sīki izsekot Kārļa Brencēna dzīves gājumam un daiļrades peripetijām, veltot īpašu uzmanību katram posmam - no bērnības un skolas gadiem Madlienā līdz dzīves noslēgumam Rīgā. Fakts ir Maritas Bērziņas pētījuma pamats, uz tā viss bāzēts. Viņa neatļaujas sānsoļus, lai padotos fantāzijai un iztēlei, bagātinot stāstījumu un "modeli" padarot lasītājam tuvāku. Skrupulozitāte faktu izklāstā veicina akadēmiski sausas valodas lietojumu, lielā mērā arī sagrožo pašas autores kāda notikuma vai parādības interpretāciju. Tā neļauj runāt par to vai runā maz, ja fakti Maritai Bērziņai nav bijuši pieejami. | |
 Marita Bērziņa. Kārlis Brencēns: Rīga, Neputns, 2008., 229 lpp.: il. | |
|
Mākslas zinātniece galveno uzsvaru grāmatā liek uz glezniecību un zīmējumu, jomām, kurās vairāk saglabājušies oriģināli vai atrodamas ziņas. Mazāk apskatīta vitrāža - gan tādēļ, ka saprotamu iemeslu dēļ autore nav varējusi izpētīt Kārļa Brencēna veikumu šajā mākslas sfērā Krievijā, gan arī tādēļ, ka Latvijā meistars nevarēja ar to nodarboties: bija tikai daži pasūtījumi. Izpaliek arī vitrāžu stilistiskā izpēte. Arī Brencēna gleznu stilistikai Marita Bērziņa pieskaras visai liegi, izsakot nereti pat pretrunīgus apgalvojumus. Piemēram, mākslinieka 20. gadsimta padsmito gadu portretos viņa ierauga "pat kubistiskus plakņu elementus" (74. lpp.). Kur tie saskatāmi, tas paliek nepateikts. Tāpat nepārliecina apgalvojums, ka meistara zīmējumos novērojama "pārsteidzošā modernisma un tradicionālisma sintēze" (110. lpp.). Marita Bērziņa apgalvo, ka Kārļa Brencēna 20. gadsimta 20.-30. gadu portreti ir "uzskatāmi "jaunās lietišķības" paraugi"(118. lpp.). Šo mākslas virzienu ļoti grūti precīzi formulēt, tā konturējums tik izplūdis, ka jāpiekrīt Daces Lambergas domai: jauno lietišķību var viegli sajaukt ar padziļinātu interesi par vecmeistariem(1). Kārlis Brencēns, kā raksta arī pati Marita Bērziņa, pastiprināti tos studēja dažādos Eiropas muzejos. Kārlis Brencēns visu mūžu bijis pedagogs. Par šo viņa darbības pusi autore runā maz, lai gan viena nodaļa šai tēmai grāmatā ir veltīta. Tajā plaši izmantots Jāņa Brektes un citu sacītais. Tomēr nevaram izlasīt par meistara pedagoģiskā darba metodi, lai gan atsevišķi secinājumi varēja būt, ja jau autore grāmatas beigās apgalvo, ka "skolotāja darbā Brencēns balstījās uz Francijas pedagoģiski metodiskā darba pieredzi" (147. lpp.). Kāda ir franču mācīšanas metode, kāda ir tās specifika atšķirībā no tā, ko viņš pats pieredzēja, mācoties barona Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā, - to neuzzinām. Sevišķi interesanti ir lasīt Tairas Haļapinas un Jurģa Skulmes īpaši šai grāmatai rakstītās atmiņas par viņu pedagogu. Tās ir ļoti saistoši, dzīvi uzrakstītas, un, kas būtiski, tajās mēs uzzinām arī par Kārli Brencēnu kā cilvēku, par ko Marita Bērziņa klusē. Neraugoties uz izsacītajām piezīmēm un jautājumiem, Maritas Bērziņas veikums ir lielisks. Kārļa Brencēna daiļrade un dzīve līdz šim bija ļoti fragmentāri zināma. Kaut arī mākslas zinātniece neapgāž viņas priekšgājēju viedokļus, taču mūsu priekšā ir godprātīgs, skrupulozi izpētīts darbs, akadēmisks pētījums, kam nākamie pētnieki varēs pielikt klāt tikai nianses. (1). Lamberga, Dace. Klasiskais modernisms: Latvijas glezniecība 20. gadsimta sākumā - Rīga: Neputns, 2004, 197. lpp. | |
| Atgriezties | |
