VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sarunas par Padomju Latvijas mākalas "zelta fondu" Līva Raita, Latvijas Mākslas akadēmijas studente Grāmata: "Patība: Personības ceļā uz laikmetīgo mākslu - Padomju Latvijas 60.-80. gadi" | |
 | |
| Grāmatu klāstam, kas veltīts Padomju Latvijas perioda vizuālās mākslas konteksta apzināšanai, pievienojies Latvijas Kultūras ministrijas izdots interviju krājums “Patība. Personības ceļā uz laikmetīgo mākslu – Padomju Latvijas 60.–80. gadi”, kura izveides mērķis, kā norādījusi tā sastādītāja un galvenā redaktore Helēna Demakova, bijis apkopot materiālu, “lai veiksmīgāk sagatavotos zinātniskiem pētījumiem nākotnē” (17. lpp.), veicināt “jaunas vēstures uzrakstīšanu – bez mītiem, racionāli, taču vienlaikus paturot prātā talanta starojumu, kurš visos jūtīgos mākslas draugos rada bezgalīgu saviļņojumu un prieku” (30. lpp.), parādīt “to Latvijas mākslas “zelta fondu”1, kurš veidojies padomju laikos, paralēli politiskajai iekārtai” (13. lpp.). Grāmata tapusi saistībā ar topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekciju un ir daļa no Latvijas Kultūras ministrijas pasūtījuma Laikmetīgās mākslas centram – pētījuma par padomju laika nonkonformiskās mākslas un kultūras parādībām. Pamatojot izdevuma aktualitāti, sastādītāja minējusi nepieciešamību aizpildīt Latvijas mākslas vēstures tukšos laukums, kā arī kliedēt Rietumu pasaulē kultivētos tendenciozos priekšstatus par mākslu un kultūrvidi Padomju Savienībā, piemēram, par “intelektuālas iniciatīvas” trūkumu (18. lpp.), “padomju sistēmas vispārējo trulumu” (20. lpp.), vienlaicīgi mēģinot nepārkāpt tik trauslo robežu starp pilnasinīgu mākslas procesu ieskicēšanu un padomju laiku idealizāciju (sk. 16.–30. lpp.). | |
| Krājuma intervijas centrētas ap sešpadsmit māksliniekiem, kuri atbilst grāmatas sastādītājas izvirzītajiem kritērijiem – “savā attiecīgajā mākslas virzienā vai profilā ieguvuši lielāku ietekmi uz oficiālajiem un neoficiālajiem procesiem, kas veidojuši laikmetīgo mākslu līdz pat mūsdienām”, kā arī mākslas vidē sevi pierādījuši laikposmā no 60. līdz 80. gadu vidum (16. lpp.): Jānis Borgs, Ojārs Ābols, Boriss Bērziņš, Auseklis Baušķenieks, Maija Tabaka, Imants Lancmanis, Bruno Vasiļevskis, Miervaldis Polis, Māris Ārgalis, Ilmārs Blumbergs, Andris Grīnbergs, Aija Zariņa, Hardijs Lediņš, Egons Spuris, Andrejs Grants, Inta Ruka. Intervētie ir minētie mākslinieki un / vai viņu laikabiedri, intervētāji – mākslas zinātnieki2. Intervijas papildinātas ar grāmatā minēto mākslinieku darbu reprodukcijām attēlu pielikumā, kā arī ar tekstā ietvertiem pāris melnbaltiem ilustratīviem attēliem, to skaitā arī no topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas, un mākslinieku fotoportretiem. Krājuma sastādītājas ievadrakstam pievienotas dokumentu oriģinālu reprodukcijas un to tulkojums latviešu valodā. Jautājumi, uz kuriem intervējamiem jāatbild, lielākoties izvēlēti, lai mērķtiecīgi atklātu mākslinieku daiļradi plašākā kontekstā. Ar nopietnu attieksmi pret materiāla vākšanu un pētniecisku profesionalitāti izceļas Ievas Astahovskas, Stellas Pelšes un Raimonda Kalēja sagatavotais materiāls. Īpaši jāatzīmē fotogrāfiem veltītās intervijas, ko veidojušas Līga Lindenbauma, Sniedze Sofija Kāle un Alise Tīfentāle. Viņas tekstu papildinājušas ar tik nepieciešamiem paskaidrojumiem un zemsvītras piezīmēm, kas padara intervijas materiālu augstvērtīgu, noderīgu tālākajā pētniecībā un lasītāju efektīvai lietošanai. Savukārt emocionāli piesātinātākā un līdzpārdzīvojumu raisošākā ir intervija ar Laimu Slavu par Borisu Bērziņu, kuru caurvij klāt neesošā un reizē – esošā mākslinieka vitalitāte. Grāmatā ir arī negaidīti pārsteigumi – nekorektas un pat neētiskas intervētāja novirzes no krājuma mērķim atbilstoši ieturētā stila. Par laimi, ieslīgšana personisku attiecību un galēji subjektīvas interpretācijas “grāvī”, lai arī klātesoša, tomēr nav dominējoša un ir arī citi jautājumi, kas pētniekiem spēj sniegt pietiekami kvalitatīvu informāciju, kura noderētu monogrāfisku darbu rakstīšanai vai zinātnisku vispārinājumu izkristalizēšanai. Tādējādi pieļauju, ka vizuālās mākslas, kā arī citu nozaru pētniekiem interviju krājums atbilstoši krājuma izveides mērķim var kalpot kā pētnieciskais avots – mutvārdu liecības / atmiņas par grāmatā intervēto vai minēto mākslinieku dzīvi un daiļradi padomju laikos, attiecībām ar sociālo un politisko iekārtu. Man kā jaunai mākslas vēstures pētniecei saistošākais materiāls ir intervēto personu mēģinājumi definēt šobrīd Latvijas mākslas zinātnes laukā tik aktuālos un būtiskos terminus, piemēram, kas un kā tiek saprasts ar terminu “nonkonformisms”, kā to izprot padomju laikā dzīvojušās personības šodien, pēc 20 gadiem, kas nodzīvoti neatkarību atguvušajā Latvijā. Jāatzīst, ka intervijās paustā informācija liek aizdomāties, piemēram, par to, ka acīmredzot kopš 60.–80. gadiem nav pagājis pietiekami ilgs laiks, lai spriestu objektīvi, kā arī pastāv cilvēciskais faktors, kas spilgti atklājas intervijā ar fotogrāfa Egona Spura dēlu Egilu Spuri, kurš joprojām nav gatavs nosaukt to cilvēku vārdus, kas bijuši “situācijas zondētāji” fotoklubos (311. lpp.). Grāmatas saturs kopumā pilda tik nepieciešamo mākslas vēstures reinterpretācijas funkciju, taču nepretendē sniegt un arī nesniedz nekādus zinātniskus vispārinājumus. Tomēr tieši zinātnisks komentārs būtiski iztrūkst, tas manāms jau grāmatas ievaddaļā – pievienotās dokumentu oriģinālu reprodukcijas un to tulkojums latviešu valodā, kas grāmatā ievietots “domājot par gados jauniem interesentiem un pētniekiem”, tātad arī par mani, publicēti bez komentāra, kā arī nav argumentēta atsevišķo dokumentu atlase. Kaut gan grāmatas sastādītāja atrunā, ka dokumenti “norāda uz to politisko klimatu, kura fonā strādāja visas krājumā piesauktās lieliskās mākslinieku personības” (33. lpp.), paaudzei, kura uzaugusi neatkarību atguvušajā Latvijā, var palikt neizprasts tas, kas vienai paaudzei iepriekš ir pašsaprotamais. Iztrūkst arī tik bieži lietoto saīsinājumu atšifrējums grāmatas sākumā vai beigās. Par krājuma trūkumu uzskatāma nepieciešamība grāmatu lasīt no vāka līdz vākam tāpēc, ka kāds personvārds, fakts u. c., kas reiz minēts intervijā un ir paskaidrots, nākamajās parādās bez komentāra. Manuprāt, lietderīgāk būtu bijis izveidot minēto personu īsas biogrāfijas un ieviest norādes uz atsaucēm, kur grāmatas ietvaros atrodams skaidrojums. Jāuzteic izdevuma zinātniskās redaktores Stellas Pelšes un interviju autoru rūpība – centieni intervējamo stāstīto pārbaudīt, tomēr būtiski ir ievērot, ka, ņemot vērā atmiņas selektīvo dabu, lasītājam pašam jāuzņemas atbildība par iegūtās informācijas interpretāciju.3 1 Grāmatas sastādītāja un galvenā redaktore Helēna Demakova raksta, ka mākslas darbu kopa, kura apzīmēta kā “zelta fonds”, ir izcilu personību veikums, kas aptver mākslas “vienu atzaru, kurš tieši ietekmējis laikmetīgās mākslas turpmāko attīstību starptautiski konvertējamā izpratnē” (13. lpp.). 2 Ieva Astahovska, Inese Baranovska, Vita Birzaka, Helēna Demakova, Sniedze Sofija Kāle, Raimonds Kalējs, Anda Kļaviņa, Līga Lindenbauma, Stella Pelše, Alise Tīfentāle, Māra Traumane, Vilnis Vējš. 3 Sandra Krastiņa, piemēram, stāsta, ka Aija Zariņa stājusies akadēmijā četras reizes (239. lpp.), savukārt Edgars Vērpe – ka septiņas (252. lpp.). | |
| Atgriezties | |
