VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kā veicināt laikmetīgās mākslas tirgu Latvijā? Marita Batņa, kultūras teorētiķe | |
| Aizvadītā gada novembrī Latvijas mākslas tirgū tika ienestas svaigas vēsmas. Mūsdienu mākslas kuratoru apvienība HOLE Curators kopā ar Swedbank Private banking aicināja uz Latviju laikmetīgās mākslas tirgū "karstās" lasāmvielas - grāmatas "12 miljonu dolāru vērtais haizivs izbāzenis" (2008) autoru ekonomistu Donu Tomsonu (Don Thompson) no Kanādas, kas uzrunāja Swedbank klientus mākslas izsoles izstādes atklāšanā un 25. novembrī uzstājās ar lekciju "Rīgas mākslas telpā". Projekts gana dinamisks un veselīgs tādēļ, ka brīvs no pienākuma imitēt spraigumu vai izteikt brīdinājumus laikā, kad mākslas tirgū bija zināms apmulsums. Sekojot dinamikai un grāmatas atziņām fonā esot, "Studija" provocēja atklātu sarunu par pašmāju laik-metīgās mākslas tirgus attīstības iespējām. Diskusijā (2008. gada novembrī) nepiespiestā gaisotnē piedalījās Dons Tomsons, galeriste Astrīda Riņķe (galerijas "Alma" vadītāja), bankas pārstāvis Māris Lazdiņš (Swedbank Private Banking vadītājs) un laikmetīgās mākslas kolekcionārs Ivo Strante (HOLE Curators pārstāvis). | |
 Saruna "Vīna studijā". Foto: Didzis Grodzs | |
|
"Studija": Mūsu tikšanās laikā pasaules mākslas tirgus situācija atrodas pārmaiņu procesā. Tādēļ gribētos sākt ar Dona skatījumu uz nākotni. Vai ir pamats domāt, ka māksla kā alternatīva tradicionāliem ieguldījumu veidiem paliks relatīvi pievilcīga krīzes apstākļos? Dons Tomsons: Ja jūsu māja zaudē 25 procentus no savas vērtības un nodarbošanās tiek apdraudēta, dabiski, ka jūtaties mazāk turīgs un jūsu vēlme investēt tādā nelikvīdā aktīvā, kāda ir māksla, kļūst vājāka. Vienīgi tad, ja meklējat iespējas investēt ilgtermiņā, vērts apsvērt mākslu. Tādā gadījumā drošāk ir raudzīties vienīgi uz pasaules mākslu, kur pastāv likvīdāks realizācijas tirgus; visticamāk, ka te nevar būt runas par lielākās daļas Latvijas mākslinieku darbu pirkšanu. Pat globālajā tirgū jebkas lētāks par 100 tūkstošiem dolāru, domājams, nekļūs vērtīgāks, tas nozīmē, ka darīšana ir ar lielām summām. Pat tad tikai daļai no dārgās mākslas vērtība celsies. Pērc mākslu, taču - to, ar ko vēlies dzīvot kopā un kas aizkustina tavu dvēseli. Ja manā rīcībā būtu 50 miljoni dolāru investīciju kapitāla, tad piecus miljonus - desmit procentus - es tērētu mākslas investīcijām. Astrīda Riņķe: Jums ir pilnīga taisnība; tomēr būtiski, lai māksla tiek skatīta investīciju kontekstā, tas ir cits investēšanas veids, proti, ieguldījums tajā, kas ir visdārgākais, - emocijās. Tur ir pievienotā vērtība. "Studija": Arī valsts vai reģions ir zīmols, kas nosaka vērtību. Tiesa, ka Latvijas statuss īpašas priekšrocības nesniedz. Astrīda, kādas, jūsuprāt, ir Latvijas mākslas iespējas izvirzīties starptautiskā arēnā? Vai Latvijas mākslai veiktos labāk, ja tā tiktu asociēta ar Baltijas mākslu? A.R.: Galerija "Alma" tiecas strādāt starptautiski pašos pamatos. Piedalāmies gadatirgos: nesen atgriezāmies no Berliner Liste 2008. Mūsu mākslinieku darbi tiek ievēroti presē un gūst atzinību no klientiem, tādā veidā saņemu ielūgumus no citiem gadatirgiem. Tagad varu secināt, ka mana e-pasta kastīte ir pilna ar ielūgumiem. Visvairāk mani saista Frieze, lai arī tiek kritizēts par pārāk lielu komerciālismu šogad. D.T.: Tas ir fakts, ka 2008. gadā pasaulē rīkoti apmēram 450 nozīmīgi gadatirgi; nākamajā gadā to skaits saruks. Ievērojamākie gadatirgi, piemēram, pēdējais Art Basel Miami Beach vājāka pieprasījuma dēļ atteicās no daļas vidēja ranga galeriju, savukārt lielajām galerijām lūdza piedāvāt darbus, kas nav visdārgākie. Frieze rīkojās līdzīgi. Šoreiz Frieze apgrozījums bija tikai 60 procenti no iepriekšējā gada apjoma. Galerijas ar zīmolu guva labākus rezultātus, bet dažas no mazākām galerijām palika tukšā. Galerijas vienalga dosies uz gadatirgiem, jo vietējo mākslinieku reprezentācija starptautiskā arēnā ir veids, kā galerijai piesaistīt savam piedāvājumam labākos pašmāju māksliniekus. Tā ir ierasta pasaules prakse, un droši vien tā darbojas arī Latvijā. A.R.: Bez šaubām, tā tas ir. Ivo Strante: Es vēlos dot priekšroku jēdzienam "Baltijas māksla", nevis "Latvijas māksla". A.R.: Skaidrs, ka integrēšanās Baltijas mākslas tirgū ir pievilcīga. Tādēļ mēs piedalīsimies Art Vilnius' 09. Jāatzīst, ka Lietuvā māksla tiek veicināta vairāk. Tur var just ietekmi un spēku. Turpretim Latvijā cilvēki ir rezervēti. | |
| "Studija": Tādā gadījumā padiskutēsim par spēku un ietekmi no vietējā privātā sektora puses. Ņemot vērā, ka starptautiskais konteksts Latvijas mākslai labvēlīgu gaismu nedod, vai nav racionālāk uzmanības centrā nostādīt pašmāju tirgu? Vai vispārējās attīstības gaitā varam sagaidīt, ka turīgi rezidenti iesaistīsies pašmāju tirgus attīstībā, ņemot par paraugu pasaules pieredzi? Zināma interese ir konstatējama: piemēram, desmit bagātāko cilvēku sarakstā ir trīs, kas iesaistījušies mākslas sektorā. Tomēr valdošā noskaņa ir nedrošība. Jādomā, ka attiecībā uz laikmetīgo mākslu - tās pircējiem nav pārliecības, ka sabiedrība to akceptēs. Tad jāsecina, ka atpazīstamu personību pievēršanās kolekcionēšanai ir labs piemērs, ja tas izaicina vietējo tirgu. Māri, vai laikmetīgās mākslas tirgus varētu būt niša, kur izpausties vietējiem kapitāla īpašniekiem? Māris Lazdiņš: Nesenā pagātnē - 2002. gadā - cilvēki kaislīgi pievērsās nekustamajam īpašumam: tas bija vienīgais ieguldījums, par kuru viņi bija gatavi klausīties. Varu apliecināt, ka situācija pēdējo divu trīs gadu laikā ir mainījusies - bagāti cilvēki iegulda arī mākslā un seko cenu līmeņiem. Tomēr runa ir par vecāku mākslu. Labās ziņas ir tās, ka vispārējā interese palīdz arī šodienas autoru mākslai. Publicitāte nostrādā. Kā piemēru varu minēt Kristianu Brekti un, it īpaši, Otto Zitmani, kura darbiem cenas kļuva lielākas pēc "Prāta vētras" jaunā albuma prezentācijas kampaņas. Bankā esam veikuši savu VIP klientu aptauju par galvenajiem vaļaspriekiem. Svarīgākais ir ceļošana, kuru atzīst 40 procenti; tad seko sports, kam pievēršas 20 procenti; mākslas kolekcionēšana ir trešajā vietā - to izvēlas 10 procenti klientu. | |
 Astrīda Riņķe un Dons Tomsons. Foto: Didzis Grodzs | |
|
"Studija": Astrīda, vai jūtat, ka pieaug uzņēmējdarbības pārstāvju interese par laikmetīgo mākslu? A.R.: Jā! Savā ziņā ir paradoksāli tas, ka atzinību guvušiem laik-metīgās mākslas autoriem darbu cenas līdzinās klasiskai mākslai ar vidēju vēsturisko nozīmi - pieci seši tūkstoši latu. Ir pazīmes, ka cilvēki sāk pieņemt laikmetīgo mākslu. Man personiski saistīšanās ar laikmetīgo mākslu šķiet aizraujoša un gudra, pat ja Latvijā tas nenozīmē lielu naudu. Ikviens var noskaidrot cenas modernisma un vecmeistaru darbiem, taču tas nesniedz spēles garšu, ko var izbaudīt laikmetīgās mākslas laukā. D.T.: Jebkurā valstī galvenais tirgus ir vietējā līmenī. Tas attiecas uz Kanādu, Meksiku, Holandi, Beļģiju. Pasaulē ir vien apmēram 200 patiesi starptautisku mākslinieku - tādu, kuru vārds un darbi atzīti savā un vēl sešās citās valstīs. Pat indiešu mākslu, ko var nopirkt ārpus Indijas, galvenokārt kolekcionē tautieši Ņujorkā un Londonā. Pašreizējais Ķīnas mākslas vilnis pamatā balstās uz apmēram sešiem māksliniekiem. I.S.: Manā skatījumā Latvijas tirgus ir mazs, vērtējot no dažādiem aspektiem. Par sevi un maniem draugiem, kas arī kolekcionē laikmetīgo mākslu, varu teikt, ka mēs raugāmies uz igauņiem, lietuviešiem un ukraiņiem. Latvijā par pierastu lietu kļūst došanās iepirkšanās tūrēs uz Milānu un Londonu, līdzīgi notiek ar mākslas pirkšanu. Manā uztverē tirgus ir reģionāls. A.R.: Ir labi, ka jūs interesējaties, piemēram, par igauņiem. Tomēr tagad Latvijā ir stipra un interesanta jauno autoru māksla - tās vērtība bāzējas augstā meistarībā līdztekus spēcīgam konceptam: piemēram, mākslinieku pamatīgums izpaužas figurālajā glezniecībā. Ticu, ka pienāks laiks, kad viņus pamanīs pasaulē, jo apstākļi nepārtraukti mainās. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc galerija "Alma" piedalās mākslas tirgos. D.T.: Viena no pamatidejām manā grāmatā "12 miljonu vērtais haizivs izbāzenis" ir tā, ka lielākai daļai pircēju nepieciešams pārliecinājums, pirms tiek iegādāta laikmetīgā māksla, un veids, kā to panākt, ir izvēlēties mākslinieku, dīleri vai izsoļu namu ar vārdu - zīmolu. Ja varat teikt - šo darbu es nopirku Māstrihtas gadatirgū, no Gagoziana galerijas vai Sotheby's vakara izsolē, jūsu draugi piekritīs, ka tai jābūt labai mākslai! Arī pilsēta, kurā jūs mākslu pirkāt, ir zīmols. Sakot, ka šo es nopirku Ņujorkā, Londonā vai Berlīnē, ceļas prestižs. "Studija": Kāpēc vietējiem turīgajiem jādodas mākslas meklējumos uz citām vietām, kādēļ galerijām, lai apliecinātu līmeni, jāpiedalās starptautiskos tirgos? Kāpēc tā vietā nepalikt tepat, kopīgi veidojot pašmāju zīmolus? Vai laikmetīgās mākslas laukā nepieciešams līderis - līdzīgi Guntim Belēvičam klasiskajā mākslā? M.L.: Pilnīgi atklāti runājot, nākamajos pāris gados ir ļoti mazas iespējas panākt ievērojamu laikmetīgās mākslas tirgus izaugsmi. Jā, muzejs šo procesu veicinās, bet mums jāatrod cilvēki, kas būs ieinteresēti laikmetīgajā mākslā tik lielā mērā, kā to rāda Belēviča kunga piemērs klasiskās mākslas laukā. Pirms šīs diskusijas uzrunāju bankas klientus: visiem gaume sliecas par labu klasiskajai mākslai, ne laikmetīgajai. Belēvičs ir zīmols - viņš kaut ko dara, pārējie to vēro un liek aiz auss: āā... Iespējams, mums būtu jāuzsāk laikmetīgās mākslas izsoles, lai stimulētu interesi. To vērts apsvērt nākamajos pāris gados. A.R.: Esmu domājusi par laikmetīgās mākslas izsolēm. Tās jāsāk īstajā laikā - pašreizējais laiks nav piemērots krīzes dēļ. | |
 Dons Tomsons. Foto: Didzis Grodzs | |
|
D.T.: Tas, ko Māris izcēla, ir pierasta uzvedība pasaulē. Piemēram, gadiem ticis akceptēts: ja Deivids Rokfellers kolekcionē, tad kolekcionēšana ir ko vērta! Tātad jums vajadzīgi labi pazīstami kolekcionāri, kas sniedz šādu piemēru. I.S.: Lai attīstītu tirgu vietējai mākslai, galerijai ieteicams meklēt sadarbību ar kolekcionāriem, kas prioritāri velta uzmanību Latvijas laikmetīgai mākslai. Man zināms, ka Latvijā ir daži šādi kolekcionāri. D.T.: Ir valstis, kur izveidotas lielas privātās kolekcijas, kuras tiek piedāvātas izstādēm, sagādājot no piecdesmit līdz simt darbiem. Prestiža starptautiska mākslas izstāde Rīgā varētu labi "pārdot" ideju par laikmetīgo mākslu kā kārojamu. Tad uz šī pamata varat izcelt vietējo mākslu, tas padotos vieglāk. A.R.: Process notiek. Esmu pārliecināta, ka laikmetīgās mākslas kolekcionāri augs. Uzskatu, ka mums - kolekcionāriem un galeristiem - spēki jāapvieno, lai Latvijā izveidotos vērā ņemams laikmetīgās mākslas tirgus. Tas prasīs laiku. "Studija": Ivo, piešķiriet šai diskusijai investora skatījumu! Spēlēt uz laimi vai nodoties vērtības veidošanai - kuru no stratēģijām izvēlēties, gadījumā ja mākslas pirkšanu vēlaties saistīt arī ar investēšanu? I.S.: Visumā mākslas kolekcionāri nav investori mākslā. Pievienojos Dona viedoklim, ka māksla nav labākais investīciju mehānisms. Kolekcionēšanai var būt dažādas motivācijas. Viens no tipiem ir "īsts kolekcionārs", kas kolekcionē mākslu, kā pierasts kolekcionēt kartītes, pastmarkas, antikvāros priekšmetus. Cita grupa - un pie tās es pieskaitu sevi - ir kolekcionāri, kas bauda procesu. Viņi izzina jauno, salīdzina un iesaistās pētnieciskos klejojumos mākslas pasaulē. Tāpat viņi pievērš tam draugus, dalās pieredzē un emocijās, ko sniedz māksla, piemēram, pārsteiguma, prieka izjūtās. Apvienot baudījumu ar peļņas gūšanu - tas jāattiecina uz Saāči kalibra kolekcionāriem. Atbildot muzeja lūgumam sagādāt kolekcijas darbus, viņš pievieno virzāmo autoru darbus. Es labprāt saņemtu piedāvājumu no kādas galerijas reprezentēt darbus no manas kolekcijas. "Studija": Ja vienam kolekcionāram virzīt nav pa spēkam, vai iespējama kolekcionāru sadarbošanās, vai arī racionālāk ir sekot ietekmīga kolekcionāra veidotām tendencēm? I.S.: Parasti kolekcionāriem ir sava pamatnodarbošanās, ar ko tiem jāpelna, tas nozīmē, ka virzīšana nav kolekcionāra kompetencē. Pēc pieredzes varu teikt, ka manā draugu lokā ir tie, kas kļūst par mākslas entuziastiem, tomēr mums nav pietiekami daudz laika, lai nodarbotos ar virzību, pie tam tērējot papildu naudu. Esam pasīvi. Tāds ir vairākums kolekcionāru. Galerijām jābūt tām, kas uzņemas līderu lomu. "Studija": Vai privātais kapitāls, ja to apvieno ar galeriju kapacitāti, varētu veicināt tirgu? I.S.: Vispirms mums jāuzlabo informācijas aprite. Jāpilnveido informācijas apmaiņa starp ieinteresētām galerijām un kolekcionāriem. Pagaidām komunikācija nav tik veiksmīga. D.T.: Interneta ērā informācijas plūsmu var organizēt gana efektīvi. A.R.: Var piekrist Ivo teiktajam, un galerija "Alma" turpina strādāt arī šajā virzienā. D.T.: Cik daudz organizāciju kolekcionē Latvijā? A.R.: To nav daudz. M.L.: Uzdrošinos teikt, ka Swedbank mākslas kolekcija ir lielākā institucionālā kolekcija Latvijā, tā ietver gan klasisko, gan laikmetīgo mākslu. Kolekcija tika izveidota saistībā ar bankas jaunās administrācijas ēkas projektu. Tai ir kurators. I.S.: Swedbank panākusi ļoti daudz, un nebūtu godīgi prasīt vēl vairāk no vienas organizācijas. Jāuzver, ka banka savu kolekciju ir virzījusi, izdodot katalogu. M.L.: Mākslas klātbūtne katrā ziņā palīdz ikdienā attiecībās ar klientiem. Kad cilvēki redz mākslu, dialogs ievirzās pareizā gultnē un sarunas risinās raiti un atbrīvoti. A.R.: Māksla ļoti daudz stāsta par tās īpašnieku. Tā ir informācija par gaumi, par turīgumu. Mākslas kolekcija sniedz prestižu: cilvēki to apzinās un ar laiku aizdomājas. D.T.: Domājams, ka vietējās mākslas tirgus attīstīšanai jums vispirms vajadzīgi kolekcionāri, kas rada parauglīmeni, kā arī kolekciju eksponēšana. Tas, ko veic Swedbank, ir lielisks sākums. | |
| Atgriezties | |
