VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Pele kā visa sākums [12.06.2013. 05:02] Jovita Cīrule, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente Janušs Goliks. "Būt īstajā vietā" 15.05.–31.05.2013. Agijas Sūnas mākslas galerija | ||||||||||
| Kāds no, cerams, daudzajiem, kuriem izdevās apskatīt pirmo poļu grafiķa Januša Golika (Janusz Golik) personālizstādi ārzemēs, respektīvi, Rīgā, skatot izstādi "Būt īstajā vietā", iespējams, teica – es esmu īstajā vietā. Teica kāds no tiem un arī es. Polija nav tā zeme, kurai visi tik vien kā brauc cauri, un nekad nav bijuši, visticamāk, to ir izdomājis kāds anglis, kurš nekad nav un nav bijis sajūsmā par poļu viesstrādniekiem. Ja nebūtu šāda angļa, varbūt pieminētu tikai to, ka Polija ir vieta, kur savā laikā, no 20. gs. 50. gadu sākumam līdz 90. gadu sākumam, tapa, iespējams, labākie plakāti Eiropā. Šos plakātus raksturoja gleznieciskums vienkāršās grafiskās formās, izteiksmīgums lakonismā, individuāls, personisks skatījums viegli uztveramās metaforās, humors ar fantāziju un poētisms. Par poļu plakātu skolas aizsācēju un vienu no līderiem tiek uzskatīts Henrijs Tomaševskis (Henryk Tomaszewski), kurš ar saviem kinoplakātiem 20. gs. 40. gadu beigās izveidoja poļu plakātu skolas koncepciju, kas nezūd vēlāk un nav zudusi vēl joprojām. Henrijs Tomaševskis ir bijis arī poļu mākslinieka Januša Golika pasniedzējs Varšavas Mākslas akadēmijā. Un tāpēc vien ne bez pamata var teikt, ka J. Goliks ir viens no pazīstamākajiem māksliniekiem poļu slaveno grafiķu plašajā plejādē. Kāds glezno formas, kāds sienāžus, kāds, piemēram, Goliks grafiskā izteiksmē izglezno domu, vērojumu, gan tikpat vizuāli iedvesmojoši kā rudens izglezno Latviju, gan tikpat gudri kā Bišofs Māris, grafiski lakoniski ievietojot latvieti dažādās atmaskojošās situācijās. Lai gan lakoniski (bet ietilpīgi) un nostrādāti (bet ne atstrādāti) līdz pēdējam, neatstājot vietu nejaušībai, darbi ir emocionāli uzrunājoši, jo skar cilvēciski un politiski mūžam aktuālos jautājumus. Poļu grafiķa darbi "uzkāpj uz varžacs”, respektīvi, ir (sa)jūtami "pa tiešo”, skatoties uz darbiem "Jūtas" vai "Tuvinājums" vai "Tuvošanās", un tieši tādēļ, kādu brīdi vēl sūrstot, netiek viegli aizmirsti. Turklāt, ja pēc darbu apskates gribas nopūsties, ne atvieglojumā, bet smaidot (dažviet smīnot pie darbu apskates), verot vaļā galerijas durvis un ejot ārā, uz durvju stikla bez pirkstu nospiedumiem paliks arī poēzijas elpa. Ar šo elpu var pieelpot pilnu vēstures grāmatu, kā Golika grafiskajā gleznā Vēsture – cilvēks sten un pūš, katrā ziņā cenšas un stutē vienu pie otra savus DZĪVES burtus, tam visam pa vidu tomēr pazaudējot arī kādu no MĪLESTĪBAS burtiem. Bet bez dramatisma, rotaļīgi, gluži kā dzīvē. Mākslinieks spēlējas ar sarkano un melno, un balto, bet viņa darbos spēlējas sieviete un vīrietis, un pele. Izsmalcināts erotisms plūstošās līnijās, līdz ar plūdlīnijām veidojas mīlestības radīta vienota forma, kas turklāt rada negaidītas asociācijas, piemēram, darbā "Maska" – Zorro tipa maska ir uzgūlusi sievietes krūtīm kā korsete, un miniet divreiz, kurā vietā atrodas acis. Vai darbā "Patiesība" – divu pirkstu līnijas veido vulgāri sarkanu lūpu kontūru, starp lūpām, pieņemu, uz zobu diega ar zobu bakstāmo līdzsvaram starp meliem un patiesību balansē cilvēciņš, mazs un melns. Kā rotaļājoties mākslinieks savieno un iemieso divus elementus, izlaiž caur sevi un palaiž pasaulē līdz kāds cits ielaiž sevī. Šādi rotaļīgi darbi var tapt tikai rūpīgā vērojuma un domas ceļā, te nesamulsīsiet pie jautājuma, kas bija pirmais – doma vai vērojums. Tie ir nenodalāmi. Tās ir ne tikai grafikas, bet arī grafiskās gleznas. Par Golika grafiskajām gleznām tādas pārdomas kā šīs neradīsies: lūk "glezna”: varbūt tā ir pils, varbūt arī centrālcietums. Rokā ņemot šo gleznu, var ar balto ūdenskrāsu notraipīties tikpat balts, kāds, domājams, bijis arī nelaimīgais "mākslinieks”. Un gleznā pretī centrālcietumam novietota tāda kā suņu būda, tomēr domāts ir kiosks. Kioskam blakus sabērti kartupeļi – tas esot bruģis utt. – Vienīgais, ar ko var nosmērēties, vērojot Golika darbus, ir azarts, jo zemteksts ir nolasāms, un nepiesātinātība – redzēt vairāk, vai skatīt ilgāk? Tos darbus, kuru zemteksts sasaucas ar aktuālajiem politiskajiem notikumiem ("Tautas balss"), tā vien prasītos izlikt uz katras Vecrīgas šķērsielas tūristiem par prieku un izpūst uz guļamrajonu māju sienām grafiti formā vietējiem iedzīvotājiem par biedu, atstājot arī pietiekami daudz neappūstu sienu kā telpu domām un pārdomām, iztēlei un asociācijām. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
