VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mēs esam laikmetīgi Iliana Veinberga, mākslas kritiķe Lietuvas laikmetīgās mākslas izstāde "Viļņas mākslas aina pēc 2000" 05.12.2008.-18.01.2009. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle "Arsenāls" | |
| Pirmajā pietuvinājumā "Viļņas mākslas aina" (kuratore Raminta Jurenaite) cieš no vistipiskākās šādu "retrospektīvi raksturojošu, kopainu aprādošu" izstāžu kaites - eklektisma. Dažādi mediji, dažādi temati, saturi un motīvi, dažādām mērķauditorijām domāt darbi, kuru vienīgais kopsaucējs ir fakts, ka tie ir Viļņā strādājošu un/vai no Viļņas nākušu mākslinieku veikums. Konceptuāli šāda izvēle ir visai slidena vairāku iemeslu dēļ, taču izšķirošo argumentu sniedz paši organizētāji: Viļņa 2009. gadā ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, un šis ir savdabīgs "reklāmas rullītis" pilsētas "mākslas pasaules vitalitātei un daudzveidībai". | |
 Heincs Hermanis Jurčeks. XXX. Audekls, eļļa. 160x300. 2008. Foto: Martins Vizbulis | |
|
Taču visu ekspozīcijas apskates laiku nomāca tāda kā garlaicības sajūta. Tipiska, korekta laikmetīgās mākslas izstāde. Formu valoda un darbu tematiskās robežas nevainojami atbilst kritiskās teorijas apsēstajām Rietumu mākslas prasībām. Nekādu lielu pārsteigumu, nekādas lielas vilšanās. Būtībā ekspozīcijai kā veselumam trūka fokusa - interpretācijas vietā tika piedāvāta kataloģizācija, līdz ar to izstāde nedz kļuva par fenomenu pati, nedz arī veidoja dzīvīgu fenomena attēlu, bet gan vienkārši grupēja sastāvdaļas līdzīgi kā Frankenšteina radīšanā. Jēdzīgi pavadīt laiku izstādē varēja, sekojot aicinājumam ekspozīciju apskatīt, ievērojot darbu grupējumu trīs perspektīvās - 1) politiskā un sociālā angažētība, 2) neoreālisms un 3) neoabstrakcionisms - jeb tendencēs, kuras "dominē mākslas pasaulē kopš konceptuālisma perioda beigām". Kuratores izvirzītais vērtību kritērijs, ka autori "savā daiļradē prezentē būtiskas mūsdienu mākslinieciskās tendences", liek uzdot ķecerīgu jautājumu - vai tas, ka mēs darām tā, kā dara lielajos mākslas centros, automātiski vērš mūsu veikumu jēgpilnu? Pavadīt laiku ne tik jēdzīgi (taču visnotaļ aizraujoši) varēja, neizlasot informatīvo ievadtekstu un atmetot nepieciešamību tikt skaidrībā par nacionāli institucionālās angažētības līmeni un raksturu šīs izstādes esamības sakarā. Divdesmit trīs autori ar vairāk nekā četrdesmit darbiem. Ikkatrs no tiem - unikāls, un gaužām žēl, ka trūka pavadoša teksta par darba ieceri vai tapšanas kontekstu. Protams, darbam jārunā pašam par sevi, un daudzi patiesi bija izteiksmīgi paši par sevi, taču, sekojot vēlmei uzzināt, kāda tad ir "Viļņas mākslas aina", šāda skolnieciska informācija pārliecinātu izsmeļošāk nekā apgalvojumi, ka arī Viļņā ir visi tie "neoismi", kas sastopami civilizētās Rietumu pasaules postkonceptuālismā. Vairāki darbi radīja vēlmi uzzināt, kādi ir apstākļi Lietuvā vai konkrēti Viļņā, vai mākslinieka radošās dzīves kontinuitātē, kuri likuši atzīt tos par ievērības cienīgiem. | |
 Agne Bagdžūnaite, Doms Noreika. Rudens. Fotoinstalācija. 2008. Foto: Martins Vizbulis | |
| Bija darbi, kam adekvāta konteksta trūkums atņēma iespēju tikt saprastiem pēc būtības, piemēram, Agnes Bagdžūnaites (Agnė Bagdžiūnaitė) un Doma Noreikas (Domas Noreika) "Rudens". Tomēr lielākā daļa eksponātu radīja vēlmi uzzināt ko vairāk par to radītājiem. Prātā perinājās neganta doma, ka vislabāk būtu bijis ar šo pašu nosaukumu vienuviet sarīkot visu šeit redzamo autoru personālizstādes - tikai tā varētu piesātināt manu skatītāja apetīti, jo, lai arī avangardisku, laikmetīgā vārda cienīgu mākslu te neatrast, tomēr bija virkne darbu, kas ar savu formas un satura saspēles pilnību sniedza īsteni paliekošu mākslas baudījumu: Rimanta Milkinta (Rimantas Milkintas) "Pastāvīgs un elastīgs" un it īpaši viņa semantiski grandiozais, politiskās vēstures kontekstā interpretējamais darbs "Bez nosaukuma", Martina Martišus (Martynas Martišius) citātu pārsātinātā "Virtuve", Egles Ridikaites (Eglė Ridikaitė) filigrānais "Okunes sapnis" un "2005.01.12", līdz asarām satriecošais Laimas Buivīdaites (Laima Buivydaitė) vēstījums nedzimušajam dēlam "Tevis dēļ", abi Mariusa Zavadska (Marius Zavadskis) darbi kā kunstkameras un arhīvu drudža komentārs, Heinca Hermaņa Jurčeka (Heinz-Hermann Jurczek) "Eksperiments" un "Avārijas izeja". Minēšanas vērti būtu visi darbi, tomēr šī izstāde personiski uzrunāja vien pēcākajās apmeklējuma reizēs, kad uztaustīju nacionālo stīgu. Te, protams, vietā būtu diskutēt par lokālo, nacionālo un globālo, par to, vai vispār ir adekvāti lietot šos jēdzienus attiecībā uz mūsdienu mākslu u.t.t. u.t.jpr. Taču vienu varu apliecināt - netiešais un tiešais nacionalitātes moments (politiskā, sociālā vēsture un tās izpausme kultūras artefaktos) vairākos šīs izstādes darbos piešķīra skatei tik nepieciešamo autentiskumu. Neavangardiskās laikmetīgās mākslas citējošā un parafrāzējošā iedaba pēc būtības ir dekadentiska, tāpēc to par saistošu var dēvēt lielākoties tikai formālā izpildījuma (kas vienlaicīgi ir arī tēmas traktējums) oriģinalitātes gadījumā. Globālajā mākslas ainā šajā ziņā konkurence ir milzīga, tāpēc nekautrēšanās no lokālās savdabības reizēm ļauj piešķirt darbiem vienu pamatīgu, nefalsificētu dimensiju, kas ļauj pa īstam savējiskot tos. Varbūt pat savējiskot arī visu izstādi. | |
| Atgriezties | |
