VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Intervija ar gleznotāju Adriānu Vīgneri [30.05.2013. 07:20] Jovita Cīrule, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente No 3. līdz 22. maijam "Kalnciema kvartāla" galerijā bija apskatāma jaunās gleznotājas Adriānas Vīgneres pirmā personālizstāde Rīgā "Nekas un horizonta meklētāji”, kuras sakarā aicināju mākslinieci uz sarunu. | ||||||||||
| Ievēroju, ka tavu darbu nosaukumos izstādē “Nekas un horizonta meklētāji” vairākkārt atkārtojas vārdi – telpa, mežs, laiks. Cik svarīgi tev ir darba nosaukumi? Vai pievērs tiem uzmanību, kad skaties citu mākslinieku darbus? Telpa manos darbos ir cieši saistīta ar laiku, būtībā no tās, tāpat kā no laika cilvēks aizbēgt nevar, jo pats sevī ir telpa, kurā izdzīvot sev atvēlēto laiku. Esmu uzaugusi blakus mežam un jau kopš mazotnes mežs man saistās ar kaut ko noslēpumainu, līdz galam neizzināmu – līdzīgi kā cilvēka dzīve. Telpa manos darbos veidojas kontrastos – kā galīgā – fiziskā telpa un bezgalīgā – garīgā, transcendentālā, jeb caurredzamā telpa. Gleznojot mēģinu atrast vienotību domas konstrukcijai ar gleznieciskumu, man ir svarīgi, lai doma būtu sajūtama. Manu gleznu nosaukumi ir uzgleznotās domas literāra esence, tāda kā maza atslēdziņa kompozīcijas rēbusam. Nosaukumus nelietoju, lai darbus ilustrētu, tiem attiecībā pret gleznoto ir atstāta sava atkāpes robeža. Domāju, ka krāsa un vārds nav pretinieki, ja tiem piešķirta simboliska nozīme. Balstoties uz šīs atziņas arī uzrakstīju grāmatiņu par mākslinieka sajūtām šodien ”Nekas un horizonta meklētāji”. Skatoties gleznas, dažreiz nosaukumi arī nešķiet svarīgi, ja tie ir piem.: xxx vai xx, vai vienkārši bez nosaukuma. Tavos darbos atkārtojas arī konkrēti motīvi, piemēram, rozā lakats, cilvēku silueti, saulessargs/lietussargs, jūra, mežs. Viena daļa ir tādi universāli simboli, citi subjektīvi. Un tieši subjektīvie ir tie, kas piesaista uzmanību un izraisa interesi, piemēram, rozā lakats. Kā man reiz teica profesors Zariņš, ka esmu no maksimālistes kļuvusi par minimālisti. Jā, tā ir sanācis, un tādēļ visām detaļām gleznās ir sava simboliska jēga un neviens laukums kompozīcijās nav lieks... Tomēr jūtu, ka reiz es varētu atgriezties pie sava “maksimālisma”, kas nozīmē sagleznot vienā bildē “bezmaz visu”, atstājot telpu arī nejaušībām. Subjektīvie simboli man veidojas no asociācijām realitātē, no piedzīvotā un arī pārdzīvotā. Pie jūras mani pārņem īpaša miera un laimes sajūta. Tā manos darbos ir kā tiekšanās, perspektīves centrs – simbols mūžīgajam horizontam un Paradīzei. Savukārt, laiks ir visapkārt – no laika izvairīties nevar, tāpat kā no laikapstākļiem un tādēļ svarīgs ir lietussargs/saulessargs, kurš manos darbos ir simbols cilvēka personīgai horizonta meklēšanas izvēlei. Runājot par simboliem, man patīk, kā es to saucu, atstāt brīvo telpu interpretācijai, konkrētos laukumos ietverto simbolisko domu paslēpjot aiz kādas negaidītas vai šķietami neiederīgas detaļas – tā, lai katrs saskata tik, cik vēlas saskatīt. Vai tavos darbos ir vieta arī nejaušībai? Šobrīd drīzāk nejaušības konstrukcijai – jeb pārdomātā kompozīcijas laukumā ietvertai nejaušībai, kas rodas gleznošanas procesā. Idejas gan man rodas kā nejaušības, īpaši, kad par kaut ko daudz domāts vai ir daudz iespaidu un emociju. Kāds tavās gleznās ir cilvēks, vienā, šķiet, esi iegleznojusi arī pati sevi? Gleznoju laiktelpu, kurā dzīvoju un kurā mūsdienu cilvēks, arī mākslinieks atrodas kontrastu krustpunktā starp vertikālo – garīgo, mākslas ceļu un horizontāli – sadzīvi un ar to saistītām sajūtām, kas bieži krīt uz nerviem. Sevi esmu iegleznojusi gandrīz visos darbos, un, kaut darbi ir par mani šajā laiktelpā, tie tomēr nav par mani vien. Sanāk, ka esmu pati sev modelis, jo, lai gan portretu gleznošana man sagādā īpašu piedzīvojuma sajūtu, tomēr filozofiskām kompozīcijām nevaru gleznot cilvēkus, ko nepazīstu vai pieredzējušus modeļus, kuriem jūtama profesionālā “pozēšanas sajūta”, kas nemanot pāriet arī gleznās. Cilvēki manos darbos savā ziņā ir esošās laiktelpas ķīlnieki, kaut pret daudz ko tie protestē, izbēgt tiem nav iespējams un tiek meklēti jauni ceļi, jauns horizonts, un tas, protams, katram ir personisks stāsts. Caur saviem darbiem runāju arī par māksliniekiem – radošā horizonta meklētājiem šodien, jo laiks mākslai nav sevišķi žēlīgs, tādēļ runājot par sevi – lielu paldies saku ģimenei, īpaši – savai mīļajai Mammai, bez kuras atbalsta nebūtu iespējams tik daudz laika veltīt gleznošanai! Tu reflektē par laik/telpu, bet vai laik/apstākļi ietekmē tavu mākslu? Jo mēs dzīvojam unikālā laikapstākļu zonā, kurā četras reizes gadā uz trīs mēnešiem ir iespējams justies savādāk, teiksim, vēl sliktāk, un unikālā valstī tajā ziņā, ka katru dienu pieceļoties no rīta var sajusties pārsteigts, katrā ziņā garlaicīgi nav. Laikapstākļi daudz ietekmē manus gleznošanas paradumus, jo līdzko ir silts laiks, tā gleznoju laukā – tā daru, jo ne sevišķi labi jūtos istabā, kad tā pilna ar terpentīna garaiņiem. Grūtības rodas ziemā, jo eļļas krāsas nedrīkst skart sals, tad tām mainoties sastāvs, tādēļ no darba viedokļa ziema man nav izdevīga, jo jāglezno istabā. No otras puses daba kalpo kā liels iedvesmas avots, tā dod kontrasta sajūtu, kas nepieciešama dzīvei un radošajam darbam; domāju, ja jaukie laikapstākļi vienmēr būtu līdzīgi, tad jau pēc kāda brīža kļūtu apnicīgi. Faktiski manu darbu kompozīcijas ir būvētas par pamatu ņemot gan dabu, tās ritmus un reizēm kolorītu, apvienojot to ar mūsdienu cilvēka dzīves realitāti un sajūtām. Daudz brīvā laika pavadu vienkārši meditējot savās domās pie dabas – dārzā, mežā, pie jūras vai braukājot ar riteni – tie ir brīži, kad rodas daudz ideju, vai atrodu risinājumus iesāktajiem darbiem. No mācību laika praksēm man ir izstrādājies ieradums, atpūšoties pie dabas, gleznot mazas sajūtu skices, studijas – tā darot, bieži atrodu idejas un risinājumus lielajām gleznām. Katru rītu caur savas istabas logu redzu austošo sauli un paveras skats uz bērzu birzi,(kas īpaši vasarā ir viens riktīgs trokšņains zoodārzs). Rīta saules vizošie stari un vienmēr atšķirīgās gaismēnas caur koku lapotnēm man ir tas pats, kas citiem rīta kafija. Varbūt tā ir mana īpatnība, ka bieži mākslā apzināti vai neapzināti saskatu ko komisku, kaut tā tur nemaz nav. Arī tavos darbos ieraugu kādu humoristisku elementu, piemēram, gleznā Skats uz horizontu tā ir kāja, kas pazūd gar stūri, kas ir amizanti. Kādas tev ir attiecības ar humoru? Sirdī laikam esmu tāda dzīvespriecīga melanholiķe, daudzi man ir teikuši, ka esmu sirsnīga, man ļoti patīk smieties (īpaši kopā ar sev vistuvākajiem cilvēkiem), tādēļ humors man ir kā tādi mazie vitamīni. Domāju, ka man diezgan raksturīga arī tāda humora izjūta, kas mazliet papildināta ar zobgalību un brīžiem asi kritisku skatījumu. Uz sevi un visu ap sevi raugos analītiski, vērtējoši, un tādēļ daudz kas no tā ir arī manās gleznās. Hilda Vīka ir teikusi, – ka nav tādas iedvesmas, kas pēkšņi nolītu kā paradīzes gaisma, un nu varētu dzejot un gleznot, vai, kad viņa pāriet, uzmanīgi gaidīt atkal uz jaunas gaismas uzmirdzēšanu. Iedvesma mums atklāj savu vaigu tikai tad, kad mēs ar grūtībām un neatlaidību esam rakušies kādā darbā, kad pilnīgi un bez atgūšanās tam nodevušies, tad nāk iedvesma un padara grūtumu par brīnišķīgu vieglumu un darbu par rotaļu. – cik grūti vai viegli darbi rodas tev? Idejas rodas ļoti ātri un viegli, mazās bildes top tikpat strauji, bet lielās gleznas – lēni un pārdomāti – sākot no viena mēneša līdz pat četriem mēnešiem, jo lielos darbus šobrīd gleznoju tā kārtu pa kārtai, bet – gleznošana ir viens liels, neparedzams piedzīvojums, tādēļ esmu tam vienmēr atvērta. Kā minēji, krāsa un vārds nav pretinieki, tātad viens otram netraucē, bet papildina. Tev tikko noslēdzās izstāde „Nekas un horizonta meklētāji” Kalnciema kvartālā, bet vēl joprojām ir un būs grāmata ar tādu pašu nosaukumu(1). Vienā atklājies/esi redzama caur krāsu, otrā caur vārdu. Tev kā gleznotājai droši vien krāsa bija (un ir) pirmā. Bet kā tas nākas, ka tu arī raksti un vēl tik izteiksmīgi, jo tomēr nav pierasts, ka mākslinieki plaši reflektētu par to, ko dara un kā redz pasauli. Ar domu, te ir mans darbs – lai tas runā. Paldies! Patiesībā pamatskolas laikā man ne visai patika rakstīt. Vēlāk gan rakstīšana ļoti iepatikās un, tā kā laika gaitā par to esmu saņēmusi labus vārdus, tad arī absolvējot Mākslas akadēmijā Figurālās glezniecības meistardarbnīcu, uzdrošinājos savā maģistra darbā gleznoto uzrakstīt kā literāru stāstu. Sākumā biju nedaudz nobijusies, jo nezināju, vai tas der, bet tad bija patīkams pārsteigums, kad no maģistra darba vadītāja, profesora Kristapa Zariņa un pārējiem pasniedzējiem saņēmu ieteikumu stāstu izdot kā grāmatiņu. Esmu priecīga, ka jaukais ieteikums šobrīd ir īstenojies. Grāmatā filozofiski pastāstu par jaunu mākslinieku un viņa sajūtām esošajā laiktelpā. Stāsts kalpo kā ieskats manā personīgajā pasaules uztverē, domu gaitā un varbūt zināmā mērā palīdz labāk izprast arī manas gleznas, kas bija aplūkojamas pirmajā personālizstādē Kalnciema kvartāla galerijā. Lai gan man rakstīšana sagādā prieku un neizslēdzu, ka nākotnē varētu vēl kaut ko sarakstīt, tomēr mīlestība uz krāsām un visu gleznošanas procesu man ir pirmajā vietā, viss pārējais ir vairāk vai mazāk tāda performance, multivizuāls, teatrāls papildinājums. Un runājot par jauna mākslinieka pārdomām un sajūtām, kāda tev liekas pašreizējā Latvijas mākslas aina? Vai tu tajā jūties komfortabli? Domāju, ka mākslas aina katrā valstī, arī Latvijā, ir atkarīga no trīs svarīgiem faktoriem: pirmkārt - no tautas nacionālās identitātes, otrkārt – no vēsturiskiem nosacījumiem un treškārt - no ekonomiskās situācijas. Diemžēl, šodien šie faktori darbojas tā, ka māksliniekam neklājas viegli. Būdama jauna māksliniece, jūtos kā tāds caurspīdīgs arlekīns, ar idejām un mērķiem abās rokās, meklējot savu horizontu. Ir prieks, ka man līdzās ir cilvēki, kas manu radošo ceļu atbalsta. Mūsdienās būt par gleznotāju, manuprāt, nozīmē būt spējīgam, spītīgam, mērķtiecīgam cilvēkam ar stipru gribasspēku veikt savu radošo darbu. Gleznošana man ir domāšana un dzīvesstils. Mākslas vidē komforts ir kā iluzora balva par neatlaidību un uzcītību. Paldies, Adriānai! (1) Šobrīd grāmatu var iegādāties "Kalnciema kvartālā". | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
