VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kultūras princips Jānis Borgs, mākslas kritiķis Apgāda “Liels un mazs” bērnu grāmatas un to ilustratoru darbi | |
| Bērnu grāmatu ilustrāciju un vizuālā veidola vērtēšana, kā tas “koks ar diviem galiem”, navaid vienkārša, bet itin divkārša un daudzkārša lieta. Jo pieaugušajam bērnības atmiņas krietni izbalējušas un mazā cilvēka “viedoklis” nu ar biezu dzīves pieredzes sūnu apaudzēts. Un tā – vienā galā svaigā un ar “pareizības” priekšstatiem neapgrūtinātā bērna uztvere, bet otrā – izglītībā gūtu gudrību atsvars. Nu abi aspekti jālīdzsvaro. Lai testētu savus tagadējos uzskatus, mēģinu gremdēties agrajās jaunības atmiņās. Skaidrs, nekādi mākslas un estētikas priekšstati tolaik bērnišķo grāmatu prieku neietekmēja. Bija divas būšanas, kas noteica bilžu grāmatas labuma pakāpi. Pirmā – kārtīgi reālistisks tēlojums un tā, “lai būtu daudz ko skatīties”, visādi “brīnumi” sīkdetaļās. Otrā – aizkustinošs sirsnīgums. Tas tad uzbangoja iztēli, un ilustrācijas varēja papildināt ar paša izdomātiem turpinājumiem. Tā, piemēram, pasaku grāmatās biju saskatījies jo krāšņus mošķus un nelabos. Kad nu tēvs pirmo reizi veda mani aplūkot Rīgas zoodārzu, iekšas vibrēja brīnumu gaidās un baisās priekšnojautās. Jau izgaršoju iecerēto tikšanos aci pret aci ar tiem pasaku briesmoņiem. Zilonis, lācis, lauva un pērtiķu bariņš tika ātri apgūts, un mēs jau pēkšņi virzījāmies mājup. Strauji sariesās milzīgas raudas, jo pats galvenais – Velns – tā arī palika neaplūkots. Biju pārliecināts, ka tam jābūt tur kādā krātiņā pie āžiem, govīm un bizoniem. Kā nekā – arī ragainis un vēl ar zirga kāju un lopa asti. Kad nu nāca klajā pirmreizīgā atklāsme par pieaugušo meliem, brēciens izvērtās ne pa jokam. Pasakas, izrādās, esot tik vien kā tāds safantazējums. Un tā sākās arī mana tālākā līdzdalība melu pasaulē. Ne mazāk saviļņojošas bija regulārās tikšanās reizes grāmatu lapās ar “slaveno pīlēnu Timu” vai aizkustinošajiem Alberta Kronenberga zīmējumiem “Jērādiņā”, “Mazajā ganiņā” un “Trejos kaķos”. Tur tieši zīmējumi veidoja bērna dvēseles jūtību un emocionalitāti. Bet Donalds Daks tā iespaidoja, ka pilnīgi pašidentificējos ar šo lecīgo Disneja pīļuku. Nu un tad jau uzradās arī Vinnijs Pūks un Sivns. Izrādās, arī vīra gados bērnišķā jūsma saglabājās. Un pašsajūta uzlabojās tikai caur eskeipismu Rodžera Rebita vai Grizlijlāča “ādā”. Pērnā gadsimta 60.–80. gados, kad jau ieburzījos mākslu gudrībās, turpināju aizrauties ar bērnu grāmatām. Nu jau izvēles galvenais kritērijs bija ilustrāciju mākslinieciskums. Bērnu grāmatu kolekcionēšana tapa par manu hobiju. Šajā nozīmē ar rietumniecisku modernismu īpaši izcēlās igauņu izdevēji, lieliskas grāmatas ienāca arī no Polijas, Austrumvācijas, Čehijas... Starp manis iecienītākajiem ilustratoriem bija dižais čehs Ādolfs Borns. Lūk, šādas pieredzes šūpolēs sareibis, arī tagad grimstu vērtētāja šaubās un pārdomās. | |
| |
| Manā priekšā atrodas Latvijas bērnu grāmatu četru ilustratoru –Reiņa Pētersona, Edmunda Jansona, Anetes Meleces un Jāņa Blanka – sniegums: ducis izdevumu, kas nākuši klajā apgāda “Liels un mazs” paspārnē kopš 2005. gada līdz mūsu dienām. Un, jau ar skubu aizskrienot pa priekšu galasecinājumiem, man kā “lielajam bērnam” no redzētā priekā galva sagriežas. Mūsu grāmatas patiesi ir mākslinieciski un poligrāfiski augstvērtīgas. Un atbilst svētajam kritērijam – bērniem tikai visu to labāko. Vislielāko gandarījumu sniedz fakts, ka esam pārvarējuši jēlas krāsainības dominanti, kāda vērojama daudzviet pasaules praksē. Lai arī Latvijā šāda pseidokrāsainība vēl dāsni rodama, tomēr, paldies Dievam, vairs nevaram šajā jomā “sacensties”, piemēram, ar mūsu Austrumu kaimiņiem. Krievijā grāmatu izdevēji bērnus cienā ar drudžaini sakāpinātiem mākslinieciskiem “saldumiem”. Vizuālas “cukurslimības” blieziens tur mēdz būt tāds, ka mūsu kultūras tradīcijās augušam cilvēkam atkopšanās prasītu kārtīgu insulīna devu un vērmeļu tējas malku. Bet laikam jau kultūrtolerance prasa arī šeit ieņemt neitrālāku vērotāja pozīciju. Каждому своë – kā vēstī vieda atziņa. Ir lasīti dažādu “speciālistu” viedokļi un pētījumi, ka tieši šāda “krāsainība” esot bērniem it kā tā tīkamākā un vieglāk uztveramā. Bet vai bērns netiek šādi nostādīts tāda “kultūrprimāta” lomā, kurš neuztverot niansētākas estētikas izpausmes? Tomēr, šķiet, derētu atcerēties, ka viņi pieņem gandrīz visu, ko tiem piedāvā pieaugušo pasaule. Ja barosim mazo ar čipšiem un kolām, tad arī izaudzināsim cukurtusni, ja ierādīsim askētisku dzīvesveidu – sanāks spartietis. Bet audzināšana un izglītība še jau ir atsevišķa tēma. Apgāds “Liels un mazs” ar saviem māksliniekiem pierāda cita – laikmetīga un inteliģenta ceļa iespējamību. Skaitliski visproduktīvākais tajā izrādījies Reiņa Pētersona ieguldījums – piecas grāmatas. Trijās no tām lietots izdevniecībai visai raksturīgs paņēmiens – veidot ar roku rakstītus virsrakstus un vietām pat grāmatas tekstus (Vizmas Belševicas “Čingo Baba”, Ojāra Vācieša “Mēnesim robs”, Jura Zvirgzdiņa “Mufa”). Šķietamā “neveiklība” šeit sabalsojas ar ilustrācijām, kas kaut kādā mērā it kā atdarina bērnu zīmējumus. Taču tur vērojamais “infantilisms” pārdomāti sabalansēts ar izkoptu “brīvā triepiena” spontanitāti. Reiņa Pētersona zīmējumi vietām ar savu eleganci asociējas pat ar ķīniešu vai japāņu otas kaligrāfiju. Šajā “drošās rokas” nozīmē gribētos izcelt monumentāli pārliecinošo šogad iznākušo “Mufu” (dizains – Ivs Zenne), kur zīmējuma triepienu temperamentīgais un vīrišķais spēks jūtīgi savīts ar grafisku smalkumu piedevām. Skaidrs un meistarīgs darbs. Mākslinieks nevairās arī no fascinējoši maģiska melna fona lietojuma (“Čingo Baba”, “Mēnesim robs”; dizains – Ivs Zenne), kas ļauj izcelt krāsu un papildināt tēlainību ar spožiem gaismas efektiem. Šādi uzskatāmi tiek pārvarēts arī viens no lielākajiem mūsu sabiedrības aizspriedumiem pret visu tumšo un melno, to stereotipi demonizējot vienīgi kā negācijas un depresijas izpausmi. Minētā “bērnišķā stila” piemērus teju varētu uzskatīt par apgāda “Liels un mazs” nosacītu “firmas identitāti” vai pat par latviešu grāmatu ilustratoru “jaunāko skolu”, jo paņēmiens no 12 grāmatām dažādās visu četru mākslinieku modifikācijās atkārtojas deviņas (!) reizes. Vienmēr gana pievilcīgi, tomēr ir iemesls izteikt arī zināmas bažas par kāda jauna štampa veidošanos. Šajā nozīmē, protams, varētu vēlēties lielāku un krasāku māksliniecisko rokrakstu, paņēmienu un izteiksmes atšķirību. Mākslinieka Reiņa Pētersona un viņa tandēma partneres dizaineres Ūnas Laukmanes liela radošā veiksme ir Jura Zvirgzdiņa “Lāča Bruņa medības”, kas visā šoreiz aplūkotajā bērnu grāmatu kolekcijā izceļas ar varbūt vislielāko sirsnību. Tiesa, varam jau tur saskatīt tādu “vinijpūcisku” zīmējumu estētiku, kas, šķiet, vienmēr garantē drošus panākumus. Un arī šeit. Taču pelēkajā linu vākā ar ausainā lāčuka zīmi uz tā ieskanas kaut kas tik mīļi latvisks un lauciniecisks, kas jūtīgākai dvēselei izsit pat kādu aizkustinājuma asaru. Šķietami necilā grāmatiņa ne tikai silda dvēseli, bet liek arī atcerēties latvju grāmatniecības augstāko sasniegumu virsotni – Miķeļa Goppera izdevniecību “Zelta ābele”. Kas nu apgalvos, ka bērnu grāmatām šajā lokā nav vietas? Lūk, arī pierādījums. Minēto ilustrāciju rakstura gultnē virzās arī Edmunda Jansona darbi grāmatās (Ineses Zanderes dzejoļu krājumi “Limonāde”, “Brīnumbēbīša gads” un “Ja tu esi sivēns”, kā arī Žaka Frīnsa “Skolotājs Jāps”). Viņa “infantilismā” gan attīstīts mīļu “ķiņķēziņzīmējumu” gars, kas šādi varbūt satuvina mākslinieka kreativitāti ar jebkura visparastākā bērna zīmētspējām un prieku. Domājams, ka arī tā, pārvarot profesionālu atsvešinātību, var gūt zināmu pedagoģisku efektu – it kā parādot, ka talants ir jebkurā cilvēkā, jāprot tik to izdiedzēt. Starp Edmunda Jansona veidotajām grāmatām par īpašu māksliniecisku izcilību jācildina “Ja tu esi sivēns”. To gribas šurpu turpu aizvien atkārtoti pārlapot un izgaršot dažādās kolāžiski kārtotās koloristiskās un grafiskās delikateses, ko viņš tur dāsni piedāvā kā tādā zviedru galdā. Ar šo sniegumu meistars it kā reabilitē “bērnišķo stilu”, parādot, ka arī šajā virzienā mākslinieciskajā izteiksmībā vēl joprojām ir rodami neapgūti plašumi, dzīles un horizonti, ka štampu kolapss vēl ne tuvu nav iestājies. Ar pāris meistarstiķiem uzstājas arī māksliniece Anete Melece (Mairas Dobeles “Nepareizas dzīves skola” un Jura Kronberga dzejoļu krājums “Mākoņu grāmata”). Visi iepriekšējiem autoriem veltītie cildinājumi pilnā mērā attiecināmi arī uz viņu. Anetes Meleces veidotajām grāmatām piemīt sakāpināta intimitāte. Māksliniece šeit iezīmējas kā tāds Karlsonam līdzīgs (asociatīvi nosacītā nozīmē) bērna draugs: rau, te es tev “visko” sazīmēšu, bet tu arī tepat blakus vari kaut ko uzšņāpt... Viņas grāmatas ir tās sīki skatāmās, kur “viskaukas” notiek un katru reizi var pēkšņi vēl “kauko” jaunu ievērot un atklāt. Jāpiezīmē, ka to izteiksmībai un mākslinieciskumam piemīt it kā dubultadresāts: gan tiem mazajiem, gan arī vecajiem bukiem ir ko pavērot – gan to estētiku, gan humoru. Ko bērns varbūt vēl tā īsti nenovērtē... Arī šai autorei radošo veiksmju kontā savs oriģināls ieguldījums. “Nepareizas dzīves skolas” superapvāku rotā izcirsti virsraksta burti, aiz kuriem vīd cietā vāka sarkanīgi rožainais fons. Poligrāfiski sarežģītāks “izlēciens”, kas nekādi nav attiecināms uz grāmatizdošanas ikdienu, šeit bērnu grāmatai piedod rotaļīgu atraktivitāti un telpiskas spēles sajūtas. Vēl viens bonuss apgāda “Liels un mazs” nopelnu grozā. Gan šeit, gan apgāda visu pārējo bērnu grāmatu klāstā vērojam uzticību augstākās poligrāfiskās kvalitātes principam, brīžiem pat šķiet – par katru cenu, lai ko tas arī maksātu... Bet tas ir tik pareizi – jau savlaicīgi radināt bērnus pie kvalitātēm un vērtībām visās jomās. Un, visbeidzot, viens briljants snaipera trāpījums māksliniecisko sasniegumu desmitniekā, ko realizējis mākslinieks Jānis Blanks, ilustrējot Aivara Neibarta grāmatu “Ola uz sola”. Mazs juveliermākslas cienīgs šedevrs visās nozīmēs. Grāmata it kā saglabā izdevniecībā kultivēto “naivisma” līniju, bet sakoncentrē sevī visas labākās šajā ievirzē kolektīvi izkoptās izpausmes. Tās šeit uzplaukst un fokusējas kā palielināmajā stiklā. Hiperreālistiskie zīmējumi veikti izsmalcinātās koloristiskās gammās. Bērnišķajā veidolā atspoguļojas nopietni sirreālisma vaibsti. Grāmata faktiski nojauc sadomāto robežu starp bērnu un pieaugušo pasauli. Tā droši var pretendēt arī uz lepnu vietu tēva, mātes, lielā brāļa vai māsas... grāmatplauktā. Ja grāmatas joprojām būs kā tik skaisti un saturīgi priekšmeti, mums vēl ilgi nevajadzēs bažīties par dator-internet-digitālās pasaules invāziju. Gan apgāds “Liels un mazs”, gan tā piesaistītie mākslinieki ir spējuši konsekventi veidot mūsu grāmatniecību par būtisku un uz nākotni vērstu Latvijas kultūras faktoru un vērtību. Pasaules vulgaritātes bangām pretim likts nopietns šķērslis un princips. | |
| Atgriezties | |
