VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Imanta Lancmaņa fenomens Sniedze Sofija Kāle, mākslas zinātniece Imants Lancmanis. “Ābola stāsts” 08.09.–01.10.2011. “Rīgas galerija | |
| Cik ļoti mūsu priekšstatos vērtību izpelnās kāda parādība tikai tāpēc, ka acīm redzamais ir unikāls vai – gluži otrādi – ikdienišķs un pierasts? Cik ļoti mūs fascinētu 17., 18. un 19. gadsimtu atdarinoša glezniecība mūsdienās, ja pašiem būtu sava Ermitāža, Prado, Britu muzejs vai Luvra? Šie jautājumi atkal nelika mieru pēc Imanta Lancmaņa jaunākās personālizstādes “Ābola stāsts” un retrospekcijas aplūkošanas “Rīgas galerijā”. Varbūt mēs dzīvojam tādā laikā, kad viss pašlaik radītais neizbēgami atgādina kādu reiz tapušu mākslas darbu? Atliek tikai atminēties manierisma mākslinieku pārliecību, ka visu lielisko atklāja renesanses dižgari un vienīgais, kas viņiem pienācās – atkāpties pārmērībās, lai vēlreiz secinātu, cik cikliska ir cilvēces un mākslas attīstība. Osvalds Špenglers jau 1918. un 1922. gadā, laižot klajā pirmo un otro grāmatas “Rietumzemes noriets” sējumu, paredzēja drīzu Rietumeiropas kultūras galu, bet vai 60. gadu visu mākslas nozaru uzplaukumu, kas ienesa konceptuāli atsvaidzinošu pieeju, varētu uzskatīt par mirstošā gulbja dziesmu? Šādas izjūtas, par spīti mēģinājumiem vārdiski formulēt kopējas kultūras attīstības / stagnācijas kopsakarības, vairāk ir individuālas tāpat kā atsevišķu cilvēku predisponētība uz pagājību. Imanta Lancmaņa retrospekcijas senākās daļas – “Dāvana manai sievai” (1987–1989), Vanitas (1996), “Asaru diena. Sievas portrets” (1999), “Vanitas ar balto tauriņu” (2004) – audekli ļoti tuvu atkārto reiz bijušus glezniecības stilus, tikai pavisam sīkās detaļās liekot atpazīt vai nojaust mūsdienas. Iespējams, ka, ilgstoši mitinoties Rundāles pils apartamentos, ieliekot tur visu sirdi un dvēseli, veidojas sava aizgājušo gadsimtu realitāte. Arī ilgais un nenovērtējamais pētniecības darbs Latvijas mākslas vēsturē, pateicoties kuram ir tapušas vairākas nopietnas muižām un pilīm veltītas publikācijas, pakāpeniski veido citu īstenības uztveri. 80. un 90. gadu gleznās vairāk pausts reveranss aizgājušo laikmetu glezniecībai, savukārt ciklos “Kalētu klēts” (1998–1999, 2005–2006) un “Piektais bauslis. Revolūcija un karš” (2006–2009) ietverta apsveicama sintēze, kur ar mūsdienīgu empātisku pieeju pārstāstīti mūsu vēstures grieži. Ar apskaužamu pedantismu Imants Lancmanis studējis vēsturiskos avotus, tvēris dažnedažādas pārmaiņas dabā, fiksējis sevi un kolēģus, lai izveidotu figurāli simboliskas un, jā, arī moralizējošas gleznas. | |
 Imants Lancmanis. Pašportrets pie ābolu vainaga. Audekls, eļļa. 115x88 cm. 2011 | |
| Par spilgtāko var nosaukt arī retrospekcijā apskatāmo Purvīša balvai izvirzīto ciklu “Piektais bauslis. Revolūcija un karš”. 2011. gadā tas pelnīti tika izlikts starp citiem Latvijas laikmetīgās mākslas darbiem – ne jau tādēļ, ka lietotā glezniecības valoda būtu apbūrusi žūrijas locekļus. Gluži otrādi – tas bija konceptuāls žests, ar kura palīdzību kaut nedaudz mazinātu mūsu vēsturiskās apziņas “melnos plankumus”, izmantojot specifisku zīmju rēbusu un teātri mākslā. Šis gleznu cikls veidoja it kā spēles laukumu, kur katram tēlam bija piešķirta mākslinieka izdomāta loma un nozīme, tādējādi skartās tēmas un to izklāsts vairāk pielīdzināms savveida psihodrāmām, tieši tā iegūstot savu vienreizību. Man kā pasaules iedzīvotājam bija saprotamas un atkal izdzīvojamas kara, pasaules gala šausmas, izjūtama dzīvības un nāves savstarpējā konfrontācija, bet vēl saistošāka šķita latviskā sadaļa, jo mūsu neilgā kultūrvēsturiskā pieredze ir gaužām knapa. Kāpēc gan lai mēs nelepotos ar reiz uzceltiem 1905. gada revolūcijai un Pirmā pasaules kara upuriem veltītiem pieminekļiem? Ja ne realitātē, tad domu telpā noteikti, jo, pavērojot dažus mūsu sabiedrībā notiekošos procesus, šķiet, ka ar nacionālo, t. sk. arī kultūras pašapziņu mums pieklibo. Šāda mitoloģizēta un simboliem piesātināta, varbūt arī vecmodīga stāsta forma uztverama par veselīgu pagātnes refleksiju, taču arī pārlieka orientēšanās uz aizgājušo var novest stagnācijā. | |
 Skats no Imanta Lancmaņa personālizstādes "Ābola stāsts". 2011 | |
| Vērojot mūsu kultūras cilvēku lielo un reizēm arī nekritisko pietāti pret vēsturisko mantojumu un pieminekļiem, raisās pesteļotāju cienīgas idejas par iekodēto vainas apziņu. It kā vainīgums spētu pārceļot laikā un caur tagadni censtos dzēst to neganto un tumsonīgo muižu dedzināšanas prieku 1905. gadā, kāds bija pārņēmis latviešu zemnieku un strādnieku. Nekritiska vēstures godināšana izraisa pretreakciju, un rodas vēlme piesaukt saukļus no futūrisma manifesta, kas aicināja uz muzeju un bibliotēku sadauzīšanu drumslās, un nogāzt “morālistus, gļēvos izlīdzējus un zemiskos mietpilsoņus”. Lai gan mums nav pasaules līmeņa muzeju (par spīti nesen atklātajam mākslas muzejam “Rīgas Birža”) un jaunā Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka tikko bikli slejas Rīgas panorāmā, tomēr arī konservatīva un aizspriedumaina sabiedrība provincē spēj kavēt normālu attīstību. Bet kur šajā visā būtu iekļaujams jaunākais Imanta Lancmaņa veikums izstādē “Ābola stāsts”? Vecāko darbu retrospekcija līdzās jaunajiem ļoti uzskatāmi izgaismoja mākslinieka metodes maiņu: no formālās intereses par pagātnes glezniecības paņēmieniem, idejas un formas sintēzes vienotā veselumā ciklā “Piektais bauslis. Revolūcija un karš” līdz pilnībā konceptuālai izstādei, kāda bija “Ābola stāsts”. Neraugoties uz dažādo pieeju, Imants Lancmanis aizvien ir palicis uzticīgs vienam – mimēzes principam. Jaunāko darbu skati it kā pretēji iepriekšējiem darbiem veidoja nevis pagātne vai vēsture, bet gan tiešā, acīm skatāmā realitāte, ko atkal rosinājusi mākslinieka apkārtējā vide – Rundāles pils ābeļdārzi. Atšķirībā no iepriekš piesauktajiem gleznu cikliem Imants Lancmanis atteicies no jelkādas sintēzes, piedāvājot dokumentējošu krāsainu fotogrāfiju ciklu – reportāžu par ābeles un ābola mūžu kā cilvēka dzīves alegoriju: trausls pumpuriņš, neprātīgi skaists ziedonis, neveikli aizmeties pusaudzis auglis, pašapziņā nobriedis ābols un tā traģiskā vai dabiskā aiziešana, atstājot kailu zaru nākamā gada atdzimšanai. Šoreiz visas līdzības ir tieši pārnestas no dabas, mākslinieka pienesums slēpjas piedāvājumā aplūkot dažādu ābeļu un ābolu stāstus vienuviet, dodot iespēju atkal iedziļināties vienā no savām mīļākajām tēmām – dzīves zudībā, kas izklāstīta izstādes anotācijā. Iespējams, ka teksta autore atradās pārāk lielā bērnībā redzēto (pagātnes) attēlu iespaidā, taču, skatoties izstādē izliktās fotogrāfijas, nekādi nevarēja izbēgt no uzmācīgām vīzijām, kādas reiz redzētas padomju laiku ābolu šķirņu grāmatās. Un nelīdzēja ne mūsdienīgā, izkliedētā fotogrāfiju izlikšana, ne telpiskie izaicinājumi – šīgada ābolu bērumi un vidusdaļā ieliktā ābelīte. Izstādes alegorijas izteikšanai pilnībā būtu pieticis ar vienas – ielūgumā ietvertās gleznas “Pašportrets pie ābolu vainaga” (2011) izlikšanu tukšā telpā. Tajā ir attēlots pats būtiskākais vienkopus – ābola dzīves gājums un šīs vecmodīgās, taču ne maznozīmīgās alegorijas izmantotājs, kurš mūs aicina iesaistīties norādītajā nozīmju rēbusā. Intelektuālā pilskunga paštēls, kurš iesaista spēlē visu apkārtējo sabiedrību, liek izvirzīt šādu ideju – Imanta Lancmaņa visunikālākais un konceptuālais mākslas darbs ir viņa paša dzīves gājums, kam analogu būtu grūti atrast. | |
| Atgriezties | |
