VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Māksla kolekcionēt laikmetīgo mākslu Norberts Vēbers, kurators | |
| Lūkojoties uz kolekcionēšanu, neiztikt arī bez pārdomām par šīs nodarbes šaubīgo raksturu. Viens no Zīgmunda Freida tuvākajiem līdzgaitniekiem Oto Ranks (Otto Rank) reiz konstatēja, ka tieksme kolekcionēt bieži vien vērsta uz priekšmetiem, kuru nozīme nešaubīgi saistīta ar seksuālo simboliku. Vācu psihiatrs Emīls Krepelīns (Emil Kraepelin) 1887. gadā publicētajā darbā "Psihiatrija - mācību grāmata studentiem un ārstiem" apgalvo, ka kolekcionēšanas neprāts līdzinoties slimīgai tieksmei pēc ļaunprātīgas dedzināšanas un zagšanas. Bieži vien tiekot kolekcionētas nevērtīgas lietas, piemēram, nogrieztas matu šķipsnas. "Citiem kolekcionēšanas neprāta pamatā ir saprātīgāks mērķis, taču degsme, ar kādu viņi nododas kolekcionēšanai, noved pie pilnīga respekta trūkuma pret visu pārējo un zināmos apstākļos pat pie nozieguma." Kad mākslinieku Rafaelu Reinsbergu (Raffael Rheinsberg), kas mākslas darbus rada, vācot pamestas mantas un veidojot no tām instalācijas, reiz apturēja atradumu promve-šanas brīdī, viņš apgalvoja: "Māksliniekam jābūt arī noziedzniekam!"
Uz šī šaubīgā fona kolekcionēšana, ar ko aizrāvās Asgers Jorns, kuru visticamāk var uzskatīt par nozīmīgāko Dānijas 20. gadsimta mākslinieku, ir gluži nevainīga nodarbe. Uz jautājumu, kas viņu tik agri, proti, 50. gados mudināja kolekcionēt Pikaso, Žana Dibifē, Džeksona Polloka un Sema Frānsisa darbus, viņš atbildēja: "Šī mazā kolekcija drīzāk ir provokācija, nevis mana pateicība mākslas dzīvei Dānijā. Kad un kāpēc, tas ir jautājums, uz kuru jāatbild katram mākslas interesentam pašam. Darbi, kurus es kolekcionēju, atgādina par manu laiku. Laiks rādīs, vai tie būs kaut kas vairāk nekā tikai atgādinājums." 50. gadu beigās mākslas darbus sāka pirkt kolekcionārs Helmūts Klinkers (Helmut Klinker) no Bohumas. Daļa kolekcijas, tostarp nozīmīgi Jozefa Boisa agrīnie darbi, pašlaik atrodas Bohumas Mākslas muzejā. Intervijā ar bijušo muzeja direktoru Pēteru Špīlmani (Peter Spielmann) Klinkers savas attiecības ar Boisu, kuru visā pasaulē uzskata par vienu no nozīmīgākajiem 20. gadsimta māksliniekiem, apraksta šādi: "Es iepazinu Jozefu Boisu 1960. gadā, pateicoties galeristam Alfrēdam Šmelam (Alfred Schmela). Viņa galerijā es jau biju iegādājies Tapjesa, Tenglī un Īva Kleina darbus. Tajā laikā Boiss vēl bija mazpazīstams mākslinieks. Es nopirku viņa darbus pēc izsoles, ko rīkoja Šmelas galerija. Boisa darbus neviens neņēma. (..) Man kolekcionēšana ir dzīvīga nodarbe, kas saistīta ar pastāvīgu satraukumu." Ievērības cienīgs ir fakts, ka šie abi kolekcionāri savus panākumus saista nevis ar izpratni par darba vērtību, reprezentēšanas vēlmi vai labo gaumi, bet gan ar īpašībām, kas visdrīzāk raksturīgas māksliniekiem, proti, entuziasmu, uzdrīkstēšanos, spontānumu, iedvesmu un provokāciju. Nespeciālisti 50. gados tik tiešām uzskatīja, ka tādi mākslinieki kā Pikaso un Boiss ir neprātīgi vai šarlatāni. Atziņu par to, ka ir vērts kolekcionēt šo mākslinieku darbus, Jorns un Klinkers guva, pateicoties tam, ka viņi, būdami attiecīgi informēti, atklāti un dedzīgi pievērsa uzmanību mākslai, ko lielākā daļa viņu laikabiedru neuzskatīja par skaistu. Asgers Jorns izmantoja izdevību, kuru viņam deva biežā uzturēšanās Parīzē, kas, tāpat kā Ņujorka, bija tālaika svarīgākā mākslas metropole. Taču parastam kolekcionāram tikai retos gadījumos ir personiski kontakti ar starptautiski nozīmīgiem māksliniekiem. Tāpēc labāku ilustrāciju tam, kā gūt panākumus, kolekcionējot laikmetīgo mākslu, sniedz zobratu ražošanas uzņēmuma īpašnieka Helmūta Klinkera darbība. Klinkera aizraušanās ar kolekcionēšanu bija cieši saistīta ar Alfrēda Šmelas galeriju. Šmela 50. gadu sākumā mācījās privātā gleznošanas skolā un 1957. gadā Diseldorfas vecpilsētā noīrēja 14 m2 lielu telpu ar skatlogu, lai izveidotu galeriju. Galerijas atklāšanas dienā viņš izrādīja franču gleznotāja Īva Kleina darbus. Pēc tam sekoja izstādes ar Karela Apela, Žana Dibifē, Žana Fotrjē, Sema Frānsisa, Franca Klaina, Renē Magrita, Džeksona Polloka un Antoni Tapjesa darbiem. Mākslinieks Armāns, ar kuru Šmela iepazinās Īva Kleina darbnīcā, 1960. gadā Diseldorfā izrādīja savu darbu Poubelles und Accumulations, ko laikraksts Berliner Zeitung nosauca par atkritumu izgāztuvi. Helmūts Klinkers šajā galerijā, kas Eiropas plaukstošās mākslas aprindās bija kļuvusi par insaideru ieteikumu, atrada tieši to, ko mākslā meklēja, - satraukumu un dzīvīgumu. Tātad lieliskā kolekcija veidojās no divu entuziastu saspēles - vienā pusē galerists Šmela, avangarda celmlauzis ar labu intuīciju attiecībā uz labākajiem māksliniekiem, un otrā pusē Bohumas zobratu fabrikas īpašnieks Klinkers, kas ņēma vērā padomus, ļāvās sajūsmai un nešaubījās arī tad, kad konservatīvie laikraksti pēla Šmelas veidotās izstādes. | |
 Rafaels Reinsbergs. H1-H45. Ugunsdzēsības hidrantu pārsegi, Austrumberlīnē atrasti priekšmeti. MUMOK (Museum Modern Kunst Stiftung Ludwig Wien) kolekcija | |
| Ja kāds latviešu kolekcionārs šodien gribētu sekot Klinkera piemēram, viņam Rīgā diez vai tas izdotos. Nav galeriju, kurās izstāžu programmas galvenais mērķis būtu izrādīt pašreiz nozīmīgāko mūsdienu ārzemju mākslinieku darbus. Es domāju par tādiem māksliniekiem kā Reičela Vaitrīda, Pipiloti Rista, Duglass Gordons, Liks Tijmanss, Tomass Rufs, Metjū Bārnijs, Olafurs Eliasons, Vanesa Bīkrofta, Neo Rauhs, Santjago Sjerra vai Karstens Hellers. Latvijas mākslas telpā tā ir unikāla parādība, jo tie mūsdienu mākslas darbi, kas tapuši izpildītājmākslā, mūzikā un literatūrā, tiek atspoguļoti pasaules mērogā. Jāņa Rozes grāmatnīcā es, piemēram, atrodu darbus, kuru autori ir tādi starptautiski nozīmīgi rakstnieki kā Milans Kundera, Elfrīde Jelineka, Pēters Hēgs, Salmans Rušdī, Paulu Koelju, Maikls Kaningems, Hanifs Kureiši. Atrodami arī jauno autoru, piemēram, Monikas Alī un Dāvida Bezmozgi darbi.
Tātad šeit problēma ir saistīta ar izplatīšanu, kad darbs parastino autora rakstāmgalda vai mākslinieka darbnīcas caur izplatītāju nonāk pie sabiedrības. Literatūru Latvijā izplata izdevniecības, piemēram, "Atēna", darot darbu, no kura labumu gūst gan ārzemju autori, gan lasītāji Latvijā. Savukārt tēlotājmākslas popularizētājas ir galerijas, bet tās piedāvā publikai galvenokārt vietējo mākslinieku darbus. Protams, arī tā ir laba māksla, taču trūkst salīdzināšanas iespēju pasaules mākslas kontekstā. Šādi ierobežots piedāvājums ir ērts, tomēr arī provinciāls. Tas līdzinās hokeja sacensībām, kurās nepiedalās komandas no Kanādas, Čehijas, ASV vai Krievijas. Nezinu, cik ļoti Latvijas publika apzinās šo trūkumu. Taču zinu, ka labākie latviešu mākslinieki nav apmierināti ar situāciju un labprāt izmanto iespējas konkurēt ar ārzemju kolēģiem. Piemēram, Ķelnes galerijā Baukunst līdzās Noritosi Hirakavas (Noritoshi Hirakawa), Ketrīnas Lī (Catherine Lee) un Fransuā Morelē (François Morellet) darbiem varam redzēt Intas Rukas darbus. Somijas laikmetīgās mākslas muzejs KIASMA Helsinkos nesen iegādājās Katrīnas Neiburgas videodarbu Solitude, kas tagad tur mājo līdzās Eijas Līsas Ahtilas, Džona Baldesāri un Gerija Hila darbiem. Visbeidzot es gribētu pieminēt divus pasaulē nozīmīgākās jauno mākslinieku biennāles Manifesta 7 dalībniekus no Latvijas - Evelīnu Deičmani un Miku Mitrēvicu. Abu latviešu mākslinieku darbus līdzās citu pasaules valstu mākslinieku darbiem varēja skatīt Rovereto. Šajā kontekstā vērtīga ir 2008. gada 24. jūlijā laikrakstā Zeit (Vācijas nozīmīgākais kultūrai veltītais nedēļas preses izdevums; tā lasītāji ir pusmiljons akadēmiski izglītotu cilvēku) publicētā Lukas di Blasi (Luca di Blasi) recenzija: "Miks Mitrēvics uz ielas fotografējis cilvēkus, kuri piesaistījuši viņa uzmanību, un padarījis tos par suģestējošu inscenējumu tēliem. (...) Vienlaikus tiek izstādīts gan iedarbīgais rezultāts, gan tas, kā tas panākts, - turklāt it kā starp citu aizkustinošā veidā, kā iespaidā daži Olafura Eliasona darbi izskatās auksti. Varbūt šis melanholiskais minimālisms kļūs par Manifesta 7 atklājumu." Kolekcionāram vēl krietni jāpaciešas, līdz viņš varēs uziet Mika Mitrēvica darbus kādā no Latvijas galerijām. Līdz šim neviena galerija Rīgā nav piedāvājusi šā mākslinieka darbus pārdošanā. Mitrēvics pat rīkotos pareizi, ja nogaidītu, kamēr kāda latviešu galerija ar starptautisku programmu piedāvās viņam kontekstu, ko šis mākslinieks, pēc ārzemju kritiķu domām, ir pelnījis. Kas pa to laiku būtu jādara kolekcionāram? Viņam jābūt gatavam rosīties, ne tikai aktīvi nodarbinot prātu, bet arī fiziski pārvietojoties. Izdevība iegādāties kādu Mika Mitrēvica darbu radīsies ne visai tālu no Rīgas, kad Varšavas galerija Leto 2009. gada 8.-12. jūlijā mākslas gadatirgū Art Vilnius ´09 izrādīs šā mākslinieka darbus. Mākslas gadatirgi ir kolekcionāriem obligāts pasākums. Tajos vienuviet pulcējas galerijas no visas pasaules. Tā ir īsta bagātību krātuve. Svarīgākie mākslas gadatirgi ir Armory Show Ņujorkā (05.-08.03.2009.), Art Cologne Ķelnē (22.-26.04.2009.), Art Basel Bāzelē (notiek jūnija sākumā katru otro gadu vienlaicīgi ar Venēcijas biennāles atklāšanu), Art Forum Berlin Berlīnē (24.-27.09.2009.), Frieze Art Fair Londonā (15.-18.10.2009.) un FIAC Parīzē (22.-25.10.2009.). Notiek arī īpaši gadatirgi, piemēram, Paris Photo (19.-22.11.2009.) un līdzās lielajiem gadatirgiem - mazāki, kas domāti jaunajiem māksliniekiem, piemēram, Liste Basel Young Art Fair vai Tease Art Fair, kas notiek Art Cologne laikā. Pretstatā rūpniecības gadatirgiem mākslas gadatirgi domāti plašai sabiedrībai, kur apmeklētāji mākslas darbus var iegādāties uzreiz. Starptautiski nozīmīgas izstādes, kurās kolekcionārs gan nevar iegādāties darbus, toties var iegūt daudz informācijas, ir Kaseles documenta un daudzas starptautiskas biennāles, no kurām vispirms jāmin Venēcijas biennāle, jau minētā Manifesta, kas dažādās vietās notiek katru otro gadu, Sanpaulu, Šanhajas un Sidnejas biennāles. Tiem, kas nevēlas vai nevar ceļot, ir jālasa. Līdzās "Studijai" tiek izdoti daudzi mākslas žurnāli, kas mākslu atspoguļo ne tikai attēlos, bet arī recenzijās. Diemžēl nopirkt šādus žurnālus Rīgā ir gandrīz neiespējami. Vislabāk ir iegādāties kādu žurnālu, lai gūtu vispārēju priekšstatu, vai ieskatīties žurnālu mājaslapās internetā un tad abonēt sev piemērotāko izdevumu. Daži no mākslai veltītajiem preses izdevumiem: ArtForum (www.artforum.com), iznāk angļu valodā 11 reizes gadā, tajā atrodami daudzu galeriju paziņojumi par izstādēm, interesantas debates un raksti par māksliniekiem; Frieze Magazine (www.frieze.com), iznāk angļu valodā astoņas reizes gadā, tajā aplūkots plašs tematu klāsts no mākslas līdz modei, kino un dizainam; Parkett (www.parkettart.com), iznāk vācu un angļu valodā trīs reizes gadā un piedāvā pieprasītus nozīmīgu mākslinieku darbu ekspemplārus; Texte zur Kunst, iznāk vācu valodā četras reizes gadā, apkopo pretrunīgas diskusijas un ārzemju autoru rakstus; Art Review (www.artreview.com), iznāk angļu valodā 11 reizes gadā, sniedz informāciju par mākslu un mākslas tirgu, oktobra izdevumā publicēts Power 100 - 100 nozīmīgāko mākslinieku, kolekcionāru, muzeju direktoru un galeristu saraksts. Ar žurnālu Art Review noslēdzam to preses izdevumu apskatu, kuros mākslas kritika palīdz kolekcionāram veidot viedokli, un pievēršamies tirgus jautājumiem. Galu galā mākslas darbam piemīt ne tikai estētiskā vērtība, bet arī vērtība naudas izteiksmē. Tomēr tabulas un salīdzinoši novērtējumi kolekcionāram noder tikai tad, ja ir skaidrs, pēc kādiem kritērijiem tie veidoti. Būtu jāzina, ka Artfacts interneta portālā (www.artfacts.net) atrodamais Power 100 veidots, ņemot vērā mākslinieka panākumus starptautiskajā galeriju apritē. Tāpat der zināt, ka Artfacts saņem diezgan ievērojamu finansējumu arī no galerijām par ievietotajiem sludinājumiem. Turpretim vācu ekonomikas žurnāla Manager Magazin pielikumā Kunstkompass publicētais novērtējums veidots saskaņā ar punktu sistēmu, kuras pamatā ir mākslinieka dalība izstādēs muzejos un biennālēs. Šeit parādās muzeju direktoru un izstāžu kuratoru, nevis mākslas tirgotāju vērtējums. Žurnāls tiek finansēts no pārdošanas un abonēšanas ienākumiem. Ja man būtu jādod labs padoms kolekcionāram, es ieteiktu vērtēt mākslas darbus vispirms pēc to simboliskās kvalitātes, nevis cenas, t. i., nekad nejaukt nesamaksājamo ar dārgo. Norberts Vēbers studējis mākslas vēsturi, Eiropas etnoloģiju un arheoloģiju Maincā un Ķīlē. 1980. gadā Ekernfērdē izveidojis laikmetīgās mākslas galeriju NEMO, kas šodien ir bezpeļņas mākslas telpa. 1988.-1998. gadā lasījis lekcijas karjeras veidošanā studentiem Muthesius mākslas augstskolā Ķīlē. Bijis dažādu izstāžu kurators muzejos, piemēram, brīvdabas izstādei Radar 1990. gadā Kotkā, Somijā; 14th Baltic Sea Biennial 1992. gadā izstāžu zālē Kunsthalle Rostock; Time Will Show - Young Art from Latvia 2008. gadā Flensburgas Museumsberg. Kopš 2000. gada - Ķīles pilsētas mākslas krājuma pārvaldnieks; kopš 2005. gada - Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja starptautisko ekspertu komitejas loceklis. 2008. gadā pasniedzis digitālās mākslas krājuma pārvaldību Ķīles Kristiana Albrehta Universitātes Mākslas vēstures institūtā. /No vācu valodas tulkojusi Dace Akmene/ | |
| Atgriezties | |
