VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tērnera balva vai postmodernisma krīze Ilze Strazdiņa, mākslas kritiķe Tērnera balvas nominantu darbu izstāde 30.09.2008-18.01.2009. Tate Britain | |
|
Lielbritānijas ikgadējā Tērnera balva šoreiz kritiķu lokā raisīja ekstrēmus viedokļus un negaidīti dalītas izjūtas. Balva tiek pasniegta jau 24 gadus, un, kā piebilda viens no kritiķiem, "tā ir vienīgā reize gadā, kad diskusija par mūsdienu mākslu nonāk avīžu pirmajās lapās". 2008. gadā šī diskusija ieguva pavisam negaidītu pagriezienu. Avīžu slejas bija pilnas ar negatīviem komentāriem. Tos izteica gan mākslas mīļotāji, kas pirmo reizi 24 gados bija atteikušies apmeklēt izstādi, gan mākslas kritiķi, kuri mētājās ar tādiem izteicieniem kā "pilnīgi sasmakuši ūdeņi", "galīgs apkaunojums" un "kā balva, tā arī tās žūrija sevi absolūti izsmēlusi". Tiem pretī mazliet pozitīvāk noskaņotie, nespējot attaisnot pašu mākslu, mēģināja rast ieteikumus, kā balva varētu tikt padarīta interesantāka, atļaujot pasākumā piedalīties arī tiem, kam pāri 50.(1) Kas bija par iemeslu sašutumam? Atskatoties balvas piešķiršanas pirmsākumos, skaidrs ir tās sākotnējais uzdevums - 20. gs. 80. gadu tirgus uzplaukuma laikā radīt un izcelt laikmetīgās mākslas tā saukto meinstrīma kanonu un atdzīvināt diskusiju par "augsto" mākslu. Tālaika nominēto mākslinieku vidū ir Hovards Hodžkins (Howard Hodgkin), Ričards Dīkons (Richard Deacon), Tonijs Kregs (Tony Cragg) un Ričards Longs (Richard Long). 90. gados līdz ar negaidīto YBA (Young British Artists) uzplaukumu - Cool Britania laikā - balvai nominēto mākslinieku vairākums strādāja ar šoka un pārsteiguma elementiem, novirzoties no meinstrīma elites uz populāro un ikdienišķo. Pēdējos astoņus gadus populārais un ikdienišķais joprojām dominēja nominēto mākslinieku darbos, lai gan jau kopš 2005. gada balva, šķiet, zaudējusi sensācijas efektu. 2007. gadā, lai radītu kādu viļņošanos diskusiju laukā, Teita galerija nolēma nominantu izstādi un balvas pasniegšanas ceremoniju sarīkot Liverpūles filiālē. Protams, to var skaidrot ar Liverpūles kā Eiropas kultūras galvaspilsētas toreizējo statusu, tomēr netrūka arī kritiķu, kas jau pirms gada šo situāciju novērtēja kā krīzes apliecinātāju. Par kādu krīzi te runa? | |
 Marks Lekijs. Felikss ir ēterā. Instalācija. 2007. Foto no publicitātes materiāliem | |
| Sevi piesaka jauna britu mākslinieku paaudze. Atsvaidzinošs bija balvai nominēto sieviešu pārākums: Dakā dzimusī Runa Islama (Runa Islam), poliete Goška Macuga (Goshka Macuga) un īriete Ketija Vilksa (Cathy Wilkes). Netālu no Liverpūles dzimušais pašmāju Marks Lekijs (Mark Leckey) bija vienīgais vīriešu dzimuma pārstāvis. Lai arī nominētie mākslinieki jau vairākus gadus dzīvo un strādā Londonā, daudznacionālā izvēle lika domāt par Lielbritānijas mākslas internacionālo seju un pat iespējamu balvas nonākšanu ceturtās sievietes rokās. (2) Tomēr balvu saņēma Marks Lekijs.
Balvas kontekstā neapmierinātība avīžu slejās nav nekāds jaunums. Cik gan nebija kritiķu Treisijas Eminas nesaklātajai gultai vai Mārtina Krīda lampiņai, Demjena Hērsta haizivij formalīnā, brāļu Čepmenu krāniņiem vai Marka Volindžera cilvēkam lāča kostīmā. Tas, kas apvieno visu šos autorus un viņu darbus, šķiet, ir angļiem izteiktā humora vai ironijas klātbūtne. Šai humora kontekstā raugoties, pārsteigums nav arī tas, ka aizvadītā gada uzvarētājs ir anglis, vīrietis un tieši Marks Lekijs, kura darbi Tērnera balvas izstādē vislabāk apkopoja šodienas haotiskās dzīves simulakrus un spēju to visu neņemt nopietni. 44 gadus vecais Marks Lekijs ir kā 19. gadsimta flaneur, kas vēro un pēta šodienas urbānās realitātes tumšos nostūrus, vienlīdz saglabājot izteiktu personiskās distances izjūtu. Lekijs kā mākslinieks veidojies Ziemeļanglijā 80. gadu beigās. Tāpēc nepārsteidz viņa darbos jūtamā tālaika plaukstošās klubu kultūras ietekme. Viņš kā dīdžejs miksē oriģinālmateriālus ar atrastiem dīvainiem filmu elementiem, portretējot karnevāliskus nomales dendijus un savādus rituālus. Viņa darbi ir instalācijas, kas ietver filmu, skaņu un performanci. Bieži tie ir komentāri par popkultūru, ko mākslinieks mēģina pārveidot ar animācijas, telpas un objektu palīdzību. | |
 Marks Lekijs / Mark Leckey. Foto no publicitātes materiāliem | |
|
Lekijs popularitāti mākslas laukā iemantoja jau 1999. gadā ar darbu Fiorucci Made Me Hardcore, kas bija vizuāla eseja par under-ground deju kultūru 70.-90. gados. 2008. gada Tērnera balvai viņš tika nominēts par izstādi Industrial Light & Magic Dižonā, Le Consortium, un izstādi Resident Ķelnē, Kölnischer Kunstverein. Tērnera balvas izstādē bija apskatāms viņa darbs Model for 7 Windmill Street. Tajā mākslinieks izmantojis Džefa Kūnsa zaķīti kā spoguli, kurā redzamas visas Lekija Vindmilstrītas studijas refleksijas. Darbā Felix Gets Broadcasted (2007) viņš izmanto melnbalto filmu no pirmās televīzijas translācijas, kurā galveno lomu spēlē slavenais animāciju varonis kaķis Felikss. Izstādē varēja aplūkot arī seksīgos plakātus no izstādes Resident un trīs Cinema in the Round filmas, kas dokumentē paša mākslinieka skates dažādos mūsdienu mākslas tempļos, piemēram, Gugenheimā un Teita galerijā. Vērojot šo eklektisko ekspozīciju, nevar nepiekrist The Independent kritiķim Maiklam Gloveram (Michael Glover), kas Lekiju raksturojis kā "komiķi, jokdari, viltnieku un pozētāju", bet viņa darbus kā "muļķīgus, cietsirdīgus un retro, kam piemīt patīkams pārgalvīgums un neaizturēta kvēle". Šķiet, pārgalvīgums ir tieši tas, ko visaugstāk novērtēja žūrija, jo atsvešinātais flanērisms un cut & past postmodernā pieeja raksturīga arī pārējiem nominēto mākslinieku darbiem. Polietes Goškas Macugas darbi savā ziņā ir visai līdzīgi Lekija darbiem. Tomēr Macuga nejoko un neizsmej, bet asamblē un remiksē objektus, lietas un to savstarpējās attiecības. Macugas skulpturālā vide ir intelektuāli pamatots kuratorisks koncepts, kur citu mākslinieku darbi un idejas tiek nostādīti līdzās dažādiem objektiem, kolekcijām un kontekstuālai literatūrai. Goška Macuga, tāpat kā 2004. gada balvas ieguvējs Džeremijs Delers, pārstāv šodien tik bieži sastopamo pozīciju, kad mākslinieks darbojas reizē kā kurators, kolekcionārs, stāstnieks un producents. Bieži balstoties uz reālām kolekcijām, Macuga izmanto tās ar sev raksturīgu spilgtu poētismu. Viņas darbos uz visu iespējams paskatīties citā gaismā. Tērnera balvai Gošku Macugu nominēja par piedalīšanos 5. Berlīnes biennālē. Trīs lielformāta instalācijas - Haus der Frau 1, Haus der Frau 2 un Deutsches Volk - deutsche Arbeit (visas 2008) - Berlīnē bija izvietotas Mīsa van der Roes projektētajā Neue Nationalgalerie dārza paviljonā. Darbu centrālā ideja ir van der Roes ilggadējās partneres un dzīvesbiedres Lilijas Reihas (Lilly Reich, 1885-1947) dzīve. Reiha savā laikā lauza ceļu jauniem virzieniem interjera, tekstila un izstāžu ekspozīciju dizainā un 20. gs. 20. gados bija pirmā sieviete, kas darbojās Vācu mākslinieku, arhitektu, dizaineru un rūpnieku padomē (Deutscher Werkbund). Reiha un Mīss van der Roe sadarbojās vairāku vācu dizaina un lietišķās mākslas izstāžu ekspozīciju izveidē, ļaujot savai estētikai kalpot tālaika idejām. Macuga izmanto vēsturisko ekspozīciju konceptus un to kritiku kā savu darbu katalizatorus un rāmjus. Pie darbu izstrādes pieaicinot vairākus šodienas dizainerus un tekstilmāksliniekus, viņa mēģina atklāt Mīsa van der Roes un Reihas sadarbības estētiskās un ētiskās attiecības. Tērnera balvas izstādē ārpus oriģinālā konteksta šīs modernis-ma ekspozīciju minimālās formas darbojās kā vēsas metāla un stikla struktūras, kas šodienas skatītājam vairāk atgādina velosipēdu sten-dus pilsētvidē un bez zināmas intelektuālās bagāžas izstādē var tikt nepamanītas un nesaprastas. Goškas mēģinājums parādīt šo modernisma ideju un apolitiskā koncepta interpretāciju šodienas gaismā, šķiet, vislabāk atklāj pašas mākslinieces praktizēto viedokļa neitralitāti, kas, par nožēlu, skatītāju atstāj līdzīgi neitrālu un neieinteresētu. Par analogu vēsumu un bezpersoniskumu tika apvainota arī Runa Islama, kas ir vienīgā video un filmu māksliniece 2008. Gada nominēto vidū. Runa, kas dzimusi Bangladešā un studējusi Rijks-akademie Holandē, jau agrīnajos darbos pievērsās skatiena un kino valodas analīzei. Personiski Runu iepazinu, strādājot pie izstādes 000zerozerozero 1999. gadā. Pēc Runas studijas apmeklēšanas toreiz blakus mulsinoši skaistam blondīnes videoportretam izvēlējos izstādē iekļaut arī nelielo Exit zīmes gaismas kasti, uz kuras Runa bija uzrakstījusi: EXILE. Tas ir viens no nedaudzajiem objektiem viņas darbu kolekcijā, tomēr man vislabāk atklāj mākslinieces citādā skatiena pozīciju. Tērnera balvas izstādē bija redzami trīs Runas Islamas darbi. Cinema-tography (2007) ir filma ar smalki izstrādātu scenogrāfiju, kurā Islama meistarīgi izmanto kino aparatūru. First Day of Spring (2005) ir pirmais darbs ko viņa filmējusi Bangladešā. Šeit kameras fokusā ir rikšu vilcēji atpūtas brīdī. Līdzīgi kā citos pēdējā laika darbos, Islama izvēlējusies vienu vizuālu motīvu kā sākumpunktu, ko savij ar daudzām vizuālām un konceptuālām atsaucēm, apvienojot analītiskos un eksperimentālos momentus, lai radītu apburošu darbu bez sākuma un beigām. Darbs Be the First to See What You See It, kas pirmoreiz tika izrādīts Venēcijas biennālē, portretē hipnotiski skaistu baltumu. Baltumu sievietē, Ķīnas porcelānā un... plīšanas mirklī. Lēnā kameras kustība plūst no vienas tējkannas uz otru, no šķīvīša uz līdzās esošo tasīti un tad atkal uz baltā tērptās sievietes seju. Lēnām kustībām angļu tējas laikam raksturīgais porcelāns tiek nogrūsts zemē, un tikpat lēni un poētiski mēs varam sekot tā plīšanas brīdim un zvanu skaņām, kas rodas, porcelānam saskaroties ar betona grīdu. Īrietes Ketijas Vilksas instalācijas līdzīgi runā par sievišķo identitāti un seksualitāti, taču atšķirībā no Islamas distancētības Vilksa darbos ieliek it kā sevi visu. Viņas instalācijās bieži parādās veikala manekeni vai to fragmenti, kas papildināti ar dažādiem ready-made objektiem. Tērnera balvas izstādei viņa bija radījusi jaunu istabas lieluma instalāciju. Te bija gan veikalu slīdošās lentes, tualetes podi, konservu atliekas, manekeni, bēbīšu ratiņi un zirgu pakavi. Visi šie un daudzi citi neskaitāmie ikdienas priekšmeti, akurāti izkārtoti, radīja tādu traku veikals-māja-veikals sajūtu. Bagātīgs humors un feministisks skatiens ir tas, kas raksturo Vilksas piesātinātās un izjustās realitātes atveidu. Tik traki, bet tai pašā laikā tik atpazīstami. Aplūkojot Tērnera balvas izstādi, jāatzīst, ka, par krīzi runājot, vienīgais, kas nāk prātā, ir kritiķu pretestība šodienas postmodernās mākslas būtībai. Visu četru dalībnieku darbus piesātina intelektuāla un emocionāla diskusija, kas šodien sastopama gandrīz visās ievērojamās mākslas izstādēs un galerijās. Te neatrast šoka klātbūtni, bet to vairs neatrast arī ikdienā. Šoks ir kļuvis par ikdienu. Viss jau reiz ir pateikts, atliek tikai pārskatīt, pārlasīt, pāranalizēt. Vai jauns modernisms vairs ir iespējams?! (1) Pašreiz balvai tiek nominēti visi Lielbritānijā dzīvojošie mākslinieki par iepriekšējā gada labāko izstādi. Māksliniekiem jābūt piecu gadu praksei pēc skolu beigšanas, un to vecums nevar pārsniegt 50 gadus. (2) Visā balvas pastāvēšanas laikā to ieguvušas tikai trīs sievietes: Grenvila Devija (Grenville Davey), Reičela Vaitrīda (Rachel Whitereed) un Džiliana Vīringa (Gillian Wearing). | |
| Atgriezties | |
