VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kā cilvēkiem uzdāvināt nozagto laiku? Ūla Tornava, mākslas kritiķe Saruna ar mākslinieku Žilvinu Landzbergu | |
|
Žilvins Landzbergs (Žilvinas Landzbergas; dz. 1979. gadā Kauņā) - pazīstams Lietuvas mākslinieks, kas pēdējos piecus gadus aktīvi darbojas uz starptautiskās mūsdienu mākslas skatuves. Šoruden Žilvins Landzbergs ir uzaicināts piedalīties ar diviem darbiem 10. Baltijas starptautiskajā mākslas triennālē "Pilsētas stāsti", ko organizē Viļņas Laikmetīgās mākslas centrs. Pēdējos gados mākslinieks intensīvi strādāja pie ekskluzīva projekta publiskajā telpā. Utrehtas pilsētā Holandē tiek veidots jauns rajons Leidsche Rijn, kas līdzās Stokholmas Hammerby vai Scharnhauser parkam Vācijā jau paspējis kļūt slavens ar netradicionālu plānojumu. Žilvins Landzbergs - viens no septiņiem māksliniekiem, kas tika uzaicināti veidot skulptūras jaunā rajona parkā. Par šo īpašo mākslinieka pieredzi arī runājam. | |
 Žilvina Landzberga Leidsche Rijn parkam plānotā projekta 3D attēlojums | |
|
Ūla Tornava: Tā kā minēji, ka pašlaik nejūti vajadzību runāt tieši par savām mākslinieciskajām pozīcijām, ka tevi vairāk interesē paši procesi un pieredze, ko gūsti, intensīvi piedalīdamies dažādos projektos, tad piedāvāju parunāt par tavas skulptūras radīšanu publiskajā telpā - Leidsche Rijn rajonā Utrehtā. Jau labu laiku urbānisti uzmanīgi vēro šī rajona plānošanas stratēģiju, kas izskatās netradicionāla pat Holandes kontekstā. Cieša sadarbība starp sabiedriskajām un privātajām iniciatīvām, aktīva nākamo jaunā rajona iedzīvotāju iesaistīšana plānošanas procesā, pakāpeniska celtniecības organizēšana, rajona identitātes saistīšana ar vietas vēsturi, arhitektu un mākslinieku organizāciju ieguldījums vēl pirms celtniecības procesa - tās ir tikai dažas iezīmes, ar ko izceļas Leidsche Rijn attīstība. Pēdējā laikā Lietuvā notika karstas diskusijas, bet tagad jūtama zināma vilšanās pat par iespējām mūsdienīgi diskutēt gan par mākslas darba parādīšanos publiskajā telpā, gan par pašas publiskās telpas radīšanu. Vairāki mēģinājumi atrisināt Viļņas Lukišķu laukuma vietu noveda strupceļā, pēdējo konkursu (piemēram, par pieminekli un skvēru brāļiem Vileišiem) rezultāti de-monstrē ieilgušo nostalģiju pēc nerealizētām starpkaru laikposma zīmēm. Kādā kontekstā mākslas darbs publiskajā telpā tiek attīstīts Holandē, un kādos apstākļos tas top? Žilvins Landzbergs: Ļoti interesanti bija vērot Leidsche Rijn plānošanas procesu no paša sākuma. Utrehtai tas ir milzīgs projekts, kura rezultātā pilsēta izaugs par desmitdaļu - no 200 līdz 220 tūkstošiem iedzīvotāju. Kaut gan šis rajons plānots kā dzīvojamais, vispirms teritorijā tika radīta sabiedriskā infrastruktūra - ierīkoti ceļi, tramvaja sliedes, autostāvvieta, veikali, ugunsdzēsēju depo, sporta centri, kā arī informācijas centrs, kas koordinē informācijas apmaiņu starp projekta dalībniekiem un citiem, kuri par to interesējas. Pēc Holandes reglamenta trešdaļa dzīvojamās platības bija paredzēta sociālajiem mājokļiem. Kaut gan rajona attīstību finansē no daudziem avotiem, pēc būtības projekta koordinēšana palikusi Utrehtas pašvaldības rokās. Lielāko daļu lēmumu pieņem urbānistikas projekta konkursā uzvarējušie arhitekti - West 8 grupa. Atšķirībā no Lietuvas, kur tas reti gadās, šeit īstenošanas posmā stingri tiek ievērota sākotnējā iecere. No paša sākuma iecerētā parka teritorija tika iezīmēta, iestādot kokus. Arhitekti blakus nolēma atstāt 30. gadu ielu, kur saglabājušās nelielas privātmājas ar līnijveidā izvietotiem zemesgabaliem. Daļa no jaunās dzīvojamās teritorijas, kuru ļauts projektēt pašiem iedzīvotājiem, atkārto šo struktūru ar neoromantiskiem apjomiem. Vārdu sakot, arhitekti uzreiz mēģina izveidot visu rajona infrastruktūru, ņemdami vērā Holandē izstrādāto sadarbības tradīciju. Arhitektiem ir ļoti liela ietekme arī uz skulptūru izveidi. Gan iedzīvotājiem, gan māksliniekiem nereti nav pieņemams viņu modernistiskais skatījums no putna lidojuma, ko ne vienmēr izdodas saskaņot ar vietas vēsturi, kā arī ar vietas veidošanas stratēģijām, kuras attīsta citi projekta dalībnieki. Pēc projekta uzvaras tieši arhitekti kļūst par galveno tā daudzveidīgās attīstības asi. Ū.T.: Varbūt varētu vairāk pastāstīt par Leidsche Rijn parka skulptūrām. Kas ir atbildīgs par darba koordinēšanu, un kāds, pēc tavām domām, ir šo skulptūru ieguldījums jaunās vietas radīšanā? Ž.L.: Amsterdamā darbojas organizācija SCOR, kas vada lielāko daļu Holandes publiskās telpas mākslas projektu. Utrehtas pašvaldība uzaicināja trīs tās mākslas zinātniekus un nodarbināja viņus BEYOND birojā, kas koordinē arī Leidsche Rijn parka veidošanu. Īstenībā šie daži cilvēki veic darbu, kas prasa neticamus spēkus un profesionalitāti, kaut gan kopumā uz holandiešu tēlniecību publiskajā telpā skatos nedaudz kritiski. Domāju, ka Holandē nav dziļu tēlniecības tradīciju, dominē pārsvarā grafisks, dizainerisks skatījums, vairākums viņu tēl-nieku ir arī dizaineri vai otrādi. Lielākā daļa Holandes skolu negatavo tieši tēlniekus, kas pēc būtības risinātu formveides problēmu. Tradīcijai šeit, domājams, ir svarīga loma, lai atceramies seno Holandes glezniecības skolu vai viņu dizaina sasniegumus. Runājot par mūsdienu paraugiem, salīdzinājumam - 90. gados vairums sporta automašīnu tika pasūtītas Japānā, tās visas ir taisnstūrveida, it kā ar cirvi cirstas, bet ļoti mājīgas: Suzuki, Mitsubishi, Toyota... Tagad visas jaunās mašīnas ražo itālieši, jo viņi ir aerodinamikas mākslinieki - veic tēlnieka darbu, bet tajā pašā laikā tik ļoti nenogludina iekšpusi kā japāņi, nerada tādu iekšējo grafiku, spēli ar faktūrām u. tml. Amsterdamā nav sastopams daudz īstas tēlniecības publiskajā telpā. Varam minēt ļoti populāru tēlnieku Jerūnu Hennemanu (Jeroen Henneman), kas radījis slaveno skulptūru "Kliedziens" režisora Teo van Goga piemiņai. Lielākā daļa viņa skulptūru ir divdimensionālas figūras, kas izgrieztas no skārda. Tās ir līdzīgas noteiktām grafiskām implikācijām ainavā un iedarbojas vairāk vizuāli nekā telpiski. Manuprāt, labākais objekta paraugs - tā paša režisora Teo van Goga piemiņas godināšana, ko cilvēki aizsāka un ik gadu atkārto, pieminēdami režisora nāves dienu. Viņi samet naudu un uz dažām diennaktīm nopērk blakus režisora bojāejas vietai esošo autostāvvietu, to nožogo un piekrauj pil-nu ar puķēm. Tas ir pats skaistākais monuments, mūsdienu folkloras paraugs. Holandē, tāpat kā daudzās citās Eiropas valstīs, joprojām sastopa-mas skulptūras, ko ikdienas valodā ironiski sauc par "viena procenta" skulptūrām. Tas ir tas viens procents no celtniecības izmaksām, kas, pēc Holandes likumiem, jāatvēl publiskajām vajadzībām. Šo skulptūru gan acīmredzami kļuvis mazāk salīdzinājumā ar 60. vai 70. gadiem. Varbūt tāpēc, ka daudzi mākslinieki tagad koncentrējas uz procesu (pētījumu) un pastāvīgais objekts - tradicionālā skulptūra - parasti nekļūst par šī procesa rezultātu. Biežāk par to kļūst performance, iespieddarbs vai pagaidu objekts. Ū.T.: Iespējams, tas ir saistīts ar kopējo kultūras kontekstu. Kā nekā 60. un 70. gadiem Eiropā bija raksturīga ekonomiskā labklājība un sociāldemokrātiska vadība, kad daudz tika investēts publiskajā infrastruktūrā, sabiedrisku projektu attīstībā. Pašlaik Holandē šī joma ir acīmredzami liberalizēta, tā arvien jūtamāk nonāk privātkapitāla rokās vai tiek attīstīta publiskās un privātās partnerības stratēģija, kas kļūst aizvien populārāka. Rodas jautājums - ko reāli gaida no mākslas darbiem publiskajā telpā, kad tie tiek pasūtīti? Utrehtas jaunā rajona plānošana taču ir rūpīgi pārdomāta, to atbalsta daudzas interešu grupas. Mākslinieku orga-nizācijas Leidsche Rijn parka veidošanā tika pieaicinātas ļoti agri. Kā tās pievienojās projektam, kādas problēmas uzņēmās risināt, un kādi mākslinieki bija uzaicināti? Ž.L.: BEYOND pirmām kārtām nosprauda projekta ģeogrāfiju - uzaicināja jaunus arhitektus, kuri parkā projektēja nojumes, it kā pagaidu netradicionāla risinājuma telpas, kas izmantojamas dažādām sabiedriskām iniciatīvām. Tās arvien vēl neapdzīvotā teritorijā kļuva par satikšanās punktiem - viens izmantojams kā mākslinieku rezi-dence, citā tiek iepazīstināts ar iedzīvotāju idejām, kas saistītas ar jaunā rajona veidošanu, u. tml. Tad viņi uzaicināja kādus piecpadsmit māksliniekus radīt skulptūru ideju projektus parkam un no piedāvātajiem ideju variantiem izvēlējās apmēram septiņus darbus. Visi autori ir Holandē dzīvojoši vai tur mācījušies mākslinieki. Inženieri, arhitekti, tehniķi, kas piedalās projektā, arī visi ir holandieši, kuriem ir īpaša pieredze līdzīga mēroga projektu realizēšanā. Parka izveidē piedalās videomāksliniece Matilde ter Heine (Mathilde ter Heijne), kas jau kādu laiku dzīvo Berlīnē. Tāpat kā man, viņai monumentālas skulptūras veidošana kļuva par mākslinieces praksei neraksturīgu uzdevumu. Viņa piedāvāja uz centrālā ceļa izrakt caurumu, tajā no bronzas izliet dažus ikdienas priekšmetus (sportakurpi, lācīti u. c.), tad visu to iestiklot un izgaismot. | |
 Žilvins Landzbergs. Strūklakas detaļa darba procesā. Metāls, betons. 2009. Foto: Žilvins Landzbergs | |
|
Ū.T.: Šis darbs varbūt saistīts ar Leidsche Rijn vēsturi, Romas periodu, arheoloģiskajiem izrakumiem un vikingu laika atradu-miem, balstoties uz kuriem tika mēģināts radīt arī jaunā rajona identitāti. Ž.L.: Spāņu mākslinieks Fernando Sančess Kastiljo (Fernando Sanchez Castillo), kas beidzis Amsterdamas Valsts akadēmiju, no bronzā izlietiem objektiem - apgāzta automobiļa, karoga un citiem protesta atribūtiem - veidojis barikādi kā sienu, kas šķērso centrālo parka celiņu - aleju. Tas ir ļoti labs darbs. Man patika arī viņa darbi, ko redzēju Ziemeļspānijā. Holandietis Robs Vūrmans (Rob Voerman) būvē modernistisku torni, kas izgaismots dažādās krāsās, - tāda kā glezniecība skulptūrā. Interesants ir Šveicē dzīvojošā un strādājošā Viljama Spīkmena (William Speakman) darbs: reāla lieluma pasaku māja - pseidoeksotiskās tradīcijās dekorēta ēka, piepildīta ar baļķiem. Cienu publisko telpu, tā ir individuāli uztverama kopēja telpa, ko vari sev pielāgot. Atceros - bērnībā mūsu lauku mājās ceriņkrūmā bija visu iemīļots atsperu matracis, ko ieņēma tas, kurš pirmais atnāca, un uzreiz radīja savu pasauli. Tava, bet tajā pašā laikā publiska telpa. Mūsdienu parkos to reti var piedzīvot. Nejūtu, ka tur stāvošs soliņš man pieder, ka es varu tur radīt sev savu laiku. Jūsmoju par romantiskiem parkiem, kam raksturīgs savrupīgums, noskaņu maiņa. Tādā parkā jūties kā teātrī, kur it kā pakāpeniski mainās priekškari, tā ir pavisam cita - brīvāka satikšanās telpa. Piemēram, Lentvares parks, kurā ir mākslīgi radītas vietas, - tu pēkšņi nonāc tunelim līdzīgā aizā vai alā, dažāda augstuma līmeņos u. tml., tas pielāgots cilvēkiem, kuriem ir dažādas intereses, tas priecē bērnus un ir lieliska vieta, kur skūpstīties. Bet uz galvenā ceļa multiplicētie vienādie soli tādu pieredzi nerada. Leidsche Rijn jaunajā parkā celiņi iekārtoti tā, ka nejūti, ka tevi kaut kur ved, taču tajā pašā laikā netiek piedāvāta jauna pieredze. Celiņa līkums ir skaists, bet iedams tu to nejūti, to varētu redzēt tikai no putna lidojuma. Interesanti, ka arhitekti paši tādu "neērtu" plānošanu izvēlas apzināti un gaida, kad radīsies cilvēku iemīti celiņi, ko vēlāk asfaltēs. Tādas takas žargonā saucamas par "ziloņu takām", bet šāda it kā "gadījuma rakstura" plānošana jau sen izplatīta gan Japānā, gan Eiropā. Parkā ir arī samērā daudz ūdens, taču tas rada galvenokārt tikai vizuālu efektu, nav daudz iespēju pie tā piekļūt. Varbūt tāpēc, ka agrāk savos darbos nebiju strādājis ar ūdeni, šeit izlēmu par labu idejai, kurā ūdenim ir nozīmīga loma. Ū.T.: Kādu parka ideju ieteica West 8? Kāda ir tā nozīme rajona kontekstā? Ž.L.: Parks - tas ir bijušais ciems, kas stiepjas līdz Reinas upei, kuru tagad parupji nošķir autostrāde. Sākotnējā ideja bija radīt milzīgu slēgtu Ēdeni, kas iežogota ar apmēram 50 km garu un 14 m augstu ažūru betona sētu. Bija vēlme it kā "izkustināt" statisko Holandes ainavu un radīt kāpu tēlu. Tādā grandiozā projektā, kurā viss iespējams, pagrūti iztēloties savas skulptūras kontekstu, jo arī tas pastāvīgi mainās. Acīmredzams, ka, neraugoties uz jaunām plānošanas stratēģijām, spēkā ir arhitekta modernistiskā loma, no kā atkarīga kopējā projektējamās vietas vīzija. Sākumā BEYOND visas skulptūras ieteica koncentrēt vienuviet, vēlāk arhitekti nolēma ģeogrāfiju mazliet paplašināt. Iespējams, ka tas ir loģisks lēmums, jo paši darbi tematiski izskatās samērā atšķirīgi. Ū.T.: Varbūt vari pastāstīt par sava darba ideju - kā tā saistās ar tavu publiskās telpas izpratni? Ž.L. Parkam sagatavoju kādus sešus piedāvājumus no abstrakta risinājuma līdz figurālam, jo gan plānotāji, gan es meklējām nevis galaproduktu, bet drīzāk jaunu vietas radīšanas stratēģiju. Manis piedāvātā figurālā kompozīcija visus ļoti izbrīnīja. Domāju, varbūt tāpēc, ka figurāls darbs asociējas ar reklāmu, kas ir kļuvusi par tēlu monopolisti, vai tāpēc, ka ir alerģija pret neovēsturisko tradīciju. Piedāvāju trīs figūru kompozīciju uz postamenta, kas apaudzēts ar zāli un atgādina pacēlušos membrānu. Attēlots vīrietis, sieviete un bērns. Figūras - gandrīz cilvēka augumā, nedaudz abstrahētas, it kā sabērtas no jūras smilts vai laika nogludinātas. Daļēji tas ir tipisks figurāls darbs, taču man bija interesanti kompozīcijā, kas pati par sevi ietilpina abstraktu naratīvu, ieviest dinamiku. Vīrieti attēloju, kā es to saucu, lauvas pozā: viņš izstiepies uz vēdera, atbalstījies uz elkoņiem un pagriezies pret sievieti. Tajā pašā laikā sieviete omulīgi notupusies blakus vīrietim, bet frontāli pagriezusies pret bērnu, kura galvas pavērsiens rāda, ka viņš raugās tālumā, kaut kur aiz iedomājamā ģimenes loka. Visas figūras izvietotas vienādā attālumā cita no citas, tajā pašā laikā to galvvidus sakrīt vienā augstumā, no augšas veidojoties ažūrai trīsstūrveida kompozīcijai. Man likās svarīgs arī postaments, kura vēsturiskā nozīme vairāk saistās ar aizsardzību pret vandaļiem. Šajā gadījumā pacēlums veic savu funkciju, nošķirdams no sadzīviskā laika un telpas, taču saglabādams saikni ar telpu un cilvēku. Visbeidzot nonācu pie pārdomām par ūdeni kā objektu, un darba gaitā arī attīstījās galīgais variants. Tā bija man pilnīgi nepazīstama joma. Meklēju pieeju, kā varētu cilvēkam uzdāvināt nozagto laiku, radīt tādu kā vertikāli, orientāciju uz debesīm. Pats parks ir vērsts horizontālē. Mana ideja bija it kā šķīvis, acs debesīs - zems objekts, bet orientēts vertikāli. Tāda kā piltuvīte, kurā atspoguļojas debesis; no celiņa skatoties, tas kļūst it kā par spoguli. Tās pašas figurālajā kompozīcijā attīstītās ģimenes idejas interpretācija. Sievišķīgā forma - ovālā, vīrišķīgā - zemē ieraktie dažādu līmeņu kvadrātiņi, no kuriem pāri plūstošais ūdens pakāpienveidā notek citā līmenī, bet vēlāk dīķī. Vēl viens piedāvājums bija sirreālistiskas liesmas un ūdens kombinācija, kas rada pasakas iespaidu un tajā pašā laikā pauž Holandes politisko un ekonomisko realitāti. Viņiem ir gāzes resursi, taču arī ļoti jutīgs, cilvēka spēkiem sarežģīti pakļaujams ūdens līmenis, īpaši mūsdienu globālās sasilšanas kontekstā. Estētiski šeit man bija svarīgs pagāniskās uguns tēls, uz ūdens degošas cilpas zīmējums. Piedāvāju arī it kā palielinātas kreļļu virtenes posmiņus, kas izmētāti parka teritorijā kā no dažādām kultūrām vai atšķirīgiem stāstījumiem apmaldījušies fragmenti, taču visus tos saista krellītes caurums. Tā ir it kā Bābeles torņa mīta interpretācija. Leidsche Rijn daudz atšķirīgu etnosu no dažādiem kultūras slāņiem un vēstures posmiem dala vienu un to pašu telpu... Patiešām jūsmoju par objektu, ja tas veic vairākas funkcijas - dod jēgu vietai, to personificē, rada noteiktu orientieri, arī vietas logotipu. Tam ir nozīmīga loma atmiņās. Objekts interesanti iedarbojas - tu paej tam garām, tas raisa abstraktas asociācijas, kas ikreiz mainās atkarībā no noskaņas. Pieredze nekad nav galīga. Tā dzīvo savā laikā. /No lietuviešu valodas tulkojusi Regīna Kvašīte/ | |
| Atgriezties | |
