VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Lēciens aiz horizonta Jānis Borgs, mākslas kritiķis Kaspars Podnieks. “Savienotie trauki” 18.02.–27.03.2011. “kim?” laikmetīgās mākslas centrs | |
| “kim?” atkal pievērsa uzmanību ar intelektuāli “uzspicētu” notikumu – Fortūnas spārniem celtā “jaunā daudzsološā” (kā nekā – Purvīša balvas nominants) mākslinieka Kaspara Podnieka izstādi “Savienotie trauki”. Visi darbi šeit bija vienoti kaut kādā formu trīsvienībā. Un visu mākslas objektu starpā jau pirmajā acu uzmetienā bija rodama skaidra formāla un esenciāla kopsakarība, tā sakot, ansamblis jeb, meistara idejai pilnībā piekrītot, patiesi – savienotie trauki. Lai še nerastos kādas šaubas, tika piedāvāts arī tekstuāls ievada komentārs. Tas lika nedaudz satrūkties un jau pirms visa redzētā uzdzina nelielu skepses devu. Mākslinieks (vai kurators?), labu gribēdams – vedināt skatītāju uz “pareizu” eksponētās daiļrades izpratni –, sniedza izstādē it kā ieslēptā koda atslēgu. Nu atkal jau iedvesmas avots mākslai rasts zinātnes pasaules atklājumu plauktos (šoreiz tajos putekļainākajos). Un arī še itin dziļdomīgi tika skaidrots savienoto trauku fizikālais princips, kas pastiprināts pat ar Paskāla likuma atklāsmi. Lai arī šāda motivācija viena mākslas darba koncepcijas pamatošanā izskatās krietni pseidozinātniska un visa lielā nopietnība grozās tikai un vienīgi ap elementārām pamatskolas gudrībām, ir jāpiekāpjas – kāda gan starpība, kas un ko iedvesmo uz kādu radošu darbību? Diemžēl ik pa reizei “jaunās mākslas” konceptu cepšanā mūsdienu autori neaizkūņojas tālāk par zināma infantilisma aploku. Pavisam reti pieredzēts, kad kāds mākslinieks šādi paustu zinātnes avangarda idejas, kuru izpratne prasītu vismaz augstāko izglītību eksaktajās nozarēs. Tomēr zinātnes pasaules neskaitāmo triumfu spožums un pat neizprotamības “mistika” apbur daudzus un tās maģija hipnotizē ne vienu vien humanitāro censoni. Un tad atsauce uz zinātni it kā piedod svaru mākslas darbiem. Nav gan dzirdēts, ka zinātnieki šādi būtu iedvesmojušies no kādiem mākslas darbiem. Viela pārdomām... | |
| |
| Bet ne jau komentārs nosaka izstādes vērtību. Tā šeit ar visnotaļ pārliecinošu spēku atklājās pašos darbos. Teju maļevičiski monumentālā skaidrībā Kaspars Podnieks prezentēja triju ģeometrisku pamatfigūru – kvadrāta, apļa un trijstūra – formulu, kas ekspozīcijā atklājās trejādās mijiedarbību, sakarību un attiecību variācijās. Tieši tā, kā autors iecerējis, – līdzīgi šķidrumu plūsmai savienotajos traukos. Minēto formu veidolā darināti biezi koka ietvari, kas cieši “apkampj” trīs lielas fotogrāfijas. Tas varētu likties nedaudz dīvaini, ka vērtējumā uzmanība vispirms fokusējas uz šiem ietvariem. Neslēpsim – to izcilā galdnieciskā kvalitāte lika saprast, ka šeit darbojies lietpratējs, un varbūt tā ir tāda kā profesionāla refleksija no Kaspara Podnieka skološanās laikiem Rīgas Lietišķās mākslas koledžas Koka dizaina nodaļā. Savukārt pašus rāmjos tvertos attēlus nekādi negribētos saistīt ar fotomākslu, tā drīzāk ir notikuma fotodokumentācija. Notikums – paša autora kā tāda latvju jogas “brīnumainas” levitācijas dažādos nelielos virszemes augstumos. Tiesa, civilizācijas labumos rūdīts skatītājs brīnumam varbūt nenotic un tikai nīgri pavīpsnā par kārtējo digitālo triku. Vai fotomontāžu? Kādu, piemēram, atceramies no franču dižavangardista Īva Kleina 1960. gadā manifestētā “Lēciena tukšumā”. Tomēr “avoti” ziņo, ka mūsu meistars še patiesi esot zilā gaisā iekāries ar kādas tur apslēptas tehnoloģijas palīdzību. Varbūt artefaktā ir kaut kas no ķīniešu cirka akrobātikas? Statiskā Kaspara Podnieka poza liecina arī to, ka attēlos netiek izmantots lielā fotoklasiķa Filipa Halsmaņa kādreiz iekoptais gaisā lēkātāju paņēmiens. Izstādes tēlojums šo “firmas noslēpumu” tā skaidri neatklāja, un tehniskā intriga saglabājās. Levitācijas paņēmieni acīmredzami var būt dažādi. Pats autors kādā no savām intervijām arī diezgan žēlīgi atzīmē: “(..) mākslā viss jau pateikts, ko gan vēl jaunu tur var radīt?...” Doma, kam gauži negribētos piekrist. Un, pat ja “viss”, tad joprojām bezgalīgi atklāts paliek jautājums – kā? Un mums joprojām svarīgs šķiet tas mesidžs, ko mākslas darba autors – Kaspars Podnieks – vēlējies paust. Īvam Kleinam lēciens bija kā urbāna cilvēka gremdēšanās nirvānā; Filipam Halsmanim – radikāls izteiksmības kāpinājuma paņēmiens, lai saviem fotovaroņiem piešķirtu putna atbrīvotības tēlu; Kaspars Podnieks savukārt vēstī pavisam ko citu – varbūt savu metafizisko saikni ar ierasto dzimto Drustu vidi. Šķiet, še vērojama visai paradoksāla kombinācija – pilsētnieciska intelektuālisma maisījums ar latvisku country mentalitāti, kur pavīd kaut kāda zemnieciska viltība, prakticisms, ticība, pat naivums un sirsnība, ar kādu mākslinieks atklājas: “Man, darbojoties mākslā, būtiski atskaites punkti un izpētes objekti ir saistīti ar Drustiem. No turienes nāku un tur esmu. Tur man rodas drošība, ka darbs būs patiess un līdz ar to noderīgs arī citiem.” Kaspara Podnieka konsekventās un nebeidzamās levitācijas atsauc atmiņā vareno baroka laikmetu, kad mākslā teju visam bija it kā zudis gravitācijas iespaids. Dievi, eņģeļi un svētie, bruņās kalti varoņvīri un plikas resnules, pegazi un prasti zirgi saulstarotos mākoņgaisos lidinājās... Visa šī renesanses uzbangotā alegoriju patētikas pasaule kā ceļa rullis vēlās pāri Eiropai, iekams piezemēti folklorizējās un nolaidās, piemēram, arī pašu vietējā Latgales Ontona keramikā. Savukārt mūsu Podnieks manifestējas pozā, kam dziļāka vēstījuma vērtība ir tikai kontekstā ar fona vidi. Kaspara Podnieka uzstāšanās man atsauc atmiņā kādu Ķīnas ceļojumā tvertu vērojumu. Visur centos fotogrāfiski iemūžināt turienes cilvēkus. Ķīnieši bija varen atsaucīgi. Bet spontāno fotosesiju laikā atklāju kādu dīvainu kultūratšķirību, ko nekad nebiju vērojis Eiropā. Daudzi itin priecīgi un vaļīgi ķīniešu jaunieši, ieraugot fotokameras objektīvu, izstiepās kā stīgas – rokas gar sāniem. Nedaudz līdzīgi, bet nesalīdzināmi stingrāk, nekā to dara Kaspars Podnieks. Tā bija klasiska militārās miera stājas poza. Šādos gadījumos sajutos kā ģenerālis, kas pieņem jaunkareivja ziņojumu. Notiekošo varēja izskaidrot, tikai apzinoties, kāda milzīga, noteicoša loma un sabiedriska autoritāte Ķīnā joprojām piemīt armijai. Daudziem tikai armija sniedz vislabāko karjeras iespēju, tā ir kā dzīves modeļa etalons. Kaspara Podnieka miera stāja skatītāju priekšā gan ir vairāk radniecīga brašā kareivja Šveika tautiskumam, aiz kura neslēpjas nekāds lielvalstisks nozīmīgums, bet drīzāk jaušama visu mūsu praktiskās ikdienas raupjumā gūtā pieredze. Varbūt kā saimnieka lepnums, stāvot līdzās svaigi nokautai cūkai. Kaspars pats ir tas viens no savienotajiem traukiem, kurā vienmērīgi izlīdzinās Latvijas realitātes šķidrās substances. Pasaule, kurā mākslinieks sevi saskata kā tādu lokāli antropocentrisku būtni jeb asi, ap kuru rotē visu apkārtnē apzināto lietu spiets. Mākslinieks šeit it kā meklē un pat atrod kādu līdzsvaru starp sevi jeb Cilvēku un šo mūžam mainīgo vidi. Bet deklarētais balanss izskatās gauži trausls. Pakrūtē kaut kas netīkami iekņudas, kā vērojot uz žongliera pieres slietu stikla trauku piramīdu. Ieslēdz vakarā pirms snauda ziņu raidījumu: viss brūk un gāžas... Bet Dullais Dauka vienalga airējas uz horizontu... | |
| Atgriezties | |
