VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Par Ievas Krūmiņas personālizstādi "Sibīrijas pieraksti" Ieva Kalnača, LMA mākslas vēstures studente Ieva Krūmiņa ir māksliniece, kura savu radošo darbību jau desmit gadus saista ar trauslo un vilinošo materiālu stiklu. Šis gads ir īpašs Ievas mākslinieciskajā attīstībā, jo, lai gan jau vairāku gadu garumā viņa piedalās dažādās grupu izstādēs, tieši šogad tika organizēta pirmā personālizstāde "Sibīrijas pieraksti", kas jau no 26. marta aplūkojama Jaunpiebalgas kultūras nama izstāžu zālē "Velves”. Jaunpiebalga, protams, nav izvēlēta nejauši – gan pati māksliniece, gan viņas vecvecāki, kas ļoti tieši saistīti ar minēto izstādi, ir no šīs Latvijas vietas. | ||||||||||
| ||||||||||
| Ieva atzīst, ka viņai ļoti svarīga ir materialitāte, un par šīs materialitātes iemiesotāju savā mākslā – stiklu – saka: "Stikls manā uztverē ir dievišķs materiāls; caur to cenšos skatītājam sniegt emocijas un pārdzīvojumu.” Jaunā māksliniece uzsver, ka viņai nav vienas iecienītākās stikla apstrādes tehnikas, tā var brīvi variēties atkarībā no katra veidotā objekta vai to kopas, jo apstrādes paņēmiena uzdevums ir pastarpināts, tam jāatspoguļo darbā ietvertā ideja. Ievas veidotajiem darbiem ir konkrēts vēstījums, tie mērķtiecīgi virza skatītāju uz kādu konkrētu domu kopu, jo, lai gan radītā emocionālā reakcija var būt ļoti individuāla, tās dziļākais saturs būs līdzīgs, likumsakarīgi izrietošs no stiklā pateiktā. Ļoti iespējams, ka šī domas skaidrība saistīta ar mākslinieces pamatvērtībām – ģimenes mīlestību un nacionalitāti –, ko viņa iekļauj savā mākslā un kas acīmredzami atstāj lielu iespaidu uz galarezultātu un, tādējādi, arī uz darbu aplūkotāju. Izstāde "Sibīrijas pieraksti" ir dziļi personiska, māksliniece uzsver, ka tā ir veltījums viņas ģimenei, vecvecākiem, kas iepazinušies izsūtījumā, šai kopīgajā sāpē, kas nekad līdz galam nav tikusi pārdzīvota, bet reizē arī visai latviešu tautai, jo, kā zināms, līdzīgs liktenis piemeklējis daudzas ģimenes. Ieva atklāj, ka "galvenais iedvesmas avots bija mana vectēva Voldemāra Majora atmiņu pieraksti, kas balstīti uz Sibīrijā piedzīvoto”. Darbu kopums veidots dažādās tehnikās, izmantojot gan stiklu, gan arī citus materiālus – vasku, parafīnu un ģipsi. Stikla fotogrāfiju rāmji veidoti pēc oriģinālo ietvaru formas zudušā vaska tehnikā; šī procesa laikā savukārt radusies ideja izmantot parafīnu arī citādi – iekausēt tajā vectēva domas viņa dienasgrāmatas lapu veidolā. Rāmjos ievietotās fotogrāfijas ar sietspiedes palīdzību pārceltas uz atsevišķas stikla loksnes, kas pēcāk savienota ar stiklā izveidoto rāmi. | ||||||||||
| ||||||||||
| Tomēr izstāde nav veidota tikai no liecībām par senatni, ļoti svarīga tās sastāvdaļa, kas senajām fotogrāfijām un atmiņām piešķir kāsu īpašu dimensiju – dzīvīgu un vieglu – ir ap simts stikla tauriņu, kurus papildina daži no parafinizētā papīra ar iestrādātu mākslinieces vectēva rokrakstu. Taurenis pazīstams kā dvēseles, pārejas stāvokļa, atdzimšanas, arī mīlestības simbols, tādējādi lieliski pieskaņojoties izstādes galvenajai tematikai un vizuāli un emocionāli papildinot to. Māksliniece stāsta, ka to veidošanā iedvesmojusies no Imanta Ziedoņa dzejoļu krājuma "Taureņu uzbrukums”, īpaši izceļot rindas: „Ko nozīmē šis taureņu mākonis? Vai tas ir sveiciens vai uzbrukums? Varbūt mēs esam par lielu savā viengabalā un traucējam rotaļu? Varbūt zilonis tūliņ sadalīsies trīkstūkstoš taureņos un arī nāks pār mums taureņu mākonī? Varbūt ziloņi tikai izliekas par ziloņiem, bet patiesībā viņi ir milzīgi taureņu čemodāni? Es izlūdzos vienu brīdi miera šajā ņirboņā, apstāšanās brīdi, vienu sastinguma mirkli. Es izlūdzos nejust šos taureņus, neredzēt viņu krāsas, nedzirdēt čaboņu, es izlūdzos nejust. Es izlūdzos ne negribēt viņus, ne gribēt – lai viņi ir, kā ir, lai es esmu, kā esmu. Es izlūdzos vienu brīdi, lai es palieku viens vienīgs – taureņu vidū brīvs bez taureņiem. Ak, es trenēju savu redzi, lai es varētu neredzēt. Es modinu savu dzirdi, lai es varētu nedzirdēt. Un es izlūdzos sev vārdu, kas nesauc vārdā. Saki, ka esmu apklusis. Saki, ka esi apklusis. Saki, ka ir kluss”. | ||||||||||
| ||||||||||
| Un patiešām – šie stikla taureņi atļauj gan neredzēt to krāsas, gan nedzirdēt čaboņu, bet ar savu gaisīgumu un pozitīvo vieglprātību ļauj pietuvoties, iespējams, brīžiem grūtsirdīgajām un smeldzīgajām atmiņu lappusēm no kādas gaišas puses, neaizēnojot patiesumu, taču izceļot skaisto visā pārdzīvotajā un aicinot skatītāju ielūkoties savas ģimenes stāstā. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
