VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Melnais entuziasms un baltā degradācija Popper Magazine Santa Mičule, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas studente Klausies | |
| Šīgada jūnijā klajā nākušais žurnāla Popper Magazine pirmais numurs tiek pozicionēts kā vienīgais ilustrāciju izdevums Latvijā, tādējādi ievelkot jaunu ķeksīti lokālās vizuālās (sub)kultūras aktivitāšu sarakstā. Popper Magazine vieno zināma radniecība ar Latvijas komiksu žurnālu Kuš! – par to liecina abu izdevumu autoru kodols un zīmējumu atraisītā stilistika. Izdevuma formāts sasaucas ar visā pasaulē izplatītajiem ilustrāciju ārtzīniem un fanzīniem, kuru veidotāji ļoti brīvi interpretē ilustrāciju žanriskās robežas, piedāvājot novatoriskus skatījumus uz laikmetīgo ilustrāciju kā nepieradinātu, uz subjektīviem nosacījumiem balstītu mākslas jomu. Konsekventi melnbaltā dizaina dēļ latviešu izdevums sasaucas ar franču ilustrāciju izdevumu Get Freaky, kura veidošanā piedalījušies arī Popper Magazine autori. | |
 POPPER MAGAZINE Latvijas ilustrāciju žurnāls. Nr. 1. Rīga: Popper Magazine, 2012. 88 lpp. | |
| Par pirmā Popper Magazine numura vadmotīvu izvēlēta degradācijas tēma, un izdevumā reproducētie darbi jāuztver kā mākslinieku interpretācijas par šo daudznozīmīgo jēdzienu. Ar koncepta precizēšanu jeb tā verbālā satvara definēšanu centies tikt galā filozofs Normunds Kozlovs, konkrēta formulējuma vietā piedāvājot literāru impresiju, kuru caurvijošā eksistenciāla tukšuma un apātijas noskaņa tiek pasniegta kā norāde uz degradācijas stāvokli. Kozlova teksts ir dažādu intelektuālu atsauču pārblīvēts, bet saikne ar deģeneratīvo tiek saglabāta tieši naratīva detaļās, kas kopumā ir pārāk esejiskas, lai tiktu uztvertas kā teorētisks teksts vai koncepcijas izklāsts, taču tas itin organiski saskan ar ilustrāciju brīvo, eksperimentālo raksturu. Pašās ilustrācijās saistība ar numura tēmu lielākoties nolasās asociatīvā līmenī – huligāniski groteskās tēlu dekonstrukcijās, apzināti paviršā formveidē vai agresīvos sižetiskajos motīvos. Rodas šaubas, vai degradācija (jebkādā izpratnē) ir veiksmīgākais termins šo formālo un sižetisko paņēmienu apzīmēšanai. Dažās ilustrācijās piesaiste degradācijas tēmai liekas visnotaļ organiska, citu autoru darbos tā saskatāma, tikai krietni piepūlot iztēli, bet vēl dažos ir tik ļoti aizplīvurota, ka šķiet vienkāršam prātam un neapbruņotai acij neizdibināma, radot aizdomas, ka “uzdotā tēma” tikusi klaji ignorēta. Tomēr tēmas un ilustrāciju savstarpējās attiecības jeb tas, cik acīmredzami katrs atsevišķs darbs ilustrē (atklāj, attēlo, paskaidro) degradācijas nojēgumu, nešķiet pareizais kritērijs, no kura pozīcijām vērtēt izdevuma kvalitāti. Biežās ilustratoru atkāpes no pieteiktās tēmas drīzāk jāuztver kā atgādinājums par mūsdienu ilustrāciju netrafareto, demokrātisko iedabu, tādēļ kļūst nedaudz neērti, lasot Paula Bankovska atsauksmi(1) par Popper Magazine, kurā autors par izdevuma trūkumiem uzskata ilustratoru nespēju radīt tēmai nepārprotami atbilstošas kompozīcijas un tādējādi arī nepiemērotību darba tirgus prasībām. Šādiem pārmetumiem īsti nav pamata, jo Popper Magazine savā būtībā ir dumpiniecisks – neatkarīgi margināls projekts, nevis skaistumpreču katalogs. Ieteicams izvairīties no vēl kādas galējības, proti, uztvert Popper Magazine tikai kā pašvērtīgu, monoloģisku bildīšu krājumu, kam sveši jelkādi laikmetīgās estētikas vaibsti, jo izdevuma autoru vidū ir gan vietējās mākslas slavenības un pat vairāki Purvīša balvas kandidāti (Krišs Salmanis, Harijs Brants, Kristīne Kursiša), gan mākslinieki, kas guvuši nopietnu lokālu un starptautisku atzinību tieši ilustrāciju jomā (Reinis Pētersons). Šajā ziņā iesaku pirmās žurnāla apskates laikā ignorēt satura rādītāju ar mākslinieku vārdu norādēm, ļaujoties spontānai autorības minēšanai. Pārsteigumi garantēti ne tikai tādēļ, ka daži zināmākie autori diezgan radikāli mainījuši savu izteiksmes formu un māksliniecisko rokrakstu, bet arī tāpēc, ka jaunās (vēl mazzināmās) paaudzes sniegums vismaz Popper Magazine lappušu ietvaros ir ne mazāk pārliecinošs un iepriecinošs. Iepretim daiļrunīgajiem vizuālajiem vēstījumiem izdevuma informatīvais slānis ir gaužām plāns. Pietrūkst gan pirmajam numuram atbilstoši svinīgu izdevuma veidotāju komentāru, gan ilustrāciju faktoloģisko aprakstu. Popper Magazine radītāji daudz labprātāk ir izteikušies virtuālajā vidē, zināmā mērā kompensējot skaidrojošu aprakstu trūkumu papīra izdevumā. Sevišķi noderīgas būtu bijušas izmantoto tehniku norādes – to trūkums distancē izdevumu no tradicionālajiem mākslas albumiem, paralēli koķetējot ar konceptuālas ilustrācijas uzstādījumiem. Tomēr daudzu autoru ilustrācijas liek domāt, ka arī šajā žanrā medijs vēl mēdz būt vēstījums; izmantoto tehniku norādes ne tikai apmierinātu skatītāju ziņkāri, bet arī radītu plašāku izpratni par to, ko izdevuma autori īsti saprot ar ilustrācijas jēdzienu – piemēram, vai ārpus Popper Magazine ar citu nosaukumu eksistējošas gleznas “melnbaltiskošana” un ievietošana ilustrāciju izdevumā ir postmoderns jociņš, eleganta nevērība vai tomēr neliela skatītāju mānīšana (skatīt Krišjāņa Mežuļa darbus)? Līdzīgas neskaidrības rodas arī, piemēram, Evitas Vasiļjevas un Raita Hroloviča neparasto (bet saistošo) ilustrāciju gadījumos. Pieņemot, ka tehniskie parametri un verbāli formulējamā satura īpatsvars nepiedalās ilustrācijas kā mākslas veida definēšanā, lielāka uzmanība jāpievērš formālo izteiksmes līdzekļu arsenālam. Vienā izdevumā apvienotas gan izteikti reālistisku, gan abstraktu formveidi demonstrējošas tendences, kam var piedēvēt popkultūras, ielu mākslas, grafiskā dizaina, naivās mākslas, datorspēļu, komiksu un citu vizuālo valodu kodus. Tātad eklektisks mikslis, kurā intelektuālas refleksijas aizstātas ar efektīvām vizuālajām asprātībām jeb prikoliem, pancisku ārdīšanos un pašironiju, liekot domāt, ka neatkarīgi no izvēlētā medija vai noteiktās tēmas labas ilustrācijas pamatā pirmkārt ir atraktīvs un drosmīgs domu gājiens, kas var piemist vai nepiemist. Jāatzīst, ka jau pirmais Popper Magazine numurs šķiet pietiekami intriģējošs un aizraujošs, lai rastos vēlme sekot līdzi izdevuma tālākajai virzībai, taču šobrīd vēl ir grūti noteikt žurnāla lomu un nozīmi Latvijas vizuālajā kultūrā. To kavē dažas neskaidrības žurnāla formāta koncepcijā; to plānots izdot trīs četras reizes gadā, katru numuru veidojot atšķirīgu, līdz ar to pagaidām nav iespējams precīzi saskatīt Popper Magazine vispārīgo virzību. Cerams, ka izdevuma veidotāji spēs saglabāt žurnāla pašpietiekamību, nepadarot to pārlieku introvertu un pašmērķīgu, jo tādējādi ir viegli nonākt līdz robežai, kad notiekošais ir saistošs tikai iesaistītajiem radītājiem, bet ne skatītājiem. Jāpatur prātā, ka pēdējos gados daudzas interesantas kultūras formas, piemēram, radošie kvartāli, pie mums izveidojušās, tikai pateicoties pašiniciatīvām, kuru vienīgais pamatojums bijis “sava prieka pēc”. Un, kamēr oficiozākā mūsu kultūras daļa slīgst kompromisos ar valsts un sabiedrības arogantajām prasībām pēc finansiāli ienesīgiem un vidējam nodokļu maksātājam patīkamiem kultūras produktiem, marginālākās kultūras aktivitātes, pie kurām pieskaitāms arī Popper Magazine, sniedz patīkamu svaiguma, viegluma un īstuma devu. (1) www.satori.lv/raksts/4647 | |
| Atgriezties | |
