VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pārskatu istaba un trīs mākslinieki Egle Jocevičūte, mākslas kritiķe, kuratore | |
| Kopš pērnā gada nogales katru ceturtdienas vakaru Viļņas galerijā Vartai norit “Ceturtdienu pārskati”, kad vienā no galerijas zālēm – pārskatu istabā – notiek portfolio skate, kurā tiek vispusīgi apskatīta kāda jaunākās paaudzes mākslinieka (aptuveni līdz 25 gadu vecumam, bet robeža nav stingri novilkta) daiļrade. Šādā notikumā piedalās pats mākslinieks, galerijas darbinieces un mākslas zinātniece, kas publiku iepazīstina ar konkrētā mākslinieka radošo darbību (pagaidām šo patīkamo uzdevumu, ko nosauksim par izlūkošanu, veicam mēs, trīs izlūki, – es, Danute Gambickaite un Jolanta Marcišauskīte-Jurašiene). Projekts ir iecerēts, lai aktīvāk iepazītos ar jaunāko mākslinieku paaudzi, un šāda iepazīšanās noder gan galerijai, gan kopējai Lietuvas mākslas scēnai. 2010. gadā notika pēdējās izstādes Viļņas vienīgajā mākslas studentu pašu vadītajā (artist-run) projektu telpā ARTKOR, un kopš tā laika jaunos māksliniekus reizēm bija iespējams redzēt Viļņas Mākslas akadēmijas galerijās, konkrētai vietai paredzētos (site-specific) mākslas projektos un izstādēs bijušās industriālās telpās. Galerijas Vartai pārskatu istaba, protams, nesniedz tik daudz radošas brīvības, kādu varēja atrast nekomerciālajā ARTKOR, taču fotogrāfijai, video un instalācijām tā ir labvēlīgāka vide nekā neskaidra profila akadēmijas galerijas. Galvenais iemesls ir ne tik daudz lieliskais laikmetīgās mākslas galerijas tēls, cik baltais kubs un tīrie tehniskie risinājumi, kas radušies, pateicoties galerijas pieredzei, eksponējot visdaudzveidīgāko laikmetīgo mākslu (bet netīras tehniskās lietas bieži vien traucē ieraudzīt kaut ko labu izstādēs, kas ierīkotas pamestās telpās). Un, protams, atšķirībā no grupu izstādēm te mākslinieks var parādīt vairāk un dažādākus darbus, nedomājot par izstādes kaimiņu kontekstu. Bez šaubām, Vartai ir komerciāla galerija, tāpēc viens no galvenajiem pārskatu mērķiem ir aktivizēt pārdošanu. Tādēļ izlūku darbā, izvēloties kontekstu, kādā atspoguļot mākslinieka darbus, rodas viedokļu sadursme starp to, kas ir interesants lietuviešu kultūras kopienai un lietuviešu mākslas pircējiem. Pēdējiem šis pārskatu projekts ir izglītojošs pasākums, savukārt māksliniekiem un mums izlūkiem – eksperiments. Galerija lūkojas arī Latvijas un Igaunijas virzienā, un mākslinieki, kam šis piedāvājums šķiet interesants, tiek aicināti sūtīt pieteikumus. Februāra pārskati bija veltīti trīs jaunajiem lietuviešu māksliniekiem – Justei Venclovaitei (Justė Venclovaitė), Jurgitai Žvinklītei (Jurgita Žvinklytė) un Arnam Anskaitim (Arnas Anskaitis). Viņi strādā atšķirīgos medijos un rada savdabīgu estētiku, un tieši tas visbiežāk tiek meklēts jauno mākslinieku daiļradē. Tāpēc piedāvāju īsi iepazīties ar katru no viņiem. Juste Venclovaite Estētiskā ekspluatācija 2. februārī notika Justes Venclovaites pārskata – instalācijas “Nemest” (Do not drop) – atklāšana. Māksliniece 2010. gadā pabeidza tēlniecības bakalaura studijas Viļņas Mākslas akadēmijā kopā ar aktīvu un interesantu kursu, kuru pēc trešā mācību gada (2009. gadā) Valentins Klimašausks (Valentinas Klimašauskas) uzaicināja piedalīties Laikmetīgās mākslas centra izstādē “Lēcieni un cilpas” un kuru bakalaura darbu aizstāvēšana Pakalnės 2/1 Aludarių (kopīga izstāde pamestā alus darītavā) arī pārsniedza prasības, kas tiek izvirzītas studentu diplomdarbiem. Tomēr Venclovaites savdabību gan minētās grupas ietvaros (kopā ar to viņa tika pamanīta), gan plašāk lietuviešu instalāciju pasaulē rada viņas roku darbs: viņa veido no plastilīna un māla, lej no betona, ģipša un silikona, konstruē no organiskā stikla, zīmē un krāso. Šie roku darba rezultāti kļūst par daļu no plašākām mākslinieces iecerēm. Lai arī kāds būtu izteiksmes veids, visu viņas daiļradi apvieno rotaļāšanās ar vizuālā objekta vai subjekta izskatu un tā lingvistisko, kā arī antropoloģisko nozīmi. Varam minēt darbus “Valoda” (Kalba, video, 10’ 11’’, 2008) un “Pūdeļi” (Pudeliai, tēlnieciska instalācija, 2008), kas bija eksponēti izstādē “Cilpas un lēcieni”. “Valodā” pētīts kāds valodu mācīšanās fenomens, proti, tas, ka teksts (gan rakstītais, gan audio) ir tikai līdzeklis gramatisko struktūru izskaidrošanai, bet tā nozīme – situācijas vai stāstījumi – vispār nav svarīga (tiem tikai jābūt loģiskiem un politkorektiem). Tāpēc “Valodā” Venclovaite vārdus aizstāj ar dažādiem priekšmetiem un, pieskaņojot tos fonā skanošiem angļu valodas apguvei paredzētiem tekstiem, izveido no tiem jautājumu un atbildi, virsteikumu un palīgteikumus, lūgumu un piekrišanu vai noraidījumu... Tiek izmantoti divu veidu priekšmeti – sadzīvei paredzētas lietas, kuras nopērkamas tuvākajā veikalā, atrodamas ikvienās mājās un ir visiem pazīstamas, un dekoratīvi autores māju elementi un suvenīri, kas norāda uz individuāliem, personiskiem stāstiem. Šie kolektīvie un personiskie priekšmeti tiek dažādi sakomponēti vizuālos “teikumos”. No betona izlējusi trīs “Pūdeļus” – trīs dažādās zobu atņirgšanas pakāpēs redzamus pūdeļa purnus, kas paredzēti karināšanai pie sienas, – Venclovaite rotaļājas ar tradīciju dekorēt māju ar zvēru galvu izbāzeņiem, kā arī ar pūdeli kā estētisku jēdzienu. Pūdelis – tas ir suns, kas zaudējis savu suniskumu (sargāt un sniegt emocionālas drošības sajūtu), jo visbiežāk tiek turēts skaistumam. Skaistumam pie sienas tiek karinātas arī briežu un mežakuiļu galvas. Lai droši vien vēl vairāk stiprinātu varenības apziņu vai atgādinātu, cik spēcīgs bijis uzvarētais, izbāzeņi veidoti draudīgās pozās – ar atieztiem zobiem un ieplestu rīkli. Tā arī Venclovaite betona pūdeli apvelta ar draudīgumu, kas izķēmo tā skaistumu, taču varbūt atdod tam kaut nelielu daļu brīvās gribas. | |
 Juste Venclovaite. Nemest. Intalācija.Fragments. 2012 | |
| Galerijas Vartai ceturtdienas pārskatu istabā rādītajā instalācijā “Nemest” saskaņā ar autores apgalvojumu bija redzama tā pati interese par zooveikala estētiku, kas bija vienojošais posms, arī veidojot bakalaura darbu “ABC123” (2010). Šajā instalācijā uz baltiem, augstiem postamentiem bija novietoti seši objekti: balta silikona lējuma kaķu dzimtas dzīvnieka galva ar atņirgtiem zobiem, neskaidras izcelsmes dzīvnieka apakšžoklis, ar baltām auklām apvīta kolonna, kas paredzēta kaķa nagu asināšanai, fotogrāfija ar suni, kurš pastaigājas Atēnu Akropoles drupās, uzpurnis un no organiskā stikla konstruētas klasicisma ēkas makets, kas piepildīts ar pienu. Visi objekti, izņemot “cauro” uzpurni, ir balti, un tas tos vizuāli apvieno, taču skatītājs ir spiests atrast jēgas saiknes – atrisināt rēbusu. Manā vērojumā rodas vairāki jēgas slāņi, kuros veidojas savienojumi starp objektiem: klasicisms – noteikts pasaules skatījuma un tās kontrolēšanas princips, kā arī arhitektūras stils; arheoloģija, uz kuras atradumiem balstās klasicisms; kaķis – gan kā mežonīgās pasaules atribūts, gan kā piejaucēts mājdzīvnieks. Atšķirībā no “ABC123” instalācija “Nemest” bija raiba. To veidoja četras ar putnu barību piepildītas, dienasgaismas spuldzēm līdzīgas organiskā stikla caurules, kas slīpi piestiprinātas pie sienas; ierāmēts kartona gabals, ko autore izgriezusi no kādā Viļņas ielā atrastas kastes ar uzrakstu, kurš apliecina, ka kastē tiekot vestas dzīvas zivis no Džakartas Indonēzijā; bioloģijas klasē izmantotas plastmasas vardes izklājuma papjēmašē kopija. Uz grīdas bija novietoti primitīvi slazdi – ar koka puļķīti atbalstīta kaste: lai ar šādiem slazdiem kādu noķertu, jāsagaida, lai ķeramais palien zem kastes, un tad jāparauj puļķītim piesietā aukla. Pie kastes bija milzums plūmju kauliņu (vienlaikus sēklas), un uz katra no tiem bija uzzīmēta acs – pastāv teorija, ka putni baidās un neēd to, uz kā ierauga acij vai acs zīlītei līdzīgus plankumus. Tieši tāpēc ilgi un labi dzīvo tauriņi, kam uz katra spārna ir pa “acij”. Darbā “ABC123” Venclovaite zooveikala estētiku pacēla līdz klasicisma kanoniem, savukārt “Nemest” šī estētika pietuvojusies laikmetīgās mākslas skaistuma kanoniem. Lai arī vārdi “laikmetīgā māksla” un “skaistums”, savirknēti vienā teikumā, pirmajā mirklī izraisa ironisku smīnu, Venclovaite pievērš uzmanību minimālistiskās estētikas virzienam mākslā, tai attēla tīrībai, ko par paraugu savā ziņā ņem arī dizaineri, kuri rada priekšmetus dzīvniekiem. Dzīvnieks un tā dzīve kalpo cilvēkam kā kārtējā estētiskā kategorija. Jurgita Žvinklīte. Nepamanāmi psihoģeogrāfiski pieredzējumi 9. februāra pārskatā priekšā tika stādīts Jurgitas Žvinklītes darbs “Mīkla: kur ir zemes vidus? Atbilde: tur, kur pats stāvi” (Minklė: kur žemės vidurys? Atsakymas: kur pats stovi). Jurgita 2011. gadā pabeidza maģistra studijas profesora Henrika B. Andersena klasē. Šis dāņu mākslinieks Viļņas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā pasniedz kopš 2008. gada, un akadēmijas kontekstā viņa klases studiju virziens ir konsekventi starpdisciplinārs. Studiju laikā Jurgita attīstīja daļēji no Fluxus pārņemtu ideju: struktūras performanci. No īsākām vai garākām līnijām viņa salika struktūras (izteikti ģeometriskas vai pirmajā acu uzmetienā haotiskas), kas pārtapa par kustības/dejas horeogrāfiju. Līnijas garums bija atkarīgs no tā, vai līnija paredzēta pēdai, delnai vai visam apakšdelmam no pirkstgaliem līdz elkonim. Tādu struktūru – delnām un rokām – viņa izveidoja arī uz galerijas Vartai pārskatu istabas sienas. Lai arī struktūra šķiet improvizēta, tā prasa diezgan precīzus aprēķinus un ieceres – roku nevar atraut nost no sienas, to var tikai pagriezt, tāpēc Jurgitai laikus jāparedz, kā izkļūt no strupceļa, kurā var nonākt skatītājs, kas “ar savām rokām” izstaigā Jurgitas ceļus. Protams, struktūras vislabāk piemērotas cilvēkiem, kuri ir Jurgitas augumā un kuru ekstremitātes ir vienāda garuma ar mākslinieces rokām un kājām. | |
 Jurgita Žvinklīte. Mīkla: kur ir zemes vidus? Atbilde: tur, kur pats stāvi. Performance. Video. 2011 | |
| Jurgitas maģistra darbs “Mīkla: kur ir zemes vidus? Atbilde: tur, kur pats stāvi” attīstījās no šo struktūru pilnveidošanas un Jurgitas vēlēšanās iziet ārpusē. Viļņas Mākslas akadēmija atrodas netālu no Kalnu parka, kur savukārt atrodas ne tikai viens no Viļņas simboliem – Trīs krustu skulptūra, bet arī stadions un deju laukums, kur folkloras festivālu laikā uzstājas tautas deju kolektīvi. Lai liels kolektīvs neapmaldītos laukumā, uz zemes ar dažādām zīmēm atzīmētas sākotnējās apstāšanās un (droši vien) pagriezienu vietas. Šī horeogrāfijas struktūra kļuva par vietu Jurgitas performancei, kurā viņa paplašināja “attālumu mērīšanu”, tagad par mēru izmantojot visu augumu. Viņa tupēja, sēdēja un gulēja starp šīm zīmēm desmit dienas pa desmit minūtēm (laiks tika mērīts ar mākslinieces iekšējo pulksteni, kas nozīmē, ka darbība varēja ilgt gan astoņas, gan trīspadsmit minūtes) no pulksten 10.00 rītā (desmitnieks tika izraudzīts kā kopīgais mērījumu slieksnis, kā noteikts modulis). Brīnišķīgas sakritības dēļ attālumi starp deju laukuma zīmēm atbilda Jurgitas ķermeņa proporcijām. Savu kustību pa laukumu viņa atzīmēja, vilkdama līnijas ar krītu, bet pēc desmitās performances 10. jūnijā desmit dienas zīmēto struktūru nodzēsa spēcīga lietusgāze. Pārskatu istabā demonstrētā videofilma “10” (2011, 20’ 23’’) ir samontēta no visu desmit performanču videodokumentācijām. “Mīklu” var vērtēt kā pseidoģeogrāfisku eksperimentu, kā rotaļu ar arhaisku vai varbūt tieši relatīvismam raksturīgu pasaules izpratni: tev pasaules ir tik daudz, cik tu pats redzi un spēj uztvert. Arī citas Jurgitas performances, kas radušās citādos kontekstos, ir uzmanības vērtas. Vienas dienas projektam – veltījumam “7. maijs” (gegužės 7, kuratores Danute Gambickaite, Jolanta Marcišauskīte-Jurašiene, Egle Jocevičūte) Jurgita radīja konkrētai vietai paredzētu (site-specific) poētisku performanci. “7. maijs” (2011) notika Vileišu namā, ko 1906. gadā uzcēla lietuviešu valodas un kultūras kopējs Petrs Vileišis. Šajā ēku ansamblī viena ēka bija paredzēta Vileišu ģimenei, cita – laikraksta tipogrāfijai, kultūras pasākumiem (tur notika pirmā lietuviešu mākslas izstāde), un tur bija arī istabas, kur apmesties citiem tālaika lietuviešu kultūras darbiniekiem. Tagad šai namā atrodas Lietuvas Literatūras un folkloras institūts. Vileišu nams slejas pakalnā līdzās Neres upei, un, vācot materiālus un klausoties nostāstus par Vileišu dzīvi, Jurgitas uzmanību piesaistīja fakts, ka Vileiši, sēdēdami sava nama terasē, esot dzirdējuši, kā, braucot pa upi ar laivām, dzied jaunieši; ja Vileišiem dziesma sevišķi patikusi, viņi šos dziedātājus aicinājuši pie sevis uz terases padziedāt par samaksu. Kopš 20. gadsimta sākuma zemes gabals starp upi un namu ir mainījies, tagad tur stiepjas asfaltēta iela, kā arī ir uzbūvēta vēl cita šī paša institūta ēka. Tomēr Jurgita nolēma atkārtot dziesmas un pamēģināt tās sadzirdēt no Vileišu terases. Izpildīt skaņas performanci “Skanošā Nere” (Skambanti Neris) viņa uzaicināja postfolkloras ansambli Kaukaras, ansambļa dalībniekus nostādīja otrpus upei (drošības apsvērumu dēļ nesēdināja viņus laivā), un “7. maija” apmeklētāji, stāvot uz terases, varēja labāk vai sliktāk (atkarībā no vēja brāzmām) dzirdēt to dziedātās dziesmas. “Mīklā” jutekļu psihoģeogrāfiskā pieredze lielākā mērā bija Jurgitas pašas pieredzējums, skatītāji bija un palika skatītāji pat tad, ja padevās jūnija rīta skaņu un Jurgitas ritmisko kustību maģijai, turpretī “Skanošajā Nerē” viņa radīja pieredzi un ieskandināja maija vakaru citiem (jo pati kopā ar Kaukaras dziedātājiem atradās upes pretējā pusē). Tā bija ļoti smalka performance, jo tajā vajadzēja ieklausīties un iejusties, un tieši tas to padarīja atmiņā paliekošu. Interneta eksperiments “Hjū Grānta pašrefleksija”1 (Hugh Granto savirefleksija, 2011), kas tika piedāvāts publikai 2011. gada maijā un jūnijā Viļņā notikušajā projektā Editing spaces, ir pavisam citāds un atklāj Jurgitas ironisko pusi. Britu aktieris Hjū Grānts tika izraudzīts pilnīgi nejauši: noskatījusies vienu no viņa filmām, Jurgita nolēma informāciju par aktieri pameklēt internetā un tur atklāja viņa fanu plašo pasauli. Gribēdama parotaļāties gan ar pašu fanošanas fenomenu, gan ar iespējām, ko faniem sniedz internets, Jurgita izveidoja vēl vienu (to bija jau vairāki simti) Hjū Grānta profilu sociālajā tīklā. Šis profils no citiem atšķīrās ar to, ka par šī Hjū Grānta draugiem varēja kļūt tikai citi “Hjū Grānti”, tāpēc profila siena izskatījās visai šizofrēniski: “Hjū Grants pievienoja jaunu fotogrāfiju ar Hjū Grāntu” un “Hjū Grāntam tas patīk”, kā arī padsmit Hjū Grāntu, kuri par “to” sarunājas un cits no cita atšķiras ar dažādām profila bildēm. Ja internetu iespējams uztvert kā augsni, kurā var rasties un tikt risinātas socioloģiskas problēmas, tad šis projekts ir lielisks psihosocioloģijas piemērs tam, kā pilnībā izkūst identitātes robežas. Interesanti, ka visās Jurgitas performancēs saglabājas viena, varbūt neapzināti pieņemta nostāja: nezinātājs šīs performances var arī nepamanīt. Arns Anskaitis. Telpas, laiki un savienojumi 17. februārī galerija Vartai svinēja savu divdesmit pirmo dzimšanas dienu un iepazīstināja ar Arna Anskaiša darbiem. Arns šobrīd studē Viļņas Mākslas akadēmijas Fotogrāfijas un mediju mākslas nodaļas maģistrantūrā. Manuprāt, viņa savdabību savas paaudzes ietvaros nosaka spēcīgā iztēle, ko mākslinieks liek lietā, kad pienāk laiks izvēlēties savai iecerei piemērotāko mediju, – viņš sevi neierobežo ar noteiktu amatu (viņa gadījumā tā būtu fotogrāfija un filmēšana, kā arī darbs ar nofotografētām un nofilmētām ainām). Ja viņš savu amatu tomēr izmanto, tad tuvojas tā iespēju robežām: viņš rada bezainu reprodukcijas un filmē laiku telpā, kurā nekas nenotiek. Citos gadījumos viņa ieceri var iedzīvināt koris un cilvēki, kas akmenī iekaļ burtus. | |
 Arns Anskaitis. yra. Instalācija. 2011 | |
| Rakstot “bezainu fotogrāfija”, es domāju viņa projektu “Fotogrāfija kā nozīmju virsma. Galerijas 1m2” (Fotografija kaip reikšminis paviršius. 1m2 galerijos, 2009), kura laikā Arns fotografēja pa vienam kvadrātmetram visās Viļņas telpās, kurās tiek eksponēta laikmetīgā māksla, un šos kvadrātmetrus reproducēja kvadrātmetru nospiedumos. Jau 1976. gadā Braiens O’Dohertijs (Brian O‘Doherty) eseju krājumā Inside the White Cube: the Ideology of the Gallery Space apgalvoja, ka, pat iznīcinot un aizkrāsojot zīmes no instalācijām, kuras mainījušas galerijas telpu, šīs zīmes tik un tā galerijas sienās saglabājas, sienu vēsture nekur nezūd, tā tikai bagātinās. Tā arī Arna sienu reprodukcijās, labi pacenšoties, var saskatīt mākslas sienu vēstures smalkās zīmes. No otras puses, šis darbs ir ilustrācija Lietuvā joprojām dzīvajam uzskatam, ka galerija māksliniekam piedāvā nevis sakaru tīklu, bet gan sienas, kur izkarināt savas gleznas. Galerijā Vartai notikušajā pārskatā bija aplūkojami Arna reproducēti Laikmetīgās mākslas centra (CAC) un Vartai kvadrātmetri, un skatītājiem bija iespēja meklēt līdzīgo un atšķirīgo, kas raksturīgs to divu institūciju sienām, kuras rīko visinteresantākās laikmetīgās mākslas izstādes Viļņā. Video Kairos (2009) Arns filmēja telpas, kurās nav precīzi izmērāma, kvantitatīva chronos laika, telpas, kurās cilvēks uzturas tikai tik, cik nepieciešams, tāpēc laiks tiek mērīts ar iespējas un pieredzējuma kvalitāti – ar kairos laiku. Šajā video tādas telpas pārstāv baznīca un duša – vietas, kur cilvēks atkailinās garīgi un ķermeniski. Abas telpas ir baltas un tukšas. Nevienā telpā nekas nenotiek, tāpēc tas ir negatīvais kairos – neizmantota iespēja atkailināties un mainīties. Kora pakalpojumus Arns izmantoja performancē “Tradīcija” (Tradicija), kas notika izstādes “Akadēmija” (moderators Vītauts Michelkevičs) atklāšanā galerijā Akademija (2010). Viļņas Mākslas akadēmijas koris populārās apsveikumu un laimes vēlējumu dziesmas Ilgiausių metų (“Ilgus gadus”) melodijā dziedāja Arna sagudrotos vārdus Dailioji dailė dailioji (burtiski – “daiļā māksla visdaiļākā”), kas atbalso vārdu dailė no Viļņas Mākslas akadēmijas (lietuviski Vilniaus dailės akademija) nosaukuma. Vārds dailė (“māksla”) norāda uz izdaiļošanu, izskaistināšanu un darbojas kā pretstats savam sinonīmam menas (“māksla”), ko Arns izvedina no mintis (“doma”). Izdaiļotāju sagatavošanas funkcija ir iešifrēta iestādījuma nosaukumā, un kora ietērps ar stilizētiem baltiskiem elementiem kļuva par tā ilustrāciju. Šo performanci daļēji varēja uzlūkot kā atbildi Viļņas Mākslas akadēmijas galerijas Akademija piedāvātajiem apstākļiem (un arī kā turpinājumu darbam “Fotogrāfija kā nozīmju virsma”) – tur nedrīkst dzīt naglas vai urbt caurumus, visu savu mākslu studentiem jāspēj iekārt aukliņās, kas nolaistas no īpašiem balstiem griestos. Arna bakalaura darbs yra (2011) turpināja viņa interesi par lietuviešu valodas vārdu savstarpējām sakarībām, par spriegumu starp vārda skaņu un tā nozīmi. Viņš nejauši atrada lietuviešu valodas pētnieku – amatieru Aleksandra Žarskus (Aleksandras Žarskus) un Aļģirda Patacka (Algirdas Patackas) rakstu “Par lietuviešu valodas papardes ziedu” (2005), kurā aplūkota skaņas un jēgas atmiņas iespējamība lietuviešu valodā: varbūt patiešām lietuviešu valodā skaņai vēl ir nozīme un nozīmei sava skaņa? Kā piemēri ir minamas šādas dihotomijas: būtis un buitis (esamība / sadzīve), nokti un nykti (briest / nīkt), myluoti un meluoti (mīļot / melot), drįsti un drausti (uzdrošināties / aizliegt). Savam darbam Arns atrada visīsāko, vienā vārdā satilpstošu lietuviešu dihotomiju: ja vārdā yra tiek uzsvērts burts a, tas nosaka esamību (tulkojumā “ir”), savukārt, ja uzsvērts tiek burts y, tas pats vārds nozīmē iznīcību (tulkojumā “irst”). Šo arhaiskās gudrības un valodas loģikas simbolu Arns klusi monumentalizēja ar ierakstu akmenī (ar abu uzsvaru zīmēm) jaunās akadēmijas ēkas balkona apmalītē. Ēka un balkons atrodas pašā Viļņas vecpilsētas sirdī, taču, protams, ļoti neliela daļa ļaužu, kas staigā pa tuvējo ielu, zina par tāda uzraksta pastāvēšanu. Turklāt arī pati darbība – ierakstīšana akmenī – ir dihotomiska: akmens šķietami ir mūžīgs, bet pats ieraksts ir kaut kā iznīcināta un izņemta negatīvs, taču šo neesamību mēs uztveram kā esamību. Raugoties uz uzrakstu no augšas, tas izskatās “nosvītrots”, jo virs tā ir piestiprināts roku balsts, tādējādi šeit var izmantot Martina Heidegera un Žaka Deridā attīstīto sous rature instrumentu: nosvītrotais vārds parāda savu potenciālo neiespējamību, tas ir nepieciešams, bet neprecīzs, tāpēc tiek izteikts gan pats vārds, gan tā noliegums. Bezizejas stāvoklis vai pat apburtais loks darbojas visos Arna darbos, viņš necenšas neko mainīt vai apgalvot, viņš rotaļājas ar esošo situāciju un izceļ tās absurdumu vai drīzāk visā pastāvošos nesaraujamos savienojumus. /No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere/ 1 www.editingspaces.org/index.php?/jurgis-pas/ | |
| Atgriezties | |
