VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Atis Jansons Elīna Pastare, LMA Mākslas zinātnes nodaļas studente Klausies | |
| Sietspiedes tehnikā darinātajā darbu ciklā “Pazudis pilsētā” mutantiskas anatomiskās formas izceļ kompozīciju galvenos tēlus, radot lielpilsētu izjūtai raksturīgo indivīda un pūļa pretnostatījumu, grotesku urbāno impresiju. Risinot ikvienam zināmos pilsētas dzīves tematiskos motīvus, autors ironizē gan par dažādām urbānās kultūras un ikdienas klišejām (draudīgiem tipiem, šopingu, nepieciešamību pakļauties modes un labas gaumes prasībām utt.), gan ielu dzīves noteikumiem, ko verbālā veidā iekļauj kompozīcijās. Tādējādi Oskara zīmējumu sižetiskie vēstījumi rada veselus stāstus, neuzbāzīgus, bet pietiekami viegli nolasāmus. Interese par vizuālās mākslas stāstošo pusi atklājas arī Oskara veidotajās animācijas un komiksos, kuros visizteiktāk tiek lietota realitātei pietuvinātu formu valoda, atsakoties no formāliem efektiem un eksperimentiem par labu stāstiem, kuru biedējošie tēli un skaudrie sižeti balstās gan reālos notikumos un atmiņās, gan specifiskas vides pieredzē. Līdz ar to iezīmējas atšķirība no vispārīgas mūsdienu komiksu un animāciju mākslas tendences atteikties no stāsta, sižetiski skaidra un lineāri virzīta notikuma kā galvenā satura, pārtopot vizuālās epifānijās, kas arvien vairāk akcentē piktorālo elementu pašvērtību un to verbālo nozīmju kapacitāti. Atšķirībā no daudzām tā dēvētajai neglītā estētikai pieskaitāmajām mākslas parādībām gan Latvijā, gan citur pasaulē jaunā mākslinieka Oskara Pavlovska darbos antiestētiskie elementi nav vērtējami kā apzinātas, izaicinošas provokācijas. Drīzāk jāuzteic autora spēja apvienot no vizuālās masu kultūras aizgūtu tēlu valodu ar reālistiski precīzu plastisko formu izjūtu jeb, saglabājot hierarhiskai mākslas izpratnei raksturīgo terminoloģiju, spēja apvienot marginālās mākslas formas ar elitārajai mākslai raksturīgām vizuālajām kvalitātēm. | |
 Atis Jansons. 2012 | |
| Savos glezniecības darbos Atis iepriekš ir pievērsies gan reālistiskiem vides attēlojumiem, gan groteskiem fantāziju tēliem, nonākot pie abu sakausējuma. Darbā “Varoni meklējot” (2011) viņš būvē telpu, kurā mērķtiecīgi izvietoti gan reāli sastopami personāži un objekti, gan fantāzijas radītas, ģeometriskas struktūras. Šie elementi nenorāda uz konkrētu stāstu vai sižetu, bet gan veido no vairākiem gabaliņiem saliktu puzli. Mākslinieks izmanto simbolus, veiksmīgi tos atlasot, rada vienotu vēstījumu, kas, ievietots nosacītā vidē, šķietami vakuumā, iegūst monumentalitāti un pārlaicīgumu. Šajā un citos darbos jūtamas ietekmes no Vācijas mākslas telpas, īpaši Leipcigas glezniecības skolas, kuras pārstāvji ir tādi ievērojami mākslinieki kā Dāvids Šnells (David Schnell), Matiass Veišers (Matthias Weischer) un citi. Zināmas paralēles, iespējams, var vilkt ar Neo Rauha (Neo Rauch) darbiem, kur nosacītā vidē izvietotie personāži un objekti veido daudzslāņainu simbolu sistēmu. Rauhs izmanto izkadrētus šķietami reālas dzīves fragmentus, savukārt Atis Jansons gleznās rada pats savu īstenību, būvējot to no savstarpēji nesaistītiem elementiem. Ar darbu “Tradīcijas” (2012) mākslinieks šogad piedalījies “SEB bankas” un Latvijas Mākslas akadēmijas kopīgi organizētajā konkursā “SEB stipendija glezniecībā” un konkursizstādē “Talants atmaksājas!”. Vārds “tradīcija” ietver sarežģītu mehānismu ar sabiedrības pieredzes uzkrāšanu un tālāknodošanu, kur centrālā loma ir saiknei starp cilvēkiem, kas šo tradīciju vēlas nodot, un tiem, kas to uzņem. Tomēr darbā cilvēku vietā sirreāli nenoteiktā vidē starp gruvešiem izvietoti tikai bezpersoniski priekšmeti: skapji, sekcijas, daudzdzīvokļu mājas. Gleznā vecās padomju laika sekcijas un skapji stāv neskarti, aizvērti un klusē, kamēr apkārtējā pasaule brūk kopā. Šie objekti neiemieso tradīciju, bet drīzāk simbolizē iesūnojošu sistēmu un uzskatu postu, kad tradīcija ir mirusi un eksistē pilnīgi paralēli reālās dzīves norisēm. | |
 Atis Jansons. Domā! Instalācija. 2010 | |
| Mākslinieks izmantojis vēsi niansētu kolorītu, kas attēlotajai videi piešķir aukstu un atsvešinātu raksturu. Kā izņēmumi un savdabīgi akcenti ir priekšplānā redzamās mēbeles. Tās realizētas katram padomju mēbeļu dizaina pazinējam atpazīstamā tumšo, silti brūno toņu gammā. Kontrasts starp mākslinieka iemīļoto vēsi pelēko, zilo un šiem kliedzoši brūnajiem objektiem to eksistenci dara vēl absurdāku. Gleznas plakni vietām uzirdina jūtami aktīvs triepiens, kā arī redzami dažādi eksperimenti ar krāsas uzlikšanu, piemēram, izsmērējot krāsu plašā laukumā, vienā virzienā, kas mīkstina un padara neskaidras formu robežas. Līdzīgu paņēmienu, kas ieguvis grūti tulkojamu nosaukumu blur, plaši izmanto ievērojamais vācu gleznotājs Gerhards Rihters. Šādu tehnisko līdzekļu izmantošana, kā arī kolorīta kontrastu spēles pieskaitāmas, ja ne pie ekspresīviem, tad pie aktīviem glezniecības izteiksmes līdzekļiem, tomēr gleznā tās kļūst par tīru enerģiju, līdz galam nesavienojoties ar darba vēstījumu. Ata Jansona bakalaura darbs “Apbalvojums” (2012) šķiet kā likumsakarīgs nobeigums mācību procesa ietvaros notikušajiem izmēģinājumiem un meklējumiem. Tajā atspoguļojas Ata interese par mehāniku, dažādu materiālu un elementu apvienošanu vienā mākslas darbā, kā arī vēlme runāt vizuāli lakoniskos, tomēr saturiski ietilpīgos simbolos. | |
 Atis Jansons. Tradīcija. Audekls, eļļa. 190x250 cm. 2012 | |
| “Apbalvojumā” mākslinieks kārtējo reizi izlēmis atteikties no klasiskās glezniecības piedāvātajiem izteiksmes līdzekļiem, veidojot divus savstarpēji savienotus multivizuālus objektus četrstūra formātā. Galvenais izmantotais materiāls ir organiskais stikls, katra no divām darba daļām sastāv vismaz no 10 atsevišķām savstarpēji salīmētām dažāda izmēra un krāsas organiskā stikla plāksnēm. Izveidotajā telpā objektu iekšpusē atrodas “pildījums” (mākslīgie augi, tekstils, ūdens). Lai gan paši objekti ir nekustīgi, to “pildījumam” piemīt kinētisks raksturs – mehānisms, kas ietver motoru, sūkni, barošanas bloku, releju un citus sīkākus elementus, liek tumši zilajam šķidrumam spiediena ietekmē mutuļot augšup un lejup pa tam atvēlēto telpu, savukārt otrajā stikla rāmī šo pašu mehānismu ietekmē viegli viļņojas melnā tekstilijā iestrādātā līnija. Var klusībā pie sevis pasmieties un nospriest, ka “Apbalvojums” ir mākslinieka dāvana pašam sev par četriem akadēmijā pavadītajiem gadiem, taču, aplūkojot darbu un pēc kāda laika sevi pieķerot pie domas, ka nav iespējams atraut acis no smalkajām kustību rotaļām, kļūst skaidrs, ka tas nav vien paša mākslinieka pieredzes iemūžinājums. “Apbalvojums” ir kā mazs noslēgtas pasaules vai noslēgta dzīves cikla modelis. Izmantojot abstraktus elementus un tīras ģeometriskas formas, atsakoties no izteikta naratīva, Atis Jansons skaidri parāda, ka ikvienu noslēgtu procesu veido pretmetu un dualitāšu savstarpējā mijiedarbība. Dzīvības un nāves duālā sistēma atklājas darba vizuālajā risinājumā. Vienā objektā tā ir dzīvība (ūdens, gaiss, augšana kā vertikāla kustība pret debesīm), otrā – absolūts klusums, nāve (zeme, mākslīgie augi, sterili baltais fons). Tomēr, tāpat kā citos Ata darbos, pat uzskatāmi nesamierināmās attiecībās esoši elementi tiek satuvināti ar neuzbāzīgiem un smalkiem pavedieniem, līdz pat pretējās nometnēs karojošie apvienojas viena mērķa vārdā. | |
| Atgriezties | |
