VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Patēriņš, asinis un vēsture Stella Pelše, mākslas zinātniece Pēters Alliks. “Es to redzēju” 02.08.–04.09.2011. Galerija “Bastejs” | |
| Igauņu mākslinieka Pētera Allika (Peeter Allik, dz. 1966) pirmajā personālizstādē Latvijā bija apskatāmi laikposmā no 1991. līdz 2010. gadam radītie darbi. 1993. gadā mākslinieks Tartu Universitātē ieguvis bakalaura grādu mākslā un darbojas ne tikai grafikā, bet arī glezniecības, instalāciju un performances jomā. Alliks pieder pie igauņu mākslinieku grupas “Kursi skola” (Kursi Koolkond); tā izveidota 1988. gadā un apvieno visdažādākos māksliniekus, “kuru radošo programmu vislabāk raksturo ar pareizo humora devu iekrāsota vēlme darīt lietas otrādi. Grupas radošās saknes meklējamas neopopārtā, kas parodē 60. gadu modi un stilu”1. Nosaukta maza Igaunijas vidienes ciematiņa vārdā, grupa tiecās glorificēt provinci, atšķiroties no lielo pilsētu Tallinas un Tartu mākslas scēnas, tomēr “kopš tā laika daudz ūdeņu aiztecējis, un virkne valsts mākslas balvu laureātu, priekšsēdētāju, vadītāju un Igaunijas mākslas institūciju direktoru ir nākuši no Kursi skolas”2. Vistuvākais Allika gara radinieks latviešu mākslā, iespējams, būs Ivars Poikāns ar saviem politiskās un sociālās realitātes komentāriem, kas pastāvīgi aprakstīti ar groteskas un ironijas terminiem. Arī Alliks apgalvo, ka “šodienas situācijas – tas ir mans mūžīgais skaistums” (no izstādes anotācijas). Atšķirībā no Poikāna gleznieciskās valodas Alliks izmanto linogriezumu, kas izsenis noderējis sociāli aktīvu vai citādi “skaļu” un aktuālu vēstījumu paušanai. Viegli apstrādājamais materiāls, kas ļauj sasniegt izteiksmīgus, lakoniskus vizuālos efektus, Allika rokās pārtapis rūpīgi izstrādātu ornamentu, lineāru vijumu un telpisku apjomu salikumos ar lielākoties iluzoru raksturu. Dažos darbos tomēr dominē spontānas, neoekspresionismu atgādinošas līniju eksplozijas (“Divas galvas”, “Ādams”, 2007), neviļus sasaucoties ar pašmāju t. s. supergrafiķu (Andra Brežes, Viļņa Putrāma) galvu veidoliem 80. gadu nogalē. Savukārt citzemju autori pamanījuši arī plašāku analoģiju tīklu: “Viņa melno, viļņojošo līniju lietojums atgādina gan 17. gs. franču graviera Kloda Melāna (Claude Mellan) darbus, gan 21. gs. vācu mākslinieces Kristiānas Baumgartneres (Christiane Baumgartner) kokgriezumus.”3 | |
| |
| Izstādes sākumā pats mākslinieks kā trusi no cepures izvelk “labklājības sabiedrību” (welfare society) (“Pašportrets”, 2006) – postpadomju zemju ilgoto sapni, kas uz mirkli varēja šķist gandrīz notverts, bet kopš darba tapšanas mirkļa ir tikai attālinājies, nu jau liekot apšaubīt tā ilgtspēju pašās rietumvalstīs. Nauda un patēriņš kā dzīves ass ir svarīgs Allika darbu kopsaucējs Igaunijas ceļā no postsociālisma teritorijas uz ekskluzīvo Ziemeļvalstu klubiņu; 2006. gadā, kad eiro ieviešana vēl bija patālu, tapa darbs ar igauņu eiro monētu un uzrakstu You must buy everything! (“Jums jāpērk viss!”). Šai ciklā ar nosaukumu “Kā kļūt bagātam un skaistam” var atrast, piemēram, šaujamo ar pamācību You must respect nobody (“Jums par visiem jānospļaujas”) vai desu maizes ar karogu You must eat enough to leave others hungry (“Jums jāapēd tik daudz, lai citi paliktu izsalkuši”). Mūsdienīgs antīkās mitoloģijas varoņa Lāokoonta sižets vērojams darbā “Čūskas” (2006), kur rāpuļi ar dažādiem identifikācijas uzrakstiem – improvizācija, hedonisms, vēlme, greznība – žņaudz un rij savus bezpalīdzīgos upurus, aizpildot grafikas telpu ar neskaitāmām cilpām un vijumiem. Skaidrs, ka šādas norādes ved taisnā ceļā pie atziņas, ka ar materiālismu un varas kultu aizrāvusies pasaule dodas pilnīgi nepareizā virzienā. Visaptverošu alternatīvu iztrūkums vai to nepievilcīgums var atstāt skatītāju padrūmā noskaņojumā, tomēr māksliniekam, protams, ir visas tiesības rosināt katra individuālo izvēli. Vienlaikus pārdomas “vai man to tiešām vajag?” ir labas tik ilgi, kamēr patēriņu nemēģina limitēt oficiālā līmenī, ar “pareizo” ideoloģiju uzspiežot kāda priekšstatus kā citiem obligātus. Pie jaunākajiem darbiem pieder savveida klusās dabas “Gaļa” un “Desa” (2010), kurās rūpīgiem līniju vijumiem modulēta šo tuvplānā pievilkto ēdamlietu faktūra, reizē skaista un dīvaini groteska. Allika darbos ir pamanāmi arī visai asiņaini skati, piemēram, “Mākslinieks un vista” (1999) – gandrīz performance, kurā vistai ļauts noknābāt kāda uzvalciņā tērpta indivīda pirkstu galus, atgādinot bodiārta ekstrēmākos paraugus. Linogriezumus papildina milzu izmēra glezna ar nosaukumu “Daba” (2000) – hiperreālistiskā manierē uzgleznotais tīģeris ar savu laupījumu – daiļavu – tieši iebliež ar atskārsmi, ka daba ir nežēlīga un tai pašieceltā radības kroņa ambīcijas vai pilsētnieku romantiskās vīzijas par jauko atpūtu svaigā gaisā nenozīmē neko. Gluži vai TV kanāla Animal Planet programmas I’m Alive garā, kur savu pieredzi klāsta tie, kam pikniks / laivošana / medības un tamlīdzīgas izpriecas beigušās tīģeru, krokodilu, haizivju, grizlilāču u. c. radību zobos un nagos. Linogriezumus apdzīvo arī tēli, kas šķiet patapināti no senām gravīrām un viduslaiku kokgriezumiem (pūķis, Pegazs, figūras senlaicīgos kostīmos), veidojot savdabīgus palimpsestus ar laika mašīnas efektu (“Mistiskā dabas daba”, 1999, 2002; “Nevajadzīgas nianses”, 1999). Savukārt Allika visai naturālistiskās kailfigūras ir nepievilcīgi novalkātas – ar vijīgajām līnijām izceltas grumbas un celulīta reljefi (“Sekss”, 1998; “Rinda”, 2004; “Kādā drēgnā rītā”, 2010). Šī ievirze īpaši izpaužas vēsturiska sižeta darbā “Dzimis PSRS” (2002), kurā starpkaru Igaunijas prezidents Konstantīns Petss attēlots kā politieslodzītais un psihiatriskās slimnīcas pacients, saguris un nepievilcīgs vecs vīrs ar spoguļa raidītu bezcerīgu skatienu. Vadoņa slavas un reputācijas dekonstrukcija akcentē svešu varu diriģēta likteņa neparedzamos līkločus. Līnijā balstītā tehnikas specifika ir ļāvusi izveidot savdabīgu telpas koncepciju. Tajā cilvēki nevis izceļas uz vides fona, bet sakūst ar to īpatnējā viļņojošā matērijā, atgādinot te atstrofiziķu hipotēzes par telpu kā liektu substanci, te gigantiskus pirkstu nospiedumus. Allika darbos samanāms arī kontrasts starp nosaukumu un darba vizuālo pusi, piemēram, haotiski visos virzienos bēgošās figūriņas ar nosaukumu “Mūsu koncepcija ir nākotne” (1999) apliecina, ka “koncepcija” ir tīrākā fikcija un katrs glābj ādu pēc savas saprašanas. No kā? To darbs nepavēsta, bet skaidrs, ka nekas labs šai nākotnē negaida. Figūriņu mudžekļa motīvs nebeidzamas cīņas, drīzāk pat kautiņa kontekstā parādās pēc gandrīz desmit gadiem darbā “Nacionālromantisma filma” (2008). Šad tad dzirdēts, ka igauņi kino daudz veiksmīgāk par latviešiem ir apguvuši sarežģītās vēstures tēmas, bet šis darbs drīzāk vedina reflektēt par vardarbības apburto loku, ko nespēj pārraut no pakļautības atbrīvojies vergs, rezultātā izvēršot visu cīņu pret visiem. Pētera Allika personālizstāde apliecināja tradicionālās grafikas tehnikas adaptējamību laikmetīgu tēmu paušanai, iepazīstinot ar vienu no Igaunijā tradicionāli spēcīgā mākslas veida pārstāvjiem. Zinot joprojām nepietiekamo informētību par pašiem tuvākajiem kaimiņiem, būtu noderējis arī kāds līdzņemams / lēti pērkams materiāls par Alliku un viņa mākslu Igaunijas un plašākā kopainā. 1 Helme, Sirje. Estonian Art from 1987 to the Present. In: Art of the Baltics: The Struggle for Freedom of Artistic Expression under the Soviets, 1945–1991. Ed. by Alla Rosenfeld and Norton T. Dodge. Jane Voorhees Zimmerli Art Museum and Rutgers University Press, 2002, p. 162. 2 Juske, Ants. Kursi is far, Tallinn is even further. http://kursiart.com/info.htm. 3 Bonifacio, Kris Anne. Chicago Printmakers Hosts First Competition. chicagoartmagazine.com/2011/07/chicago-printmakers-collaborative-hosts-first-competition/. | |
| Atgriezties | |
