VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Loginas zvaigznājs mītu miglājā Jānis Borgs, mākslas kritiķis Polemiskas domas, pie Zentas Loginas mantojuma stāvot | |
| Šīs mākslinieces vārds nu jau ir labi pazīstams un vairs neprasa nekādus pierādījumus. Zenta Logina (1908–1983) – latviešu abstrakcionisma pioniere. Viena no pirmajām. Kā tāda iegājusi mūsu mākslas “zelta fondā”. Par šo Latvijas kultūras vēsturisko vērtību vēlreiz atgādināja lieliska Zentas Loginas abstraktā perioda gleznu izlase, kas tika izstādīta galerijā “Alma”. Par to šoreiz jāpateicas diviem dedzīgiem kuratoriem – Astrīdai Riņķei un Vilnim Vējam, kā arī fondam “Zentas Loginas muzejs”. Izstāde bija notikums, jo tik blīvu šīs gleznotājas darbu esenci, šķiet, ilgi netikām baudījuši. Taču, atskatoties uz Zentas Loginas jaunatklāšanas un lielo panākumu laiku kopš 1987. gada, kad notika viņas pirmā lielā personālizstāde Pēterbaznīcā, varam rast arī neskaidrības, kuras patiesības vārdā, šķiet, ir vērts vēlreiz pārlūkot. Ja pārlasām visu, kas par mākslinieci šajā periodā publicēts, acīs krīt viena kopīga viņas dzīves raksturojuma tendence – par katru cenu šo mūsu modernisma klasiķi heroizēt un parādīt kā dramatisku “cietēju” no “padomju režīma” pāridarījumiem vai ierobežojumiem. Īpaši tas vērojams tekstos, kas tapuši pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Diemžēl šeit pārāk caurspīdīga ir aktuālajā politiskajā konjunktūrā sakņotā spekulatīvā motivācija – sak, uzkrāsosim nedaudz traģiskāku grimu un tad jau publikas acīs Zentas Loginas tēls un māksla gūs vēl lielāku vērtību. Ar Zentu Loginu saistītie dokumenti un liecības nereti tiek interpretēti visai virspusīgi un tendenciozi, tos mēģinot pielāgot it kā vēlamajam “mocekļa” tēlam. Taču daudzviet, iedziļinoties un īpaši vērtējot lietas tā laikmeta kontekstos un motivācijās, paveras pavisam atšķirīga aina – Zenta Logina bijusi spilgta un spēcīga personība, kas izdzīvojusi parasta latviešu “padomju mākslinieka” visai parastās ikdienas gaitas. Nekā ekstraordināra, izņemot to radošo varoņdarbu abstraktās mākslas jomā, kuru tagad neviens arī neapstrīd. | |
 Zenta Logina. 20.gs. 30. gadi | |
| Noslēpumainais dzīvoklis Reiz bijis grezns Rīgas centra bagātnieku dzīvoklis – ar ornamentāliem griestiem un parketu, ar kamīniem un erkeriem... Māksliniece Zenta Knope-Logina šajā Blaumaņa ielas namā ievācās tikai kādu mēnesi pēc tam, kad 1944. gada oktobrī pilsētā vācu “kārtību” nomainīja sarkanā vara. Nu jau komunālajā dzīvoklī aizsākās visa viņas mūža otrā puse – 39 padomju laika dzīves gadi, kas ilgstoši ritēja divvientulībā kopā ar māsu Elīzi Atāri (1915–1993), kuru Zenta dažkārt mēdza dēvēt par “brālīti”. Kā jau lielai latviešu mākslinieku daļai, arī šajā dzīvoklī prioritātes piederējušas daiļradei un telpas izmantotas kā gleznošanas un aušanas darbnīcas. Eksistenciāla dzīvošana šeit savijās ar darbu mākslās. Raugoties vecajās fotogrāfijās, redzam pērnā gadsimta vidum raksturīgu inteliģentas latviešu dāmas mājokļa iekārtojumu. Tolaik līdzīgā veidolā tika iekoptas gandrīz visas skolotāju, ārstu un citu izglītotu latvju mītnes. Tāda “akadēmiski” tautiska un viegli paplukusi elegance ar puķainiem galdautiem, keramiskām vāzēm, svečturiem, lieliem grāmatu krājumiem plauktos un ziedu vai ainavu gleznām pie sienas. Viss vides tēls pauda spēcīgas intelektuālās dzīves klātbūtni. Māsas Zenta un Elīze tagad jau gadiem vada citu dzīvi aizsaulē. Šodien viņu izbijušo “gara templi” klāj putekļi, valda evakuējamas noliktavas klusums un kapličai radniecīga krēslaini sērīga gaisotne. Še pagaidu patvēruma statusā mājo fonds “Zentas Loginas muzejs”, ko kā nevienam nevajadzīgu un pamestu pensionāru vēl dedzīgi aprūpē kultūras “žēlsirdīgais brālis” Pēteris Ērglis un daži viņa līdzgaitnieki. Uz ielu vērstie lielie logi rūpīgi aizklāti ar matētu pauspapīru, kas pastiprina ekstraterestriālo noskaņu. Varētu domāt, ka tas tā nesen uzrīkots dēļ kādiem drošības apsvērumiem. Bet nekā. Izrādās, ka šie kalki ir jau māsu dzīves laikā instalēti. It kā pilnīga norobežošanās no ārpasaules. Varbūt plakātiska motivācija – vēlme izolēties no “padomju realitātes”? Taču arī skats aiz logiem neuzrāda itin neko sovetisku, visapkārt viena vienīga noblas arhitektūras klasika. Aklajos logos varētu saskatīt arī savdabīgu psiholoģiskā stāvokļa simbolu. Bet visticamāk tur bijusi tikai praktiska vajadzība gūt izkliedētu ziemeļu gaismu un šādi uzlabot darbnīcas tehniskos apstākļus. Brīžiem teju pat “autisks introvertums” divu māsu it kā metafiziskajā dvīņu kopdzīvē atgādina kādu mistēriju. Tur varbūt arī sakņojas Zentas Loginas kosmiskās vīzijas. Līdzīgas mentālas drāmas noskaņas var rast, piemēram, Alfreda Hičkoka filmās vai arī pie krievu klasiķiem Čehova vai Dostojevska. Tie reizēm ir lieli garīgi spriegumi, kas rosina jūtīgas mākslinieku dvēseles atsvešināties no realitātes un grimt savā pasaulē. Atstāt aiz durvīm laicīgās pasaules tukšo ikdienas burzmu un nodoties savām vērtībām. Arī latviešu mākslā šādu piemēru netrūkst. Daudzi un dažādākajos laikos ir ieslēgušies “ziloņkaula tornī”. Kaut vai atcerēsimies monumentālo “sevī dzīvotāju” Ādolfu Zārdiņu. Tomēr, kā liecina vecajā mājoklī palikusī izstāžu, koncertu un citu pasākumu programmu kaudzīte, kultūras cilvēks Zenta Logina tik ekstrēma “izolacioniste” nebūt nebija. Viņa uzturējās sabiedrībā, bet prata ieturēt distanci. | |
| |
| Pamati Māsu Knopju garīgums tika veidots jau bērnībā un jaunībā. Zenta dzimusi 1908. gadā Rīgā Kārļa Knopes ģimenē. Māte bija valmieriete Karolīne Emīlija Kranāts. Tēvs – īsts rīdzinieks, pratis zīmētāja un rasētāja darbus. Šīs iemaņas lieti noderējušas Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās, 1915. gadā ar visu ģimeni nonākot Maskavā. It kā jau varēja izaugt arī “buržuāziska” mamzelīte, bet Zenta izveidojās par patiesi inteliģentu jaunkundzi. Viņu izteiksmīgi raksturo Džemma Skulme: “(..) civilizēta, kulturāla Rīgas dāma (..), kurai tā piestāv mazas cepurītes, labi šūti kostīmi un sudrablapsas.” Vecajos Zentas fotoattēlos redzam renesansiski klusinātu skaistuli, kuras nedaudz introvertā seja izstaro sirds siltuma zeltaino gaismu. Profesionālos stūrakmeņus iestiprināja viņas pirmā autoritāte – meistars Romans Suta, pie kura Mākslas akadēmijā Zenta 20. gados apguva gleznotājas prasmes. Un par spīti tam, ka meitenes spējas izbrāķēja pats Vilhelms Purvītis. Varbūt šis fakts būtiski uzasināja Zentas apņēmību allaž pierādīt savu varēšanu. 30. gados viņa darbojās arī kā asistente Sutas studijā. Iespējams, tieši Romans Suta ielika jaunajā māksliniecē to modernistiskās domāšanas ieraugu, kas tik negaidīti un pat paradoksāli eksplodēja tikai pensijas gados. Līdz latviešu modernisma “vulkāna” atmodai Zentas Loginas personā vēl bija tāls ceļš ejams. Meklējot savu vietu mākslā Ne mazāka nozīme gleznieciskās kultūras veidošanā bija arī citam skolotājam. 30. gados Zenta mācījās pie izcila gleznotāja un īsta gara aristokrāta krievu akadēmiķa Sergeja Vinogradova. Pēc rietumzemju apmeklējumiem viņš vairs nevēlējās atgriezties boļševiku pārvaldītajā Krievijā. Iemīlējies Rīgā, nolēma še palikt uz visiem laikiem. Ieguvis Latvijas pilsonību, tapa par šīs zemes patriotu un glezniecisko apdzejotāju. Īpaši tuva māksliniekam bijusi Latgale, kur viņš mēdza ilgstoši uzturēties un gleznot. Tur praksēs piedalījās arī Zenta, tas, šķiet, satuvināja viņu ar šo novadu. Katrā ziņā tieši šajā laikā viņas dzīvē ienāca arī vizuāli kontrastaināks cilvēks, nedaudz lācīgais Latgales puisis – publicists un ekonomists Bonifācijs Logins, ar kuru 1933. gadā Zenta apprecējās. Bet viņu kopdzīvei Providence atvēlēja tikai astoņus gadus. Runājot par Zentas Loginas māksliniecisko dzīvi, to nosacīti varam dalīt trijos periodos: pirmskara un kara laika posms no 20. gadiem līdz 1945. gadam; pēckara jeb agro padomju laiku (1945–1963) “veģetācijas” un “kondensācijas” posms; un visbeidzot pensijas gadu (1963–1983) personības uzplaukums ar lielo modernistisko iznācienu latviešu abstrakcionisma arēnā. Arī mākslas veidu un tehniku nozīmē Zenta Logina darbojās vairākās plaknēs. Visupirms kā gleznotāja, kas bija viņas pamatprofesija. Tagad vairāk pazīstam Zentas Loginas slavas periodu – darbību abstraktajā mākslā. Taču ievērības vērti ir arī viņas agrīnākie – 30.–50. gadu darbi glezniecībā. Tiesa, māksliniece tad vēl nebija attīstījusi savu individuālo rokrakstu. Mūsdienās ne tikai Zentas Loginas abstrakcionisms spētu sagādāt pārsteigumus. Arī agrīnais periods. Gan ne tādā lielu novitāšu atklāsmē, bet kā fascinējoša snieguma brīnums, kur parādās plašs latvju 30. gadu mākslas lielmeistaru iekoptās stilistikas pārskats. Sākotnēji Zentai Loginai ir bijusi pietiekami liela dūša ķerties pat pie figurālām kompozīcijām. Viņas gleznās var visai skaidri vērot orientēšanos uz cēliem prototipiem, piemēram, Augusta Annusa, Jāņa Tīdemaņa, Valdemāra Tones, Leo Svempa, Eduarda Kalniņa u. c. meistaru mākslā. Interesants atkal ir gleznotājas Džemmas Skulmes vērojums: “Zenta nezaudēja spēju sacensties, būt pārākai par gleznotāju – vīrieti. Tas izdevās pārliecinoši.” Priekšplānā – sacensības gars. Var, protams, diskutēt, vai tā ir racionāla radošā norise – mēģināt tieši mākslā pierādīt dzimumu līdzvērtību vai pārākumu. Tomēr centieni bijuši gana auglīgi, pat ja motivācija būtu bijusi šāda. Zentas prasme meistarīgi darboties it kā dažādos rokrakstos bija pārsteidzoša. Tiesa, tas varbūt novirzīja mākslinieces uzmanību no savas mākslinieciskās individualitātes izteiktāka attīstījuma. Bet šis “iekavējums” ar uzviju kompensējās mūža nogalē. Laikmeta skarbā elpa Zentas Loginas vīru Bonifāciju arestēja 1941. gada padomiskajā laikā. Kā vēstī liecības, tur gan neesot bijis politisks iemesls, bet kāds saimnieciska rakstura motīvs, kur viņam piesprieda grēkāža lomu. Šāda liksta varētu gadīties arī visos citos režīmos, kur tāpat reakcija būtu tai vai citā veidā represīva. Taču “jaunā laikmeta” barbarismu sāpīgi iezīmēja varas brutālā attieksme ne tikai pret Bonifāciju, bet arī pret viņa tuviniekiem. Paņēma, aizveda, nekādi kontakti, nekādas vēstis. Kā mēdza piespriest: ...без права на переписку...¹ Kur zudis, kas noticis? Pa starpu karš. Un pagāja septiņi gadi, iekams Zentai izdevās no padomju ierēdņiem izspiest tik “slepeno” ziņu par vīra nāvi kaut kur Sibīrijas svešumā. Varam tikai iztēloties, kā šādi pārdzīvojumi veicināja atsvešināšanās norises. Taču Zentas Loginas dzīvē vienīgā īsti konstatētā norāde uz konkrētām politrepresijām nāk tikai no vācu laikiem, par ko pati Zenta rakstījusi: “1942. gadā 8 mēnešus man aizliedz izstādīt un pārdot manus darbus kā politiski aizdomīgai personai. Strādāt turpinu un pārdodu pa klusām savus darbus. Pēc šīs sankcijas atcelšanas sarīkoju izstādi un pārdodu savus darbus mākslas salonā.” Tātad atkal it kā nekas nopietns. Lai arī dīvaini – kas gan Zentas Loginas tik neitrālajā un “Dieva jēram” līdzīgajā personā varēja tā satraukt Ostlandes drošībniekus un parteigenosses? Krietna Padomju Latvijas māksliniece Te būtu svarīgi atcerēties, ka paralēli glezniecībai Zenta Logina pirms kara attīstīja arī profesionālās iemaņas, kā tagad teiktu, tekstildizainā. 1936. gadā māksliniece devās uz vācu Trešo reihu, kur apmeklēja Halles pilsētā ieprecējušos māsu Annu un vairākus mēnešus Berlīnē mācījās tekstilzīmēšanu. Paldies Dievam, šos riskantos faktus (māsa vissliktākajos Rietumos, mācības pie “fašistiem”) vēlāk staļiniskajā padomijā “modrie orgāni” kaut kā nepamanīja vai arī tikai izlikās... Bet šādi tika likti pamati Zentas Loginas tekstilnieces arodam un iztikas profesijai visā padomju periodā. Domājams, tieši šis faktors vēlāk nospēlēja arī zināmu dramatisku lomu Zentas Loginas pozicionēšanā uz Padomju Latvijas mākslas skatuves. Te jāatceras, ka PSRS Mākslinieku savienība, kuras socreālisma dogmās sapītais “pārklājums” Latvijā sākās 1945. gadā, bija strukturēta pēc stingra un viduslaicīga cunfšu principa. Viss darbs tika organizēts profesionālajās sekcijās – gleznotāji, tēlnieki, grafiķi, “lietišķie”, to skaitā arī tekstilnieki, utt. Un starpsekciju “žogus” biedri sargāja ar lielu dedzību un greizsirdību. Nereti tam pamatā bija gan ”maizes naids” un bailes no konkurences, gan arī profesionāls snobisms. Tas nozīmēja, ka vienas sekcijas biedra centieni kaut kādi startēt citas sekcijas interešu lauciņā, piemēram, izstādīt tekstilnieka gleznas “īsto” gleznotāju izstādē, tika visādi ierobežoti un ļoti reti vainagojās ar kaut kādiem panākumiem. “Svešos” pretendentus mēdza nožūrēt, apsūdzēt diletantismā, norādīt uz attiecīga diploma trūkumu utt. Neraugoties uz visiem personiskajiem pārdzīvojumiem, uzņēmīgā Zenta Logina spēja itin sparīgi iekļauties pēckara mākslas dzīvē un ikdienas sadzīvē. Viņa, šķiet, stoiski novērtēja jauno situāciju, pieņēma padomju realitāti, kāda nu tā reiz bija, un bez minstināšanās jau 1945. gadā iesaistījās PSRS Mākslinieku savienības biedru – gleznotāju – lokā. Piedalījās izstādēs, tostarp lielā Padomju Latvijas mākslas izstādē “mūsu lielās dzimtenes galvaspilsētā” Maskavā. Tā ka vismaz ārēji Zentas darbībā nevaram konstatēt nekādus subversīvus nodomus un centienus. Korekta padomju māksliniece, kas glezno galvenokārt tikai klusās dabas ar ziediem un maizi reizēm pelna arī ar dažādiem tekstilprojektiem. Te jāpiezīmē, ka tā ir vēl viena liela un nenovērtēta Zentas Loginas mantojuma vērtība – simtiem 50. gados tapušu tekstildizaina zīmējumu. Šķiet, šāda krājuma esamībai būtu jāatrodas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja uzmanības lokā. Jo mūsu rīcībā še ir lielisks laikmeta stila griezums, estētisko uzskatu liecība, viens grafiskā dizaina meistarīgs sniegums, kas arī pelna sabiedrības uzmanību, vismaz kādu izstādi, publikāciju, atrašanos valsts aizsargātos fondos. Arī šie, it kā necilie, Zentas Loginas “maizes darbi” ir nozīmīgi spīdekļi viņas zvaigznājā. Kā redzam, veidojās zināms duālisms – Zenta Logina bija gleznotāja, kuru pazina arī saistībās ar tekstilmākslu. Kā vēstī daži viņas biogrāfi – 1950. gadā Zenta Logina esot izslēgta no LPSR Mākslinieku savienības. Dažkārt, izdarot mājienu uz padomju represīvo sistēmu, tiek piebilsts, ka šāds “sods” Zentu piemeklējis par formālismu un radošās brīvības centieniem. Te nu tomēr jākonstatē faktu deformācijas. Vai Zentu Loginu izslēdza no Mākslinieku savienības? Kā liecina 1950. gada 9. februārī parakstītais PSRS MS Prezidija orgkomitejas protokols Nr. 3, Logina Zenta Karlovna nekad netika izslēgta no Mākslinieku savienības, bet tikai uz gadu pārcelta kandidātu statusā ar pavisam miglainu un gluži neideoloģisku motivāciju – “par nepietiekamu radošo aktivitāti un radošā līmeņa pazemināšanos, kas patreizējā laikā neatbilst prasībām, kādas tiek izvirzītas LPSR MS biedriem”. Un tika dota iespēja gada laikā “celt savu kvalifikāciju līdz LPSR MS biedra līmenim”. Tātad tik vien kā neapmierinātība ar visnotaļ cienījamas biedrenes profesionālajām kvalitātēm. Visticamāk visas akcijas pamatā būs bijušas kādas iekšēja rakstura lokālas intrigas, rēķinu kārtošanas. Bet nekādi nevaram še saskatīt padomju režīma ideoloģiskās represijas. Jo tikpat neitrāli kā kluso dabu gleznotāja Zenta Logina bija, piemēram, arī ainavists Konrāds Ubāns vai ziedu meistars Leo Svemps, kurus šādas problēmas tomēr neskāra. Tas liek domāt par universālu cilvēcisko faktoru, kas darbojas visos laikos un laikmetos. Der atcerēties arī mākslinieces Ritas Blumbergas atmiņas par Zentu Loginu: “Viņa bija neatkarīga vērotāja, un reizēm šķita, ka nespēj “nolaisties uz zemes”. Zentai nepatika vienmuļība, un viņa par spīti aizliegumiem allaž centās darīt to, ko vēlas. Māksliniece padomju laikā spēja noturēt savu inteliģento stāju, viņa neklačojās un nebiedrojās, un šī iemesla dēļ arī pret viņu tika vērptas intrigas un Z. Loginai liegta pilnvērtīga mākslas dzīve.” Tātad tomēr nevis režīms, bet ļaužu intrigas? Jāatceras, ka tas bija sevišķi kontrolēts laikmets un tikai pašnāvniekam varētu ienākt prātā Staļina laikā, neilgi pēc lielajām deportācijām, apzinoties visus iespējamos riskus, uzsākt savā mākslā kaut ko tādu, kas varētu daudzmaz novirzīties no partijas spraustajām vadlīnijām un normām. Bez tam tolaik, kad dzelzs aizkaram vēl saglabājās blīvs hermētisms, nevienam nebija patiesas nojausmas, kas īsti notiek Rietumu modernajā mākslā. Jo pat “pārmērīga” interese par itin pieejamām franču klasiskās kultūras vērtībām noveda, piemēram, Kurtu Fridrihsonu un viņa domubiedrus gulaga lēģeros. Kāds tur gan modernisms vai formālisms? Tas Latvijā mājoja tikai pirmskara paaudzes atmiņu un pieredzes līmenī. Šajā periodā gan nikni apkaroja “bezcilts kosmopolītus” (безродные космополиты) un “zemošanos Rietumu priekšā” (низкопоклонство перед западом). Bet šie procesi būtībā attīstījās uz vāji slēpta antisemītisma fona. Zenta Logina nekādi neiekļāvās arī šajā kategorijā. Specifiski “formālistu” vajāšanas ar jaunu sparu intensificējās tikai kādus divpadsmit gadus vēlāk – hruščoviskajā 1963. gadā. Tas ir tad, kad Zenta Logina jau aizdodas pensijā. Taču viņas 40.–50. gadu visnotaļ korektajā reālistiskajā mākslā šī “nāves grēka” – formālisma – pazīmes kostatēt nevaram. Vēl jo vairāk – arī būdama MS kandidāte, Zenta Logina līdz pat 1952. gadam turpina piedalīties glezniecības izstādēs. Māksliniecei nav nekādu izstādīšanās liegumu, jo atbilstoši izvirzītajām prasībām viņa šādi turpina celt kvalifikāciju. Bet 1953. gada aprīlī, pusotru mēnesi pēc “visu tautu tēva un skolotāja” nāves, no Maskavas pienāk ziņa, ka sakaņā ar PSRS MS Prezidija orgkomitejas sēdes lēmumu un protokolu Nr. 13 ir apstiprināts PSRS MS valdes lēmums un уважаемий товарищ Логина Зента² atjaunota pilnvērtīga MS biedra statusā, bet nu jau gan lietišķās mākslas sekcijā. Jāpiebilst, ka arī to nevar traktēt gluži kā “vietas ierādīšanu”. Ir saglabājies pašas Zentas Loginas Mākslinieku savienībai adresēta iesnieguma melnraksts, kur izteikta prasība uzņemt viņu tieši lietišķās mākslas sekcijā. Nav gan īsti saprotams, cik brīvprātīga bija šāda profesionālās orientācijas vai akcentu nomaiņa no glezniecības uz tekstilmākslu. Gleznot ziedus Zenta Logina turpināja arī kā tekstilmāksliniece, tomēr šī viņas radošā darba daļa zuda no publiskās aprites jau līdz pat mūža galam. Situāciju reālistiski izvērtējot, tekstilmāksla varēja būt ienesīgāka. Un 50. gados Zenta Logina pamatīgi iesaistījās tās ražotnēs, galvenokārt kombinātā “Māksla”. Zentas Loginas “formālisma” avoti 1956. gadā aizsākās hruščoviskais “pavasaris”, ko ievadīja destaļinizācijas norises. Šo periodu raksturoja jūtama ideoloģiskā liberalizācija, un rezultātā arī dzelzs aizkarā pavērās plašākas šķirbas. Kultūras jomā radās vēl nebijušas ārzemju sakaru un ideju apmaiņas iespējas. Līdzās legalizētu kontaktu iespējām ar ārzemniekiem Padomju Savienībā sāka parādīties Rietumu filmas, izstādes, literatūra, koncerti utt. Ienāca ne tikai mākslas grāmatas, bet varēja pasūtīt arī ārzemju, pirmām kārtām socvalstu mākslas periodiku. Tas viss uzirdināja augsni arī rietumnieciska modernisma zelšanai mākslā. Pavērsiens izrādījās tik krass, ka izraisīja izbīli Kremļa vadoņu lokā. Jo tiem sāka rēgoties “ideoloģiskas kontrrevolūcijas” draudi. 1962. gada nogalē Maskavā, Manēžā notika slavenā vietējās Mākslinieku savienības nodaļas jubilejas izstāde ar plašu krievu modernistu piedalīšanos. Humanitārās zinībās neizglītotais PSKP pirmais sekretārs Ņikita Hruščovs, tur ieradies, izrādīja vētrainu sašutumu un apsaukāja modernistus par pidorasiem. Tomēr ielaidās leģendārajā diskusijā ar tēlnieku “formālistu” Ernstu Ņeizvestniju, vēlāko partijas vadoņa kapa pieminekļa autoru. Domu apmaiņa ne pie kāda pozitīva iznākuma nenoveda. Hruščovs palika pie sava un arī viņa līdzgaitnieku viedokļa – notiek “nelietīga” sociālisma principu nodevība. 1963. gadā iesākās grandioza, ilgstoša un neparasti groteska vissavienības kampaņa pret māksliniekiem “formālistiem un abstrakcionistiem”. Partija uzstāja, ka glezniecība, tēlniecība un grafika, tāpat kā literatūra, kino un teātris, ir visnotaļ ideoloģijas joma un ka tur ir stingri jāpieturas pie sociālistiskā reālisma metodes. Gan nebija skaidrs, ko iesākt ar milzīgo savairojušos “formālistu” skaitu, kurus tagad vairs nevarēja represēt tik radikāli kā nosodītajos Staļina laikos. Tika atrasts “Zālamana lēmums” – pasludināt visas lietišķās mākslas, dizainu un arhitektūru par ārpus ideoloģijas stāvošām nozarēm. Un atvēlēt “formālistiem” šo brīvās mākslas aploku. Tas sašķēla modernistus divās nometnēs. Tos, kuri nepiekrita šādai kompartijas pozīcijai, nobīdīja “pagrīdē”. Tā radās padomju nonkonformisti, kas darbojās galvenokārt tikai lielajos Krievijas kultūras centros – Maskavā un Ļeņingradā. Savukārt Pribalķikā vietējie varasvīri nekādi nevēlējās bojāt savu republiku “pozitīvos rādītājus” Maskavas acīs un ķēpāties ar kaut kādu tur “pagrīdi”. Tas nozīmētu zāģēt zaru, uz kura paši sēž. Tāpēc lielāko tiesu visa potenciālā ”pagrīde” tika integrēta dažādos respektablos un legālos veidos, līmeņos un institūcijās. Bet tie, kas nožēloja “grēkus” vai piekrita “kanalizēties” uz dizaina un lietišķās mākslas jomu, nonāca pat padomju kultūras varoņu statusā. Paradoksāli un komiski, bet visa problemātika reducējās tikai uz mākslas darba tehniskā izpildījuma veidu, nevis vizuālo būtību. Gandrīz viss, ko “formālisti” varēja atļauties sacerēt savos dizainos, bija pilnīgs tabu izpildījumam eļļas tehnikā. 60.–70. gados pēc Zentas Loginas “formālistiskajām” skicēm viņas māsa Elīze Atāre uzauda 65 sienas paklājus. Šajā nozīmē māksliniece ne mirkli nebija kaut kāda disidente, bet atradās pilnīgi apsveicama padomju laika mākslas varoņa statusā. Ar laika mīnu kabatā. Jo Zentas Loginas abstraktie gleznojumi ilgi palika tikai izlikšanai “savā kaktā”. Vai Zenta Logina bija disidente? Zentas Loginas gadījumā padomijas kultūrā notiekošais izrādījās visai svētīgs katalizators. 1963. gadā māksliniece aizgāja pensijā. Kā varam vērot viņas dzīvoklī joprojām esošo mākslas žurnālu kaudzēs, tur tika pilnībā izmantotas jaunās informatīvās iespējas un uzziņa par mākslas norisēm Rietumos, kas nāca no tolaik tik populārajiem žurnāliem, kā poļu Projekt, čehu Tvar, Vitvarni Umeni, vai arī Rietumu modernās mākslas grāmatām. Un viņas pašas abstraktās kompozīcijas parādījās nevis kādas disidējošas nostājas rezultātā, bet sinhroni un tieši tajā laikā, kad tas padomju apstākļos vispār kļuva iespējams. Kā sēnes sāk augt, kad ir pietiekami silts un mitrs. Svarīgi ir tas, ka Zenta Logina to visu savlaicīgi novērtēja un prata produktīvi izmantot. Uz šāda fona vēlāk seko arī loģisks lēmums – “legalizēties” un veidot iecerētās abstraktās kompozīcijas arī kā projektus māsas Elīzes austajiem paklājiem. Tātad oficiāli pilnīgi apsveicama rīcība lietišķās mākslas vai dizaina jomā. Par to arī liecina abu māsu tekstildarbu veiksmīgās prezentācijas daudzajās izstādēs. 60. gadu nogalē, varbūt arī lai nostiprinātu savas mākslinieciskās pozīcijas un neviens viņai nevarētu inkriminēt slēptu abstrakcionisma ievazāšanu vai ideoloģisku diversiju, Zenta Logina izvēlējās vēl vienu ne mazāk pamatotu argumentu – kosmosa tēmu. Tas it kā ļāva motivēt brīvās un “anarhistiskās” formas ar Visuma “reālismu”. Gan stingri jāatzīmē, ka tur neslēpās vēsi konjunktūras apsvērumi, jo kosmoss bija arī Zentas sirdslieta. Šis zinātnes sektors ietilpa mākslinieces visdziļāko interešu lokā. Veiksmīga sakritība, jo 60. gados kosmoss padomju sabiedrībā bija visaktuālākā un heroiskākā tēma, sociālas apmātības substance, laikmeta simbols, fetišs. Kompartijas ideology kosmiskās apguves sasniegumus pasniedza kā padomju sistēmas varenības lielāko apliecinājumu, kur “mūsējiem” ir gūtas visas priekšrocības. Un tas bija lieliski, ja kāds padomju mākslinieks pievienojās šīs partijas pozīcijas stiprināšanai. Pie šādas metodes – it kā apelējot pie abstraktu formu saknēm dabas reālismā, maldināt potenciālos oponentus un sabiedriski nozīmīgi vai pat zinātniski motivēt savu estētisko pozīciju – pieturējās daudzi “formālisti”. Arī Ojāra Ābola 70. gadu semiabstraktajos gleznojumos rodam reālistiski traktētus mājienus par ekoloģijas tēmām. Vai, piemēram, 60. gadu ģeometriskais abstrakcionists Leo Preiss, kurš visu savu glezniecisko darbību balstīja uz kristālu un kalnu minerālu pētījumiem un zinātniskām atsaucēm. Un, tāpat kā Zentai, tas viņiem nebija tikai taktikas jautājums, bet dziļi intelektuālu un sociālu interešu aicinājums. Var teikt, ka metode meklēt abstraktam darbam analoģijas dabas vidē ir tas pats, kas zīlēt kafijas biezumos vai vērot debesu kaujas mākoņos. Var šādu metodi apstrīdēt, raugoties no principu tīrības aspekta. Taču beigu beigās viena mākslas darba vērtību nosaka ne tik daudz tā tapšanas taktika vai metode, cik objektīvais mākslinieciskais rezultāts. Zentas Loginas 60.–80. gadu abstrakcijas daļēji tika motivētas kā nevainīgi projekti tālākai attīstībai tekstilmākslā. Svarīgi, ka mākslinieciskā ideja tika realizēta kaut kādā iespējamā un instanču akceptētā materiālā. Analogus piemērus mēs varam rast pie daudziem to laiku Latvijas lietišķās mākslas meistariem. Un nebūtu korekti apgalvot, ka viņai tika liegta izstāžu prakse. Šādus ierobežojumus varam attiecināt tikai uz Zentas abstraktajiem gleznojumiem, kas patiesi saistāms ar režīma īpatnībām. Lai gan marginālos līmeņos pat tolaik bija iespējams izstādīt arī abstraktus darbus. Gleznotājas atmoda Pilnīgi cits jautājums ir Zentas pieeja šo tekstilprojektu darināšanā. Te it kā pamostas viņas dziļais gleznotājas instinkts. “Projektiem” piemīt izteikta autonoma gleznieciska darba kvalitāte un pašvērtība. Bez šaubām, viņa to labi apzinājās. Vismaz līdz 70. gadu vidum šāda māksla gleznu veidolā bija kā darbs saviem privātajiem krājumiem. Līdzīgi 60. gadu sākumā gleznotās radikāli abstraktās Ojāra Ābola gleznas tolaik tā arī neparādījās publiskajā telpā. Ar retiem izņēmumiem “formālistu” mākslai sabiedriskā dzīve bija liegta. Piemēram, tika aizkrāsotas Kurta Fridrihsona abstrakcijas uz Mežaparka tenisa kortu kluba sienām. 1963. gadā uzvandītās ideoloģiskās kaislības ap “ēzeļa astes smērmaņiem” abstrakcionistiem vēl nebija pietiekami atdzisušas. Taču mākslinieciskajā vidē socreālisma dogmu sniegavīrs strauji kusa un tā bojāeja jau bija nenovēršama. 70. gadu otrajā pusē jēdziens “socreālisms” faktiski pazuda no sabiedriskās apziņas un mediju telpas. To vēl retu reizi savās runās pieminēja tikai viens otrs kompartijas funkcionārs. Un arī tad tiem nācās dažādās atdzimušā modernisma izpausmes izmisīgi traktēt kā “socreālismu attīstībā”. Tā ka šajā laikā Zentas Loginas darbi nelielās devās potenciāli jau varēja parādīties arī publiskajā telpā, gan varbūt ne “pirmās kategorijas” arēnās. Kā liecina Zentas Loginas sarakste ar MS administrāciju, tieši šajā ziņā atbilstoši rakstura spītam māksliniece izrādījās pietiekami “cimperlīga”. 1970. gadā Mākslas fonds piedāvāja māksliniecei sarīkot personālizstādi Zinību nama (tagadējā Pareizticīgo katedrāle) izstāžu zālē. Taču Zenta Logina uzskatīja to sev par nepiemērotu un pieprasīja Mākslinieku nama izstāžu zāli. MS valde šo prasību neievēroja un ierosināja izstādi rīkot Rīgas pilī. Zenta Logina bija sieviete ar raksturu un stāju – kompromisos neielaidās. Acīmredzot spīts un principialitāte ņēma virsroku, un tā Zenta Logina savas dzīves laikā šādu personālizstādi arī nepiedzīvoja. Lai arī citādi abu māsu radošā tandēma tekstildarbi tika iepirkti un arī dāsni eksponēti lietišķās mākslas izstādēs gan dzimtenē, gan ārzemēs. Izvirdums 80. gadu vidū Gorbija perestroikas un cenzūras atcelšanas rezultātā arī PSRS māksla tika atbrīvota no formāliem un ideoloģiskiem ierobežojumiem. Beidzot kļuva iespējama arī Zentas Loginas nezināmo abstrakto gleznojumu un veidojumu pozitīva sabiedriska jaunatklāsme bez kādām īpašām taktiskām atrunām, ka tie būtu tikai tekstildarbu projekti. 1987. gadā notika Zentas Loginas pirmā lielā un oficiāli akceptētā personālizstāde Pēterbaznīcā. Darbu sižetiskās līnijas atbalstam uz izstādes atklāšanu bija ieradies pat “kāzu ģenerālis”, viena no PSRS slavenībām – misijas Sojuz 23 kosmonauts Vjačeslavs Zudovs. Vērienīgā ekspozīcija apliecināja lielas un spēcīgas mākslinieciskas personības triumfu. Diemžēl tikai trīs gadus pēc gleznotājas nāves. Bija vērojams liels ar radikālāku mākslu vēl neizlutinātās publikas entuziasms. Izstādi apmeklēja kādi 40 tūkstoši skatītāju. Taču ap Zentas abstraktajiem gleznieciskajiem darbiem tomēr veidojās dažādi viedokļi. Līdzās jūsmai, ko motivēja ar padomijas “aizliegtā augļa” saldumu, savu lomu, domājams, spēlēja arī “cunfšu aizspriedumi”. Daži saskatīja pat “kaut kādas tekstilnieces” pretenciozu un “neprofesionālu” jaukšanos latviešu “tīrās glezniecības” lauciņā. Un pat kičīgi butaforisku nenopietnību... Tie zeltījumi, “kristāli”... Gluži kā pie tādiem teātra vai kino dekoratoriem. Tā pa īstam Zentas Loginas – latviešu abstrakcionisma veidotājas slava nostiprinājās tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Kad viņai atkal notika virkne piemiņas izstāžu, to skaitā arī kādreiz tik iekārotajā Mākslinieku savienības galerijā (1996); kad viņas darbi iegūlās prominentās kolekcijās Latvijā un ārvalstīs; kad šis viņas izcilais darbības periods guva arī mākslas zinātnieku pienācīgu novērtējumu un pat internacionālu ievērību. Taču dažos mūsdienu vērtējumos Zentas Loginas lielums reizēm šķiet it kā par mazu. To tad nu mēģina dramatizēt, heroizēt, iegaismot režīma mocekļa auru... Un nereti vēlamais tiek uzdots par faktu, kam tomēr nav īsti konkrētu apstiprinājumu. Visā Zentas Loginas padomju periodā mēs nerodam būtiski respektējamu tiešas apspiešanas faktu. Pat par kādu uzaicinājumu parunāties uz “stūra māju” Zenta zīmītē māsai koķeti atzīmē, ka čeku laikam interesējot MS “kongresa būšanas”. Pētot Zentas Loginas dzīvi un darbību, redzam, ka viņa ir bijusi ne vairāk cietēja vai apspiesta kā teju lielākā daļa visu citu mūsu mākslinieku. Visi vienlīdz skaidri redzēja un izjuta režīma depresīvo raksturu. Bet lielai daļai tas netraucēja produktīvi darboties, nereti izmantojot arī taktiskas viltības. Vai mēs varam apgalvot, ka varas angažēts mākslinieks būtu bijis oficiāli labi pozicionētais Mākslas akadēmijas profesors Boriss Bērziņš vai Jānis Pauļuks, vai Rūdolfs Pinnis, vai Biruta Delle un ļoti daudzi citi... Visi bija savā veidā “inkrustēti” sistēmā, tomēr saglabāja pilnīgu savas mākslas autonomiju. Tāpat kā kombinātā “Māksla” un citos profitablos iestādījumos aktīvi strādājošā “padomju māksliniece” Zenta Logina. Šķiet, viņas glezniecības lielums šodien ir tik pārliecinošs un ieguldījums Latvijas mākslā pietiekami nozīmīgs, lai to vēl mēģinātu vairot ar dažādiem dekoratīviem “uzlabojumiem” un ideoloģiski motivētiem izdomājumiem. Pateicība par sadarbību šī materiāla gatavošanā Pēterim Ērglim, fonda “Zentas Loginas muzejs” aktīvistam. 1 “...bez tiesībām sarakstīties...“ (krievu val.). – Red. 2 Cienījamā biedrene Logina Zenta (krievu val). – Red. | |
| Atgriezties | |
