VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| “Es esmu visnepazīstamākais mākslinieks” Elīna Dūce, vizuālo mākslu teorētiķe Divdaļīga saruna ar mākslinieku Ginteru Krumholcu | |
| Pēdējos gados izstāžu telpās salīdzinoši reti gadās skatīt jaunradītus nestilizētus, pēc dabas studijām reālistiski atveidotus tēlus stājmākslās. Vai tas saistīts ar padomijas doktrīnu rēgu, kas šur tur vēl rušinās mūsu kolektīvajā zemapziņā, vai tur kāds cits vājums, taču bēgšana no reālisma, abstrahēšana ir pašreizējā laikmeta meinstrīms vizuālajās mākslās. Bet te, pērnā gada beigās, “visnepazīstamākais mākslinieks”, kā viņš, jokus mīlot, pats sevi nodēvē, sarīko pirmo personālizstādi (kārtības labad jāatzīmē, ka 2003. gadā ir notikusi vispirmākā) Mayday!, kurā tēlniecības darbi piesaista rūpīgās cilvēka anatomijas studiju dēļ. Patiesībā Gintera Krumholca vārds ir zināms un aktuālajā mākslas norišu redzeslokā bijis pamanāms kopš viņa studiju laika Latvijas Mākslas akadēmijā. 2001. gadā, kad viņš studēja otrajā kursā, Valmieras pilsētā tika uzstādīta viņa skulptūra “Dāvana nākamai tūkstošgadei”. Rīgas pilsētvidē apskatāms viņa cilnis “Impērija” (2007), kas uzstādīts mākslas projekta “Speķa ielas republika” ietvaros Latgales priekšpilsētā jeb “Maskačkā”, vienīgajā tunelī, ko šķērso Maskavas ielas tramvaji zem Salu tilta. Pirms pāris gadiem Ginters ar sievu gleznotāju Mārīti Guščiku iekārtojuši abu darbnīcas vienā namā. Tur arī mūs sagaida saimnieki, viņu seši kaķi un stāsti par šo sešu un desmitiem citu atrastajām, izārstētajām, pabarotajām, no koka noceltajām dvēselēm, kuras vai nu radušas mājvietu viņu mājā, vai kurām atrasti apgādnieki. | |
 Ginters Krumholcs. 2012 | |
| Ginters Krumholcs: Latvijā kaķus vienkārši izmet ārā pa durvīm. Viņi savairojas, un neviens vairs negrib pačkāties. Tie, kas dodas rokās, ir no mājām izsviesti. Uz ielas un patversmēs to var redzēt – mežoņi lūr uz tevi, ja gribi klāt pieiet, viņi laižas prom, bet tie mājas kaķi – viņi kā tādi muļķīši nāk pakaļ. “Studija”: Tu tagad nekur nestrādā? G.K.: Es agrāk strādāju dizaina studijā. Mēs taisījām visādas vides reklāmas, interjerus. Aizgāju no turienes pirms kādiem trim gadiem. Bet pieredzes ziņā tas bija vērtīgi – sapratu, kas ir plastikāti un polimēri, ko ar tiem var izdarīt, kā tie uzvedīsies, piemēram, saules iedarbībā, un tā tālāk. Tās zināšanas man tagad noder. “Studija”: Esi meties uz mākslu? G.K.: Jā, tas man patīk. Taisot naudas lietas, tevī visu laiku krājas kaut kāds nepiepildījums. Laiks iet, bet tu dari to, kas tev nepatīk. Tas viss rezultātā noved pie tā, ka tu sāc strādāt haotiski, pavirši, tu vienkārši negribi to darīt un, tā darbojoties, sāc domāt par kaut ko citu. Tā es sev aci (rāda uz kreiso aci) izdūru. Man labi sašuva. Kad mani izlaida no slimnīcas, es sapratu – viss, nevar vairs tā! Nav jēgas darīt stulbības, lai vēl kaut ko izdurtu. Nedrīkst dzīvot, dzenoties pakaļ kaut kādām lietām, kam nav nekādas jēgas. Pietiekami daudz ir nodzīvots, darot to, ko negribas darīt. Sākumā bija grūti, paveidot vispār nevarēju. Neredzēju trīs dimensijas, un to pusi, kurā nebija acs, veidoju lielāku. | |
 Ginters Krumholcs. Plkst. 04:25. Stikla šķiedra. 96x60x130 cm. 2011 | |
| “Studija”: Kad esi kaut ko izdomājis, tu ej uz darbnīcu? G.K.: Jā, ejam – apskatāmies. “Studija”: Cik te viss kārtīgs! G.K.: Es uztaisīju galdu. Pa to es varu sist, ar ko es gribu, nekas nenotiks. Pats visu izflīzēju, ūdeni ievilku. Te man vēl plānā ventilācijas sistēmas ierīkot un gaismas. Ja es uztaisīšu nojumi ārpusē, vasarā varēšu iet strādāt ārā. “Studija”: Ar sveķiem... Tie taču kaitīgi, vai ne? G.K.: … (kāds klauvē pie darbnīcas durvīm) Mārtiņš nāk! Mans draugs un iedvesmas avots. Viņu es izstādei Mayday! veidoju. Mārtiņš ir mans kaimiņš. Jauns uzņēmējs. Man likās, ka viņš tik ļoti iemieso Dāvidu. Viņš gan ar lingu neiet cīņā, bet ar fēnu, jo biznesā tā ir – tev jābūt visskaistākajam, visgudrākajam, visstiprākajam. “Studija”: Kas vēl bija izstādē? G.K.: “14. augusts”, pīļu medību sākums. Tas zaļais vecis niedrēs. “Studija”: Tas jau tev līdzīgs. G.K.: Es nezinu, kam viņš līdzīgs. Vienreiz redzēju, kā Aigars (tēlnieks Aigars Bikše – E. D.), tāds plikgalvains, bārdains vīrs, olu ēd, un es saskatīju tajā vīrieša fetišu – bārda kā ligzda un ola kā simbols. Tas mani aizķēra, un es sāku šo tēlu veidot, neizvēloties modeli. Man ir tāds uzstādījums, ka visus, ko esmu veidojis ar drēbēm, vispirms veidoju kailus, jo man gribas, lai es nesameloju nevienā punktā. “Studija”: Tu vispirms no māla visu izveido? G.K.: Jā. Pēc tam noņemu ģipša formas. Redz, kur “Mārtiņa” galva. Vispirms uztaisu negatīvu, tad – pozitīvu ģipsī. Izstrādāju detaļas, jo pēc tam sīkumus sveķos piešancēt ir grūti. Noņemu silikona formu un tad līmēju tajos poliestera sveķos. Pēc tam špaktelēju, slīpēju, pūšu špakteli, žāvēju, atkal slīpēju – un tā kādas desmit reizes. Un beigās krāsoju un lakoju. Man riebjas faktūra. Tas viss liecina par slinkumu un nevērību. Varbūt ir vietas, kur to vajag, bet man vajag tā, lai no sākta gala līdz beigām nav nekādas nejaušības. Vairākus mēnešus tās figūras slīpēju. Tā meditatīvi. Man ir ilūzija, ka visam jābūt perfekti. Nav nemaz vienkārši no padsmit gabaliem samontēt vienu formu, jo tas pats ģipsis, jaucot ārā, nostaigā. Tā es sešus mēnešus neko citu nedarīju kā tikai strādāju pie tiem trim izstādes darbiem. Kad izbeidzās nauda materiāliem, dzīvošanai, zvanīju radiem. Tādā ziņā ģimenes atbalsts ir milzīgs. Un par to, kam viņš ir līdzīgs… Tā ir – ja negribi sameloties un nav nekāds uzskates objekts pa rokai, tad, protams, paņem spoguli un veido augšā. | |
 Ginters Krumholcs. 14. augusts. Stikla šķiedra. 110x110x170 cm. 2011 | |
| “Studija”: Vēl tev izstādē bija uzsprāgušais (“Balstīts uz patiesiem notikumiem”, 2009). G.K.: Tas ir senāks darbs. Tas man vairs tā nepatīk. Te ir koka fotoaparāts, ko es liku, veidojot “fočētāja” pirkstus (“Plkst. 04:25”, 2011). Tēlnieciski ir sarežģīti veidot lietas, kas ir viena otrai priekšā. “Studija”: Kā tu līdz “fočētājam” nonāci? G.K.: Man ir sajūta, ka tas lietiskos pierādījumus “fočē”. Mayday! izstādes tēma ir par vīriešu iekšējo lūgšanu. Ko mēs katrs katru dienu nemanāmi darām, lai mums izdotos. Īstenībā mani kaitina, ka darbos ievieš literatūras pieskaņu. “Studija”: Ka stāsts ir sadomāts? G.K.: Jā. Manos darbos ir vienkārši sajūta. “Studija”: Tādi īsie mirkļi. G.K.: Tieši tā. Man nepatīk, ka darbu taisa pēc atrasta stāsta. Man liekas, ka mazās lietas, kustības, sakritības, kuras tu redzi, ir pilnas ar informāciju ne tikai par to, kas tobrīd notiek, bet jau, kā to lai nosauc… ar lielo informāciju, lielo sajūtu. “Studija”: Kas tie tev ir? G.K.: Tie psihopāti uzvalkos? Tā ir sērija Based on a True Story, ko es veidoju 2010. gadā. Man gribējās būt mazliet sociālam māksliniekam. Bija tas trakais laiks, kad labi ģērbtie, skaistie zagļi un psihopāti nolaida valsti, kur tā ir. Vispār vīrus uzvalciņos aizsāku taisīt pasen. “Zvejnieka dēls” (2007), kas bija viens no pirmajiem darbiem, tagad ir Belēviča kolekcijas izstādē. “Balstīts uz patiesiem notikumiem” es trīs galavariantus uztaisīju – ar maisu galvā, ar haizivs žokļiem un uzsprāgušu galvu. Nebija daudz vietas darbnīcā, tāpēc veidoju maziņus. Grūti bija no tās tēmas aizmukt. Mēģināju to risināt un risināt. Bišķīt biju iestidzis. “Studija”: Un ko tagad dari? G.K.: Mēbelīti taisu. Tādā ziņā tēlniecība man nepatīk, baigi daudz spēka prasa. Man nav tik daudz. Ar granītu strādāt – tā ir nāves smaka. | |
 Ginters Krumholcs. Mārtiņš. Stikla šķiedra. 240x70x70 cm. 2011 | |
| “Studija”: Kāpēc tu neko no smiltīm vai ledus neveido? G.K.: Ko tu dzintariņus nelīmē? Zini, stāstīt cilvēkiem par to, kas bija AB dambī, ka tas ir kaut ko vērts, lai cilvēki domā, ka tas ir labi, ka tā ir tēlniecība… Rūķi, zaķi un dinozauri... Tā ir drūmākā amatniecība. Tie tēlnieki, kas ar to nodarbojas, domāju, tai lietai pieiet kā profesionāļi, nostāda to vienkārši kā biznesu. Bet es to nekad neesmu darījis un nekad nedarīšu, lai vai cik grūti man ies. “Studija”: Bet daudzi tajā jomā strādā. G.K.: Un tur arī palikuši. Man riebjas, ka kaut kādā brīdī māksla sāk palikt vulgāra. Tiek mākslīgi atrastas problēmas un pēc tam mākslīgi risinātas. Vispār tā projektu kultūra mani kaitina, kaut gan, iespējams, tas ir pareizākais veids, kā viss darāms. Patiesībā, spriežot pēc manu kolēģu pēdējā laika aktivitātēm, man šķiet, ka šis gads (2011. gads – E. D.) ir pagājis tēlniecības zīmē. Ilgi nebiju redzējis tik lielu tēlnieku aktivitāti. Gļebam Panteļejevam, Aigaram Bikšem, Ivaram Drullem bija izstādes, man arī. Nav tāds vakuums kā pirms pāris gadiem, kad bija daži projekti un tie paši – instalācijas. Tā ka ir vērojama tēlniecības renesanse. “Studija”: Vai tev akadēmijas laikā bija kāds elks? G.K.: Īstenībā visvairāk mani ir ietekmējis Andris Vārpa. Viņš mani ievilka tēlniecībā, un tagad, pašam strādājot, man nāk prātā tās domas, ko viņš man ir mācījis. “Studija”: Tas bija laikā, kad tu dzīvoji Valmierā? G.K.: Jā. Pēc tam arī es vēl vairākus gadus pie Vārpas gāju un darbojos. Tas bija tieši tas laiks, kad viņš taisīja Irbīti un Padegu. Viņš man ļoti daudz iemācīja, ko es tajā laikā nesapratu, bet tagad veidojot to atceros, jo, kad tev ir kāda formāla problēma, tu meklē glābiņu, un tad, tinot filmu atpakaļ, nez no kurienes izlec viedie Vārpas vārdi. Uz tādu mazliet plašāku idejisko domāšanu Aigars Bikše ir mani akadēmijas laikā mudinājis. Es nesaku, ka esmu nobriedis, bet kompozicionālāku un idejiskāku briedumu esmu tikai no savas sievas mācījies. Esmu ļoti haotisks. Man domas maisās pa galvu, dažreiz es visu varētu vienkārši sačakarēt, bet viņa man palīdz atgriezties pie sākotnējās domas, lai nav nekā lieka. Un vispār es uzskatu, ka esmu dzīvojis desmit gadus. Esmu desmit gadus jauns cilvēks. Ginters Krumholcs dzimis 1980. gadā Valmierā. Absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļas maģistrantūru (2007). Personālizstādes: “Pirmā” (2003, Valmiera, galerija “Laipa”), Mayday! (2011, Rīga, galerija “Māksla XO”). Grupu izstādes: “Speķa ielas republika” (2007, Rīgas pilsētvide), “Vilciens vēl nav aizgājis” (The Train Hasn’t Left Yet) (2010, Bulduru dzelzceļa stacija), “Blīvā telpa” (Dense Space) (2011–2012, Rīga, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle “Arsenāls”), “Viņš nemeklē patiesību, viņš grib iespaidot?” (Is It That He Does Not Seek The Truth, But Does Want To Influence?) (2011–2012, “Rīgas mākslas telpa”) un citas. 2011. gadā nominēts Latvijas Mākslas akadēmijas balvai un Purvīša balvai. | |
| Atgriezties | |
