VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Viedokļi par dOCUMENTA (13), 2012 Materiālu sagatavoja Barbara Feslere | |
| Svetlana Boima (Светлана Бойм), rakstniece, māksliniece, profesore, Bostona Es domāju, ka jūsu izjautāšana jau ir Documenta garā! Jūs mani noķerat, pirms ir iespējams iegūt mirkli pārdomām, līdz ar to viss ir balstīts uz pieredzi. Man patīk ideja, ka visa izstāde nav par mākslu ar lielo “M”, bet par mākslu un mākslām. Tā nedevalvē mākslu ar lielo “M” un nemēģina to pārspēt, bet gan ievieto interesantā kontekstā. No vienas puses, šī izstāde ir vēsturiska, no otras – laikmetīga tādā nozīmē, ka tā atbilst savam laikam. Izstāde piedāvā aizmirstus darbus un, kas man bija interesanti, atklāj pārsteidzošu vēstures un ģeogrāfijas salikumu, apvienojot Kabulu, Bulgāriju, Vidējos Austrumus un Latīņameriku. Tiktāl man patiešām patīk šis ekscentriskums, kā arī savveida autentiskums. Mani aizkustina daudzas lietas. Redzu, ka nav ieciklēšanās vai virspusējas interaktivitātes, kas jau kļuvusi garlaicīga, bet gan ir dziļāka pieredzes izjūta. Domāju, ka māksla atkāpusies no atrašanās un tēlošanas uz skatuves. Ir tāds kā bezkoncepta koncepts. Piemēram, ļoti nozīmīgs un interesants ir Maikla Rakovica (Michael Rakovitz) grāmatu projekts, arī Dženetas Kārdifas un, iespējams, Viljama Kentridža (William Kentridge) darbi. Man patika eksponētie dažādu laikposmu darbi un tas, kā ir atrasts to konteksts, piemēram, Džordžo Morandi gleznām. 1968. gada ķieģelis no radio ēkas Prāgā mani īpaši saviļņoja. Tas saistīts ar manām pirmajām bērnības atmiņām, kad mani vecāki Sanktpēterburgā mēģināja klausīties radio, kura skaņa tika slāpēta. Bija ļoti aizkustinoši ieraudzīt šo duļķaini oranžās krāsas ķieģeli. Šo atklāšanas dienu laikā es saskrējos ar cilvēkiem no dažādiem savas dzīves posmiem – no Krievijas, Honkongas, ASV – un nevienu brīdi neesmu satikusi tos, kurus es paredzēju satikt, bet gan pilnīgi negaidītus cilvēkus. Lelio Ajello (Lelio Aiello), kurators, Boloņa Pirmkārt es gribētu apsveikt Karolīnu Hristovu-Bakardžijevu par to, kā viņai izdevies iesaistīt visu pilsētu. Salīdzinājumā ar documenta, ko redzēju pirms pieciem gadiem, šī nav ar skaidri definētu pamatideju.Neraugoties uz izkliedēto rezultātu, man šķiet, ka pilsētas apgūšana izstādes ietvaros ir jauka, jo, atskaitot vēsturiskās norises vietas, mākslas darbi izvietoti visā pilsētā un – Documenta visai neierasti – mēs varam atkal baudīt mākslas darbus. | |
 Klēra Pentekosta.Sol-Erg. Instalācija. 2012 | |
| Bazons Broks (Bazon Brock), mākslas kritiķis, estētikas profesors, Vupertāle Documenta ir lokāls farss par to, kas notiek pasaulē, un tā tiek pārdota zem “globālās mākslas” saukļa. “Globālais mākslas tirgus” nozīmē, ka katrs batikotais dvielis no Taizemes un katra smilšu būve no Dienvidķīnas tiek pārdota kā mākslas darbs. Rietumnieku tirgus stratēģi ieviesuši šo “globālo mākslu”, lai viņi kā mākslas darbus arvien vairāk spētu pārdot banalitātes. Marķējums “māksla” ir labākais pārdošanas pamats. Tā kā māksla ir dārga, tai ir jābūt labai. Tas tirgotājam ir ideālais variants. Nav nekādu atlaižu, nekāda vērtības pieauguma, viss ir kvalitātē, tad augstā cena ir atbilstoša. Māksla un zinātne ir izzudusi tieši tā iemesla dēļ, ka katru ieklepošanos, katru pacelto pirkstu vai uz galda birstošo pulveri pasniedz kā mākslu. Gobālajā mākslā iekļautajam Rietumu skatījumam uz pārējo pasauli vajadzētu būt cilvēka redzesloku paplašinošam. Taču visi rietumnieku mēsli ir izmesti pasaulē. Ikvienam Āfrikas vai Āzijas cilvēkam tiek iedota cerība, ka viņš arī ir mākslinieks, jo arī viņš darbojas ar sniegu vai smiltīm. Šāda vispārinoša ieraža katru radošu rīcību nosaukt par māksliniecisku aktu izšķīdina pašu mākslu. Documenta ir šīs globālās mākslas perversijas nerātna aģentūra, un viss, ko viņi šeit eksponē, nav nekas vairāk kā eksotika. Kā reiz sensenos laikos, kad kāds iesaucās: nāciet, skatieties, mums ir pērtiķis no Japānas! Kaseles princis kādreiz kā retumu kolekcionēja eksotiskus cilvēkus no Kongo, Okeānijas un tā tālāk. Documenta ir tas pats. Tās vadītāja cildina eksotisku cilvēku izrādi un tik novicina pātagu. Tā nav ne māksla, ne zinātne: globālā māksla ir nāve visam. Bernardo Džordži (Bernardo Giorgi), mākslinieks, Sjēna, Berlīne Es nevēlos īpaši apspriest atsevišķus darbus. Domāju, ka vissvarīgākā lieta, kas savā ziņā ir jauna, ir šīs izstādes galvenās kuratores nostāja. Tā ir interesanta virzība, lai gan reizēm Karolīnai Hristovai-Bakardžijevai nepieciešams pārāk daudz, lai novilktu robežu, jo viņa baidās, ka ir aizgājusi pārāk tālu vienā virzienā, un šī vajadzība pēc robežām mani uztrauc. Domāju, ka mūsu uzmanība ir pievērsta pēdējai apziņas stadijai, ko saucam par realitāti, un mēs to cenšamies atklāt ar mūsu iekšējiem redzējumiem. Mums ir paveicies, ka varam dzīvot interesantā, bet vienlaikus ļoti grūtā periodā. Mums, māksliniekiem, šobrīd ir sevišķi būtiska loma un, es domāju, ir vitāli svarīgi gūt panākumus ar mūsu darbu kopēja labuma izveidē, palīdzot ikvienam tikt tam pāri. Pāri šai barjerai, kas ir mums priekšā, robežai, kas vienlaikus ir gan iekšēja, gan ārēja. | |
 Fabio Mauri. Visumu, tāpat kā bezgalību, redzam pa gabalu. 1957 - 1994 | |
| Gabi Skardi (Gabi Scardi), mākslas kritiķe, kuratore, Milāna Līdz šim esmu redzējusi neparastu izstādi ar atvērtu skatu nākotnē. Parasti izstādēs forma ir pazudusi, taču man šķiet, ka šeit forma un izteiksme ir ļoti klātesoša. Tas nav formālisms, bet spēja aptvert un rosināt apziņu. Viss šķiet paslīdam garām formai un izteiksmei; tas ir domāts kā ārkārtīgi spēcīga satura, kritikas vai apsūdzības līdzeklis. Māksla ir forma. Ideju un skatpunktu bagātība, kas ir pārnesta no pagātnes šodienā, vienmēr atklāj mākslas spēju apliecināt un pārveidot, ne tikai attēlojot, bet arī attīstot būtiskas spējas. Domu bagātība iet tieši caur šo mākslinieku radīšanas spēju. Par vēsturi runā neparasti un ļoti tieši mākslas darbi, kā, piemēram, Sanjas Ivekovičas (Sanja Iveković) darbi vai Rosellas Biskoti (Rossella Biscotti) darbs. Tas joprojām ir strīdīgs stāsts arī pašā Itālijā. Forma nav pašmērķis. Nevis formālisms, bet ticība mākslai, kas pārkāpj saprāta spēkam – substancei, atbild uz šodienas un pārradīto kultūru. Karolīna Hristova-Bakardžijeva izstādē runā par šo mākslas dzenošo spēku. Documenta galvenā kuratore, virzoties laikā uz priekšu un atpakaļ un iekļaujot pagātni, ir atradusi to enerģiju. Fridericianum izstāžu zālē, kas ir centrālais punkts, no kura sākas pārējās izstādes daļas, arī rodas šī laika intervāla sajūta. Viss ir saturs, bet saturs atklājas caur formu un bieži vien caur materiālu. Taču ir arī nematerialitāte, piemēram, Raiena Gendera (Ryan Gander) neparastais darbs – gara un vēstures vai emociju un arī pārmaiņu dramatiskais, traģiskais vējš. Ļoti iespaidīgi. Izstāde tika atklāta ar šo spēcīgo vēja metaforu. Parkā ir Annas Marijas Majolīno (Anna Maria Maiolino) darbs – sievietes skatiens, kas šajā izstādē ir ļoti klātesošs un acīmredzami atbilst Karolīnas idejiskajam redzējumam. Sievietes skatiens varēja vēlreiz pārveidot pasauli. Annas Marijas Majolīno darbā ola parādās kā olšūna, no kuras viss ir cēlies; māksla ar tās spēju radīt enerģiju un pārmaiņas. Organiskais elements, dabiskā pārdzimšana un radītspēja ir spēcīgi saistīti ar sievišķo. Arī Ottoneum ēkā ir daudzi darbi, kas runā par zemes un tautsaimniecības dabiskajiem cikliem. Šī ir titāniska izmēra izstāde ar milzīgu vērtību un apziņu. Es gribētu to visu apskatīt, bet tas manām iespējām ir par daudz. Paolo Bjanki (Paolo Bianchi), mākslas kritiķis, kurators, Bādene Iespaidi par Documenta ir aizraujoši, jo katru reizi, iebraucot Kaselē, tu sāc izstādi salīdzināt ar iepriekšējo skati. Es domāju, ka šī salīdzināšana, kas man liek notrīsēt šodien un kas lika pagātnē, ir īsto iespaidu mirklis. Līdz ar to, ka šī izstāde attaisno savu nosaukumu, tā kļūst par savveida “smadzenēm”. Bet, neraugoties uz mākslas juteklību vai emocionālo telpu, šoreiz var just arī ļoti spēcīgu racionalitāti. Šis novērojums ir diezgan kaitinošs, jo pieeja izstādei jau iekodēta mākslas darbos, kas ir galvā. Es saprotu, ka šī individuālā un subjektīvā pieeja nonāk pretrunā ar manu ideju par mākslu, kurai būtu jāattīsta dialogs un atklāta, kolektīva saruna. Domāju, ka Documenta ir īpaši interesanta, jo, nākot no parka, var atrast mākslinieku darbus, kas savā ziņā ataino Zēmana ideju par individuālajām mitoloģijām, radot spēcīgu kontrastu ar “smadzenēm”. Minētais individuālisms patiešām ir vairāk saistīts ar sajūtu vēderā nekā racionālu domu. Tāpēc mana nostāja, kas attiecas uz šo Documenta izstādi, ir neviennozīmīga. Man būtu gribējies redzēt vairāk apsēstības, vairāk kaislības, vairāk pārdomu, ar to saprotot kuratora nostāju. | |
 AndAndAnd. Nekapitālistu zāļu tēju dārzs. Instalācija. 2012 | |
| Paola Gadžoti (Paola Gaggiotti), māksliniece, Milāna Man patīk gaiss, ko var ieelpot Documenta. Tas ir labs sākumpunkts pārdomām par mākslu turpmākos piecus gadus. Mani patika daudzi darbi, ko redzēju Kaseles Aueparkā. Mākslinieks Gerets Mūrs (Gareth Moore) ir izveidojis brīnišķīgu instalāciju – tādu kā mājiņu, kas piepildīta ar pilsētā atrastiem mēsliem. Man patīk daudzu mākslinieku attieksme pret mākslas vēsturi. Patīk Karolīnas spēja stāstīt stāstus, kuros es esmu iegājusi un kurus aizvedīšu uz mājām. Milovans Faronato (Milovan Faronato), kurators, Milāna Iesaku apmeklēt Documenta “smadzenes”, kā mākslinieciskā vadītāja tās nosaukusi, izstāžu zālē Fridericianum, kurā darbi izstādīti neierastā veidā. Uzskatu, ka Fridericianum ir visinteresantākā vieta. Noteikti ir labi darbi arī citās šī pasākuma vietās, kā Adriana Viljara Rohasa (Adrián Villar Rojas) un Robinas Kānas (Robin Kahn) darbi, arī Tino Segala (Tino Sehgal) skaņas instalācija. Ir daudzi lieliski akcenti, ko iešu nekavējoties apskatīt. Vilma Kuna (Wilma Kun), māksliniece, Roterdama Tieši šorīt domāju, ko esmu redzējusi salīdzinājumā ar iepriekšējo izstādi pirms pieciem gadiem. Man bija sajūta, it kā es skatītos pagātnē, kura nerod atbildes tam, kas mākslā notiks nākotnē. Nespējā izprast mūsdienas atklājas nomāktības un spēku izsīkuma stāvoklis. Redzu, ka daļai mākslinieku raksturīga ļoti neliela deva zinātkāres, maz fantāzijas, bet daudz pasivitātes mākslā. Nav vairs nekādu līderu, ir tikai patērnieciskuma stāvoklis par visiem trīssimt sešdesmit grādiem. Es domāju, ka mēs stagnējam, un Documenta šo stagnāciju ir fiksējusi. Darbs, kas līdz šim brīdim man patīk vislabāk, kas mani ieved citās dimensijās, nav vizuāls, bet gan skaņas instalācija. Dženetas Kārdifas un Džordža Bjūrisa Millera (George Bures Miller) darbs parkā, kur caur skaļruņiem var dzirdēt kara, bumbu spridzināšanas skaņas kontrastā ar eņģeļu dziesmām. Šis darbs strādā ar zemapziņu, ar atmiņām par lietām. Tas ir pats skaistākais Documenta mākslas darbs. Paolo Parizi (Paolo Parisi), mākslinieks, Florence Man šī pieeja, pat visu vēl neapskatot, šķiet patīkama. Tukšā ieeja ar vēju, kas ir Raiena Gendera darbs, kurš tevi pavada telpā, ir viens no visskaistākajām tēliem. Patīkama enerģija ir darbos, kas izstādīti Aueparkā. Man patika Neue Galerie daži izstādītie darbi, piemēram, Andreas Bitnera (Andrea Büttner) milzīgās ksilogrāfijas vai Rosellas Biskoti jaunā instalācija. Stjuarta Ringolta (Stuart Ringholt) skulptūra “Dusmu darbnīcas” sākumā izskatās kā minimālisma virziena mākslas darbs, taču galu galā izrādās performanču konteiners, kurā cilvēki tiek aicināti izteikt savas sajūtas, emocijas. No redzētā pirms pieciem gadiem ir palikusi tikai pēcgarša. Šajā izstādē ir parādīts pārmaiņu ātrums un aktualizētas kopīgās sajūtas. | |
 Šarlote Salomona. Dzīve? Vai teātris? 1941 | |
| Klaudija Zundere-Plasmane (Claudia Sunder-Plaßmann), arhitekte, Kasele Es strādāju pie Documenta tehniskās vadības. Mani ļoti aizrauj tas, ka Aueparka teritorija ieguvusi jaunu plānojumu. Kaseles iedzīvotāji vairs nevar vienkārši braukt cauri parkam pa ierastajiem ceļiem, tiem ir jāapstājas. Te var ienirt ļoti dažādās atmosfērās. Kad esat aizgājis līdz Pjēra Īga (Pierre Huyghe) darbam, viss atkal mainās. Tur nudien paliek ekstrēmi – telpa līdz milzīgai apļveida sienai dibenplānā piepildīta ar dzelošām nātrēm un saaugušiem augiem cilvēka augumā. Cits aspekts, kas man šķiet aizraujošs, ir ļoti vecu objektu izmantošana: kinoteātris Kaskade, mošeja, Hugenotu nams vai Hessener Landhotel deju zāle. Parasti šajos namos nevar ieiet. Man patīk ideja, ka vari sajust pilsētu pilnīgi citādāk. Tāpēc Documenta laiks ir lieliska priekšrocība cilvēkiem, kas dzīvo Kaselē. Vari atkal un atkal iet uz šīm vietām un skatīties. Tā attiecības ar pilsētu mainās pašos pamatos. Domāju, ir fascinējoši, kā šīs vietas tiek apbērtas ar atšķirīgu kultūru māk¬slas elementiem un domām, kas ieved atšķirīgā pasaulē. Šis papildu tīkls nomāc Kaseles ieradumu un veido citu saikni ar pārējo pasauli. Kjara Fumai (Chiara Fumai), māksliniece, Milāna, dOCUMENTA (13) dalībniece Mani palūdza atvest uz šejieni tēlu – Eniju Džonsu, “Bārdaino dāmu”, bet, kad es atbraucu uz Kaseli un apmeklēju sieviešu labošanas iestādi, es radīju viņas māsu – anarhistisko feministi dīvaini, haosa cildinātāju Zalummu Agru. Mans projekts ir radīts īpaši Documenta. Es nedomāju, ka tam ir tēvs, bet esmu pārliecināta, ka tam ir māte, un tā ir Karla Lonci (Carla Lonzi). Māte jaunava. Mākslas darbs radies no viņas pašas. Projekts ir pseidozinātnisks veidojums, kas prezentē divus mākslas darbus. Viena nosaukums ir “Apklusti. Īstenībā runā”, kas balstīts uz Karlas Lonci grāmatu “Uzspļausim Hēgelim” (Sputiamo su Hegel), un otra – “Dabas brīnums”. Tajos attēlotas divas dīvainas parādības. Vienu sauc Zalumma Agra – ragana, otra ir Enija Džonsa – “Bārdainā dāma”. Instalācija “Apklusti. Īstenībā runā” runā ar Karlas Lonci vārdiem un nes Lucifera gaismu. Feminisms ir tā pasaulīgais, laicīgais pretmets. Dēmoniska apsēstība ir kā jaunā apziņa. Tā metafiziski, abstrakti un caur dekonstruētu telpu godina briesmoni. Nams tika celts pēc divu izcilu 19. gadsimta ezoteriķu māsu Foksu mājas parauga. Tā ir cieņas izrādīšana visiem garīgajiem praktiķiem, jo īpaši sievietēm. Es esmu rotaļājusies ar spoku mājas ideju, kur spoki un dēmoni ir anarhisti, feministes, dekonstruktīvas būtnes, kas var tikt pāri iekšējām pretrunām un godināt anomālijas. Pjerkarlo Borgonjo (Piercarlo Borgogno), galerists, Milāna Vispār man patīk projekts, atskaitot jautājumu par mākslinieku izvēli. Manā skatījumā projekta gaisotne ir labi režisēta. Man patīk izstāžu zāle Fridericianum, tā bija pirmā vieta, ko apmeklēju. Raiena Gendera darbs – vēja skaņa, kas sagaida un pavada apmeklējuma laikā, – ir vienkārši fantastisks. Tas parāda koncentrācijas dimensiju, kas dod iespēju šo izstādi apmeklēt bez lieka stresa. Es domāju, lielai izstādei vajadzētu raisīt pārdomas pašam sevī, likt pievērst vairāk uzmanību sīkumiem, mēģināt saprast mākslinieka esības jēgu, radot mākslas darbu vai konstruējot izstādi atbilstoši norādījumiem. Es jūtu pievērstu īpašu uzmanību dzīves jēgas nozīmei. Sīlas Flojeras (Ceal Floyer) dziesma, piemēram, tās blūza melodija iepazīstina ar citām laika dimensijām. Nesteidzīgi. Te notiek pastāvīga atmiņas atjaunošana. Vakardien, runājot ar draugiem, es to formulēju kā konstantu Memento mori. Masimo Uberti (Massimo Uberti), mākslinieks, Milāna Vispār man patīk izstāde. It sevišķi patika izstādes sākums Fridericianum. Bet vieta, kam es dodu priekšroku vairāk par visām citām, ir Hugenotu nams. Tagad mēs esam Aueparkā un apskatām tās mazās, sīkās mājiņas, kas man šķiet ļoti pievilcīgas. Bet dziļākai apcerei man jāredz viss. Tā kā Fridericianum ir sākums, tagad es meklēju beigas, lai noslēgtu apli. Tino Segala darbs Hugenotu namā ir viens, kas man šķita vistuvākais. Darbs ir tumsā. Es strādāju ar gaismu: ideāli! Hāleds Hurani (Khaled Hourani), mākslinieks, Rāmallāha (Palestīna), dOCUMENTA (13) dalībnieks Tā ir lieliska iespēja būt tik milzīgā izstādē, un ir grūti vērtēt mākslas darbus un visu Documentatikai pēc trim dienām. Bet no tā, ko esmu tiktāl redzējis, daudzi ir brīnišķīgi darbi. Man būtu vajadzīga vismaz nedēļa, lai tos visus izbaudītu. Šīs Documenta koncepts ir ļoti skaidrs, ar daudzām tēmām. Mans darbs “Pikaso Rāmallāhā” nav politiska iejaukšanās mākslā, bet gan mākslinieciska prakse. Tikai izveides un uzstādīšanas laikā tas ieguva politisku skatījumu. Tas ir par mākslas darba izstādīšanu mazā Rāmallāhas muzejā. Un par sievietes portretu. Mums Rāmallāhā ir Mākslas akadēmija, un ko mākslas akadēmijās parasti dara – studenti tiek vesti uz muzeju. Un tā mēs nolēmām dabūt mākslas darbu uz Rāmallāhu. Studenti bija daļa no procesa, izvēloties mākslas darbu, kas tika vests uz Rāmallāhu un ko es tagad izstādu Documenta. Es viņiem rādīju Van Abbemuseum kolekciju Eindhovenā, lai viņi nobalsotu par mākslas darbu, ko gribētu redzēt mākslas skolā. Mēģināju dabūt sievietes portretu no Otrā pasaules kara, lai parādītu sievietes lomu mākslā. Kopš laiku laikiem sievietes un bērni ir bijuši pirmie upuri karos, tāpēc sievietes attēlojums mākslā nav tikai figūra vien, bet arī dzimtās zemes un identitātes metafora. Pikaso darbā (“Sievietes krūšutēls” (1943) – Red.) mani interesēja pelēko toņu nianses. Tās man atgādināja dažus palestīniešu darbus, kuru nokrāsa radusies ar kara situāciju saistītos apstākļos. Pelēks un zaļš. Viena acs Pikaso gleznā skatās tukšā telpā, otra – tieši virsū. Arī Leonardo dīvaini smaidošās “Džokondas” maģija ir viņas acīs, kas šķiet skatāmies visos virzienos vienlaicīgi. Amdžads Hanams (Amjad Ghannam), ne tikai mākslinieks, Jeruzaleme, Hāleda Hurani dOCUMENTA (13) darba līdzautors Šī ir mana pirmā starptautiskā izstāde. Patiesībā šī vispār ir mana pirmā izstāde! Ir ļoti interesanti skatīt darbus, ko es nevaru apskatīt Palestīnā. Man patika Rūtas Robinsas (Ruth Robbins) performance un video par pikseļu revolūciju. Bija patiešām aizkustinoši palūkoties uz Sīrijas tautu no cita skatpunkta, nekā parasti varam redzēt televīzijā. Patika arī Emīlijas Džasiras (Emily Jacir) uzstāšanās un Maikla Rakovica instalācija ar iznīcinātajām grāmatām. Es piedalos Documenta Hāleda Hurani projektā “Pikaso Rāmallāhā”. Iepriekš par to biju lasījis kultūras žurnālā. Man projekts patika, tomēr šķita, ka būs ļoti grūti to īstenot un atvest Pikaso darbu uz Palestīnu. Tolaik es biju politieslodzītais cietumā Izraēlā. Es sapratu, ka man šajā iecerē ir jāiesaistās. Un tā es paņēmu tukšu pastkarti, ar tinti un kafiju pārzīmēju Pikaso gleznu un nosūtīju to kā personisku dāvanu Hāledam. Viņš nekavējoties sazinājās ar mani caur to pašu mākslas žurnālu un beigu beigās uzaicināja piedalīties viņa projektā Documenta ar manu sīko à la Picasso darināto pastkarti. Haralds Nolls (Harald Noll), arhitekts, Kasele Esmu dzimis Kaselē, pieredzēju documenta jau kā bērns. Skatījos, piemēram, Jozefu Boisu, kad viņš darbojās ar medus sūkni. Kaselē ir vecākā videobibliotēka Eiropā, te dzīvojuši brāļi Grimmi. Pagaidām nevaru pateikt, vai es šo Documenta redzu citādāk nekā citas. Izstāde vēl ir pārāk svaiga. Pirms atklāšanas vienmēr ir daudz spekulāciju. Šajā reizē man ļoti patika, ka mākslinieciskajā daļā tika piesaistīti zinātnieki. Piekrītu idejai, ka mākslinieki ir arī pētnieki, kas cenšas lasīt cilvēku domas un darbojas kā šamaņi. Pētnieki dara to pašu savā zinātnes lauciņā. Mani nudien māc ziņkāre, kādas sekas šī zinātnieku iesaiste atstās uz nākamajām Documenta un kādi cilvēki turpmāk ieradīsies Kaselē. Tas nozīmē, ka šī Documenta patiešām aizsāk jaunu tendenci – uztvert mākslu kā nopietnu nodarbi un paplašināt tās darbības lauku, neierobežojot to mākslas tirgū, kas griežas pats ap sevi, bet paplašināt redzesloku ar lekcijām un pasākumiem. Mēs esam atcēluši savas vasaras brīvdienas. Brīvdienas mājās. Mūsu atvaļinājums ir Documenta. /No angļu valodas tulkojusi Elīna Dūce/ | |
| Atgriezties | |
