28.septembrī pl.17:00 "Rīgas mākslas telpas" Intro zālē atklāj Igora Dobičina personālizstādi "Zeme. Gaiss". Saruna ar mākslinieku "Vēlajās brokastīs" 14.oktobrī pl. 12.00.
Igora Dobičina jaunākie darbi ir abstrakti, procesuāli un tie rodas pētījošā dialogā ar materiālu. Izstādē "Zeme. Gaiss” Dobičins strādā ar alumīniju. Alumīnijs tiek kausēts un pēc tam atstāts sacietēšanai. Jauniegūtie gabali tiek savienoti, beigās tiem pat var būt kāds tēlains nosaukums un efektīga prezentācija, taču šajā procesā nenotiek plānotas ilūzijas veidošana – nerodas stāstoši tēli. Nodoms virzīts uz materiāla īpašību atklāšanu, tomēr savā dabiskajā ceļā fizika provocē liriku.
Ja principā Dobičina mākslu var raksturot kā izteikti antinaratīvu, tad autora dialogā ar materiālu ir nojaušama dramaturģija. Sākums, vidus un beigas. Kā saka pats autors – „process ir izteikti godīgs”. Strādājot ar alumīniju, autors rada apstākļus – augstu temperatūru, kas iedarbojas uz vielas daļiņu savstarpējās saistības pakāpi. Viela kūst un maina konsistenci. Vielas daļiņas sāk intensīvi pārvietoties, viela burbuļo, pārtrūkst un atkal savienojas. Pēc tam viela tiek pakļauta atdzišanai un daļiņas sastingst. Jauniegūtie alumīnija gabali atrod cits citu iepriekš neplānotā savienojumā. Un te dzimst tā lirika, ko Dobičina darbos tik trāpīgi raksturo mākslas doktore Ruta Čaupova: „Asociatīvi ietilpīga tēlniecisko masu un formu tektonika, suģestējoši ekspresīvas neobrutālisma studijas un vēl nepiedzīvots intonatīvs skaudrums, spriedze, reizēm gandrīz vai sirreāli vitāls dzīvīgums”. Tieši noskaņas skaudrums, kādu autors panāk ar neitrāliem fizikāliem un mehāniskiem procesiem, ar šo procesu iedarbību uz vielu, piešķir viņa mākslai ētisku dimensiju un eksistenciālu skanējumu.
Principā līdzīgas īpašības raksturo arī Dobičina akmens tēlniecību, kuras spilgta izpausme bija personālizstāde „Rentgens. Caurskate” 2004. gadā – tajā abstraktais tēls veidojās, māksliniekam „meditējot” par neredzamo akmens mikrostruktūras porainību un šajā procesā ar mehāniskas iedarbības palīdzību veidojot apaļus milzu caurumus akmens bluķos.
Balansējot starp demiurģisku apsēstību, zinātnisku aprēķinu un postmodernu nejaušību, Igors Dobičins savā mākslā intuitīvi savieno hronoloģiski izvērstu un bagātīgu diskursu klāstu.
Igors Dobičins (dz. 1958) ir Grand Prix laureāts Starptautiskajā tēlniecības kvadriennālē „Rīga ’96 – Krustceles” (1996). Viņa strūklaka „Kuģu vērotājs” Ventspilī ieguva Latvijas arhitektūras gada balvu nominācijā Pilsētvides dizaina risinājumi (2002). Igora Dobičina personālizstāde „Rentgens. Caurskate” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (2004) apvērsa priekšstatus par akmens tēlniecības monolīto dabu. Mākslinieks par saviem līdzekļiem izveidoja piemiņas zīmi „Acis” Zaķusalā, kas veltīta 1991. gada barikādēm. Igors Dobičins beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu (1984). Kopš 2011. gada viņš ir Latvijas Mākslinieku savienības prezidents. Igora Dobičina darbi ir Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja krājumā, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja krājumā, Nordea bank kolekcijā. Viņa skulptūras apskatāmas Mārupītes dabas parkā un Pedvāles Brīvdabas mākslas muzejā.
Igors Dobičins tiksies ar skatītājiem "Rīgas mākslas telpas" "Vēlajās brokastīs" 14. oktobrī pl. 12.00. "Vēlās brokastis" ir iespēja neformālā gaisotnē izstaigāt izstādi kopā ar mākslinieku, baudīt atspirdzinājumus un sarunāties par mākslu. Sarunu vada "Rīgas mākslas telpas" kuratore Inga Šteimane.
"Rīgas mākslas telpa"
Kungu iela 3, Rīga
o., t., c., pt. s., sv. 11.00–18.00
pirmdienās slēgts www.makslastelpa.lv