VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pārstāvot Igauniju Zane Oborenko, vizuālo mākslu teorētiķe Saruna ar Igaunijas Laikmetīgās mākslas centra direktoru Johannesu Sāru | |
| Jautājumi par valsts identitāti un tās pārstāvniecību vēsturiski ir bijuši centrāli svarīgi Venēcijas biennāles nacionālo paviljonu veidošanā. Par to, kā šāds paradigmu ietvars ietekmē nacionālo ekspozīciju veidošanu šodien un vai tas sevi attaisno, sarunājāmies intervijā ar Igaunijas Laikmetīgās mākslas centra direktoru Johannesu Sāru (Johannes Saar), kurš vienlaikus ir arī Igaunijas ekspozīcijas galvenais pārraugs jeb commisioner. Un ar mākslinieci Līnu Sību (Liina Siib), kura šogad pārstāv Igauniju Venēcijas biennālē ar projektu A Woman Takes Little Space (“Sieviete aizņem maz vietas“). No neierasta skatpunkta Līnas Sības projekts attēlo jau sen pastāvošu, bet daudzviet sabiedriskajā domā pieklusinātu problēmu – par sievietes vietu mūsdienu sabiedrībā. No šķietami virspusējas diskusijas tā pāraug pētījumā par to, kas mēs esam, kā domājam, kā saprotam un rūpējamies par sevi un apkārtējiem. Par to, kādi mēs varētu būt nākotnē un kā kļūt citādiem. Tā ir arī vēsturisko ierobežojumu analīze, ko mums uzspiedusi pastāvošā lietu kārtība, un tas, protams, nav tikai par sievieti. | |
 Johannes Sārs | |
| Zane Oborenko: Igaunija šogad Venēcijas biennālē piedalīsies astoto reizi, un piekto reizi pēc kārtas tās izstāde būs skatāma Palazzo Malipiero telpās. Vai šī ēka kļuvusi par Igaunijas paviljonu? Johanness Sārs: Īsti nezinu. Neesmu pilnībā apmierināts ar to, jo tās būtībā ir dzīvojamās telpas. Dažiem projektiem šādas telpas ir piemērotas, dažiem ne. Redzu, ka igauņu mākslinieki savus mākslas darbus rada īpaši šīm telpām, un tas nav īsti labi. Iespējams, ka vienbrīd mums kaut kas būs jāmaina. Citādi saskarsimies ar tādu jaunradi, kuras pamatā ir ražošana, un šādi radīti darbi nav īsti tas, ko dēvējam par mākslas darbu. Tie drīzāk ir ražojumi. Z.O.: Nacionālās identitātes apliecināšanas stratēģijas Venēcijā ir kļuvušas par tādu kā valstu zīmolu veidošanu, kur valstīm ir svarīgi būt pamanāmām piesātinātajā tirgū. Kādas ir jūsu stratēģijas? Ko jūs darīsiet, lai Venēcijas biennālē ieraudzītu un atpazītu Igaunijas valsti? J.S.: Tas patiesībā ir atkarīgs no naudas. Pēdējoreiz mums bija daudz naudas 2007. gadā, kad rādījām Marko Mētamma (Marko Mäetamm) darbus. Toreiz varējām atļauties domāt par to, kā sevi parādīt. Bet kopš tā laika runa ir vairāk par izdzīvošanu un par to, kā savilkt galus kopā. Visa šī nācijas konstruēšana un zīmolu veidošana patiesībā izklausās jauki, bet tā drīzāk ir parādība, kas raksturīga 19. gadsimtam, kad veidojās nacionālas valstis un tas bija aktuāli. Tagad mērķis ir piesaistīt tirgus uzmanību, un tā vairs nav tik ļoti īpaša lieta. Runājot par tirgu, uzskatu, ka nevaram atļauties rīkot pasākumus ārpus paviljona. Nevaram atļauties veicināt mūsu pamanāmību publiskajā telpā, jo tam nav naudas. Z.O.: Kā tiekat galā ar to, ka Igaunijai nekad nebūs sava paviljona Giardini teritorijā, un to, ka, “ja valstij biennālē nav sava paviljona“, tad, Marka Viglija (Mark Wigley) vārdiem sakot, “tā nemaz nav valsts“? J.S.: Nezinu, kas vispār Marks Viglijs tāds ir un vai viņš ir ļoti labi zināms Igaunijā. Taču, neraugoties uz to, es tiešām neuzskatu, ka Giardini ir pasaules vai pat Venēcijas mākslas centrs. Lielākoties gada laikā tā ir tikai tukša vieta, kur pastaigājas veci cilvēki un apkārt skraida suņi. Turklāt šī vieta lielāko daļu laika ir gluži vienkārši tūristu lamatas. Visbeidzot tā pārtiek no dažādu biennāļu, tostarp Mākslas biennāles, pasākumiem. Nekādā ziņā negribētu piekrist minētajam apgalvojumam. Z.O.: Tomēr paviljonu, kas neatrodas Giardini teritorijā, atrast ir grūtāk – ir jābūt īpašai vēlmei apmeklēt šādus paviljonus, un tie ir jāsameklē. Tādēļ Giardini savā ziņā piešķir mākslai papildu vērtību, un, ja valstij tur ir savs paviljons, automātiski ir skaidrs, ka šī valsts tiešām pastāv. Kā ir ar pārējām vietām Venēcijā, kur savas izstādes rīko tādas biennāles kontekstā marginālas valstiskā Igaunija vai Latvija? J.S.: Mēs visi zinām, ka pastāv tāda lieta kā bazārs, līdzīgi kā Austrumos, kur katrs mēģina kaut ko pārdot un piesaistīt apmeklētāju un garāmgājēju uzmanību. Bet ir kaut kas vēl sliktāks par to. Domāju, ka to sauc par bahzar. Palazzo Malipiero īpašnieks lietoja šo vārdu, lai aprakstītu valsts paviljona stāvokli. Bahzar ir tāds ļoti nabadzīgs bazāra veids, kur nevienam patiesībā nav savas letes, lai pārdotu un piesaistītu pircējus. Tā vietā visi aicina cilvēkus uz mājām un mēģina pārdot to, kas tur atrodams. Šeit ir bahzar, kur viss ir sajaucies un nav šķirtnes starp pārdevējiem un pircējiem. Visi var būt gan viens, gan otrs pirkšanas un pārdošanas procesā. Šo īpašo vārdu lietoju tāpēc, ka šis paviljons, atrodoties ārpus Giardini, šķiet, ir kā tāds pamests kuģis un nevienam patiesībā tas nerūp. Tā ir tiesa, ka tas ir tāds kā otrās šķiras objekts un nepiesaista tik daudz apmeklētāju. Ir, no vienas puses, šī augstākās šķiras elitārā Giardini grupa un, no otras puses, šis bahzar – cits ierobežojums, cita galējība. Domāju, ka mēs atrodamies kaut kur pa vidu. Z.O.: Biennāli bieži vien dēvē par olimpiskajām spēlēm mākslā. Neviens nešaubās, ka ir jāiegulda līdzekļi, lai nodrošinātu dalību olimpiskajās spēlēs. Turpretim piedalīšanos Venēcijas biennālē vērtē kritiski, uzskatot to par izšķērdību. Vai domājat, ka šī attieksme kādreiz mainīsies? J.S.: Nedomāju, ka tā pilnībā pazudīs, jo ir skaidrs, ka tie ir izdevumi. Zināmā mērā dalību biennālē var uzskatīt par greznību, jo tā nenes peļņu tādā nozīmē, kādā cilvēks, kurš cieš badu, varētu saistīt to ar ienākumiem. Dalība biennālē uzreiz nevienu nepabaro. Strīdēties par to tiešām ir grūti. Tā ir diskusija par vērtībām – par to, kas mums šķiet patiesi vērtīgs: vai uzskatām par vērtību to, ka mūsu valstī attīstās māksla, un vai ir vērtīgi to rādīt ārzemēs vai ne. Jautājums ir par to, cik svarīgi ir tas, ka mums pašiem vietējā līmenī ir sava mākslas dzīve, un cik nozīmīgi ir to parādīt arī citur pasaulē. Ja saka, ka tam nav vērtības, tad, protams, tā ir greznība, ko nevaram atļauties. Ja uzskata, ka šāda greznība dažreiz ir vajadzīga, tad par to nesūdzas, it sevišķi, ja ņem vērā, cik daudz naudas tiek tērēts, piemēram, dziedāšanai koros, dažādiem koncertiem un visādiem iespējamiem muzikāliem priekšnesumiem. Proporcionālās atšķirības tiešām ir ļoti lielas. Čīkstēšana par dalību biennālē nozīmē, ka patiesībā nezinām, cik milzum daudz naudas tiek ieguldīts citos pasākumos. Taču mēs esam pamanāmi Venēcijā, lai gan varu sev pārmest, ka dažreiz piedalāmies tikai tāpēc, lai tur būtu. Bet šis upuris ir jānes. Mūsu paviljonu kā nekā apmeklē daudzi. Z.O.: Kāds ir jūsu mērķis, veidojot Igaunijas ekspozīciju Venēcijas biennālē? J.S.: Mans personiskais mērķis ir labi padarīt savu darbu. Radīt iespēju māksliniekam. Redzu, ka biennālē gūtā pieredze nāk par labu māksliniekiem. Viņus ievēro, veidojas starptautiski kontakti, māksliniekus aicina uz starptautiskām izstādēm. Viņiem noteikti ir vajadzīga šī uzmanība. Tas ir svarīgi viņiem personiski, ja ne citādi, vai pašai valstij. Tas ir OK, ja valstij tiešām nerūp, vai tās māksliniekam ir panākumi vai ne. Taču viņam personiski tas noteikti nozīmē tādu kā profesionālu izaugsmi. Manuprāt, to nevar pilnībā garantēt, bet iespējas patiešām ir. Z.O.: Atskatoties uz Venēcijas biennāli pagājušajos gados, aicinu jūs kritiski palūkoties uz Laikmetīgās mākslas centra un igauņu mākslinieku sniegumu. Ko, jūsuprāt, vajadzēja darīt citādāk, lai sasniegtu jūsu izvirzīto mērķi? J.S.: Lieta tāda, ka Venēcija nav pati labākā vieta, kur rādīt laikmetīgo mākslu. Z.O.: Kura vieta tad būtu pati labākā? J.S.: Berlīne būtu OK. Tas patiesībā sākas ar telpām. Atgriežamies pie īpašā jautājuma par telpu. Tur, kur valda tradīcijas, tu nejūti, ka esi ļoti brīvs, elastīgs un radošs. Tu drīzāk domā, kā padarīt savu darbu, un pēc tam dodies atpakaļ uz mājām. Tavā rīcībā ir cilvēki, kas līdz novembra beigām, kad biennāle beidzas, rūpēsies par rezultātu. Šādos apstākļos tu nejūties ļoti labi un radoši. Ierodoties šeit, tev ir tāds kā plāns, it kā tu atrastos misijā. Viss ir jāpaveic laikus un pareizi. Faktiski tā ir ražošana. Uzskatu, ka tā ir viena vienīga liela ražošanas rūpnīca, kas darbojas kultūras industrijas labā. Tas neattiecas tikai uz Venēciju. Tā ir globāla parādība, kaut arī Venēcija ir tā vieta, kur to tiešām var novērot. Nezinu, kā es varu to mainīt. Šī industrija acīmredzot izmanto arī mani. Darbojoties kā paviljona vadītājs, arī es esmu daļa no tās. Uzskatu, ka visu izšķirtu nauda. Dažbrīd domāju, ka ir prātīgi atrauties no šīs biennāles rutīnas, virzoties uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atpakaļ. Neticu, ka, piemēram, jaunajiem māksliniekiem ir vajadzīga šāda pieredze. Problēma ir tā, ka Venēcijas biennāle ir pasaulē vecākā mākslas biennāle. Tātad tā, šķiet, domāta vecāka gadagājuma cilvēkiem. Z.O.: Starp citu, Bīče Kurigere pauda vēlmi veicināt saikni starp starptautisko izstādi Arsenāla ēkā un valstu paviljoniem. Vai ar pieciem jautājumiem pietiks, lai sasniegtu šo mērķi, un vai tie jūs neierobežo vēl vairāk? J.S.: Visiem vienu un to pašu piecu jautājumu uzdošana ir mēģinājums kolonizēt pasauli, visas valstis un planētu, izmantojot vienādus kritērijus. Atbildot uz šiem standarta jautājumiem, visiem ir jāatbilst vienam līmenim. Tas tiešām man atgādina kaut ko no 19. gadsimta, kad norisinājās nežēlīgais kolonizācijas process. Bīče Kurigere 21. gadsimtā dara tieši to pašu, mēģinot konceptuāli kolonizēt visu pasauli. Neuzskatu, ka tas ir ļoti gudri un efektīvi. Mums drīzāk vajadzētu ceļot, satikt cilvēkus un apmeklēt vietas. Z.O.: Jūsuprāt, ar kurām valstīm jūs salīdzina? J.S.: Vācija joprojām turpina mani pārsteigt ar to, cik tālu var iet… jo viņiem ir ļoti stingrs priekšstats par kuratora nozīmi. Viņi vispirms izvēlas kuratoru, un tad viņš pilnīgi neatkarīgi var darīt, ko grib. Citas valstis dažreiz dara tāpat. Taču Vācija ir tik ļoti pārņemta ar šo “pārgudrību“ un tās demonstrēšanu citiem. Tas ietekmē visu Vācijas paviljona tradīciju. Ar katru biennāli tas kļūst arvien sliktāk un garlaicīgāk. Vācija tiešām mēģina rādīt tādu kā “dziļo“ mākslu, kas ir maksimāli intelektuāla, un tas viņiem neizdodas. Viņi attiecas pret to pārāk nopietni. Šķiet, ka tā ir tāda lielo valstu problēma. Es teiktu, ka ASV un Lielbritānija pārāk daudz cenšas kļūt pamanāmas, un es nejūtu, ka esmu aicināts un gaidīts kā kāds, kurš nāk no pasaules nomales. Neticu, ka viņi ar saviem paviljoniem uzrunā mani. Viņi drīzāk uzrunā paši sevi. Varbūt mēs darām tāpat, bet mēs vismaz mēģinām komunicēt un veidot sarunu ar apmeklētāju. Savukārt “lielo“ valstu paviljonos neredzu, ka izstādes, piemēram, vēstītu kaut ko par mani pašu. Tas ir tas, ko meklēju. Vienmēr vēlos izveidot saikni ar izstādi. Taču redzu, ka tradīciju atšķirības ir tik milzīgas, ka šīs izstādes man neko neatgādina. Z.O.: Reprezentēšanas koncepcija ir svarīga tādās akadēmiskās disciplīnās kā mākslas vēsture, un ar to ir saistīta dažādu institūciju, piemēram, mākslas muzeju, redkolēģiju u. c., darbība. Igaunijas Laikmetīgās mākslas centrs ir daļa no tās, un tam ir centrālā nozīme laikmetīgās mākslas reprezentēšanā, piemēram, Venēcijas biennālē. Ko īsti mēģināt pārstāvēt Venēcijā, un vai tas atšķiras no tā, ko pārstāvat Igaunijā? J.S.: Negribētu uzņemties visu atbildību par to, ko rādām Venēcijā. Tas ir komandas darbs, sākot ar atklāta konkursa izsludināšanu, kad visi var iesniegt priekšlikumus nākamajai biennālei. Šajā procesā ir iesaistīti gan mākslinieki, gan kuratori, kā arī žūrijas komisijas locekļi, tostarp es, kas apspriež visus saņemtos priekšlikumus. Varu izklāstīt procedūru, kā nonākam pie rezultāta, bet nekad neteiktu, ka jau pašā sākumā mums ir skaidrs, kāds tas būs. Tas drīzāk notiek beigās. Izvēlamies to, kas šķiet visdaudzsološākais un varētu pastāstīt par Igauniju, pat ja šis stāsts ir kritisks un pārāk negatīvs. Nevēlamies, lai šis atlases process būtu saistīts ar kaut kādu iepriekš izdomātu reprezentēšanas stratēģiju, jo citādi tas būtu kaut kas līdzīgs Vācijas gadījumam. Tomēr, gadiem ilgi piedaloties šajā atlases procesā, esmu konstatējis, ka mums trūkst tāda spēcīga kuratora, kāds ir Vācijai. Mums trūkst kuratora diktatūras. Piemēram, šogad mums vispār nav kuratora. Ir neatkarīgi kataloga veidotāji un mākslinieks. Viņiem kopīgi ir jāizstrādā koncepcija par to, kā Igaunija šogad tiks pārstāvēta. Savukārt izstāžu telpā māksliniekiem ir diezgan liela rīcības brīvība. Neesmu pilnībā apmierināts ar šādu situāciju, kad līdz pat beidzamam brīdim patiesībā nezinu, ko rādīsim. Nezinu, varbūt tas pieder pie lietas. Taču es gribētu zināt vairāk, ko patiesībā darām. Z.O.: Reprezentēšanas koncepcija ir saistīta ar diviem nozīmīgiem faktoriem – sociālo mākslas vēsturi un jauno mākslas vēsturi. Pirmajā gadījumā tas ir aicinājums apzināties izcelsmes nozīmību, otrajā – izcelsmes apzināšanās ir pakļauta iznīcībai. Kā, jūsuprāt, tas saskan ar mākslas darbu izrādīšanu valstu paviljonos, kas stingri iezīmē šo darbu izcelsmi? J.S.: Pašlaik valda tāds neoarhaisms. Vecas lietas tiek apzīmētas kā kaut kas jauns, jaunas lietas tiek rādītas, izmantojot vecu kontekstu, kā to parāda valstu paviljoni Venēcijā. Domāju, ka uztveres līmenī kontekstam ir vislielākā ietekme un nav tik svarīgi, ko tieši rādāt izstādē. Taču, ierodoties Venēcijā, jūs jau zināt, ka principā konteksts ir gatavs, viss ir izstrādāts un runa ir tikai par dalījumu starp valstīm. Tas ir ļoti nožēlojams sākums patiesai komunikācijai ar mākslas darbu, jo pirms iepazīšanās ar to jūs izejat cauri dažādu līmeņu filtriem, it kā kāds jautātu: “Kas, velns parāvis, jūs vispār tāds esat?“ Kad pārkāpjat valsts paviljona slieksni, jūsu prāts jau ir sagrozīts pirms sarunas ar pašu mākslinieku vai viņa darbiem. Ienācis tajā, jūs jau esat aizskalots un nespējat uztvert, kas izstādē notiek. Tā ir daļa no kultūras industrijas sistēmas. Arī jūsu laiks ir sadalīts piecu minūšu segmentos, un jūs patiesībā nerunājat ar mākslu, bet gan ar segmentācijas kontekstu. To jūs iegūstat no biennāles apmeklējuma. Z.O.: Venēcijas biennāle ir daļa no reprezentatīvās pasaules, kurā dzīvojam. Kā padarīt mākslas darbus par saskarsmes, nevis atzinības gūšanas objektiem, un kā domāt par mākslu nereprezentatīvā veidā? J.S.: 90. gados pastāvēja mākslinieku streiku kustība. Šādā veidā mākslinieki noteiktā brīdī atteicās radīt mākslas darbus vai risināt ar mākslu un māksliniekiem saistītus jautājumus… Tātad tajā brīdī māksla neko nepārstāvēja, lai gan, no otras puses, šādi jūs patiesībā atzīstat, ka pirms un pēc tā pastāv kaut kas milzīgs un varens, ko sauc par reprezentēšanas sistēmu. Streikojot jūs radāt tikai nelielu pārrāvumu starp šīm secīgajām parādībām un neko vairāk. Domāju, ka tas ir sarežģīts jautājums. Kā jūs varat nošķirt vienu no otra, ja tas ir tik vareni, ka esat spiests streikot, lai pārstātu radīt mākslu? Tas tiešām ir sarežģīts jautājums, un, iespējams, neesmu īstais, ar kuru par to runāt, jo kā nekā arī es līdzdarbojos Venēcijas biennālē, kur notiek sliktas lietas, kas ir globālas un ar tieksmi kolonizēt citus. Neticu, ka cilvēks, kas pārstāv organizāciju, piemēram, es kā centra direktors, teiktu: “OK, šī organizācija ir slikta. Neiesaisties tajā!“ Tā būtu liekulība. Es katru dienu strādāju šajā birojā un cenšos panākt, lai lietas notiek. Taču, ja šeit nestrādātu, tiešām teiktu, ka atbalstu patiesi labu organizāciju atlasi. Nedomāju, ka visas organizācijas ir sliktas, bet jums ir jāizvēlas starp tām. Ir jāveido savas organizācijas un jācenšas iegūt telpu, pamanāmību un naudu. Z.O.: Kas ir to Līnas Sības darbu pievienotā vērtība, ar kuriem viņa pārstāv Igauniju? Kā viņa iekļaujas to mākslinieku kontekstā, kuri Igauniju pārstāvējuši iepriekš? J.S.: Arī viņai, tāpat kā Kristīnei Normanei (Kristina Norman), kuras darbus rādījām iepriekšējā paviljona izstādē, ir kritisks skatījums uz Igauniju. Domāju, ka mūsu valdība atkal nebūs laimīga par paviljona izstādi, tādi viņi nebija arī par iepriekšējo… Taču pozitīvi ir tas, ka mēs iegūstam daudz kontaktu un notiek sarunas par jautājumiem, ko atspoguļojam. Iepriekšējā biennālē mēs patiesībā diskutējām par dažādu Austrumeiropas valstu postkoloniālo mantojumu. Visi nekavējoties reaģēja uz šo jautājumu – jebkurš, kam pagātnē bija kāda koloniāla pieredze, sākot ar Brazīliju un beidzot ar jebkuru, kuram ir kāda nojausma par to, ko nozīmē būt kolonizētam. Viņi uzreiz saprata, par ko ir runa. Tagad, kad runājam par diskrimināciju Igaunijā dzimuma dēļ, uzskatu, ka par to runā ļoti daudzi, piemēram, arī Itālijā vai Latīņamerikā, vai Eiropā kopumā. Mēs atrodam veidu, kā izstāstīt par savu problēmu un aicināt citus runāt arī par viņu problēmām. Domāju, ka tā ir pozitīvā pievienotā vērtība, ko meklējam. Atrados paviljonā veselu mēnesi, pat ilgāk un izmantoju izdevību runāt par minēto jautājumu un uzzināt cilvēku domas. Tagad, pamatojoties uz iegūto informāciju, esmu kļuvis zinošāks un ar prieku gaidu, kas notiks tālāk arī ar šo paviljona izstādi. Z.O.: Vai ir kaut kas, ko piemirsu jums pavaicāt? Ko jūs gribētu piebilst? J.S.: Varbūt varu pajautāt jums, ko domājat par kopīgu Baltijas valstu paviljonu Venēcijas biennālē? Z.O.: Domāju, ka tas būtu iespējams un varētu līdzināties, piemēram, Ziemeļvalstu paviljonam. Taču tas patiesībā ir atkarīgs no spējas sadarboties. J.S.: Gadiem ilgi esmu par to domājis un rakstījis kolēģiem Latvijā. Mēs pat nevaram saskaņot mūsu paviljonu atklāšanas laikus. Diemžēl ir tā, ka atklāšanas pasākumi notiek vienlaikus un tādēļ nevaram apmeklēt cits citu. Ja nespējam vienoties pat par to, tad kā lai izveidojam vienu lielu Baltijas valstu paviljonu? Tas tomēr ir saistīts ar reprezentēšanas stratēģijām, par kurām šeit runājām, neatkarīgi no tā, vai mums patīk, ka mūs rāda kopā vai ne, vai kaunamies cits no cita vai drīzāk mēs sadarbotos ar Somiju, kā tas ir mūsu gadījumā, un varbūt Lietuva drīzāk ietu kopā ar Poliju. Varbūt arī ne… Šādi tiešām nonākam pie politiska pasaules dalījuma – kam patiesībā tu esi piederīgs? Pavisam nesen vēl domāju, ka kopīgi atrodamies vienā Baltijas valstu blokā, bet tagad pat nezinu… / No angļu valodas tulkojis Jānis Aniņš / | |
| Atgriezties | |
