 Neodadaisms vai krāsu terapija? [22.02.2013. 16:22]
Anete Ozoliņa, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente
Diāna Adamaite. "Uzreiz"
19.01.–17.02.2013. "Rīgas mākslas telpa" Intro zāle
|
| | | Telpa ir viegla un gaisīga kā debessmannā. Tieši tik rotaļīgi ir viņas darbi – bez pašmērķīguma, tendenciozitātes. Tie rotaļājas kā senajās dienās smilškastē. Izstādē ir ap 200 zīmējumu (visi 2012), kas tapuši lielākās vai mazākās sērijās. Dominē spilgti toņi, vienkāršība un ģeometriskas figūras. Tā arī bērniem sāk mācīt zīmēt – zirneklis ir divi aplīši – viens mazāks, otrs lielāks un pie vēdera daudz kāju. Māksliniece pati uzsver, darbiem nav mērķa, tie ir mirkļi. Pietiekami īsi, bez valodas, bet ar simboliem un krāsām. Tomēr prāta dziļumos ir jautājums: “Kāpēc?”. Ja darbiem nav mērķu un tie ir tikai mirkļi, tad tik pat labi to var saukt par krāsu terapiju, un varbūt vajag pieaicināt citas profesijas pārstāvjus, lai izpēta mākslinieces zemapziņu? Vai to var saukt par izstādi un mākslu? Vai darbi ir pašvērtīgi? Viens bez otra tie pazustu, savu spēku tie iegūst tikai esot barā. Ņemot pa vienam, kā cālīšus no būra, tie sabīstas un taisni uzprasās, lai pienaglo pie ledusskapja. Neodadaisms? Var jau arī paspēlēties, kad viss ir apnicis, un bērnībā bija labāk... Saka, ka tā esot radošāk. |
| | | Atgriezties | | |
| |
 |
| |
| Komentāri |
| |
|
|
|
