VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Mākslu visiem jeb ceļveži tautai Stella Pelše, mākslas zinātniece | |
| 2008. gadā izdevniecība "Neputns" uzsākusi jaunu, nelielu izdevumu sēriju "STUDIJAS bibliotēka" - iznākušas pirmās četras grāmatiņas (jāatzīmē veiksmīgais sērijas logo un parocīgais dizains), kas kompaktā un saistošā veidā iepazīstina ar kādu latviešu mākslinieku vai mākslas parādību. To adresāti ir gan plašs pašmāju interesentu loks, gan citzemju auditorija, kam arī šāds koncentrēts stāsts, pilnībā iztulkots angļu valodā, dod labu ieskatu lokālās mākslas dzīves aspektos, kuri vai nu nav pietiekami novērtēti, vai arī atzīstami jau par kanoniskiem un tāpēc popularizējamiem. Vārds tiek dots arī pašiem grāmatu varoņiem intervijas vai izteikumu kolāžas formā, bet plašākas tēmas gadījumā - laikmeta dokumentiem.
Atsauksmes mākslas pētnieku aprindās variējas no piesardzības (Kristiāna Ābele: "Ja grāmatu var izlasīt vienā tramvaja braucienā, tad tomēr rodas zināma nepietiekamības sajūta") līdz atzinībai par atbilstību auditorijas specifikai (Anita Vanaga: "Tas taču nav domāts mums, profesionāļiem, bet tautai"). Rodas jautājums, vai arī šo recenziju nevajadzēja rakstīt kādam "tautas" pārstāvim, kas labāk izvērtētu, kā autoriem un izdevējiem sanācis apvienot izglītošanu un ieinteresēšanu. Diez vai profesionāļi pilnībā spēj distancēties no dažāda veida "nepietiekamību" meklēšanas, tomēr mēģināt var. Hronoloģiski agrākā no aplūkotajām tēmām saistās ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja speciālistes Elitas Ansones "Padomjzemes mitoloģiju" - ieskatu sociālistiskā reālisma teorijā un praksē, kas uztverams kontekstā ar pagājušogad rīkoto izstādi ar tādu pašu nosaukumu. Pēc īsa politiskās vēstures kursa, kurā uzsvērts arī sociālistiskā reālisma amorfais raksturs un evolūcija laikā, seko detalizētāks padomju mītu izvērsums (par vadoni, revolucionāro vēsturi, Lielo Tēvijas karu, partiju, jauna tipa cilvēku utt.). Jautrus brīžus var sagādāt Latvijas Valsts arhīvā atrodamais kompartijas sastādītais ieteicamo tēmu saraksts māksliniekiem (1941) u. c. autentiski dokumenti. Piemēram, tēma "Ļeņins Razļivā": "Piebraukušā vilciena lokomotīve atāķējusies un piebraukusi pie ūdens tvertnes. Ļeņins kurinātāja izskatā pie lokomotīves. Vilcienu pārmeklē spiegi un junkeri. Stancija "Belostrova". Jūlijs. 1917. g." (25. lpp.) utt. Izlasot Normunda Naumaņa secinājumu, ka sacerējumā "laika un mākslas pretrunu kamola spilgtums neatklājas", iespējams, žurnālistiska ņuha trūkuma dēļ (Naumanis, N. Arhivēt mākslu cilvēkam. Kultūras Diena, 2008, 21. nov.), varētu domāt, ka Ansones izklāsts padevies sausi akadēmisks, bet tam tomēr negribētos piekrist. Ievads tēmā ir gan viegli lasāms, gan informatīvi piesātināts, atstājot minētā pretrunu kamola detalizēto šķetināšanu kādam apjomīgākam monogrāfiskam izdevumam. Tur būtu risināms arī strīdīgais uzstādījums atsijāt "reālismu no sociālistiskā reālisma" (45. lpp.), kas var novest pie pārliecības un konjunktūras proporciju skaidrošanas nebeidzamā darba. Nākamo grāmatiņu - dubultmonogrāfiju "Juris Baklāns & Vija Maldupe" - sarakstījis reiz aktīvais mākslas kritiķis Pēteris Bankovskis. Autors jau ievadā piesaka nodomu pasargāt abu mākslinieku mantojumu no anahronisku fona parādību likteņa: "Vijas Maldupes un Jura Baklāna darbi kompozicionālo un koloristiskās iedarbības žestu ziņā un saturisko īpatnību dēļ laikabiedru skatījumā (..) bija kā atslēgakmeņi, kas satur kopā sarežģītu būvi, piemēram, velvi. Viņu glezniecībā var saskatīt gan skolotāju paaudzes - "padomju atkušņa" cilvēku - gleznieciskās atbrīvošanās atstraumes, gan pieteikumu nākamās paaudzes tik dažādajām rotaļām ar glezniecību kā mediju" (5. lpp.). Pēc korektas biogrāfisko aprišu iezīmēšanas seko izvērsta citātu kolāža, sastatot dažādu periodu mākslas aprakstnieku spriedumus, tos komentējot, dažkārt apstrīdot un papildinot ar saviem slēdzieniem un salīdzinājumiem, piemēram, ar angļu māksliniekiem Ričardu Pārksu Boningtonu un Stenliju Spenseru (tie gan diez vai daudz izteiks iesācējiem interesentiem, bet lieti noder speciālistiem). Tomēr specifiski oriģinālo un vērtīgo komponentu jomā (bez laikmetu "tilta" funkcijām) īstu secinājumu nav; to gan nav bijis arī pašiem māksliniekiem: "(..) es esmu domājusi par to - vai kaut kas pilnīgi savs pastāv? Viss ir turpinājumos. Un paša sāktais ir turpinājums kaut kam citam" (Vija Maldupe, 65. lpp.). Savukārt jaunā mākslas vēsturnieka Raivja Austriņa pārskats "Supergrafiķi" jau ievada radikālo pārmaiņu posmu, kas līdz šim vispilnīgāk aplūkots CD "Robežpārkāpēji. 80. gadu māksla" (Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2005). Austriņa stāstījums ir lietišķs un rūpīgs, aprakstot vispirms sietspiedes specifiku un šo lielformāta darbu rašanās vēsturi (tas ironiskā kārtā bija Maskavas pasūtījums, kas nodrošināja jaunos māksliniekus ar telpām un materiāliem, lai taptu šie visai kritiskie, ekspresīva protesta piesātinātie darbi), pēc tam arī katru mākslinieku un viņa jaunradei raksturīgāko (tēlus, formveidi) - Ojāru Pētersonu, Kristapu Ģelzi, Juri Putrāmu, Andri Breži, Induli Gailānu un jau dekādes beigās aktīvo, socārta garā strādājošo grupu "LPSR Z". Supergrafiku analīze plašākā starptautiskā kontekstā noteikti liktu minēt ne tikai vācu "Jaunos mežoņus", tomēr sērijas uzdevums nav aplūkotās tēmas padziļināts zinātnisks izvērsums, bet būtiskākā akcentējums, kas arī veikts šīs vēsturiski noslēgtās parādības dokumentēšanā: "Supergrafikas - iespējams, ka tā bija sava veida protesta forma pret iekārtu, kurā dzīvojām. Beidzās iekārta, beidzās supergrafikas" (Normunds Lācis, 31. lpp.). | |
 Jānis Taurens. Gints Gabrāns: Rīga, Neputns, 2008., 104 lpp., il. | |
|
Visbeidzot, arhitekta un filozofa Jāņa Taurena grāmatiņa "Gints Gabrāns" piedāvā laikmetīgu variantu Džordžo Vazāri "Mākslinieku dzīvju" tradīcijai - radošo biogrāfiju kā aizraujošu stāstu, kurā netrūkst ne aušīgu piedzīvojumu (bērnības un jaunības delverības), ne saķeršanās ar padomju izglītības sistēmu un Latvijas Mākslas akadēmijas tradicionālajiem pareizas mākslas priekšstatiem. Sākot ar veikli reālistiskiem bruņinieku zīmējumiem 13 gadu vecumā, izsekots virzībai no agresīvi provokatīvām instalācijām līdz ezoteriskām spēlītēm zinātnes un mistikas robežteritorijā. Lai arī bez plašākiem starptautiskiem salīdzinājumiem konceptuālās mākslas laukā, rezultātā tapis saistošs iedrošinājums tuvoties laikmetīgās mākslas sfērai bez īpašām priekšzināšanām. Proti, uzticoties savām sajūtām un impulsiem - māksla nav ne izredzētajiem domāts rēbuss, ne arī garlaicīgs sociālpolitiskas konjunktūras konceptu ilustrējums, bet piedzīvojums, ko iespējams saprast dažādos līmeņos un aspektos. Mākslinieka formulējumā: "Es ne visu apzinos, kas notiek manos darbos; tie top intuitīvi - lai arī to pamatā ir matemātiski rēķinātas proporcijas, integrētas, gatavas fizikas un misticisma sistēmas utt. Bet arī šāda rēķināšana var būt saistīta ar spēli un intuīciju" (43. lpp.). | |
| Atgriezties | |
