VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ššš... un brīnums nenotiek. Līga Marcinkeviča, māksliniece Saruna ar Latvijas Republikas kultūras ministri Sarmīti Ēlerti notiek ministres kabinetā 26. aprīlī plkst.17.30 | |
 Sarmīte Ēlerte | |
| Līga Marcinkeviča: Vai jums ir mainījies viedoklis par kultūras institucionālo uzbūvi un tās vadību, kļūstot par šīs nozares ministri? Sarmīte Ēlerte: Atbilde paredzētu, ka es uzzināju kaut ko, ko es nezināju? L.M.: Nē! Man gribētos, lai mūsu saruna ir tuvu realitātei, jo par idejām un vīzijām ir gana dzirdēts. Man un, domāju, arī nozares cilvēkiem būtu interesanti, ja sarunā tikti fiksēti atskaites punkti. S.Ē.: Es kultūrai esmu bijusi ļoti tuvu gadu desmitiem – no dažādām pozīcijām. Strādājot laikrakstā “Diena”, kultūra bija viena no neapšaubāmām prioritātēm, uzskatot, ka diskusija par kultūras jautājumiem ir tikpat svarīga kā par politikas jautājumiem. Ilgāk nekā gadu es vadīju Nacionālo kultūras padomi, kad kultūras ministrs bija Ints Dālderis, un tas nozīmē, ka es sekoju līdzi arī tam dramatiskajam budžeta griezumam. Nianse, ko labāk sapratu, sekojot Eiropas Savienības politikai kultūrā: nacionālo valstu politikas atbildība ir nodrošināt kultūras daudzveidību. Tas nozīmē, ka eksistē dažādu īpašnieku nodibinātas institūcijas, kas rada kultūru. Ja mēs skatāmies no sabiedrības viedokļa, tad cilvēkam ir pilnīgi vienalga, vai konkrēto institūciju dibinājusi valsts vai pašvaldība, vai tā ir nevalstiska organizācija vai biedrība. Jautājums ir – kurš piedāvā kvalitatīvu kultūras pakalpojumu. Savukārt tradīcijas dēļ no laikposma pirms atjaunotās brīvvalsts mēs mantojām sistēmu, ka valstij pieder teātri, muzeji un tā tālāk un valstij jānes arī atbildība par šīm institūcijām. Tas neapšaubāmi tā arī ir. Bet krīzes laikā dramatiski par divām trešdaļām tika samazināts Valsts kultūrkapitāla fonda finansējums, tas vienlaikus nozīmēja, ka valsts, vaigus piepūtusi, cenšas kaut cik (bet nepietiekami) nodrošināt sev piederošās institūcijas, savukārt citiem “spēlētājiem”, kas arī ļoti bieži piedāvā konkurētspējīgu un kvalitatīvu kultūras produktu, naudas nepaliek. Tas nebija tik ļoti izjūtams laikā, kad Kultūrkapitāla fondam bija par divām trešdaļām lielāks finansējums. Nu, piemēram, teātra jomā – “Spēlmaņu nakts” balvām tika nominēti ne tikai Nacionālais teātris, Jaunais Rīgas teātris vai Dailes teātris, bet arī teātris TT, Dearty Deal un Ģertrūdes ielas teātris. L.M.: Pēdējās nosauktās ir radošās iniciatīvas. Un tomēr prasītos nošķīrums starp valsts institūcijām un nevalstiskajām organizācijām. Ja pieņemam, ka valsts ir institūcija un tā atbalsta savā pakļautībā esošās iestādes, tad Kultūrkapitāla fonda uzdevums un mērķis ir uzturēt radošo procesu. Lai valsts no tā, ko fonds “saražojis”, varētu izvēlēties, arhivēt, iekļaut kultūras kanonā, uzskatīt to par kultūras mantojumu. S.Ē.: Nē. Nav bijis kaut kāda skaidra, saprotama funkciju sadalījuma starp finansējumu, kas iet caur Kultūrkapitāla fondu, un to, ko valsts institūcijas saņem pa tiešo. Valstij tāpat ir bijušas mērķprogrammas, savukārt Kultūrkapitāla fonds arī ir finansējis valsts teātros izrādesvai valsts muzejos tapušas izstādes. | |
| L.M.: Varbūt tā ir sistēmiska kļūda. S.Ē.: Jā, par to, lai nevalstisko spēlētāju iespējas netiktu nesamērīgi apdraudētas, es rosināju runāt nākamajā nedēļā Kultūrkapitāla fonda padomē. L.M.: Realitāte ir tāda, ka nevalstiskās organizācijas savas ieceres un radošās idejas spēj realizēt tikai par valsts naudu. S.Ē.: Nevalstiskās organizācijas sekmīgi piesaista gan valsts, gan sponsoru, gan ES un citu ārvalstu donoru naudu. Bet es gribu teikt kaut ko citu. Laikā, kad dramatiski samazinājusies nauda, Kultūrkapitāla fonda naudu turpina saņemt arī valsts institūcijas, ko jau finansē valsts. Es jums došu vienu citu analoģiju. Valstij pieder uzņēmums “Latvenergo”, tas ir Ekonomikas ministrijas pārraudzībā. Kas ir Ekonomikas ministrijas primārais uzdevums? Vai tās uzdevums ir rūpēties par sabiedrības interesēm enerģētikas jomā vai par savu uzņēmumu? Valsts nav biznesmenis, es atvainojos, valsts pastāv tādēļ, lai labāk aizsargātu un nodrošinātu sabiedrības intereses, nevis kāda uzņēmuma intereses. Ja mēs šo analoģiju attiecinām uz Kultūras ministriju, tad Kultūras ministrijas pirmais uzdevums ir nodrošināt, lai Latvijā cilvēkiem būtu pieejama kvalitatīva profesionālā māksla. Un tikai nākamā līmeņa atbildība ir par institūcijām. Mākslu var radīt valsts institūcija, nevalstiska institūcija, biedrība, jebkas. Vai ne? L.M.: Jā, iespējams. Bet māksliniekam (mākslas ražotājam) šobrīd nav tāda signāla, ka valstij nepieciešams viņa darbs, ka tas tiek adekvāti novērtēts. S.Ē.: Pagaidiet! Šo, lūdzu, beigsim! Ko nozīmē “valstij nepieciešams viņa darbs”?! Ja mēs runājam par to, vai finansējums kultūras jomā ir pietiekams, – protams, ne. Vai šobrīd ir pietiekams finansējums izglītībai Latvijā? Noteikti ne. L.M.: Es runāju par mākslinieku, kas ir dzīvs, kas šodien strādā. Neesmu izsekojusi visai kultūras “barības ķēdei” un nevaru norādīt, kur tieši ir kļūda. Bet pie mums ir jānomirst, lai mākslinieks nokļūtu muzejā, vai vēlams nomirt uz kolekcionāra sliekšņa, jo tā vieglāk tirgoties un veidot mākslas darbu cenu. Es nezinu, kas tas ir: vai tās ir iedzimtās bailes vai neizkoptā sevis atzīšanas tradīcija, vai arī apzināti radītais dzīves modelis, ka naudai šeit ir ērti, bet šeit nav ērti cilvēkam. S.Ē.: Nē! Šeit ir brīnišķīga vieta, kur dzīvot. Es priecājos, ka šeit ir bagāta kultūras dzīve. Es priecājos, ka šeit var runāt latviešu valodā. Tas, ka cilvēkiem vai sabiedrībai Latvijā ļoti bieži pietrūkst pieredzes un spējas kvalitatīvi pārvaldīt savu valsti un kvalitatīvi piedalīties tās pārvaldīšanā … te mēs sekmes varētu vēlēties daudzkārt labākas. Kas attiecas uz māksliniekiem. Attaisīsim acis, paskatīsimies pa logiem un sev apkārt. Latvijā ir dažādi mākslinieki – ir tādi, kuriem ir ļoti sarežģīti materiālie apstākļi, ir mākslinieki, kas regulāri pārdod savus darbus ārpus Latvijas, ir mākslinieki, kuri dzīvo ļoti labi, un ir tādi, kas dzīvo ļoti pieticīgi. Ir ļoti dažādi mākslinieki. Tikai nevajag viņus visus iztēlot par mocekļiem un badā mirstošiem nabadziņiem. L.M.: Nevienu mirkli tāds nav bijis mans mērķis. Es māksliniekus neizceļu kā kādu īpašu sabiedrības daļu. Un, iespējams, iepriekš izskanējušais nošķīrums ir nedaudz ass un drusku pat nekorekts. Jo šī valsts darbojas un ir izdzīvojusi, pateicoties ikviena cilvēka darbam. S.Ē.: Māksliniekā reizēm dzīvo it kā divas dabas. No vienas puses, tā ir absolūti kritiska nepieciešamība būt neatkarīgam, garīgi neatkarīgam, iekšēji neatkarīgam, neatkarīgam no visa. Un otra vajadzība – būt pasargātam, būt azotē, t.sk. – varai azotē. Un tā ir viena objektīva iekšēja pretruna. Valsts pienākums ir, rūpējoties par sabiedrības tiesībām uz kvalitatīvu kultūru un mākslu, nodrošināt vienu sistēmu, kurā mākslinieks saņem finansējumu, bet kurā politiķiem nav nekādu iespēju ietekmēt vai iejaukties mākslas saturā. Un saprotiet – ja mākslinieks grib būt azotē, tad viņš diemžēl ir gatavs ziedot neatkarību, un tas ir pret sabiedrības interesēm. L.M.: Visam iepriekš sacītajam es nepiekrītu. S.Ē.: Kam tieši? L.M.: Par azoti. Piekrītu pirmajai daļai par neatkarību, bet tā patiesībā ir ikviena cilvēka vēlēšanās un tiesības. Māksliniekam ir svarīgi būt novērtētam. Uz to balstās radošais process, ka mākslinieks savu radīto produktu var parādīt un saņem atpakaļ novērtējumu. S.Ē.: No kā saņemt novērtējumu? No valsts, tātad politiķiem? L.M.: No sabiedrības. Mākslinieks jau tāpēc rada, lai atdotu radīto vērtēšanai. S.Ē.: Jūs jautājumā apgalvojāt ko citu – ka valsts viņu nenovērtē. Tad par ko īsti mēs runājam? No kā sastāv mākslinieka novērtējums? Mēģināsim tikt skaidrībā. L.M.: Laikam pareizāk būtu neturpināt apspriest neprecīzi formulēto jautājumu. Citādi pārāk novirzīsimies. S.Ē.: Es gribētu apgalvot, ka tas ir darbs neatkarīgai, kritiskai un spējīgai mākslas kritikai, kas spēj vērtības salikt pa plauktiņiem un par tām diskutēt. Tas ir siets, kam vajadzētu, sakārtojot vērtības, radīt šo novērtējumu, protams, kāds izkritīs cauri, jo, kā mēs zinām no mākslas vēstures, ir mākslinieki, kuri atzīti tikai pēc nāves. Tātad tas ir viens novērtējums. L.M.: Tas būtu par profesionālo kultūru. S.Ē.: Nē, tā nav profesionālā kultūra. Ja mēs uztveram mākslas kritiku kā kaut ko šauru un uz profesiju vērstu, tad tā nekalpo sabiedrības interesēm. Tātad jebkuras kritikas – mākslas vai literatūras – uzdevums ir pēc būtības šķirot vērtības: estētiskās vērtības, ētiskās vērtības. Būt tādām kā slūžām starp sēnalām un vērtībām un skaidrot cilvēkiem, vienlaikus audzinot skatītāju, lai viņš saprot, par ko ir runa. Tas ir viens novērtējums. Cits novērtējums ir, piemēram, Purvīša balva. Viens mākslas atbalstītājs nolēmis ziedot ievērojamu naudas summu mākslas balvai. Tiek pieaicināta profesionāla žūrija, tas ir veids, kā pievērst mākslas procesam uzmanību, vienlaikus to sijājot. Tas neapšaubāmi pievērš uzmanību tieši tēlotājmākslai – īpašu uzmanību, jo nevienā citā mākslas veidā nav tik naudietilpīgas prēmijas. L.M.: Purvīša balva ir viena cilvēka iniciatīva, projekts, kurā iniciators rod sev prieku un neliedz to citiem. Bet... S.Ē.: Pag, pag. Es jums nepiekrītu. Tā iemesla dēļ, ka Purvīša balvas žūrijā bez šī viena cilvēka, kurš priecājas, iespējams, par kaut ko... L.M.: Nu tas rada prieku, jo, ja tas tā nebūtu, tad diez vai šī balva turpinātos. S.Ē.: Šajā žūrijā ir profesionāli mākslas zinātnieki un kritiķi ne tikai no Latvijas, bet arī no Polijas un Lietuvas. Tas nozīmē, ka balvas dibinātājam Jānim Zuzānam šajā žūrijā ir tikai viena balss. L.M.: Neiedziļinoties detaļās, bet runājot par formas jautājumu, es uzskatu, ka šī balva ir viena cilvēka radīts kvalitatīvs pasākums. S.Ē.: Tā ir lielākā Latvijā pastāvošā balva kādā no mākslām. Un labs piemērs tam, kā privātais kapitāls atbalsta mākslu. Kā jebkurā demokrātiskā valstī. L.M.: Jā. S.Ē.: Tas pievērš lielu uzmanību, un, ja mēs runājam par novērtēšanu, tad šis ir viens veids, kā visā pasaulē māksla tiek novērtēta. Ļoti bieži piesaistot tieši privātos līdzekļus. Ejam tālāk. Kas vēl ir mākslas novērtējums? L.M.: Varbūt par šo beidzam? S.Ē.: Nē, nē, nē. Jūs uzdodat jautājumu un tad gribat aizlaisties no atbildes. L.M.: Man ir vēl citi jautājumi. S.Ē.: Vai jūs gribētu, lai mākslu novērtē, piemēram, Valdis Dombrovskis vai Valdis Zatlers, vai Sarmīte Ēlerte? L.M.: Kāpēc gan ne? Personīgi. S.Ē.: Redziet, es gan to negribētu. Ka kāds no šiem cilvēkiem – izņemot kā privātpersonas, katrs savā ķēķi – priecātos vai nepriecātos par to. Ir ļoti svarīgi, ka politiķi nekādā veidā nevar ietekmēt mākslas saturu, un, ja viņi sāktu vērtēt mākslu, tad viņi šo mākslas saturu arī ietekmētu un mēs būtu atpakaļ padomju laikos. L.M.: Un tomēr – kas ir tie punkti, par kuriem Kultūras ministrijai principiāli ir jāatbild? Kopš novembra ir pagājis krietns laiks, lai es jums jautātu, kuri ir tie punkti, kas sistēmā ir nepareizi, kas ir pareizi, ko nekādā gadījumā nedrīkst aiztikt un kas ir jālabo vai jāievieš no jauna. S.Ē.: Jāatbild – par to, lai cilvēkiem Latvijā būtu pieejama augstā (kvalitatīvā) māksla. Nepareizi – kultūrai ir pārāk mazs finansējums; apziņa, ka valoda un kultūra ir Latvijas valsts pamats – nepietiekama. Jāpanāk – lai nākamajā ES fondu plānošanas periodā kultūras un radošajām industrijām būtu pieejams lielāks finansējums. No jauna – sadarbībā ar citām ministrijām jākāpj pāri nozaru žogiem. Ar ministriem Vējoni un Jurševsku es tikos, lai runātu par sadarbību, izmantojot 832 bibliotēkas visā Latvijā kā izglītības, sociālās integrācijas centrus un vienas pieturas aģentūras. Ar ekonomikas ministru Kamparu 6. maijā noslēgsim nodomu protokolu par atbalstu kultūras un radošajām industrijām. L.M.: Parunāsim par kultūrizglītību, par kultūrpolitiku un to, kādas ir nianses, kas skar ikvienu. Ja lielā koncepcija par to, kā jādarbojas valstij, ir skaidra... S.Ē.: Nē, lielā koncepcija, kā jādarbojas valstij, man neliekas, ka cilvēku prātos ir tik skaidra. Bet nu ejam tālāk. L.M.: Bet kam ir skaidrs? Kas to koncepciju izveidos? S.Ē.: Kā! Jūs taču teicāt – jebkuram cilvēkam valstī ir pilnīgi skaidrs, kā jādarbojas valstij. L.M.: Ja es daru savu darbu pēc labākās sirdsapziņas un ne tikai... S.Ē.: Ko nozīmē pēc labākās sirdsapziņas? Arī vergs var strādāt vienā totalitārā valstī pēc sirdsapziņas, un tam nav nekāda sakara ar demokrātisku valsti. L.M.: Piekrītu. Un tomēr es gribētu turpināt par atskaites punktiem, piemēram, par tiem, kas šobrīd aktuāli māksliniekiem. Vai mēs paliekam pie šī kultūras vadības modeļa, kur prioritātes ir vēsturiskā izziņa un apziņa, pārvēršoties par memoriālu uzturētāju, bez skaidra plāna par aktuālā mākslas procesa virzību. Vai arī ir skaidrs plāns, kāda kultūras institucionālā struktūra varētu būt nākamajā piecgadē vai nākamajā gadā? S.Ē.: Es gan visapkārt redzu ārkārtīgi dzīvu mākslas procesu un nepietiekamu valsts spēju uzturēt memoriālus, kā arī visumā diezgan vāji attīstītu vēsturisko apziņu. Mākslas institūciju struktūra, domāju, īpaši nemainīsies ne pēc diviem, ne trijiem gadiem. Es ceru, ka mēs turpināsim uzturēt tos pašus muzejus, kādi mums ir, un nevienu nenāksies slēgt, jo esam izgājuši cauri smagākajam krīzes periodam, saglabājot visas institūcijas, ja runājam par muzejiem. Latvijas vājais posms šobrīd ir tas, ka nav pastāvīgi strādājošas laikmetīgās mākslas vietas, kur varētu braukt ārzemju kuratori, līdzīgi kā tas ir Viļņā, Tallinā vai Helsinkos. L.M.: Tad varbūt tas ir tas, kas jāmaina un tāda vieta jārada? S.Ē.: Šovasar atklās Ārzemju mākslas muzeju Rīgas Biržas ēkā, tās būs unikālas un īpaši kvalitatīvas telpas. L.M.: Tas būs muzejs ar pastāvīgo ekspozīciju. S.Ē.: Pastāvīgā ekspozīcija būs daļa. Tur būs izstādes, kas tiks veidotas, sadarbojoties ar Eiropas redzamiem kuratoriem. Tā būs iespēja Latvijas sabiedrībai saprast sevi kā Eiropas daļu arī vizuālajā domāšanā. Ārzemju mākslas muzejs būs ļoti būtiska mākslas telpa Rīgā. Priecājos,ka mums izdosies pabeigt Latvijas Nacionālo bibliotēku. Tātad arī par spīti smagākajam krīzes laikam finansējums bibliotēkas būvniecībai netika pārtraukts, tie ir 30,7 miljoni šogad. Iedomāties, ka valsts vienlaikus var būvēt tādas milzīgas būves kā Nacionālā bibliotēka un vēl kaut ko, ir utopiski. Latvija ir visai nabadzīga valsts. Tas nozīmē, ka mums jādomā par dažādām citām iespējām. Ir apstiprināts Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukcijas plāns, tas nozīmē, ka mums 2014. gadā, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, būs rekonstruēts muzejs. Un tur būs arī kvalitatīvas izstāžu zāles, nebūs vairs tekoša jumta, draudu apmeklētājiem un draudu kolekcijai. Bet, ka Latvijā joprojām nav mūsdienu mākslas vai laikmetīgās mākslas muzeja, tā, protams, ir problēma. L.M.: Vizuālās mākslas un vizuālās mākslas nozares jautājumi man ir īpaši sāpīgi, jo, manuprāt, tā ir negodīgi “apdalīta”. Piemēram, mūzikas nozarei ir tāda valsts institūcija kā SIA “Latvijas koncerti”, kino nozarei – Latvijas Nacionālais kino centrs. Vizuālās mākslas nozarei šāda institucionālā centra nav. Iespējams, laikmetīgās mākslas muzejs būtu varējis par tādu tapt. Vai tas nav tas, kas šai nozarei ir vitāli nepieciešams? S.Ē.: Protams. Bet es paskaidroju arī to, ka Latvija ir samērā nabadzīga valsts un ir nereāli iedomāties, ka tā varētu vienlaicīgi īstenot tik naudietilpīgas kultūras būves kā Nacionālā bibliotēka un laikmetīgās mākslas muzejs. Kultūras ministrijas daudzgadīgs finansējums ir Laikmetīgās mākslas centram, “kim?“ laikmetīgās mākslas centram, kultūras un mākslas projektam “NOASS“, RIXC. Naudu vizuālajai mākslai piešķir arī Kultūrkapitāla fonds. L.M.: Kā jums liekas – kāpēc Latvijas māksliniekiem ir svarīgi piedalīties Venēcijas biennālē? S.Ē.: Protams, svarīgi. Bet tas neatrisina jautājumu par laikmetīgās mākslas muzeju. L.M.: Par muzeju noteikti ne. Kā par būvi neatrisina. Bet viens ir ēka, pavisam kaut kas cits – saturs. Saturs ir ļoti būtisks. S.Ē.: Cik es zinu, Andrejsalā ir domāts par izstāžu zāli. Izvirzot kultūras un radošās industrijas par vienu no savām prioritātēm, būtu pareizi domāt arī par vidi, par telpu, kurā šī radošā enerģija un šīs kultūras un radošās industrijas varētu koncentrēties. Mēs pašlaik domājam par tādu vietu, bet vēl ir pāragri to publiskot. Ja izdosies, tad būšu priecīga, ja neizdosies – domāsim tālāk. Jautājumam par laikmetīgās mākslas muzeju nebūs ātra risinājuma. L.M.: Bet nozares satura koncepcija, vizuālās mākslas pastāvēšanas stratēģija, izdzīvošana. Vai šie ir procesi, kuri notiek paši par sevi un kuros valstij nav jāiejaucas? S.Ē.: Ziniet, sarunas emociju amplitūdu svārstības ir tādas, it kā te mums uz ielas tūlīt būs ducis badā nomirušu mākslinieku vai kaut kas tamlīdzīgs. Nelietosim vārdu “izdzīvošana”. Bez finansējuma Mākslas akadēmijai un mākslas skolām, kā arī Valsts kultūrkapitāla fonda atbalsta no Kultūras ministrijas vizuālās mākslas nozare šogad saņem 3,2 miljonus latu. Vai tas ir nepietiekami? Protams. L.M.: Es šo sarunu nebūt nevirzu uz ciparu saukšanu. Būtiski ir saprast mērķi. S.Ē.: Mākslinieka vienīgais mērķis ir netraucēti izpaust savu radošo talantu sabiedrības interesēs. Demokrātiskai valstij nav tiesību māksliniekam izvirzīt nekādus mērķus, piedošanu, tad mēs esam atpakaļ pie totalitāras valsts. Valsts atbildība ir rūpēties par izglītību... L.M.: Kā? Kā tas notiek? Konceptuāli es piekrītu, esmu iepazinusies ar Kultūras ministrijas interneta vietnē atrodamajiem idejiskajiem plāniem. Bet kā tie tiks ieviesti reāli? Kādi ir veicamie uzdevumi? Arī jums pašiem ministrijā taču ir vajadzīgi atskaites punkti, kāpēc un ko esat izdarījuši. Nav skaidrs sistēmiskais darbības modelis. Piemēram, saasinājums saistībā ar finansējuma samazinājumu kultūras augstskolām. Jūsu tikšanās ar rektoriem un studentiem uz ielas mediju ielenkumā izskatījās pēc PR akcijas. Kas jums traucēja aprunāties ar rektoriem pie viena galda un atrisināt jautājumu? Kāpēc bija nepieciešami tie četrsimt studenti? Pasākuma motīvi neizskatījās pārliecinoši. Kuri bija tie kontrapunkti, kas lika mainīt lēmumu par finansējuma nesamazināšanu? Vai tādi vispār bija? Iznāca tā: nu re, izgājām, satikāmies, nu labi, nesamazināsim šodien to finansējumu. Bet kā būs tālāk? Pēc kādiem noteikumiem vienai kultūras institūcijai veidot savas darbības stratēģiju? S.Ē.: Kāpēc pēkšņi parādījās kultūras augstskolu finansējuma samazinājums? Tāpēc, ka tas pēkšņi parādījās Finanšu ministrijas priekšlikumā, bet Kultūras ministrija uzskatīja, ka šāds samazinājums ir, pirmkārt, neiespējams, jo tas apdraudētu gan studiju kvalitāti, gan radošo procesu attīstību valstī. Otrkārt, nemotivēts un neloģisks salīdzinājumā ar visu augstākās izglītības sistēmu. Šo pozīciju Kultūras ministrija vienmēr pārstāvēja un pirmajā iespējamā diskusijā valdībā to arī argumentēja, un mūsu pozīciju valdība atbalstīja. Kāpēc ap šo lietu vajadzēja būt tik lielam satraukumam? Droši vien tādēļ, ka mēs dzīvojam ļoti nestabilā laikā un cilvēki vienkārši uztraucas. Tas nebūtu pieņemts neatkarīgi no tā, vai studenti būtu gājuši šajā gājienā vai ne. Tas bija neloģiski, neiespējami un nepieņemami. L.M.: Tātad rektori jums nenoticēja? S.Ē.: Vai tad rektori to organizēja? L.M.: Viņi bija tie, kas runāja ar saviem studentiem akadēmijas pagalmā par to, vai iet vai neiet. S.Ē.: Nu, viņiem droši vien tā likās drošāk. Kas attiecas uz lēmumu, kurš ir pieņemts, – šis lēmums ir loģisks. Šobrīd notiek visu augstākās izglītības programmu izvērtēšana, un šīs izvērtēšanas mērķis ir novērst dublējošās programmas. Septembrī Izglītības un zinātnes ministrija došot pirmos atzinumus. Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā strādājošā darba grupā esam lūguši iekļaut arī Kultūras ministrijas pārstāvjus, tā ka mēs cenšamies sekot līdzi, lai izvērtējums būtu loģisks un atbildīgs. Tas, ka Latvijā ir nevajadzīgi daudz dublējošas studiju programmas, ir visiem acīmredzama patiesība, tā ir neefektīva sistēma, kas jāmaina. L.M.: Dublējošās izglītības programmas jau nav Kultūras ministrijas, bet gan Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā esošajās iestādēs. S.Ē.: Dizaina izglītību māca divpadsmit augstskolās. L.M.: Bet tās visas nav Kultūras ministrijas pakļautībā esošās augstskolas. S.Ē.: Augstskolas Latvijā ir pakļautas Izglītības un zinātnes ministrijai, Kultūras ministrijai, Zemkopības ministrijai un vēl citām. Mūzikas pedagoģiju iespējams apgūt vēl trīs valsts augstskolās, Latvijas Mākslas akadēmijas studiju programmai “Dizains” salīdzināmas studiju programmas piedāvā vēl piecās valsts augstākajās izglītības iestādēs. Ir jāizvērtē, kuras augstskolas piedāvā kvalitatīvāko izglītību šajās programmās, un es domāju, ka mākslu augstskolas ir konkurētspējīgas. L.M.: Interjera dizaina kursi vienā brīdī aizgāja uz urrā. Bet tas ir tik nesen, ka var sameklēt, kurš un kurā ministrijā vieglu roku parakstījis atļauju veidot šīs dublējošās programmas. Augstskolā ar finansējuma modeli “nauda seko studentam” ir kolosāli, ja ir tādas populāras programmas kā interjeristi vai vēl labāk dizaineri, – jēdziens, kas ietver tik daudz... S.Ē.: Kultūras ministrija neakreditē studiju programmas. Mēs esam runājuši ar kultūras augstskolu rektoriem, ka ir jādomā, kādās programmās iespējama sadarbība augstskolu starpā. Kopīgi humanitārie priekšmeti, kopīga profesionālā doktorantūra, ārzemju vieslektoru piesaiste. L.M.: Vai ir godīgi, ka šobrīd šai programmu izvērtējumā augstskolas, kuras vēsturiski, jau gadiem, ir piedāvājušas minētās izglītības programmas, tiek vērtētas ar tām, kas “uzceptas” labajos laikos? Tradīcija tomēr ir pievienotā vērtība. S.Ē.: Tradīcijai ir tā nozīme, ka, piemēram, Mākslas akadēmija spējusi piedāvāt ļoti kvalitatīvu izglītību, atbilstošu ne jau 19. gadsimta, bet 20. un 21. gadsimta prasībām. Šeit nav pretrunu. Katras augstskolas uzdevums ir sniegt mūsu laikam atbilstošāko, kvalitatīvāko izglītību. Protams, neskatoties tikai Latvijas mērogā, ir skaidrs, ka Mākslas akadēmijai ir sava īpaša skola, ar ko tā piedalās arī starptautiskā konkurencē. Taču tas, ka kāda skola programmu ir nodibinājusi trīsdesmit gadus agrāk, bet cita – desmit gadu vēlāk, nav kritērijs. Kritērijs ir kvalitāte. Lai varētu pieņemt argumentētus lēmumus, mēs gribam veikt darba tirgus pētījumu, lai saprastu, kā tiek vērtēta izglītība Latvijas augstskolās un kā paši absolventi ar šo izglītību ir spējīgi ieiet darba tirgū. Domāju, tas arī būs ļoti svarīgs arguments. L.M.: Statistiķiem vajadzētu būt jau izpētījušiem līdzīgus jautājumus, lai ministrija nepieciešamības gadījumā varētu lietot šādus datus. Ja jūs tagad pasūtīsiet pētījumu, tas nozīmē vēl gadu, bet ir pavisam reāli cilvēki, kuri pašlaik ir šajā procesā: jaunietis izvēles priekšā, augstskolas vadītājs – nākamā mācību gada plānošanas darbā. S.Ē.: Nevis pēc gada, bet septembrī. Iepriekšējais pētījums bija 2008. gadā, kur izvērtēja un sniedza priekšlikumu profesionālās ievirzes izglītības kvalitātes uzlabošanai, noskaidrojot un apkopojot mūzikas un mākslas skolu audzēkņu un viņu vecāku viedokļus. Katru gadu šādi pētījumi nav vajadzīgi. L.M.: Septembrī sākas jaunais mācību gads! Diskomforts un neziņa būs rektoriem, pasniedzējiem, potenciālajiem studentiem. S.Ē.: 2011. gada budžets ir apstiprināts. Kultūrizglītībai šogad līdzekļi nav samazināti, un ar to augstskolas var rēķināties. L.M.: Kas notiek ar Liepājas mākslas vidusskolu? Tā ir kultūrizglītība dažādos līmeņos. Ja es noticu informācijai, kura ir plašsaziņas līdzekļos, un domāju perspektīvā – kas tad ir potenciālais Mākslas akadēmijas students pēc gadiem pieciem? Kas notiek vai notiks Kurzemē? Jo Liepājas mākslas vidusskolas absolvents nav tikai mākslinieks. Tie ir RTU studenti, būvnieki un arhitekti, LLU ainavu arhitekti, reģiona vizuālās mākslas skolotāji, bērnu mākslas skolu skolotāji. Esmu reāliste – nu nebrauks kāda cita reģiona speciālists uz Kurzemi mācīt vizuālo mākslu vai strādāt mākslas skolā. S.Ē.: Ir ļoti svarīgi, ka Liepājā ir šī skola. Kas attiecas uz konkrēto finansējumu, tas netiek samazināts. Patiesībā skolai šogad valsts finansējums pieaudzis saistībā ar minimālās algas paaugstināšanu valstī. Neviens skolu slēgt netaisās, mēs vienkārši prasām, lai būtu kārtībā finanses. Nesaskaņojot ar ministriju, tika uzņemts vairāk audzēkņu, nekā skola atbilstoši finansējumam varēja atļauties. Un šī problēma skolai ir jāatrisina. Kultūrizglītības sistēmā nepastāv princips “nauda seko skolēnam”. Kultūras ministrijas pakļautībā esošajām skolām tiek iedalīts noteikts budžets, tas nozīmē, ka skolām ar to jārēķinās un tās nevar uzņemt vēl jaunus audzēkņus un tad teikt: “Vai dieniņ, mums palika mazāk naudas.” Pēdējos gados Liepājas mākslas vidusskola ir veidojusi jaunas izglītības programmas un piesaistījusi jaunus audzēkņus. L.M.: Tātad skolu neslēdz. S.Ē.: Nē. L.M.: Kāpēc Latvijai ir nozīmīgi piedalīties Venēcijas biennālē? S.Ē.: Pirmkārt, katrs mākslinieks ir indivīds, kam ir svarīgi samēroties un parādīt sevi uz vienas no svarīgākajām vizuālās mākslas skatuvēm. Otrkārt, valstij ir svarīgi parādīt, ka šī ir valsts, kurā top kvalitatīva māksla, un tāpēc valsts piedalās šādā biennālē, sedzot telpu īres izmaksas, rīkojot konkursus un piešķirot līdzekļus, lai mākslinieks varētu tur sevi parādīt. Un trešais varētu būt Latvijas vārda mārketings. L.M.: Vai ir iespējams cerēt, ka valsts pārstāvēšanas process tiek stabilizēts? S.Ē.: Kā jūs to domājat? L.M.: Lai projekta īstenošana nebūtu uz tajā iesaistīto cilvēku rēķina. Jo laiks, kas tiek atvēlēts māksliniekiem, starp konkursa rezultātu paziņošanu un izstādes atklāšanu ir ļoti mazs. Lietuvieši jau pagājušā gada augustā zināja, kurš mākslinieks veidos ekspozīciju Venēcijā, un lietuvieši ikreiz zina, ka Venēcijas projektam valsts atvēlējusi 150 000 eiro, un potenciālie organizatori ar to rēķinās. S.Ē.: Jā, šis īsais periods, kādā Ģelzim šobrīd nākas strādāt, ir pilnīgi nepieņemams. Iemesls ir tas, ka Kultūras ministrija nav atradusi stabilu partneri telpu jautājumā. Un acīmredzot vienu uzticamu partneri Itālijas pusē. Man par visiem apstākļiem ir grūti ko teikt. Sākot darbu novembrī, šis bija viens no pirmajiem jautājumiem, ko es uzdevu. L.M.: Vai pastāv iespēja, ka jūsu laikā tiks ieviesta stabila sistēma šajā jautājumā? S.Ē.: Jāatrisina šī mūžīgā neskaidrība par telpām. Bet, kas attiecas uz līdzekļu iezīmēšanu, perspektīvā būtu ļoti labi, ja visi zinātu, ka Venēcijas biennālei ir tik un tik naudas. L.M.: Jo ir skaidrs, ka biennāle notiek ik pēc diviem gadiem. S.Ē.: Šobrīd, atgādināšu, Latvija ir viena no krīzē vissmagāk cietušajām Eiropas valstīm. Kaut arī sākusies ekonomiskā izaugsme, Latvijas budžets vēl joprojām ir saspringts. Tāpēc tālākā nākotnē mēs varbūt par to varētu domāt. Nākamā gada valsts budžets vēl tiks samazināts. L.M.: Vai jūs izvirzītu savu kandidatūru Valsts prezidenta amatam, ja būtu tāda iespēja? S.Ē.: Nē. | |
| Atgriezties | |
