VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Saruna pie baltā aizkara Egle Jocevičūte, Jolanta Marcišauskīte-Jurašiene, Danute Gambickaite, mākslas kritiķes un kuratores Par Lietuvas ekspozīcijas tapšanu Venēcijas biennāles 54. starptautiskajai mākslas izstādei | |
| Egle Jocevičūte, Jolanta Marcišauskīte-Jurašiene un Danute Gambickaite ir neatkarīgas mākslas kritiķes un kuratores no Viļņas. Laiku pa laikam viņas kopīgi veic kuratora darbu un raksta, cenšoties īstenot kolektīvās domāšanas un darbības ideju. Viņas sadarbojas ar nedēļas kultūras izdevumu 7 meno dienos un laikmetīgās mākslas ziņu vietni artnews.lt. | |
 No kreisās: Jolanta Marcišauskīte-Jurašiene, Egle Jocevičūte un Danute Gambickaite. | |
| Egle Jocevičūte: Lietuvas pārstāvis 53. Venēcijas biennālē Žilvins Kempins pirms pāris mēnešiem intervijā sacīja, ka Darjus Mikša projekts Behind the White Curtain (“ Viņpus baltā aizkara”) ir labs jau tādēļ vien, ka kļūst par sarunas tematu ikreiz, kad satiekas divi lietuviešu mākslinieki. Kaut arī visi izvēlētie projekti, kas pārstāvējuši Lietuvu kopš tās pirmās dalības Venēcijas biennālē 1999. gadā, bijuši pamats strīdiem, neapmierinātībai vai vismaz diskusijām, “Aizkara” projekts izraisīja īstu vētru, pat karu starp projekta īstenotāju Laikmetīgās mākslas centru un pārējo kultūras pasauli – visiem tiem, kas nav saistīti ar projekta veidošanu. Tas ir kaut kā paradoksāli, jo projekta galvenais mērķis taču esot iesaistīt lielāko daļu minētās pasaules. Kā jums šķiet, vai gadījumā, ja šo projektu kūrētu kāda cita Lietuvas kultūras institūcija, attieksme pret to būtu labvēlīgāka? Jolanta Marcišauskīte-Jurašiene: Domāju, ka tā ir Mikša projekta nolemtība – to apšaubītu un par to diskutētu pat tad, ja to nekūrētu minētā organizācija. Taču tagad, kad par projektu atbild Laikmetīgās mākslas centrs, situācija ir jo īpaši saasinājusies. Tam ir vairāki iemesli, un tie ir daudzkārt apspriesti Lietuvas kultūras plašsaziņas līdzekļos. Saistībā ar šo projektu aizdomīgs ir itin viss – eiforiskā un vispārīgā retorika, saskaņā ar kuru projekta mērķis ir parādīt visu valsts atbalstīto mākslu (šajā gadījumā valsts darbojas kā kurators), kā arī ar koncepciju saistītās informācijas noplūde. Izrādījās, ka projekta gaitā ne visa māksla tiek uztverta atzinīgi – tikai tēlotājmākslas darbi, nevis lietišķā māksla. Turklāt atlases kritērijus, šķiet, noteica ne tikai “ valsts”, bet arī projekta veidotāji. Un, protams, vecākās paaudzes mākslinieku un mākslas mīļotāju nicīgais vērtējums par mākslinieka lomu: Mikšis neko nerada, viņš, līdzīgi kā iluzionists, tikai atklāj cita mākslinieka darbu skatītājam, kurš to izvēlas. Tomēr nevar noliegt, ka tajā ir kaut kas valdzinošs. Danute Gambickaite: Mikša projekts ir cieši saistīts ar diskusiju. Patiesībā diskusija veido šo projektu vai ir vismaz daļa no tā. Projekts, šķiet, darbojas kā provokators un intrigants (šos vārdus lietoju ar nolūku). Šāds veidojums vienmēr ir pēkšņs un sāpīgs neatkarīgi no situācijas. Arī nazi sajūtam tikai tad, kad pieskaramies tā asajam asmenim. Tāpat ir ar Mikša projektu – to spējam uztvert tikai tā intriganta iedabas dēļ. Jolanta, tu lieto vārdu “ nolemtība”. Tam varētu būt negatīva pieskaņa. Varbūt varam teikt “ veiksme”, jo tā taču ir veiksme – gūt tik lielu ievērību, vai ne? Protams, situācija kļūst nedaudz (bet ne pārāk) sarežģītāka, ja ņem vērā, kāda veida ievērība tā ir. Projektam par labu nāk jebkāda uzmanība. Domāju, ka tas, ko Jolanta nosauca par “ eiforisko un vispārīgo retoriku”, norāda uz ironisku attieksmi pret valsts atbalstīto mākslu. No otras puses, tas varētu arī nebūt ironiski. Galu galā tas līdzinās situācijai, kad kāds tevi kritizē, bet pēc brīža saka, ka tas bijis tikai joks. Kaut kur dziļi šādos jokos vienmēr slēpjas kritika. E.J.: Tas patiesi ir dīvaini un sarūgtinoši, ka joprojām nav veikts neatkarīgs pētījums par valsts atbalsta rezultātiem. Cilvēks, ko aicina piedalīties atbalsta piešķiršanas komisijā, vadās pēc savām priekšnojautām un intuitīviem kritērijiem. Tādējādi katrs kultūras pasaules pārstāvis un pārstāve atsevišķi un intuitīvi veido kultūras politiku. Šis projekts ir parodija par neatkarīgu pētījumu, aicinot māksliniekus piedalīties un rosinot viņus pašus izvēlēties labākos darbus, kas radīti attiecīgajā atbalsta periodā. Ja mākslinieks nolemj nepiedalīties projektā, neviens neuzzinās par viņa darbiem, ko valsts atbalstījusi. Pat ja viņš izvēlas iesniegt savus darbus, var gadīties, ka labākie no tiem jau ir pārdoti kolekcionāriem vai muzejiem. Protams, bija arī “ aizmirstie” mākslinieki, kas nesaņēma aicinājumu pa elektronisko pastu, kaut arī valsts atbalsts viņiem bija piešķirts. Tie projekta komentētāji, kuri arī uzskata, ka šis projekts liecina par kultūras politikas trūkumu valstī, norāda uz četrām neatkarīgām institūcijām – Kultūras ministriju, Laikmetīgās mākslas centru, Lietuvas Mākslinieku savienību un Lietuvas Starpnozaru mākslinieku apvienību. Savos komentāros viņi pauž, ka pirmā institūcija klausa otrajai un izsmej trešo. Ceturtā, kas apvieno mūsdienu māksliniekus, kurus “uzaudzinājis” tas pats Laikmetīgās mākslas centrs, gandrīz nepiedalās projektā, bet rūpīgi vēro situāciju un iespējamo notikumu attīstību. J. M.-J.: Visas šīs puses šādā pretrunīgā veidā gūst prieku, vērojot nokaitēto situāciju. Diskusija kļuva par projekta sastāvdaļu un atklāja jaunus viedokļus, pat tādus, ko minētā organizācija un mākslinieks varbūt iepriekš neparedzēja. Strīdi patiesi var būt ļoti laba augsne. Kāpēc tomēr esmu kritiska pret projektu Behind the White Curtain? To nosaka fakts, ka autors pilnībā nepazūd. Saskaņā ar Žila Delēza teikto notiek spēle, eksperiments, un tas šķiet intriģējoši. Taču galīgais attēlojums vai nozīme ir iepriekš paredzēti. Tas manī rada aizdomas, ka, cenšoties atlasīt tikai tēlotājmākslas – galvenokārt mūsdienu glezniecības, grafikas un tēlniecības – darbus, ir it kā noteikts mērķis parādīt valsts atbalstīto mākslu kā kaut ko provinciālu. Raugoties uz to šādi, pakāpeniski izzūd konceptuālais līmenis un parādās Laikmetīgās mākslas centra un mūsdienu mākslinieku (Starpnozaru mākslinieku apvienība) apslēpto attiecību triviālais līmenis. Jautājums ir, vai kādu Venēcijā tas interesēs un vai to tur atpazīs. D.G.: Esmu pārliecināta, ka tas kādam šķitīs savā ziņā interesanti. Daudz sarežģītāk ir ar atpazīstamību un slēptajām attiecībām. Kaut gan līdzīgos projektos, piemēram, Kristofa Šlingenzīfa projektā Please Love Austria (Foreigners out! Schlingensiefs Container) (“Lūdzu, mīliet Austriju! (Ārzemniekus ārā! Šlingenzīfa konteiners)”) nacionālais aspekts ir ļoti svarīgs, un, lai gan vietējie iedzīvotāji to izdzīvo un izjūt labāk, arī pārējiem tas ir saprotams. Atpazīstamības problēma daļēji atrisinātos, ja ideju paustu pienācīgi. Mērķi vai nolūku padarīt projektu asubjektīvu, protams, var skaidri saskatīt pašā projektā. Taču šobrīd ir radušies noteikti apstākļi, ko nevar ietekmēt nedz mākslinieks, nedz organizācija. Tas zināmā mērā liecina par stāvokli, kas kavē pilnīgu subjekta izzušanu. Aplūkojot projektu formālāk, šķiet, ka subjekts meistarīgi mēģina pazust, tomēr ir iecerēts gūt arī kaut kādu rezultātu (tas, ka ir paredzētas kaut kādas beigas, ir nenovēršami). Tādējādi, kaut arī subjekts projektā izzūd, tas tomēr ir pašreflektējošs projekts. Citiem vārdiem sakot, subjekta izzušana noved pie pašrefleksijas. Aplūkojot projektu formāli, nav skaidrs, vai bija paredzēts atlasīt tikai mūsdienu glezniecības, grafikas un tēlniecības darbus. Bet, protams, vienīgi formāli raugoties uz to. Šādas atlases paredzējums bija viena no priekšnojautām, kas arī piepildījās. Jau iepriekš runājot par šo projektu, lietoju tādus apzīmējumus, kas parasti raksturo cilvēku, – “ intrigants” un “provokators”. Šo jēdzienu negatīvās konotācijas laikmetīgajā mākslā izgaist, un tie iegūst pozitīvu nozīmi. Tas, ka šis projekts ir ļoti dzīvs (cilvēcisks), palīdz gūt prieku no tā. Tik dzīvs, pulsējošs un mulsinošs, ka tā raksturošanai neapzināti tiek izmantotas cilvēka īpašības. E.J.: Tas patiesi ir attiecību mākslas šarms – attiecības var būt tikai cilvēciskas un dzīvīgas. Tomēr vienmēr pastāv arī jautājums par autora atbildību, pat ja viņš cenšas pilnībā izzust. Varbūt skaidrojums izzušanai ir tāds – autoram jāievēro noteikumi, ko viņš, sākot projektu, pats ir noteicis. Negaidīt rezultātu, bet palikt uzticīgam sev un ļaut projektam attīstīties, pat ja māksliniekam attīstības virziens nepatīk. Darjus Mikšis un Laikmetīgās mākslas centrs, projekta gaitā radot arvien jaunus noteikumus, zaudēja dalībnieku un skatītāju uzticību. Iemesls, kāpēc esmu mazliet labvēlīgi noskaņota pret šo projektu, ir tas, ka tajā atspoguļojas attieksme pret Venēcijas biennāli kā parādību. Tas ir liels un labi pārdomāts pasaules mākslas gadatirgus, kurā svarīgāks par pašu mākslas darbu ir veids, kā mākslinieki un par izstādēm atbildīgās organizācijas izmanto pieejamās sabiedrisko attiecību iespējas. Lietuvai nekad nav veicies starptautiskajā dziesmu konkursā “Eirovīzija”, taču gandrīz vienmēr ir gūti panākumi Venēcijā, jo īpaši 2007. gadā, īstenojot Nomedas un Ģedimina Urboņu projektu Villa Lituania, kas jau kļuvis par klasisku (sabiedrisko) attiecību mākslas paraugu Lietuvā. No vienas puses, lēmums sūtīt attiecību mākslas projektu uz Venēciju ir labs, taču noslēgt to ar gaidāmo rezultātu (simulētu pārstāvības performanci) nav labākais šā projekta īstenošanas veids. J. M.-J.: No otras puses, pārstāvības ievirze netraucē pārējām projekta iezīmēm. Tieši pārstāvības ceļā atklājas pozitīvākās projekta iezīmes – pašrefleksija un sarunu rosinošais raksturs (pastāv daudz veidu, kā šo projektu uztvert un vērtēt). Par spīti subjektivitātes un autorības kategoriju neesamībai Mikša projekts ir pašreflektējošs, ja uz to apzināti raugās no “valsts” viedokļa – gan lietuviešu nacionālās mākslas, institūciju sarežģīto attiecību un valsts lomas gadījumā, gan Venēcijas biennāles kā parādības gadījumā. Projekts Behind the White Curtain noteiktā veidā atspoguļo lietuviešu “nacionālo gaumi” jeb valsts nostāju un prioritātes, taču tas ir arī mazs biennāles modelis. Jebkurš darbs Venēcijas biennālē pārstāv attiecīgās valsts mākslas vidi. Šādā nozīmē projekts, pateicoties kuram visa valsts atbalstītā māksla nonāk biennālē, atrodas kaut kur pa vidu starp biennāles izsmiešanu un tās svarīguma pārspīlēšanu. D.G.: Doma, ka “Aizkara” projektu var uzskatīt par noteiktu biennāles modeli, man pirmoreiz radās iepriekšminētajā intervijā ar Kempinu. Mākslinieks sprieda par to, cik liela nozīme “Aizkara” projektam varētu būt attiecībā uz skatītāju, kas nav lietuvietis. Viņš izteica pieņēmumu, ka projekts ir atsauce uz biennāli. Kamēr atbildes uz jautājumiem par darbu atlases kritērijiem joprojām ir neskaidras, projekts kļūst par tīru dzīvsudrabu. Varam uzskatīt to par bīstamu un veselībai kaitīgu vielu vai dzīvīgu metālu, alķīmiķu dēvēto “pirmvielu”, no kuras radušies visi pārējie metāli. Projekts ir atvērts un nepārtraukts, un tajā ir kaut kas no alķīmijas. Miera labad ir svarīgi, ka varam izmēģināt projektu Laikmetīgās mākslas centrā. Varbūt šādi būs iespējams novērst iepriekš neparedzamas nepilnības. Tomēr secinājumus varēsim izdarīt tikai pēc biennāles. Pašlaik varam vienīgi piedalīties runājot un varam mēģināt iegūt zeltu (atrast zelta vidusceļu), mainot sēra daudzumu un īpašības dzīvsudrabā. Projekta izstāde Laikmetīgās mākslas centrā Viļņā: 15.04.–01.05.2011. Izstāde Venēcijā: 01.06.–25.09.2011. / No angļu valodas tulkojis Jānis Aniņš / | |
| Atgriezties | |
