VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Nav mazas un lielas filmas. Ir īsas un garas filmas. Tā domā "2ANNA" Sonora Broka, kino teorētiķe Klausies | |
| Latvijas kino pasākumu sezonu vasaras sākumā Latvijā tradicionāli noslēdz visjauneklīgākais no festivāliem – Rīgas starptautiskais īsfilmu festivāls “2ANNAS”. 2. jūnija vakarā kinoteātra Splendid Palace mazo zāli piepildīja suģestējoši skaista nāras dziesma par lilijām un rozēm. “Stikla”, “Ģipša” un “Zelta” “Annas” izdalītas. Tumsā slīga airu laiva, dzeltenu pīlīšu bariņš un vadu murskulis, kam bija jānodrošina festivāla “2ANNAS” apbalvo-šanas ceremonijas veiksmīga norise. Šogad festivāls atzīmēja jau 17. gadskārtu, kas ir gana cienījams vecums Latvijas kino pasākumu kontekstā. Īsfilmu festivāli daudz aktīvāk nekā to sugas brāļi spiesti cīnīties par savu skatītāju. Tomēr Latvija šajā ziņā var kalpot kā pozitīvs piemērs, jo “2ANNAS” vienmēr tikušas mīlētas un, kas ne mazāk svarīgi, apmeklētas. Festivāla publicitātes materiālos varam lasīt, ka ““2ANNAS” eksistē kontekstā, kurā īsfilmas formāts ir ne tikai pakāpiens uz pirmo pilnmetrāžas darbu, bet arī apzināta, konsekventa izvēle, kuras rezultāts ir augstvērtīgs mākslas fakts”. Proporcionāli manu noskatīto filmu sarakstā īsfilmas noteikti ir mazākumā, tādēļ “2ANNAS” kalpoja kā saistoša pieredze formāta padziļinātā izzināšanā. Skatoties apbalvotās filmas festivāla noslēgumā, ļāvos pirmā mirkļa iespaidam, izdarot vispārinātu secinājumu, ka lielais vairums žūrijas izvēlēto īsfilmu veidotas pēc anekdotes principa vai arī ir krāšņas skices, kas ekspluatē kadra estētiku, atstājot stāstu otrajā plānā vai iztiekot bez tā vispār. “2ANNU” sešas starptautiskā konkursa un divas Baltijas konkursa programmas tomēr ir neapgāžams pierādījums tam, ka īsfilma nav wannabe pilnmetrāžas filma, bet gan suverēna kino forma ar saviem estētiskajiem un naratīvajiem uzstādījumiem. “2ANNU” programmas kuratore, festivāla producente Līva Pētersone īsfilmas savrupo būtību raksturo šādi: “Tāpat kā kino ļauj izdzīvot citu dzīvi / realitāti 2 stundu nogrieznī, īsfilma to izdara 10 vai 15 minūtēs. (..) Īsfilma ir formāts, kas pirmais ļāvis māksliniekiem nodarboties ar avangardu, kino eksperimentiem (lai pieminam tos pašus dadaistus un sirreālistus), kuri pamatstraumes kino parādās vien daudz vēlāk.” “2ANNAS” atradušas zelta vidusceļu, programmā apvienojot gan izteikti eksperimentālus darbus, gan uz publiku orientētu kino, kam īsā forma bieži ir vien vingrinājums vai izaicinājums, ne konceptuāla izvēle. Festivāla pirmsākumi meklējami jau 1996. gadā, kad notika tehniskās jaunrades nama “ANNAS 2” bērnu un jauniešu studijas filmu skate. 1999. gada festivāla nolikumā teikts: “Viena “Anna” atspoguļo rutinēto un pieslīpēto kultūras daļu, bet otra destruktīvo un vēl mums nezināmo.” Gadiem ejot, festivālam līdzi izauguši arī filmu autori un skatītāji, un uz mākslinieka Reiņa Pētersona veidotā plakāta redzama +16 atzīme. Un, lai gan pavisam nelielais “2ANNU” birojs joprojām satilpst vienā tehniskās jaunrades nama istabiņā Annas ielā 2, šāgada festivālu var saukt par nopietnu pieteikumu “profesionālajā līgā”. Vairākas norises vietas (trīs kinoteātri, kā arī atsevišķas skates ārpus tiem), festivāla atklāšana baseinā ar nārām, videoprojekcijām un muzikāliem laiviniekiem, divas konkursa skates (starptautiskā un Baltijas), starptautiska žūrija, avangarda kino klasika (Jona Meka filmu programma), Igaunijas kino simtgadei veltīta programma un lekcija par interaktīvā kino vēsturi. Festivāls apbrīnojamā kārtā ar šķietamu vieglumu spēj apvienot jauneklīgumu, dulnumu vizuālajā tēlā un ceremonijās ar skrupulozi līdzsvarotu programmu, kas šogad ne tikai atrādīja spilgtus uzplaiksnījumus no starptautiskās plašās īsfilmu jūras, bet arī piedāvāja jau iepriekš izsijātus graudus – Eiropas Kinoakadēmijas filmu programmas. “2ANNAS” atstāj pārliecinošu iespaidu. Festivāla nelielo komandu raksturo augstas darba spējas, profesionālisms, kā arī lielas entuziasma rezerves. Viena no “2ANNU” veiksmes atslēgām ir arī tā dibinātāja un direktora Viestura Graždanoviča atvērtība visam jaunajam, līdz ar to neradot situāciju, ka festivāls sāk stagnēt pats savu klišeju gūstā. Tālākai festivāla attīstībai ir vairākas iespējas, no kurām drošākā izvēle ir – nostiprināt esošo modeli, jo konkurentu šajā festivālu žanra nišā Latvijā nav. Pašreizējais “2ANNU” formāts ļauj attīstīt izglītojošo sadaļu un paplašināt ārpuskonkursa skates, tā panākot plašāku starptautisko skanējumu. | |
 Reinis Pētersons. Īsfilmu festivāla "2ANNAS" plakāts. | |
| “2ANNU” centrālā ass nešaubīgi ir Baltijas un starptautiskais konkurss, kas pirmoreiz notika 2007. gadā. Festivāla balvas – “Zelta Annu” un “Ģipša Annu” – pēc Villendorfas Veneras prototipa veido tēlnieks Aigars Zemītis. Gadā “2ANNĀM” tiek iesūtītas gandrīz 1000 filmas. “2ANNU” Baltijas konkursam piemīt vairāk reģionāli panorāmisks raksturs. Tradicionāli spēcīgi sevi piesaka igauņu animatori. Animācijas filmas “Mušu dzirnavas”, “Brokastis zaļumos” apliecina jau zināmo – Igaunijas animācijas tradīcijas un estētiskie standarti ir augsti kā baobabs. Prīta Perna (Priit Pärn) studenti, bezgala pacietīgu rokdarbnieku divīzija, ar neaptverami plašu fantāziju rada pasauli ar absurdiem, bet aizkustinošiem rituāliem. Starptautiskā konkursa skate ir krietni plašāka un arī tikusi veidota pēc citiem principiem, brīvi meklējot drosmīgākos meklējumus kino valodā vai neparastāko pieeju stāstam. Konkursā iekļautās filmas atstāj salīdzinoši eklektisku iespaidu. Te vienuviet atrodamas īsfilmas, kas pārstāv klasisko stāstniecību – vācu Burger Deluxe un Armadingen, poļu Frozen Stories, kā arī gotiski industriālas kolāžas Maksa Hatlera (Max Hattler, Dānija) animētajās vīzijās 1923 aka Heaven un 1925 aka Hell, kuras veidotas pēc franču spirituālisma mākslinieka Ogistēna Lesāža (Augustin Lesage) gleznu motīviem. Britu Moxy un vācu The Last Match pārstāv tradicionālākas animācijas formas, savukārt Of This, Men Shall Know Nothing ir Frica Štolberga (Fritz Stolberg) veltījums dadaisma un sirreālisma pionierim vācu gleznotājam Maksam Ernstam, kura analoģiska nosaukuma gleznas elementi atdzīvojas filmā. Uzmanības vērta ir starpžanru filma Sole, kas ir aizkustinošs dokumentāls režisores Anželas Šiodo (Angèle Chiodo) vecmāmiņas portrets un reizē arī leļļu animācija, kura stāsta par jūras mēles metamorfozēm evolūcijas procesā. Jūras mēle, kas vienlaikus ir arī mežģīņu sedziņa vai sasaldēta želeja, pildīta ar leļļu kājām, ceļo pa dzīvojamo istabu, reizēm nokaitinot sirmo dāmu, tomēr filmas gaitā vecmāmiņa aizvien aizrautīgāk sāk komentēt pašu filmēšanu, kā arī iesaistīties tās procesā. Grand Prix jeb “Zelta Annu” žūrija piešķīra Jurija Ankarani (Yuri Ancarani) Il Capo, filmai, kam pūrā jau rēgojas vairākas Grand Prix, kā arī citas balvas prestižos kinofestivālos. Bieži ekspluatēts īsfilmas sižeta uzbūves princips ir intrigas uzburšana un negaidīts atrisinājums. Šie paņēmieni tiek pamatoti ar īso formātu, jo īsfilmai jāpaspēj radīt skatītājā interesi, kā arī izspēlēt fabulu tik nelielā laika nogrieznī, kas pilnmetrāžas filmai nereti atvēlēts titru sadaļai. Tādēļ Il Capo, smagās celtniecības tehnikas deja spožas saules pielietās marmora raktuvēs darbu vadītāja / diriģenta aprauto žestu vadībā, manu īsfilmu festivāla iedīdīto, negaidītā pavērsiena alkstošo uztveri pārsteidza nesagatavotu. Skatoties filmu, prātā riņķoja tikai viena doma: atkal lēnie, garie kadri, lēnie, garie kadri, nekas nenotiek. Tikmēr lēno kadru it kā ievads noveda pie aerofilmējuma, skata no putna lidojuma pāri sniegotām Alpu ainavām, jeb fināla, kas negaidīti visam iepriekš redzētajam piešķīra mērogu un jēgu, liekot kaunēties par nepacietīgo trīšanos krēslā. Il Capo, profesionāli nevainojama un simboliski, filozofiski daudzslāņaina darba, dalība konkursa programmā būtībā bija negodīga konkurence, kas lika citām filmām izskatīties nenobriedušām. Iespējams, šādas festivālu favorītes īstā vieta būtu ārpuskonkursa programmā, konkursu atstājot jauniem vārdiem, mazpazīstamākiem reģioniem. “2ANNAS” pamatoti lepojas ar saviem kino izrādīšanas kvalitātes standartiem. Šo “2ANNU” īpašais notikums bija Amerikas 60. gadu avangarda kino “lielvārda” Jona Meka filmu programma, kas tika demonstrēta no 16 mm kinolentēm. Laikmetā, kad 35 mm projektori tiek nomainīti ar digitālajiem, 16 mm kino seanss ir kā suģestējoša atgriešanās pie kino pirmsākumiem. Iedomājieties vēl projektora tarkšķi un gaismas starā sasilušo putekļu smārdu nelielā kinozālē, kā arī pāris minūšu pauzi ik pēc katra ruļļa, jo projektors tikai viens, un atmosfēra uzburta. Cik amizanta pretruna slēpjas pretnostatījumā: avangarda kino un tehnoloģiski novecojis, nu labi, būšu laikmetīga un teikšu – vintage kino formāts. Lietuviešu izcelsmes neatkarīgā kino režisora un teorētiķa filmas skatāmas ne tikai kinofestivālos, bet arī mākslas izstādēs, piemēram, 51. Venēcijas biennālē Lietuvas paviljons bija pilnībā veltīts Jona Meka daiļradei. Divos seansos Rīgā tika izrādītas filmas, kurās redzamas 60. gadu kultūras ikonas – Endijs Vorhols, Joko Ono, Džons Lenons, neatkarīgo mākslinieku apvienības Fluxus dibinātājs Jurģis Mačūns, arī Salvadors Dalī. Šos darbus izceļ spilgta autorība, drosmīgi vizuālie risinājumi, neierasti kadrējumi, klasiskās stāstniecības principu ignorēšana un vienlaikus arī mājas video estētika, tai raksturīgā brīvā kamera, kolorīts. Šis savdabīgais apvienojums neliedz portretiem saglabāt īpašu intimitāti, klātesamības sajūtu, kļūstot vienlaikus par sava laika dokumentu un neatkārtojamu avangarda kino piemēru. Festivālam izveidojusies laba sadarbība ar ievērojamākajiem Eiropas īsfilmu festivāliem – Anesī (Annecy) starptautisko animācijas filmu festivālu, Klermonas-Ferānas (Clermont-Ferrand) starptautisko īsfilmu festivālu, Tamperes starptautisko īsfilmu festivālu, kā arī vairākām kino skolām. “2ANNU” programma var lepoties arī ar Eiropas Kinoakadēmijas balvai nominēto filmu izlasi Short Matters!, kurā apkopotas 2011. gada Eiropas labākās īsfilmas. Short Matters! līdz šim izrādīta vien dažviet Eiropā, un “2ANNU” ietvaros tā piedzīvoja Baltijas pirmizrādi. Jau no 2001. gada “2ANNU” norišu neatņemama sastāvdaļa ir vieslekcijas, tematiskas meistarklases, diskusijas. Šogad festivāla ietvaros notika interaktīvā kino praktiķa, pedagoga un pētnieka Dr. Krisa Heilsa (Chris Hales) lekcija par kino tehnoloģiju inovācijām, kas nojaukušas robežu starp skatītāju un līdzautoru, ļaujot publikai ietekmēt filmas norisi un iznākumu. Lekciju pavadīja unikāls seanss: tika demonstrēta pasaulē pirmā interaktīvā filma – čehu režisora Raduža Činčeras (Radúz Činčera) Kinoautomat (1967), kuras laikā deviņas reizes skatītājiem bija iespēja ar balsojuma palīdzību noteikt filmas tālāko virzību. “2ANNU” aktivitātes neaprobežojas ar nedēļu jūnija sākumā. Īpašas filmu programmas tiks veidotas arī lielākajiem mūzikas festivāliem vasarā, bet rudenī darbību turpinās ceļojošais kino projekts – ““2ANNU” projektors”. | |
| Atgriezties | |
