Izstāde "Lipīgā daba" Jaunie mākslinieki vienojušies kopīgai izstādei, to radot mākslai pavisam neierastā formātā — uzlīmēs. Kā arī tās eksponējot pavisam neierastā vidē — daudzdzīvokļu nama kāpņu telpā.
Uzlīmes kā ielas mākslas kultūra.
Samērā bieži uz ielām, kur no namu sienām laukā lien kāda gāzes vada metāla caurule, elektrosadales skapis, ceļa zīmes stabs vai citas pilsētas eksterjera detaļas, kuras, piekritīsiet, nav ne diez cik glītas, ne kopainu papildinošas un rotājošas, var manīt, ka tās ir aplīmētas ar uzlīmēm un varbūt pat viscaur no vienas vietas. Ja ieskatās un papēta, var noprast, ka liela daļa no tām ir oriģināli veidotas tieši šim mērķim — kaut kā aplīmēšanai. Un kādēl lai tas nebutu kāds ielas elements? Šāda veida uzlīmes jau ir ielas mākslas kultūras daļa.Tās vairs nenes gandrīz nekādu informatīvu zinojumu kā agrāk bieži redzēts, ka stabus aplīmēja ar “Pazudis suns” vai “Pārdodu kārtridžus” un telefona stērbelēm gar apakšmalu. Turpretim šīs jau ir tīri estētiski dekoratīvas, kasti vai stabu rotājot, un ar savu stilu popularizējot nezināmā autora pilsētas aptveramību.
Izstāde.
Savukārt mēs, radot šādas uzlīmes, tās taisām, mākslā šo izmantojot kā daiļrades paņēmienu, mediju. Tas ir, mēs katrs savu ideju un koncepciju izpaužam uzlīmes formā.
Vieta.
Uzlīme pati par sevi neiederas “lightbox” zālē (izstāžu telpā ar tīrām baltām sienām un spilgtu izklīdinātu gaismu), savā formālumā tā ir pieticīga un vienkārša, un atturīga, bet nepretenciozā vidē smok. Tā prasa radikālu izpausmi, apkārt esošu stāstošu vidi, lai tā ir kā izlecējs no ierastā, kopējā papildinājums.
Vieta — kāpņu telpa.
Uz izstāžu zālēm visi cilvēki neiet. Bet vairums, kas aiziet, izstādē apskatāmo uztver atsvešināti, ar sevi nemaz nesaistīti, attāli. Tāpēc mākslai jāiet tuvāk. Tai jāiziet ārā, sabiedrībā, sabiedriskajā telpā, tuvāk cilvēkam, tuvāk cilvēka ikdienai, tuvināties arī spraigas darba dunas apņemtam cilvēkam.
Kāpņu telpa ir vieta, kuru šķērso katrs daudzdzīvokļu mājas iemītnieks. Tā ir pirmā un pēdējā publiskā vieta pirms cilvēka privātās telpas. Varētu teikt, ka tas ir tuvākais, cik pietuvoties toleranti. Un mēs to darām mazformātā ar uzlīmēm.”
Kalvis Kalniņš, Jevgeņija Biktimirova un Rūdolfs Matīss Trops studē Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļas 4. kursā un mākslas dzīvē ir jau sevi pieteikuši ar vairākām izstādēm, no kurām pēdējās ir Kalvja Kalniņa personālizstāde “Informācijas klusums” un Rūdolfa Matīsa Tropa personālizstāde “Non parlo molto bene l’italiano” (abas Radošo darbu galerijas Izstāžu telpā).
Kopizstādes nosaukums “Lipīgā daba” apraksta gan uzlīmju lipīgo būtību, gan to, ka katra autora izstādītajā daiļradē ir dabas aspekts (kukaiņi vai lapsas kā tēli (Kalvim un Jevgeņijai), vai ironija par cilvēku attieksmi par attieksmi pret dabu, attēlota ģeometriskās formās (Rūdolfam Matīsam)), kā arī tas, ka katrs autors savu darbu, kurā nenoliedzami ir parādījusies viņa daba, ir pielipinājis pie sienas.