VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tēlnieks malstrēmā Pēteris Bankovskis, mākslas kritiķis Ivars Drulle. “Balstīts uz patiesiem notikumiem” 28.04.–10.06.2011. Galerija “Alma” | |
| Ivars Drulle (sk. www.ivarsdrulle.com) ir mākslinieks. Tiesa gan, es nezinu, ko tas mūsdienās nozīmē – ka kāds ir mākslinieks. Vai – ko tas ir nozīmējis jelkad. Paši viņi, ja spriežam pēc t. s. publiskās telpas norisēm, šo savu “profesiju” saprot un interpretē dažādi. Dzirdam taču, ka, piemēram, kādas pa trim akordiem trinkšķināmas dziesmiņas sacerētājs vai nodziedātājs gluži pašpārliecināti dēvējas par mākslinieku. Vai arī – meičas, kuru izdarības un paskats liek vaicāt, vai tikai viņas nestrādā “uz paneļa”, aizgūtnēm spriež par kaut kādiem modes māksliniekiem (nu, labi, dizaineriem – bet tas jau atkal cits stāstiņš). Tradicionāli tomēr ir uzskatīt, ka vismaz tā dēvētajā vizuālajā mākslā – darbībās, kuru rezultāts visbiežāk ir kāds redzams, sataustāms, bet cilvēka un dzīvnieku ikdienas fizioloģiskajai izdzīvošanai nevajadzīgs priekšmets, – par mākslinieku saucama persona, kas izmācījusies “mākslas skolās”. Agrāk svarīgi bija arī, lai šajās skolās iemācītos amatu: kā pareizi sajaukt krāsas vai kalt akmeni, vai liet bronzu, vai darbināt ofseta spiedi utt. Nesenā pagātnē LPSR un citu tamlīdzīgo valstu publika bez šaubīšanās zināja, ka mākslinieks ir tas, kurš ir LPSR Mākslinieku savienības biedrs. Bet laiki mainās. Lūk, piemēram, Londonas Karaliskajā mākslas koledžā tagad, cita starpā, māca, kā veidot kompozīcijas no PET pudelēm vai kā pareizi izmantot savas idejas paušanai vecu spaini. Pareizāk sakot, nevis māca, bet stimulē studentus atraisīt sevī blēņdara garu, lai viņi paši izdomā, ko ar priekšmetisko pasauli iesākt tādu, ko pirms viņiem vēl neviens pārredzamā apkārtnē nav iedomājies izdarīt. Daudzi parasti iedomājas, ka būt par mākslinieku nozīmē, piemēram, paust “aktīvu dzīves pozīciju”. Protams, tūdaļ sākas nesaprašana: ko nozīmē vārdi “aktīvs”, “dzīve” un “pozīcija”. Nu, pēdējais no trim vārdiem nenozīmē neko. Pirmais laikam gan ir pretstats vārdam “pasīvs”. Lai nerastos iedoma, ka esam kaut kādā banku augstskolas mācību kursā, “aktīvu” un “pasīvu” varam mierīgi aizstāt ar “kustīgs” / “nekustīgs”. Un dzīve – jā, dzīve katram ir sava, viena, ar skaidri zināmu finālu. Tad kā? Vai “aktīva dzīves pozīcija” varbūt nozīmē sev pašam skaidri formulētu ceļu un metodi, kā pareizi un jēgpilni sagatavoties šim finālam – nāvei? Ak, ja tā būtu! Diemžēl tagadnes cilvēka sapratne ir citādāka, un ar “aktīvu dzīves pozīciju” viņš saprot deguna bāšanu citu darīšanās, jebkuras kārtības graušanu, centienus pārtaisīt pasauli pēc sava definitīvi sīkā un pārejošā tēla un līdzības. (Ar tagadnes cilvēku jāsaprot cilvēks kopš t. s. apgaismības laikmeta sākuma.) Latviešiem, kas vairākus gadsimtus ietekmējušies no apkārtējām “kultūrtautām”, tuva un pašsaprotama, iespējams, ir krievu peredvižņiku aktīvā dzīves pozīcija. | |
| |
| Ak jā, Ivars Drulle. Viņš ir mākslinieks, mākslas augstskolās studējis tēlnieks. Taču tēlnieka dzīve tagadnē nav tāda, kāda tā bija vēl nesen, kad tepat Māras zemē braši, parupji vīri un kauslīgas, spēkpilnas sievas nikni un nereti nodevīgi sacentās par lieliem pasūtinājumiem. (Kā savulaik Mikelandželo un citi konkurēja galma intrigās, lai dabūtu prinču un pāvestu kapeņu veidošanu, tā LPSR tēlnieki cīnījās pa komunistiskās partijas un citu komiteju kabinetiem, lai tiktu pie Ļeņina pieminekļiem un Padomju Savienības Lielā Tēvijas kara atceres ansambļiem.) Tolaik tēlnieka dzīvei bija garša un asums. Tagad neviens neko nepasūta, ja nu kādu kapa plāksnīti. Protams, ir visādi plenēri un “rezidences”, kur ļaudis ar nopietnām sejām dara muļķības, ar kurām pēc tam piegružo publisko telpu. Vai arī, zinot, kā ir, savas skulptūras uzreiz jau veido no ledus vai smiltīm – raksta nevis uz sienas, bet smiltīs un ūdenī: מנא ,מנא, תקל, ופרסין (Mene, Mene, Tekel u-Pharsin). Drulle, tāpat kā daudzi, dzīvo tagadnē. Tādā tagadnē, kuru veido paša pārdomas (patiesas vai iedomātas) par sevi, par apkārtni, par to, kas ir bijis un, iespējams, kaut kādā veidā sekmējis šo tagadni. Nav nosakāms, cik personiskas ir viņa pārdomas, cik izjustas, cik – netverami gaisā lidojošas konjunktūras un “viedokļu līderu” izsēta diktāta formētas. Es saprotu, ka viņam nozīmīgs ir paša tēvs. Bet kāpēc viņam tik deklaratīvi rūp tēva implicītais “sadzīves antisemītisms”? Es saprotu, ka viņam var šķist interesanti paštukot par Herbertu Cukuru. Bet atkal – kāpēc tāds akcents uz Mossad slepkavām, uz “ebreju jautājumu”? Vai cits darbs – Gebelsa sievas un bērnu stāsts, šī Vācu nacionālsociālistiskās strādnieku partijas nākotnes valsts Grand finale šaušalīgā banalitāte: kādiem nolūkiem tā viņam vajadzīga? Pats mākslinieks raksta par bērnības ziemas priekiem Biķernieku mežā. Vai tie patiešām ir saslēgušies ar vēlāk izlasīto par Katastrofu un par nacismu, tā kļūstot par nepārvaramu dziņu, kam nu jāizpaužas izstādes darbu stāstījumos? Mēs to nevaram uzzināt, iespējams, ka to nevar uzzināt arī pats Ivars Drulle. Jo Drulle, kā jau teicu, dzīvo tagadnē, turpat, kur mēs visi. Un tagadnes formāts ir bez formas; un saturs, ko mūsu jutekļiem piedāvā šī tagadne, ir bezgalīgas skrandas un lupatas, druskas un kunkuļi, smakas un vēmekļi. Re, viņš (jebkurš no mums) izlasa kaut kāda aktiera interviju žurnālā vai pat tikai pamana tās pieteikumu uz žurnāla vāka, kamēr stāv rindā pie lielveikala kases. Pilnīgas blēņas, vārdi, kas saka, ka kāds, kuru ne tu, ne es nepazīstam, pat nezinām, vai šis “kāds” maz pastāv kaut kur ārpus žurnāla teksta, stāsta kaut ko. Bet Drulle (vai jebkurš no mums) iziet no veikala ar iepirkumu maisiņu rokā, un žurnāla vāka teksts nāk viņam līdzi un maisās pa galvu kopā ar domām par darbu Mākslas akadēmijā, ar ģimenei gatavojamām pusdienām, ar gaidāmās izstādes darbu izgatavošanas sīkumiem. Šādā nozīmē Ivara Drulles darbu izstāde galerijā “Alma” bija īsts reālisma paraugs. Tēlniecība pati par sevi – tīrā veidā – nevar būt reālistiska, pat ja iedomājamies, piemēram, Antonio Kanovas darbus. Mūsdienu tēlniecība, ja palaimējas dabūt lielāku pasūtinājumu, jau ir reālistiskāka: tā atklātāk pauž tēlnieka neziņu par dzīves un pasaules jēgu un nejēgu. Ivara Drulles tēlniecība – šīs mazās rotaļu figūriņas mazās leļļu telpiņās – ir vēl reālistiskāka, jo tā stāsta par to, cik diskrēta – mazos kambarīšos sadalīta – ir tagadnes cilvēka iespēja spriest, cik neiespējama ir sevis atpiņķerēšana no “informācijas” malstrēma, kurā kuļas šolaiku civilizācija. | |
| Atgriezties | |
