VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mākslinieki ir gudri cilvēki, bet fotogrāfi – ne pārāk Jegors Jerohomovičs, mākslas žurnālists Saruna ar Borisu Mihailovu | |
| Viss, par ko var mīlēt un / vai nemīlēt fotogrāfu Borisu Mihailovu, šogad tika plaši izrādīts viņa retrospektīvajā izstādē Time Is Out Of Joint Berlīnē, modernās mākslas, fotogrāfijas un arhitektūras muzejā Berlinische Galerie (24.02.–28.05.2012.). Ekspozīcijā bija iekļauti darbi, kas tapuši no 1966. līdz 2011. gadam. Šobrīd 73 gadus vecais Boriss Mihailovs ir zināmākais postpadomju telpas fotogrāfs visā pasaulē. Kopš 80. gadu beigām viņa darbi ceļoja uz Ziemeļvalstīm, ASV un Rietumeiropu, kā arī nonāca tādu muzeju kā MoMA, Tate Modern un citās prestižās kolekcijās. Slavu Borisam Mihailovam nodrošināja fotosērijas, kurās atspoguļotas PSRS sabrukuma sekas – urbānā un humānā degradācija fotogrāfa dzimtās Ukrainas pilsētā Harkovā. Boriss Mihailovs fotografēja bezpajumtniekus un citus “deklasētus elementus”, kuri atkailinājās viņa kameras priekšā, izrādot ķermeņa un dvēseles rētas. Boriss Mihailovs ieguvis gandrīz visus iespējamos fotomākslas apbalvojumus – ne tikai Eiropā, bet arī Krievijā. Izstāde Berlīnē ļāva ielūkoties viņa darbā daudz plašākā kontekstā un pārliecināties, cik veikli klasiķis Mihailovs ir nojaucis robežas starp amatierfoto, eksperimentālo, sociālo un konceptuālo fotogrāfiju un padarījis to par pilntiesīgu laikmetīgās mākslas faktu. Berlīnē Borisu Mihailovu mīl un ciena – Vācijas galvaspilsēta kopš 2000. gada kļuvusi par viņa otrajām mājām. Kopā ar sievu Vitu viņš dzīvo starp Berlīni un Harkovu. Mūsu saruna notika dienu pēc retrospekcijas atklāšanas. Sākotnēji Boriss Mihailovs teica, ka viņam nemaz negribas runāt, un mēģināja aizbildināties ar nogurumu, tomēr galu galā uzaicināja mani atbraukt uz viņu dzīvokli Berlīnē. “Paldies par sarunu un uzstājību,” pēc intervijas Boriss Mihailovs man ierakstīja izstādes Time Is Out Of Joint katalogā. | |
 Boriss Mihailovs. Fotogrāfija no sērijas "Slimības vēsture". 1997-1999 | |
| Jegors Jerohomovičs: Veidojot šo retrospekciju Berlīnē, kādus akcentus jūs vēlējāties salikt, kādus aspektus uzsvērt? Boriss Mihailovs: Izstāde ne vienmēr veidojas tāda, kādu tu to iedomājies un vēlies redzēt, bet tāda, kāda tev reāli sanāk. Pastāv dažādi ierobežojoši faktori: no vienas puses, ir jāparāda savi galvenie darbi, no otras – nevajag rādīt to, kas nesen jau tika eksponēts. Vajadzēja gan izlikt kaut ko jaunu, gan atsvaidzināt skatītāju atmiņā tos darbus, kas viņiem varbūt jau ir zināmi. J.J.: Jūs pieminējāt “galvenos darbus”. Vai, laikam ejot, jums pašam mainās šo darbu izpratne? B.M.: Ir lietas, kuras pasaule pieņēmusi un kuras tevi padarīja, teiksim tā, par slavenu. Piemēram, bomži. Tos mēdz uzskatīt par “maksimumu”, pasaule tos ir akceptējusi kā kaut ko vērtīgu. Pārējais vispār var palikt nepamanīts. Man nākas dzirdēt: “Mēs jūs zinām, tikai pateicoties bomžiem. Nekas cits no jūsu darba mums nav pazīstams.” Izstāde Berlīnē šo viedokli var apgāzt. Jo bomži ir radušies no visa tā, ko es darīju iepriekš, un tieši tas man ir daudz vērtīgāks. J.J.: Ar vienu darbu no šīs bomžu sērijas jūs pat dzīvojat – tas ir šeit pie sienas jūsu viesistabā. B.M.: Jā, normāli, tas man netraucē. J.J.: Kādas emocijas šī sērija jūsos izraisīja tajā laikā, kad jūs to radījāt, un vēlāk, kad tā padarīja jūs slavenu? B.M.: Es tikai zinu, ka šīs bildes joprojām nostrādā. Tās iedarbojas. Ir lietas, kas vairs nestrādā un noveco, uz tām vairs nav interesanti skatīties. Šī fotogrāfija, kas te man ir pie sienas, joprojām iedarbojas. Tā nekrīt man uz nerviem. Pat šajā sērijā ir darbi, kas nav izturējuši laika pārbaudi. Kā es saku – tie “nestāv laikā”. Mans uzdevums bija uztaisīt tādas bildes, kuras stāvētu laikā, kuras darbotos arī nākotnē. Manuprāt, kopumā tas ir izdevies. Tāpat kā ir izdevusies šī izstāde. J.J.: Jā, izstādē tie bomži skatās tev tieši acīs. B.M.: Arī šajā istabā viņi uz tevi skatās. J.J.: Kā jums izdevās panākt viņu uzticību? B.M.: Panākt kāda uzticību... Man ne pārāk patīk šis izteiciens, jo izklausās, ka sākumā tu gribi panākt uzticību, lai pēc tam piemānītu. Vita Mihailova: Izturies pret viņiem kā pret cilvēkiem, un uzreiz radīsies savstarpēja uzticība. B.M.: Vita, apsēdies. Es gribu, lai jūs pēc tam arī manai sievai pajautātu. | |
 Boriss Mihailovs. Fotogrāfija no sērijas "Sarkanā sērija". 1968-1975 | |
| J.J.: Vai sieva ir jūsu līdzautors? B.M.: Jā, varu tā teikt. Viņa tiešām strādāja ar mani kopā. Pie bomžiem mēs kopā gājām. Vita mani piesedza un sargāja. Kaut ko piefotografēja klāt. Viņa bija šā procesa daļa. J.J.: Kādā ziņā viņa jūs piesedza? Ar viņu kopā varējāt justies drošāk? B.M.: Jā, protams. Es, piemēram, varēju nokāpt ar šiem cilvēkiem kādā pagrabā, un viņa stāvēja ārā, gaidot mani. Ja nu kaut kas notiktu, viņa varētu reaģēt un saukt palīgā. Ne jau miličus man vajadzēja ņemt līdzi – viņi paši tevi savāks. Ar viņiem nebūtu nekādas drošības. Tādējādi bez Vitas es nespētu to visu izdarīt. J.J.: Kāpēc jūs neparakstāt darbus ar diviem vārdiem, kā to dara Iļja un Emīlija Kabakovi? B.M.: Vispār varbūt arī vajadzētu parakstīt bildes ar diviem vārdiem, taču ir tāda mākslinieciska tradīcija, ka mākslinieks paliek... Sanāk, ka mākslinieks it kā zaudē savu seju: agrāk viņš bija Iļja Kabakovs un vēlāk kļuva par Iļju un Emīliju Kabakoviem. Kā lai to saprot? Kas tad Kabakovs bija pirms tam, pirms šā dueta izveides? V.M.: Es tomēr neesmu māksliniece. Ja tu dzīvo ar mākslinieku un kaut kā viņam palīdzi, tas vēl nenozīmē, ka tu arī esi mākslinieks. Taču tu dzīvo šajā mākslas pasaulē, šajās domās un pārdomās. J.J.: Izstādē ir daudz darbu, kuros ir redzama Vita. Vai jūs esat Borisa mūza? V.M.: Vārds “mūza” man ļoti nepatīk. Man šķiet, ka mūza ir kaut kāda trula būtne bez smadzenēm. B.M.: Patiesībā viņa jau ir kļuvusi par mākslinieci. Daļa no radošā procesa ir uz manas sievas pleciem. Bez viņas es nebūtu mākslinieks. V.M.: Es esmu iemācījusies redzēt un saskatīt, esmu iemācījusies sajust. Daudz ko esmu iemācījusies. Taču, izejot uz ielas, es nekad neatcerēšos par fotokameru. Ejot pa ielu un kaut ko pamanot, es Borisam vienmēr jautāju: vai mana kamera ir pie tevis? Es pati par to aizmirstu. Man tas nav primārais. Tāpat kā Boriss, esmu inženiere. Būdama jauna speciāliste, es atnācu strādāt uz rūpnīcu, kurā jau darbojās slavenais Harkovas fotogrāfs. B.M.: Es tolaik vairs nebiju inženieris, bet Vita bija inženiere... Ziniet, ko es domāju par mūsu sarunu, – jūs arī ejat bomžu ceļu, un man tas ne visai patīk. J.J.: Es neeju šo ceļu. B.M.: Jūs bijāt izstādē, bet jautājat par bomžiem. Sanāk saruna par bomžiem. Kas jums tur personīgi patika – vai tad atkal bomži?! J.J.: Man daudz kas patika, taču es sēžu jūsu viesistabā un uz mani skatās bomži. Es te ieraudzīju tieši šo darbu, nevis fotogrāfijas no citām sērijām. V.M.: Jā, pirmkārt, tie ir bomži. Otrkārt, es to uztveru kā izteikti krievisku, pat padomisku darbu. Man nav tik vienkārši atrast mākslas darbu, ar kuru es varētu dzīvot. Es nekad nepiekārtu pie sienas Šiškina un Aivazovska gleznu. Man par to būtu kauns. Taču šajā darbā ir viss, kas man ir tuvs. Šis tēls savienojas ar manas kultūras, manas dzimtenes izpratni un papildina to. J.J.: Es nemaz negribēju daudz jautāt par bomžiem, jo man šķita, ka šī tēma jūs jau ilgus gadus tracina. B.M.: Tā mani netracina, mēs to varam izrunāt. Šajos darbos ir iekodēts liels jautājums – kāpēc? Man gribas dzirdēt šo specifisko jautājumu – kāpēc tas ir vai nav svarīgi. Kādam konkrēti jābūt šim jautājumam, es nezinu. J.J.: Strādājot jūs uzdodat sev šo jautājumu – kāpēc? B.M.: Dažādos brīžos es uzdodu dažādus jautājumus, taču brīdī, kad fotografēju, es tikai gribu iegūt labu bildi. Es skatos un lemju: tā ir laba vai slikta. Laba vai slikta. Kāpēc šie darbi pēc tam tiek kaut kur izstādīti, kāpēc pasaule dažus no tiem pieņem un citus nepieņem – tas vairs nav jautājums man, tas uz mani vairs neattiecas. Atkārtot kaut ko labu un veiksmīgu tik un tā nesanāks. Vienā upē divreiz neiekāpsi. Jebkurā gadījumā sanāks citādi, pat ja tu turpini darboties iepriekš iesāktā virzienā. Man nepatīk atkārtojumi, jo es pats jau atrodos citā situācijā un sekoju citai situācijai. Es nevēlos atgriezties vecā situācijā un restaurēt to – es to nekad nedaru. J.J.: Kurā laika posmā jūs sapratāt, ka vairs neesat fotogrāfs, bet mākslinieks? B.M.: Viss ir tieši otrādi. Es biju mākslinieks, bet kļuvu parfotogrāfu. Šī izstāde to pierāda. Jūs tajā ieejat un vispirms redzat māksliniecisku darbu kompozīciju – tajos ir ieguldīts liels roku darbs. Tā ir dubultekspozīciju sērija, ar kuru es nodarbojos 70. gados un kuru noslēdzu 1981. gadā. Tas bija kā dialogs starp mākslinieku un fotogrāfu – kurš ir kurš. Viss ir atkarīgs no prioritātēm. Līdz 1981. gadam man ir bijušas mākslinieciskas prioritātes. Pēc tam – fotogrāfiskas, jo man kļuva interesantāk nodarboties ar padomju dzīves dokumentāciju. Tajā laikā tas man šķita svarīgāk par mākslinieciskas telpas izzināšanu. Fotogrāfiskā telpa man bija svarīgāka par māksliniecisko. Šī mākslinieciskā metode, ko es izmantoju dubultekspozīciju sērijā, man izskaidro visu mākslinieka darba procesu. Māksliniekam kaut kas ienāk prātā vai viņš dabū pa galvu – tā rodas ideja, un viņš to īsteno. Savukārt es strādāju, izmantojot elementārus attēlu savienojumus, un tūkstošiem šādu savienojumu un uzslāņojumu rada vienu bildi. Tu savāc fotogrāfiskus elementus, lai iegūtu jaunu darbu. Mākslinieki strādā līdzīgi – viņu rīcībā ir vairums elementu, kuru kombinācijas rada jaunu darbu. Esmu sapratis, ka jebkuru mākslinieka darbu var sadalīt vismaz divos fotogrāfiskos elementos. Es varēju nofilmēt veselu filmu un iegūt piecus šedevrus. Sākumā es domāju, ka šie attēlu uzslāņojumi atspoguļo dzīvi, taču izrādījās – ne visai. Tajos bija vairāk mākslas nekā dzīves patiesības. Tieši patiesības jautājums 80. gadu sākumā man kļuva īpaši aktuāls. Es gribēju tuvoties realitātei, jo māksla bieži vien realitāti atstumj. | |
 Boriss Mihailovs. Fotogrāfija no sērijas "Sarkanā sērija". 1968-1975 | |
| J.J.: Patiesību nodrošina fotogrāfija, nevis māksla? B.M.: Jā, patiesība – tā tomēr vairāk ir tīra fotogrāfija. Mākslanav gluži patiesība. Tas ir kaut kas cits, jo māksla paredz padziļinātu, precīzāku analīzi. Tā ir mana sapratne, varbūt citiem māksliniekiem ir citi skaidrojumi, daudz pārliecinošāki. Mākslinieki tomēr ir gudri cilvēki, bet fotogrāfi – ne pārāk. Fotogrāfam ir jāreaģē tā, bet māksliniekam – šitā. Māksliniekam viss ir jāsaprot, jāizanalizē un jāpaskaidro, bet fotogrāfam ir jāreaģē. Tas ir pirmatnējs elements. Fotogrāfs meklē pirmatnēju elementu, bet māksliniekam no šiem elementiem kaut kas ir jāizveido. J.J.: Šobrīd jūs esat fotogrāfs? B.M.: Šobrīd atkal ir jākļūst par mākslinieku. Pasaulē ir uzkrāts milzīgs fotogrāfiju apjoms, un šo masu māksliniekam vajag kaut kā “iepakot”, izmantojot savu redzējumu. Māksliniekam ir jāapzinās, kas notiek. Savu pārdomu rezultātu viņš var pasniegt kā gatavu mākslas darbu, un tā būs kaut kāda izeja no šīs situācijas. Jo visi atsevišķi mazi darbi, atsevišķi attēli veido tūkstošiem dažādu daudzveidību, kurās vairs nevar neko saprast. J.J.: Ko jūs pats šādos apstākļos darāt? B.M.: Es neko nedaru. Tu staigā, staigā, un gan jau kaut kas atgadīsies. Kaut kas atnāks. Dabūsi ar ķieģeli pa galvu – un būs tev glezna. Ja nedabūsi, arī gleznas nebūs. J.J.: Kā varat piespiest sevi strādāt? Kā pie jums atnāk šis radošais impulss? B.M.: Es kaut ko gaidu. Un vienmēr kaut kas ir atnācis. Gaidu un skatos, kur agrāk esmu atradis lietu, kas man kādā periodā šķita svarīga un es to centos attīstīt. Dažreiz tā no manis gāja prom vai arī kļuva par kaut ko nozīmīgu. J.J.: Jūs to meklējat sevī vai apkārtējā pasaulē? B.M.: Tur ir tā lielākā atšķirība – mākslinieks meklē sevī. Taču cik ilgi tu vari rakņāties sevī? Tev jābūt vai nu šizofrēniķim, vai cilvēkam ar tik bagātīgu fantāziju, ka tev nemaz nevajag skatīties, kas notiek apkārt, jo šī fantāzija tev pašam norauj “jumtu”. Es nezinu, cik dziļi tu vari sevī kaut ko meklēt – vai nu vajag uzšķērst sevi, vai nolaist asinis. Nu kā tu no sevis kaut ko tādu dabūsi? Tāpēc sanāk, ka ne tikai no sevis. Tu, piemēram, šķirstīsi grāmatiņas un tajās atradīsi elementu, kas tev palīdzēs saplūdināt divas fotogrāfijas vienā. Kopējā kultūra uz tevi iedarbojas, tu apgūsti šo kultūru – tas ir viens variants, kā strādāt. Otrs variants ir tas, ka tu, būdams fotogrāfs, ne tikai apgūsti kopējo kultūru un kaut kādas noteiktas tēmas, kas tevi interesē, bet tu smelies iedvesmu dzīvē, tu piedalies dzīvē. Savukārt māksliniekam piedalīties un iegremdēties dzīvē var palīdzēt tieši fotogrāfija. Tie ir divi līmeņi. Pirmajā līmenī ir fotogrāfs, kurš kaut ko meklē un bildē. Otrajā līmenī ir mākslinieks, kurš no tā iedvesmojas, novāc krējumu no fotogrāfa darba un izmanto to par atskaites punktu, – viņš aiziet tālāk pa šo krējuma ceļu un kaut ko tur perina. Būtībā tas ir mākslinieks, kurš nosaka, kā šīm fotogrāfijām jābūt izvietotām – kas tur ir svarīgs un kas nav. Fotogrāfiju ir tūkstošiem, un pats fotogrāfs ne vienmēr var izcelt svarīgāko – viņš ir otrais šajā rindā. Pirmais ir mākslinieks. Savukārt mākslinieku pieskata kurators. Kuratoru pieskata muzeja direktors. Visi ir tik dažādi, visas sistēmas ir tik dažādas, tajās viss mēdz mainīties. Tāpat kā mainās vērtības un hierarhijas. J.J.: Daudzu jūsu fotodarbu pamatā ir kāda akcija vai performance, kuras būtība bieži vien paliek aiz kadra. Šajās akcijās piedalījās gan jūsu sieva Vita, gan fotogrāfs un mākslinieks Sergejs Bratkovs un citi domubiedri. Cik svarīgs ir tas, kas palicis aiz kadra, par ko skatītājs un izstādes apmeklētājs tā arī neuzzina? Vai jūs interesēja citi mākslas žanri, piemēram, performance? B.M.: Tu vari sev jautāt: tu esi fotogrāfs vai mākslinieks? Fotogrāfs vai instalāciju autors? Vai tu vienlaikus nodarbojies ar tēlniecību un fotogrāfiju? Tu daudz ko dari, tā ir desmitcīņa. Ja skulptūra maksā piecus rubļus, bet fotogrāfija – 50 kapeiku, vai tu joprojām nodarbosies ar fotogrāfiju? Varbūt nodarboties ar tēlniecību tomēr ir izdevīgāk? Varbūt tavā darbā viss ir atkarīgs nevis no cenas, bet no tavas iekšējās nepieciešamības? Jautājumi ir ļoti dažādi. Arī jūsu jautājumam ir liela jēga, jo man, fotogrāfam, ir savi instrumenti, kas ļauj iegūt tādu fotogrāfisku darbu, kāds man ir nepieciešams. Piedalīties iestudētās ainās nav pašmērķis, mērķis ir dabūt bildi, fotogrāfiju. Tā pat nav performance, bet pozēšana kameras priekšā. Performance ir pavisam cita spēle un cits stāsts. Mūsu stāsts ir vērsts uz fotogrāfijas iegūšanu. J.J.: Tātad jums vienmēr ir bijusi svarīga bilde. B.M.: Jā, tieši tā – man pirmām kārtām ir svarīga bilde. Svarīgs ir viss, kam jāieiet kadrā. Ja šī nav tīra, pilnīga bilde, tad ir svarīgi parādīt kustību. Teiksim, kustību, pāreju no vienas bildes uz otru un tā tālāk. Dažreiz par vērtību kļūst šī kustība starp bildēm, starp kadriem. Pat ja bildē nav redzami cilvēki, kaķi vai kaut kas konkrēts, bet attēls ir izplūdis, tas man šķiet noderīgs un interesants. J.J.: Jūs pats esat redzams daudzās savās fotogrāfijās. B.M.: Savulaik man tas bija svarīgi. Tas bija saistīts ar varoņa tēlu, kas tevi nemitīgi apspieda, šo mītu veicināja televīzija un citi informācijas līdzekļi. Televizorā jūs redzējāt padomju varoni: jauns, spēcīgs cilvēks ar bērnu uz pleciem. Inženieris, viņam deg acis, un viņš iet tikai uz priekšu. Vai arī strādnieks, tikpat spēcīgs un mērķtiecīgs. Laba, skaista blondīne. Vesela virkne tādu padomju varoņu tēlu. Savukārt es biju antivaronis, antitipāžs. Visas manas dotības neatbilda šim priekšstatam par padomju laika varoni. Tāpēc savos darbos es varēju tēlot antitipāžu. | |
 Boriss Mihailovs. Fotogrāfija no sērijas "Uz ielas". 2001-2003 | |
| J.J.: Jūs tajos izskatāties ļoti artistisks un ironisks. B.M.: Es tajās bildēs esmu daudzveidīgs. Ironiskums palīdz, jo tēlot skumjas... Kaut gan arī tās var tēlot. Var tēlot dullumu. Dažādi iemesli – dažādi noskaņojumi un dažādas īpašības. J.J.: Kas pašreiz notiek ar jūsu tēlu? B.M.: Pašreiz es neko netēloju. Visi ir kļuvuši tādi kā es. J.J.: Visi ir pārvērtušies par antivaroņiem? B.M.: Nē, jo šobrīd vairs nav varoņu. Ja nav varoņa, arī antivaronis ir pazudis. Var uzturēt kaut kādas spēles klātbūtni, un laiku pa laikam es to daru, jo man tas ir ērti. Ne jau tāpēc, ka es vēlos pats sevi parādīt, bet tiešām tāpēc, ka man ir viegli – nav jāmeklē aktieri, lai viņi kaut ko tēlotu. V.M.: Ar sevi visu var vieglāk sarunāt. B.M.: Pareizi. Viens divi – pamēģināju, un gatavs. Manā gadījumā fotogrāfijai nav jābūt saistītai ar lielu sagatavošanās un organizācijas procesu. Sarežģīta organizācija – tas vairāk atbilst kinematogrāfam un attiecas uz kaut kādiem fotopasaules supercilvēkiem, kuri precīzi zina, kas viņiem ir vajadzīgs. Viņiem galvā jau ir glezna, un viņi visu organizē tā, lai to dabūtu gatavu. Es esmu sētas suns, kurš lec un staigā tur, kur pašam tīk, un kuram svarīgākais ir pavisam elementārs žests. J.J.: Vai jūs izjūtat Iļjas Kabakova ietekmi uz savu daiļradi? B.M.: Es domāju, ka jā. Viņam arī ir tāda attieksme – vai arī man ir tāda attieksme kā viņam. Mani ietekmējusi viņam raksturīgā domu ieviešana gleznā, un šī ieviešana var būt mehāniska – uzrakstu veidā. Tas man šķita ļoti svarīgs elements, tas man iepatikās un kaut kur manī iestrēga. Kā tas iespaidoja manas bildes, es nezinu, taču es arī nodarbojos ar teksta ieviešanu fotogrāfijā – vēl pirms ieraudzīju Kabakova darbus un ne gluži tādā veidā, kā viņš to dara. Es izmantoju tekstu fotogrāfijas spēka pastiprināšanai. Fotogrāfija savā pamatā vispār ir saistīta ar tekstu. Fotogrāfiju vienmēr papildina paraksts: pirmā mīlestība, pirmais skūpsts, pirmais sniegs. Fotogrāfijai vienmēr klāt ir komentārs. Teksts un fotogrāfija sadzīvo kopā. Svarīgi saprast, ka glezna ir darba daļa, kas eksistē kopā ar tekstu, un tās nav atsevišķas lietas. Mākslinieks to ir sapratis. Es nodarbojos ar teksta ieviešanu fotogrāfijā, un tādējādi veidojas nevis mākslinieciska telpa, bet stāsta telpa, un tai ir savas nianses. Stāsta telpā var būt jūtama ietekme, taču tajā nav aizgūšanas. J.J.: Vai jūs kontaktējaties ar Kabakovu? B.M.: Jā, mums ir labas attiecības. J.J.: Jums viegli veidojas kontakts ar kolēģiem? V.M.: Ja mākslinieki runā vienā valodā, tad ir viegli, tad tu saproti, par ko ir runa. Piemēram, ar Ēriku Bulatovu mēs runājam vienā valodā. B.M.: Es teiktu citādi. Mākslinieki smagi uztver citu panākumus. Mūsu cehā ir tāda īpašība, kas liecina nevis par skaudību – tā arī ir bieži izplatīta mākslinieku vidū –, bet par profesionālismu, un tā ir personiskas neapmierinātības sajūta. Tu nespēj izlēkt ārā no savām biksēm un uztaisīt labi, un te rodas neizpratne. Man saskarsmē ar māksliniekiem vienmēr ir bijis vieglāk – jo es spēlēju nevis mākslas, bet fotogrāfijas laukā. Katram bija sava teritorija. Arī ar fotogrāfiem man bija viegli, jo es biju ne gluži fotogrāfs un ne gluži mākslinieks, un tas nozīmē, ka man bija sava vieta, savs lauks. Taču skaidrs, ka šī neapmierinātības sajūta tevi aizskar un ar to ir jācīnās. J.J.: Kas jūs aizskar? B.M.: Aizskar citu panākumi, citu veiksmes. Nevis pats panākumu fakts, bet tas, ka cilvēks ir izdarījis savu darbu, bet tu, muļķis, sēdi. Tu esi vienkārši muļķis, jo nespēj radīt jaunu darbu, kas arī būtu spēcīgs. Tas ļoti stipri iedarbojas uz apziņu. J.J.: Vai bieži gadās tā, ka jūs kaut ko darāt – un nesanāk? B.M.: Protams, bieži nesanāk. Jāpagaida, un kaut kas atnāks. V.M.: Ar tiem pašiem bomžiem bija tā. Tu izej uz ielas, tevi pārņem spēcīgas sajūtas, tevī viss trīc. Viens kadrs – bildes nav. Otrais kadrs – bildes nav. Trešais kadrs – atkal nav. Pēc tam pēkšņi aiziet, aiziet, aiziet. Tu atkal skaties – nu kas tas ir? Jāsāk no jauna, taču nedaudz citādi. Tu domā – kaut kā pietrūkst. Saproti – ja tas ir krievisks tēls, ziemas pietrūkst. Viss, viss, es klusēju. B.M.: Es redzu, kā tu klusē. J.J.: Vai jums ir svarīgs cenas jautājums? B.M.: Kuram tas nav svarīgs? V.M.: Tas ir tāpat kā, piemēram, ja tu sarīko izstādi – un neviens nav atnācis. Sajūtas ir līdzīgas – darbi nav novērtēti. B.M.: Protams, tas ir svarīgi – tas nosaka tavu dzīvi un to, kas tu esi. Ja tu esi tik labs, kāpēc esi tik nabadzīgs? Ir grūti gaidīt nākotni un cerēt, ka tevi novērtēs kaut kad vēlāk. Manuprāt, ļoti reti kāds atskatīsies pagātnē un meklēs tajā māksliniekus, ko būtu vērts izcelt. Drīzāk izcels un pamanīs tos, kuri jau būs sevi pieteikuši un izstādījuši savus darbus. Tāpēc māksliniekiem ir jācenšas laikus parādīt to, ko viņi dara, nevis gaidīt, ka varbūt viņus atklās kaut kad vēlāk. J.J.: Vai jums gribētos sarīkot lielu retrospekciju dzimtajā Ukrainā? B.M.: Vairs negribas. Šobrīd – nē. Mūsu dzimtenē situācija ir tāda, ka tur kaut ko gaida, bet ko – cilvēki paši nezina. Viņus vajag vai nu uzjautrināt, vai pārsteigt, vai kaut ko nopietnu viņiem pasniegt. Citādi viņi teiks: ko jūs mums te lāpstu rādāt? Pašreiz ir grūti. Tas, ko viņi gaida, – šādu lietu man nav. J.J.: Vai jūs jūtat, ka daudz vairāk esat pieprasīts Rietumos? B.M.: Izstādes atklāšana Berlīnē pierādīja, ka cilvēki sāk pievērst vairāk uzmanības tam, kas ir saistīts ar dzīvi. Šeit tas ir ļoti pieprasīts. Tur, Austrumos, pievērš uzmanību tam, kas ir saistīts ar kaut kādām spēlēm, zobgalību, ar karnevāla estētiku. Šeit arī tas viss ir – gan karnevāls, gan viss pārējais. Taču pret visu laikmetīgo un arī pret vēsturisko attieksme šeit ir nopietnāka. Mana pieredze rāda, ka tur tas nedarbojas. Tur ir cits uzstādījums, kas ir svarīgs. Viņiem ir svarīgs kaut kas cits – gan Maskavā, gan Kijevā. Taču viņi paši nezina, kas tas ir. Varbūt man nav taisnība, bet man ir tāda sajūta. J.J.: Kas jums ir svarīgākais? B.M.: Dzīve un tās atspoguļojums. Vairāk dzīves, nevis vairāk spēles, kas būtu saistīta ar mākslu un postmodernismu. Vairāk dzīves. Tas, ko šeit, Rietumos, pieņem, tur vispār netika pieņemts. Piemēram, dubultekspozīciju sērija, ko es dēvēju par buterbrodiem /“sviestmaizēm”. Šeit “sviestmaizes” ļoti labi darbojas – cilvēki skatās un gūst apmierinājumu. Es parādīju buterbrodus Maskavā, un nebija vispār nevienas recenzijas, neviena raksta par to, vai tas ir svarīgi, vai tas ir labi vai slikti. Kam ir vajadzīga tāda izstāde, ja tā neizraisa nekādu reakciju? Kāpēc lai es tur vēl kaut ko rīkotu? Nebija ne apspriešanas, nekā. Kā ūdenī iemetu akmeņus, un pat apļu nebija. Kāpēc man tas ir vajadzīgs? Šeit viss ir labi – šeit domā, kas tas ir un kāpēc. Cilvēkiem galvā kaut kas ieslēdzas. Šī ir sērija, kam Padomju Savienībā un nekur citur nebija nekā līdzīga. Tur nolēma: nu kā nebija, tā nebija, un neviens pat neieskatījās. Nav jau tā, ka pilnīgi neviens, taču attieksme bija vienaldzīga. Tāpēc es runāju ar aizvainojuma sajūtu. Tas ir aizvainojoši, jo Maskavā netika izrādīta vēlēšanās ieskatīties šajos darbos. Lai pēc tam pasaka: tas ir sūds! Lai pamato viedokli un pasaka, kāpēc viņi to neuzskata par ievērības cienīgu. Šādas diskusijas nebija. Kādam citam autoram reakcija nav vajadzīga, man tā ir vajadzīga. J.J.: Vai dzīvē jūtaties pietiekami labi nodrošināts? B.M.: Es nedrīkstu žēloties. Man viss ir izdevies normāli. Viss ir labi. Taču iekšējā miera un komforta sajūtas man nekad nav. Šis ir kaut kāds sociāla rakstura nemiers. Nu kas mani uztrauc? Tas, ka es sēžu kā muļķis un neko nedaru. Kāpēc nav izdarīts nekas jauns? Ko tu iedomājies – esi tur uztaisījis kaut ko par Padomju Savienību un tagad visiem skolā stāstīsi, kādi tur visi bija sarkanie idioti vai kaut ko tamlīdzīgu? Kas tu pats tāds esi? Tu skaties uz to, kas šobrīd notiek dzīvē, vai neskaties? Kur tu vispār skaties? Šie visiem ir ļoti svarīgi jautājumi. Pat tiem, kas tirgo naftu. Kaut gan mākslinieku nevar salīdzināt ar cilvēku, kurš tirgo naftu. Māksliniekam tomēr visu laiku vajag “pievilkties” un paskatīties – esi radījis jaunu darbu vai neesi. Tas ir galvenais. J.J.: Kad jūs sākat veidot jaunu fotosēriju, jums uzreiz ir skaidra koncepcija? Vai sākumā jūs vienkārši filmējat un tikai pēc tam piepildāt šo darbu ar kādu ideju? B.M.: Man nekad nav bijis nekādu koncepciju. Varbūt es nepareizi runāju. Man ir bijuši impulsi, kad bija skaidrs, ko vajag “šaut”. Ir brīži, kad labi aiziet un tu bildē, bildē, bildē. Pēc tam tu skaties šo materiālu un saproti, ko ar to var izdarīt, kas tas ir un kāpēc tas ir vajadzīgs. Vienkārši ir jāiet un jāstrādā. Tev rodas materiāls, tu kopē bildes, kaut kas interesants nāk klāt. Sākumposmā manai fotogrāfijai ir bijusi saikne ar kino – es pats ar kino nenodarbojos, taču veidoju diapozitīvu sērijas. Man bija jāveido attēlu rinda, jāpiemeklē attēli, ko varētu rādīt citu pēc cita. Šie attēli piesaka cits citu, lai būtu jūtama autora izteikuma nepārtrauktība. Autoram ir jādomā nevis par atsevišķām bildēm, bet par veselumu – jo viens attēls, izrauts no konteksta, varbūt neko nepasaka. Diapozitīvus demonstrēju mūzikas pavadījumā – skanēja, piemēram, Pink Floyd dziesmas. Vispār es cerēju, ka jūs man kaut ko par Rīgu pajautāsiet. J.J.: Vai esat pazīstams ar Latvijas fotogrāfiem? B.M.: Tuvu attiecību ar Latvijas fotogrāfiem man nebija. Dažas reizes esam tikušies ar Gunāru Bindi. V.M.: Binde fotografēja meitenes – bezkaunīgi skaistas. B.M.: Es bieži atceros Jāni Kreicbergu, taču svarīgākās personības man ir Egons Spuris un Inta Ruka. Tomēr Latvija man vairāk asociējas nevis ar fotogrāfiju, bet ar to, ka es Rīgā trīs mēnešus esmu nostrādājis rūpnīcā. “Nākošā – Ganību dambis!” (Boriss Mihailovs piesaka pieturu labā latviešu valodā) Pēc institūta absolvēšanas mani nosūtīja uz rūpnīcu RER. Es jums pastāstīšu pasaku par to, kā es Rīgā dabūju utis. Mēs dzīvojām kopmītnē. Es spēlēju basketbolu, mums Rīgā bija foršs treneris, viņš pats bija PSRS izlasē. Vienīgais, kas mani tracināja, – man šausmīgi niezēja ķermenis. Niezēja un niezēja. Es sāku uztraukties – domāju, ka esmu palicis pārāk nervozs un kaut kas ar mani nav kārtībā. Apstaigāju ārstus, un viņi nezināja, ko darīt. Reiz es pamanīju, ka mans kaimiņš kopmītnē – hop, hop, hop! – ķer utis. Izrādījās, tās bija utis. Pēc basketbola viss bija kārtībā – tu ieej karstā dušā, un tās pazūd. Atgriezos kopmītnē, un atkal viss niezēja. Es ļoti labi pavadīju laiku Rīgā, tas bija 60. gadu sākumā. Es toreiz vēl nefotografēju – mani vairāk interesēja basketbols. Tajā dzīves posmā Latvija man kļuva par dzīves centru. Tur bija visskaistākās sievietes un visskaistākie vīrieši, jo šajā vietā satiekas Austrumi un Rietumi un rodas harmonija. Nezinu, vai jūs rakstīsiet par utīm, taču būtu labi, ja jūs uzrakstītu. Stāsts uzreiz būs dzīvāks. /No krievu valodas tulkojis Jegors Jerohomovičs/ | |
| Atgriezties | |
