VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Par Leonarda Laganovska personālizstādi “Visu zemju fetišisti, savienojieties!" Līva Raita, LMA Mākslas zinātnes 3. kursa studente Leonards Laganovskis. “Visu zemju fetišisti, savienojieties!” 26.01.–27.02.2011. “Rīgas mākslas telpa”. Intro zāle Intro Hall | |
| Leonarda Laganovska darbi ilgā laika periodā izpelnījušies publikas un kritiķu atzinību, savukārt “stratēģiskās” idejas viņa darbos iet roku rokā ar izpildījuma perfekciju un estētismu, kas izstādē “Visu zemju fetišisti, savienojieties!” bija labi pamanāms, piemēram, senāk aizsāktās tēmas “Tribīnes” 2011. gada pienesumā. Tādējādi Laganovskis pamatoti uzskatāms par Latvijas mākslas “smagsvaru” un pilnasinīgu konceptuālistu. Nopietna konceptuālu darbu analīze prasa noteiktu teorētisko sagatavotību, pieredzes bagāžu un mākslinieka iepriekšējās daiļrades pārzināšanu, tāpēc, formulējot viedokli par Laganovska jaunās izstādes ekspozīciju, svarīgi norādīt subjektīvās interpretācijas robežas. Tas jādara vēl jo vairāk tādēļ, ka, pirmkārt, Laganovska darbi paši par sevi šīs robežas nenosprauž, tie – gluži pretēji – manipulējot ar zīmēm un simboliem, tieši un skaidri tos vārdā nenosaucot, darbojas kā atvērts kods un semiotiskos elementus ļauj brīvi atkodēt un interpretēt. Protams, mākslinieka izmantotie krāsu salikumi un valstu heraldisko simbolu svītru proporcijas ļauj atpazīt noteiktas zīmes, simbolus un citus fetišus, taču būtiskākais semantiskajā procesā ir konteksts, kas veidojas darbu savstarpējā mijiedarbībā. Otrkārt, subjektīvās interpretācijas robežas apzināšanās svarīga arī tāpēc, ka ekspozīciju pavadošais izstādes kuratores Ingas Šteimanes komentārs nekalpoja kā pamācība, lai skatītāju ievirzītu izstādē saskatīt vai no tās sagaidīt kaut ko noteiktu, bet vēl vairāk paplašināja izstādīto darbu konteksta iespējamās interpretācijas robežas. | |
 Leonards Laganovskis. No 18 darbu sērijas "Visu zemju fetišisti, savienojieties!" Kartons, eļļa. 100x70 cm. 2010 | |
| Ievērojot visu iepriekšminēto, Laganovska darbu kopsakarību dziļāku analīzi atstāju semiotiķu un konceptuālās mākslas teorētiķu ziņā, bet sev par ekspozīcijas konceptuālo atslēgu pieņemu komentāru zem konkursa darba Berlīnes Brandenburgas starptautiskās lidostas (BBI) uzgaidāmajai telpai (2010): “Žūrijas lēmums: atteikties no mākslas lidostā.” Laganovska darbos modificētie fetiši rosina domāt par to kā kolektīvo atmiņu glabātāju nozīmi. Darba un komentāra kontekstā vēstījums par atteikšanos no mākslas pārtop konceptuālās pārdomās par atteikšanos no etnosu, tautu, nāciju, vēstures notikumu “atmiņu krātuvēm” drudžainu baiļu pārņemtā un globalizāciju simbolizējošā masu caurstaigājamā vietā – lidostā. Tai pašā laikā atkārtodamies, modificējoties, mijiedarbojoties zīmes un simboli nekur nepazūd un neizgaist – asociatīvi līnijas un proporcijas, ritms un krāsa apziņā projicējas, kļūst aktīvi, apliecinot, ka zīme un simbols ir to struktūru daļa, kas cilvēka psihē uzrodas un konstruējas arvien no jauna, tiklīdz rodas atsauce uz kādu elementu sakritību. Sarkanbaltsarkanais karogs, kā zināms, padomju laikā semantiski bija klātesošs noteiktās tumšā un gaišā proporciju attiecībās un noteiktā krāsu salikumā. Līdzīgi kombinācijā darbojas melnās līnijas un baltais aplis uz sarkanā laukuma. Izstāde, manuprāt, bija globālu procesu vērojums (eļļas tehnikā darināto plakātu uzraksts angļu valodā fetishists of all world unite nepārprotami uzlika internacionalitātes zīmogu), kurā manāms mākslinieka sarkasms un skepse, un tā neapšaubāmi ir māksla – nevis kādas problēmas risināšana, bet aktīvas pozīcijas paušana. Izstāde noteikti bija arī intelektuāls izaicinājums, kur nepieciešama skatītāja paša iniciatīva un vēlme reflektēt par jauniegūto pieredzi. Šķiet, izstāde panāca savu mērķi – tā apmeklētājam sniedza vizuālu informāciju, kas to izaicināja un pat nostādīja neērtā situācijā, liekot justies nedaudz kā etnosa, tautas vai nācijas daļai, kas zaudējusi savu unikālo “ģenialitāti” un iemantojusi globalizācijas sažmiegto jostu, kura Laganovska plakātos figurē kā visu apzīmogojošas trīs svītras. Trīs svītru interpretācija, protams, ir atkarīga no skatītāja personiskās pieredzes un ģeopolitiskā stāvokļa: Adidas zīmols, kas varētu būt viegli attiecināms uz izstādes tematikas sasaisti ar patērētājsabiedrību, vai urlu bikses, vai ceļazīme (mazāk ticams). Vienīgais, kā man personiski pietrūka izstādes apmeklējuma laikā un pēc tās, ļaujoties apcerei, bija interaktivitāte. Ko darīt skatītājam ar konceptuālas izstādes – kas tādēļ šķiet īpaši pietuvināta dzīves realitātei – refleksijām, kuras nedod mieru un rosina uz diskusiju? Tāpēc aicinu visus, kurus izstāde mudinājusi uz domapmaiņu, paust savu viedokli komentāru sadaļā zem manis rakstītā. Domāju, ka zem lozunga “Visu zemju fetišisti, savienojieties!” eksponētie Laganovska darbi noteikti ir tā vērti, lai par tiem diskutētu.* * Teksts publicēts portālā www.studija.lv/?parent=4269; tur varat pievienoties diskusijai. – Red. | |
| Atgriezties | |
