VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kauna iemiesojums Sniedze Sofija Kāle, mākslas zinātniece Dārta Hofmane. “Neērti” 09.08.–02.09.2011. Kultūras platforma “Nabaklab” | |
| Kultūras platformā “Nabaklab” bija skatāma Dārtas Hofmanes (dz. 1986) pirmā personālizstāde “Neērti”. Līdz šim māksliniece piedalījusies vairākās grupu izstādēs un darbojusies grafiskā dizaina jomā. Dārta Hofmane 2010. gadā ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā un tagad turpina studijas maģistra programmā. Pateicoties Erasmus studentu apmaiņas programmai, 2010./2011. mācību gadu viņa pavadīja Hamburgas Mākslas augstskolā (Hochschule für Bildende Künste Hamburg). Gada garumā gūtā pieredze rosināja pievērsties grāmatu grafikai. Izmantojot radošu pieeju, tapa stāstu savienošanas grāmatiņa un laika apmānīšanas kalendārs. Kopā ar trīsgadīgo dēlēnu Akselu māksliniece radījusi atraktīvu bērnu grāmatiņu “Aizrocis un aunu koks. Aunu koks un Aizrocis”, kas lasāma un skatāma no abām pusēm, līdz vidusdaļā abi iesāktie stāsti satiekas. Lai mazinātu skaudro laika ritējumu, Dārta Hofmane izveidojusi arī oriģinālu 2011. gada kalendāru, kur katra nākamā mēneša lappuse ir garāka par iepriekšējo un dienas skaita no lejas uz augšu, tādējādi, mākslinieces vārdiem runājot, “samazinās sarukuma izjūta”. Kārtības labad vēl jāpiebilst, ka profesionālā pilnveidošanās ārzemēs notika arī iepriekš – 2007. gadā, kad Dārta Hofmane piedalījās fotopolimēra meistardarbnīcā Zviedrijā (darbnīcas vadītājs – Larss Jērans Malmkvists (Lars Göran Malmquist)). | |
| |
| Darbojoties ne tikai grāmatu, bet arī stājgrafikā, Dārta Hofmane eksperimentē, izmēģinot dažādas attēla tapšanas stratēģijas un tehnikas paņēmienus. Bakalaura darba “Pirmsnomods” grafikas tika zīmētas neilgi pirms atmošanās, kad ķermenis ir piecēlies, bet gars vēl plivinās bezapziņas tuneļos. Savā pirmajā personālizstādē jaunā grafiķe turpinājusi Hamburgā uzsāktā projekta “Neērti” gaitu. Mēģinot aizbēgt no šķietami neizbēgamā, viņa gribēja radīt darbus nevis par sevi, bet gan par citiem. Tika apzināti vairāki paziņas un draugi, lūdzot padalīties ar tām pagātnes atmiņām, kas aizvien liek samulst un justies neērti. Ņemot vērā, ka “dalīta bēda ir pusbēda”, atsaucies visai ievērojams cilvēku skaits. Dārta Hofmane uzklausītos stāstus izmantoja kā savu darbu radošos impulsus, it kā katra paziņas dzīvē ilustrējot vēl neuzrakstītas dzīves grāmatas lappusi. Kultūras platformā “Nabaklab” ir redzētas vairākas personālās un grupu izstādes, taču šī, šķiet, ir vienīgā, kas tik ideāli iedzīvojās kluba intensīvi apdzīvotajās telpās. Nakts dzīvei paredzētajās istabās saule neiespīd, arī ieslēdzot mākslīgo apgaismojumu, valda rēna redzamība, kas it kā mēģina aizplīvurot uztveri. Pagraba sienas, sasūkušās ūdeni, ik pa laikam atgrūž piestiprinātos mākslas darbus, bet ne vienmēr tur atrodas kāds, kurš var to laikus pamanīt vai novērst. Tieši šādos apstākļos, es iedomājos, mitinās mana neērtības izjūta un kauns. Nolīduši pagrabā, tie priecājas, ka es izliekos tos neredzam, lai pie labākās izdevības izšmauktu un pārsteigtu mani nesagatavotu. Vispirms vajadzētu mēģināt noskaidrot – ko iespējams asociēt ar neērtības izjūtu? Māksliniece lūdza savus līdzcilvēkus pastāstīt par atmiņām, “kuras pēkšņi atceroties joprojām pārņem neērtums un mulsums vai kuras ir kā citādi nepanesamas”. Tātad visi projektā iesaistītie cilvēki izstāstīja savai apziņai traumatiskus piedzīvojumus, ar kuriem dažādu apsvērumu dēļ aizvien nav iespējams miermīlīgi sadzīvot. Vārdi “neērtums” un “mulsums” vairāk saistās ar bērnībā ieaudzināto kauna izjūtu. Šī dīvainā pieredze sākas ar ģimeni, bērnudārza un klases audzinātāju, kura didaktiski krata pirkstu un bāž kaktā, un beidzas ar valsts iestādēm, kas uzmana iedzīvotāju morāles un ētikas normas, izmantojot jau likuma spēku. Apelējot pie “kauna”, iespējams uzturēt dzīvus sabiedrības morāles principus un vienlaikus arī iedzīt indivīdu nevajadzīgos kompleksos, kad morālais “es” atsakās pieņemt dabisko. Dārtas Hofmanes personālizstādē apdzīvotā telpa, šķiet, bija radījusi absolūtu neērtības izjūtas personifikāciju. It kā mēģinot izkļūt laukā, kauns haotiski skrāpējies gar sienām, atstājot neartikulētas, bērniem raksturīgas ekspresijas izpausmes. Kauns nav kontrolējams, bet gan patvaļīgs un neprognozējams, tāpēc nervozi un saraustīti apzīmējis sienas ārpus darbu rāmjiem. Atradis kaut mazāko šķirbiņu (lasi – māksliniece veiksmīgi apspēlējusi pat zālē atrodamo kontaktligzdu), kauns to izmantos, lai izspruktu laukā. Kaunam, tāpat kā neērtības izjūtai kopumā, piemīt nenoteiktība jeb izvairība. Pateicoties apziņai, kas izlokās no šīs nevēlamās tikšanās, kauns izskatās un izsakās mīklaini. Tas lieto saīsinājumus, dīvainas burtu kombinācijas vai miglainus, izplūdušus tēlus, darinātus ogles, pasteļa, tušas un baltā krīta tehnikā. Vienīgais, ko mēs varam konkretizēt, ir diskomforts, kad ar to sastopamies. Ir sajūta, ka kāda sveša roka iegrābjas tavā kontroles aparātā (viena no retajām, atpazīstamajām izstādes tēlu detaļām līdzinājās milzu ķepai, kas negaidot izlien no logu ailas), un pēkšņi tu, pieaugušais, kļūsti bērnišķīgi nevarīgs. Vērtējot izstādi no lietoto izteiksmes līdzekļu viedokļa – tā nebija izņēmums, jo māksliniece pastāvīgi izmanto bērnu zīmējumiem tuvu estētiku. Atšķirībā no mazo autentiskajiem “smērējumiem” viņai tie veidojas ļoti ekspresīvi un izteiksmīgi, kā arī jēgpilni. Vai ir iespējams iztēloties neērtības izjūtu bez bērnišķīgas, taču nopietnas un izķēmotas sejas izteiksmes? Tādas bija lielākajai daļai no izstādē sastopamajiem antropomorfizētajiem un zoomorfizētajiem tēliem, kas rēgojās kā balongalvas un neveikli ķermenīši. Mūsdienu mākslinieki bieži savos darbos cenšas izmantot citu – tuvāku vai tālāku – cilvēku dzīvesstāstus vai notikumus. Tādējādi tiek pētīti, kā arī apzināti sabiedrībā notiekošie procesi, taču citreiz vairāk ir aprobežošanās ar hronikas lomu. Nereti mākslinieki stāstījumā izmanto vēsturnieku un arhivāru dokumentējošo paņēmienu, izliekot dienasgrāmatas un fotogrāfijas, kas pārlieku lielā apjomā spēj ātri nogurdināt. Skatīties mākslas izstādē dokumentāciju bez interpretācijas ir tas pats, kas lasīt grāmatā atsauces bez pamatteksta, – ne tā saistošākā nodarbe. Pretēji iepriekšminētajam Dārta Hofmane bija izvēlējusies citu stratēģiju – uzklausītie stāsti kalpoja par impulsu, kad katra personiskā atmiņa un saskarsme ar neērtības izjūtu tika sakausēta vienotā nojēgumā un dzīvelīgā mākslinieciskā sniegumā. Rezultātā izstāde veidoja stāstus nevis par atsevišķiem laikā un telpā ierobežotiem notikumiem, bet gan par universālām un vispāratpazīstamām izjūtām, ar kurām viegli identificēties. | |
| Atgriezties | |
