Simetrija kā tēls, kā simbols, kā uzbūve.
Kādēļ simetrija pievelk vai atgrūž? Kādas raisa asociācijas un apziņas izmaiņas?
Vai apziņā rada sakārtotību, harmoniju, līdzsvaru, drošību? Varbūt personības sašķelto dabu atkal apvieno?
Kādam tas varbūt ir sastingums, no kā beidzot jāizkļūst - lai ieraudzītu, kas ir aiz, pāri, dziļumā?
Jauna pasaule pēc ilgstoša haosa? Kas ir šī vienība, kas visu notur līdzsvarā? Kas to visu rada un nes?
Simetrija ir sastingums, vai kustība?
Vilkme uz punktu, centru, no kura viss izriet un atkal atgriežas. Intuitīva centrēšanās uz savas dvēseles kodolu?
Vai Mīlestībai ir kas kopīgs ar simetriju?
Spoguļsimetrija kā tēls, kas ļauj atklāt atspulgā subjektu atkal no jauna. Ieraudzīt sevi un pajautāt - ”Kas ir tas, kas uz mani skatās?”
Šos un citus jautājumus autori ir pētījuši katrs savā tēlu valodā, savos stāstos. Lai veidotos simetrija, skatītājs ir aicināts būt simetrijas pols – ar domām un savu unikālo skatījumu.
Katram no mums ir atšķirīgs simetrijas skatījums un stāstījums. Simetriju redzam, kā universālu tēlu, lai pateiktu to, ko izteikt nav iespējams, bet var pieredzēt nepastarpināti, kā zīmējot mandalu vai raugoties ikonā. Par simetriju nevar runāt ignorējot tās pretstatu vai varbūt vienas un tās pašas kompozīcijas tikai citu seju – asimetriju. Ekspozīcijā ietvertas arī Māra Subača pasakas par simetriju.