VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Informācija pārdomām. Personīgai lietošanai Līga Marcinkeviča, Krišs Salmanis, mākslinieki | |
| Cīnoties ar pseidointelektuālo diskusiju radīto maldīgo priekšstatu par informētību un nebeidzamo diskomforta sajūtu, ka kaut kas būtisks ir pateikts tieši tajā diskusijā, kurā tevis nebija, arī “Studija” vienā no pēdējām aizgājušā gada dienām uzaicināja trīs gleznotājus uz sarunu. Kāpēc trīs – lai dažādu viedokļu gadījumā nebūtu pareizais un nepareizais. Bija vairākas, mūsuprāt, jēdzīgas kombinācijas, kauliņi krita, un sarunā piedalījās Daiga Krūze, Laura Prikule un Andris Eglītis. Kāpēc gleznotājus? Pret dalījumu medijos ļoti iestājās Laura, “Studija” viņai daļēji piekrīt, tomēr lai pagaidām paliek, kā ir. Sākotnējā vai – precīzāk – sarunas laikā izkristalizējusies tēma ir mākslinieka identitāte neesošajā kontekstā. Bet tēmas sašaurinājums – mākslinieka identitāte – ir tikai un vienīgi lasītāja uzdevuma atvieglojumam, jo līdz šim brīdim Latvijā gandrīz nevienā jomā kopš neatkarības atgūšanas jauns konteksts nav radīts. Taču “namu apsaimniekotājs” ir tā pati vecā “namu pārvalde”, kuras nosaukumu izdzirdot sabojājas oma, kāds kļūst agresīvs un pēkšņi sāk nevietā lietot necenzētus vārdus. Redz, teorētiski, savos prātos, mēs esam “iekārtojuši” ideālo Rietumeiropas modeli (tas bijis vieglāk – ārzemju braucieni, internets un kaut nelielas svešvalodu zināšanas), bet realitāte palikusi tajā pašā vietā, kur iepriekš, jo par to neviens kaut kā nevar piespiest sevi uzņemties rūpes. “Studija”: Šķiet, mums, māksliniekiem, joprojām ir grūtības formulēt vārdos to, par ko esam tik pārliecināti sajūtās. Laura Prikule: Vajag trāpīt idejā un pēc iespējas precīzāk, jo var noķert tikai tās maliņu, bet tas vairs nebūs tas. Var teikt, ka ir ideju pilsēta. Tā sastāv, piemēram, no kubiem. Tev jāieiet šai pilsētā, viena ideja jāapzinās, jānāk laukā un vienkārši jāizdara tas, ko apzinājies. Mākslinieks – tā ir spēja nokļūt tajā ideju pilsētā. Tas, ko spēj parādīt no tur apzinātā, ir tavas meistarības rādītājs. Katrai idejai ir pieņemamākā izpausmes forma. Tu varbūt apciemo tās idejas, kam labāk izpausties video formātā, un neej uz gleznu rajonu. Kaut arī var būt ideju kubi, no kuriem iespējams doties dažādos virzienos. Daiga Krūze: Tās sajūtas, ko grūti aprakstīt, manuprāt, ir pietuvošanās būtībai, tas, ko cenšamies izzināt jebkurā veidā. Arī mākslā, glezniecībā. Un tā ir spēja paņemt ideju un parādīt to tā, ka mākslas darbs kustas, tas vairs nav priekšmets, bet informācijas lauks. Ir visādi izdomāti nosacījumi, kāpēc mākslas darbs var būt labs. Bet, kad uz to skaties, tu jūti, vai tajā ir kaut kas pazīstams. Ja nav, tad sāc domāt par to. Ļoti labi var redzēt – ja mākslinieks iedegas par savu darbu, tad tas dzīvo. Formāli paveikts darbs ir darbs kādam, bet vajag darīt sevis dēļ, vienkārši būt un izteikties sev pieņemamā veidā. “Studija”: Viens no iemesliem, kādēļ sarunu ciklu sākam ar gleznotājiem, ir tas, ka skatītājs pie gleznām tomēr ir vairāk pieradis. D.K.: Vieglāk uztvert? “Studija”: Jā, tā ir tradīcija, pierastais taisnstūra formāts ne tikai izstādēs, bet arī reprodukcijās, ģimenes fotoalbumos utt. Tiklīdz parādās telpa, tā sākas mocības. Varbūt paņēmiens, kā jebkuram, arī netrenētam skatītājam palīdzēt organizēt telpā notiekošo, ir izstādes vidū novietot dīvānu? D.K.: Mums bija dīvāns “Berga bazārā” rudenī, starp citu. (Projekts “Muzejs”. Festivāla Survival Kit2 ietvaros – Red.) “Studija”: Vai tas palīdzēja? L.P.: Jā, tas bija terapijas punktā. Vismaz šo objektu cilvēki pazina. Uz mani pašu arī iedarbojās. Reiz ar Ievu Kulakovu runājām, ka varbūt jāpietiek ar to, ka skatītājs atnāk pie mākslinieka uz darbnīcu un vienkārši pasēž uz viņa kušetītes vai krēsla, kurā var izstiept kājas. Pastāsta, kas uz sirds. Un otrādi. Jauno valodu zina speciālisti, bet brīvdienu izstāžu apmeklētājs vadās pēc tā, kas viņam mācīts skolā un kas līdz šim redzēts izstāžu zālēs. Tādēļ nojausma par pasaulē notiekošo bieži var būt visai miglaina. Valda vecā pieredze. Bet svarīgākais pašlaik ir mijiedarbība starp māksliniekiem, mākslas teorētiķiem, kuratoriem, skatītājiem, kolekcionāriem, skolotājiem, akadēmijas profesoriem. Jā, katrs strādā, individuāli dara un pat daudz dara, bet nejūt nekādu kopīgu ideju par to, ko šeit Latvijas mākslas ainā vajadzētu panākt un ko labāk neturpināt. Tas ir apzināšanās, izrunāšanas jautājums. Būtiskais ir mērķu skaidrība. “Studija”: Un izrunātais ir jāpieraksta, jo, lai kāds tas būtu, tas veido atskaites punktu. Visi kaut ko dara, bet lielākoties atsevišķi. Un vaino cits citu. Nav kuratoru, nav tirgus. Nav tā dīvāna. L.P.: Vieta, kur nav tā un nav vēl arī tā un tā ... un vēl gramatiskās konstrukcijas, kurās bieži figurē dubultais noliegums. Izklausās, ka mums pieder tikai tas, kas mums nepieder. Lielais tukšums. Tātad kaut kas mums tomēr ir! D.K.: Nav tukšums! Pat pieņemot, ka nākotne ir tukšums, tā ir vieta, kur stādīt. Sajūta, ka mums nekā nav, ir kā pārāk bieža skatīšanās uz sevi spogulī. Mēs redzam atkal un atkal to pašu ar nelielām izmaiņām. Vajag skatīties prom no sevis. Un palaist darbību. “Studija”: Kas ir tas, kas mums ir? Kas ir gleznotājiem? D.K.: Manuprāt, mēs ļoti daudz varam smelties no dabas. Domājot par krāsām, gleznotājam ļoti daudz kas ir priekšā pateikts, parādīts diezgan smalki mūsu ainavā. L.P.: Bet vai mums tiešām jāsamierinās ar ieslodzījumu vienā medijā? “Studija”: Mākslai taču nav robežu. Ja mēs mēģinām atrast minēto “dīvānu”, tad kaut kāda teritorija būs jānosaka. L.P.: Bet vai pēc tehniskiem parametriem? Par glezniecības kvalitātēm jau ir pārāk daudz runāts, bet man šķiet svarīgi runāt par ideju ierobežotību. Vai pie mums notiek pietiekama iedziļināšanās idejā, pēc tam atrodot piemērotāko materiālu, vai arī tas notiek ļoti šaurā lokā? Jāslīpē būtu tieši idejas. Protams, ir svarīgs līdzsvars starp ideju un tās īstenošanu, tehniskām iemaņām, skolu. Domājot par to, reiz uztaisīju darbu par ideju stādīšanu. Lai ideja varētu izaugt, pievedot analoģijas ar dārzniecību, daudz kas ir atkarīgs arī no pareizas augsnes izvēles un rūpīgas iedēstīšanas, laistīšanas, precīza apgaismojuma, augsnes daudzuma un kastes izmēra. Visa mākslas sistēma ir vienota ekosistēma, un tā uz to arī vajadzētu skatīties. Novērtēt, kāda šī ekosistēma ir Latvijā un kas tai būtu nepieciešams. D.K.: Piekrītu Laurai, ka mākslinieks ir piemērotāks apzīmējums mūsu nodarbei, jo idejas var īstenoties visdažādākajos materiālos. Bet ideja–realizācija–mākslasdarbs būtu ļoti vienkārša ķēdīte. Līdz īstajai idejai bieži nākas rakties. L.P.: Principā es darbojos ar idejām. Mākslas lauks ir laba vieta, kur to darīt. Izmēģināt, vai tā ir vienkārši stipra doma vai tur ir kas vairāk. Jā, dažreiz izrādās pavisam otrādi – pie idejas nonāc, to realizējot. Andris Eglītis: Es gan teiktu, ka esmu gleznotājs. Mākslinieks ir man pilnīgi neskaidrs jēdziens. Esmu gleznotājs, kas var veidot arī skulptūras, foto vai ko citu. Ideja šajā gadījumā skan pārāk šauri, tas ir vairāk intuitīvs, impulsīvs process. “Studija”: Kas tad būtu nepieciešams Latvijas mākslas ekosistēmai? L.P.: Pirmkārt jau dziļāk apzināties, ka tāda vispār pastāv un cilvēki, parādības, procesi, notikumi un vide ir savstarpēji tieši saistīti. Visai ekosistēmai kopumā, protams, vairāk gaismas, siltuma un brīvības. Tomēr pieredze rāda, ka, lai lietas varētu notikt tā ērti un brīvi, par to ir diezgan nopietni jāparūpējas. D.K.: Tēmu izpēte no dažādiem skatpunktiem. Ko, piemēram, ainava nozīmē zinātniekam, mūziķim vai dārzniekam. Domāju, par to var ne tikai sarunāties, bet izdomāt interesantāku veidu, varbūt veidojot vizuālus sarīkojumus. Arī lekcijas ir ļoti nepieciešamas. Skatīties un izdomāt vienai lietai dažādus ceļus. A.E.: Ego un citplanētiešu iebrukums. Mākslas norises būtu jāuztver kā dzīvs process, ko nevar tik vienkārši nedz saglabāt, nedz mainīt. Tikai ar aizrautību gan māksliniekiem, gan kuratoriem jāpiedāvā savs ieguldījums, kas veicina dažādību procesu un atšķir aktuālo no nebūtiskā. Gribētos sastapt vairāk skaistu kuratora darbu pretēji gadījuma rakstura grupu izstādēm. “Studija”: Par ko sarunājas gleznotāji? L.P.: Spēlītes spēlējam. Darot kaut ko citu, labāk saproti savu tiešo uzdevumu. “Studija”: Vēlreiz gribētos atgriezties pie kritērijiem. Tev, Laura, ir vesels saraksts ar teju divdesmit punktiem. L.P.: Apspriežot ar Kasparu Lielgalvi VEF mākslas centra balvu kritērijus, nācās vispirms domāt par to, kas tad vispār ir vērtīgs mākslā. Mākslas un uztveres robežu paplašināšana laikam būtu pirmajā vietā. Domājot par savas darbības kontekstu, nāk prātā t. s. matrjošku princips. Ir “es” aplītis, darbnīcas aplītis, draugu loks. Protams, tādā veidā nonāk arī līdz pasaulei, par ko būtu labi neaizmirst. Atrodoties šeit, es tomēr darbojos mākslā vispār. Lokālais neatceļ globālo. A.E.: Varbūt svarīgākais ir sajust, ka tas, ko tu dari, ir kādam būtiski, tā nav bezjēdzīgi izšķiesta enerģija. Var raudzīties uz mākslas darbu kā notvertu kultūras esenci, pēc kā mērķtiecīgi tiecas autors, un pārējais mākslas lauks ir veidojošs, virzošs, veicinošs un pieprasošs. “Studija”: Jums ir bijusi vērā ņemama mākslas pieredze arī ārpus Latvijas. Ko tas jums ir nozīmējis? A.E.: Tas noteikti palīdz sevi ieraudzīt citā kontekstā. Līdz šim šķita, ka arī visi labākie darbi tapa, atrodoties kaut kur ārpus Latvijas, prom no ikdienas, kas izšķīdina uzmanību. Pēdējā gada laikā tas ir mainījies. Varbūt tur man vairs nebūtu ko gleznot. Tomēr laiku pa laikam vajag izbraukt. Ilgstoši te uzturoties, pierodi pie šejienes skatiena, tas tevi sāk ietekmēt un pats sāc tā skatīties. Protams, vari apgalvot, ka glezno tikai sev un mūžībai, tomēr no tā skatiena nevar izbēgt. D.K.: Rezidencēs nereti vieglāk ieraudzīt to, kā vajag. Vari netraucēti domāt par vienu lietu, tad arī ieraugi, kā to vajag īstenot. “Studija”: Vai tas “kā vajag” jau kaut kur ir un mums tas vienkārši jāpanāk? Un vai vispār būtu jādomā par mums kopumā, nevis katram par savu individuālo darbu atsevišķi? A.E.: Obligāti! L.P.: Es jau par to ekosistēmu teicu. Katram individuāli taču ir būtiski, lai vide, kurā atrodies, ir labvēlīga izaugsmei. Tieši par to arī ir runa. Kā, šeit dzīvojot, izaugt līdz tam kokam, ko nevar izkustināt ik reizi, kad apmeklētājs ne tā paskatās vai galerija izrādās nepareizā. Lai process būtu tik jaudīgs, ka pat nelabvēlīgi apstākļi izrādītos noderīgi. Ja, darbojoties lokālajā vidē, atceries par globālo, tad ir okay. Bet, ja ideja nav līdz galam izdarīta vai, tieši otrādi, ir jau bijusi, taču tu par to nezini, tad tu arī nespēj spert soli tālāk. “Studija”: Tad tev ir divtik grūts uzdevums – ne tikai spert soli tālāk, bet arī rēķināties, ka lokālais aplis varētu nebūt pieredzējis iepriekšējos soļus, uz kuriem tavs darbs atsperas. L.P.: Pie šī galda sēdošie visi ir bijuši, piemēram, Cité rezidencē Parīzē. Ja nemitīgi jutīsimies tik vientuļi, tad tas nebūs līdz galam pa tiesi. Protams, komunikācija ir vajadzīga. Varētu teikt, ka māksla ir viens liels ķermenis pa visu pasauli. Vajadzētu saprast, ka viss ir saslēgts vienā tīklā un mēs te neesam tikai kreisā pēda. “Studija”: Kā jūs nodrošināt kontaktu ar pārējo organismu, kur rodat informāciju par šobrīd notiekošo? A.E.: Nejaušas sarunas un izdarītie darbi. L.P.: Kad mācījos Sanfrancisko Mākslas institūtā, likās dabiski pieslēgties pasaulē notiekošajam, un tā sajūta ir saglabājusies. Ik pa laikam tam ugunskuram jāpiemet pa malkas pagalei, tad jau kopainu jūt. Uzduroties kam radniecīgam, izlasi to grāmatu vai žurnālu. Visinteresantāk ir sazināties ar citu jomu speciālistiem un atrast punktu, kurā iespējams saprasties. “Studija”: Un kā ar Meistaru, kam piecus gadus slaucīt grīdu un jaukt krāsas, lai beigu beigās gāztu no troņa? L.P.: Labāk, lai to ir vairāki un lai viņi būtu tikuši tuvāk būtībai. Latvijai raksturīgākais ir nevis ilgstošas un noturīgas attiecības, bet epizodiskas jaudīgas sarunas ar dažādiem cilvēkiem. Ja tiešām ir vēlēšanās, tad Rīga ir pietiekami maza, lai tādas varētu pa brīdim un spontāni notikt. “Studija”: Un pietiekami liela, lai vispār būtu, kur meklēt. L.P.: Vienīgi šeit bieži vien katrā jomā ir tikai pa vienam speciālistam, kamēr lielākās zemēs atsevišķā tēmā ieinteresētu cilvēku ir procentuāli vairāk. Tādēļ ir grūtāk ar neaprobētām parādībām, kurās trūkst konkurences. Ja savā specialitātē, intereses laukā esi vienīgais, nav tik ļoti jācenšas. Var arī aiziet paskatīties televizoru. Līdz ar to aktualizējas godīgums pret sevi. Jo kādam tā latiņa ir jātur. “Studija”: Vai savā starpā jūtaties kā konkurenti? A.E.: Es drīzāk sauktu to par sevis samērošanu. Tas, ko mēs darām, ir pārāk atšķirīgs, lai būtu tieša konkurence. L.P.: Jā, vairāk novērtējam, cik spēcīgs ir pārējo izdarītais. “Studija”: Vai pašlaik vispār var runāt par Latvijas glezniecību? A.E.: Domāju, ka var. Lielā mērā tas ir akadēmijas nopelns. Ir iedots domāšanas virziens, kurā pat Laura iekļaujas, tam sevi pretstatot. Pastāv grūti formulējama radniecība. Gluži neapzināti jau ietekmē tas, kas notiek tiešā tuvumā. Tā, savstarpēji ietekmējoties, rodas kopums. D.K.: Es tādu neredzu. Lietuvas glezniecību gan. Karoga krāsās. Mēs esam ļoti dažādi glezniecībā un mazliet sastinguši. Bet centīgi, tehniski varoši, tāpēc gadās arī acij baudāmi. Varētu vēl pārliecinošāk, atbrīvotāk, zināt, kāpēc to vajag darīt. L.P.: Ir jūtami ideju vai paņēmienu viļņi. Līdzko akadēmijai iziet cauri kaut kas jauns, tā tas atspoguļojas lielajās izstādēs. Ir vesela strīpa darbu, kuros jaunais parādās dažādās formās. “Studija”: Kas ir pēdējā laika atklājumi, un no kurienes tie nāk? D.K.: Kur sanāk viesoties, no turienes arī tie atklājumi. Nesen biju Somijā, patika izstāde, kur bija apskatāmi gleznotāju darbi, kas nav gleznas. “Studija”: Tātad autori tomēr atlasīti, balstoties uz viņu pamatdarba mediju. L.P.: Bet vai tas ir labākais un pēdējais rāmis? A.E.: Muļķīgā kārtā mūsu akadēmijā – kā tie studenti tiek sadalīti gleznotājos, “vizkomiešos” vai tēlniekos, tā viņi arī turpina. L.P.: Daudz labāk būtu, ja, piemēram, tie, kas spēlē florbolu vai ceļas tieši septiņos no rīta, pēc tam parunātos par to vai citu tēmu kādā mākslas projektā. Viņiem ir kopīga nozīmīga pieredze, kas, hipotētiski atspoguļojoties darbos, būtu tas, kā Rīgā šobrīd reāli pietrūkst. Ja dialogs veidotos, nebalstoties uz pabeigto nodaļu vai vecumu, bet uz kaut ko tiešām kopīgu. Un es nebrīnītos, ja tādējādi kopā sanāktu rakstnieks, tēlnieks un ceļotājs. D.K.: Un rezultāts jāiznes ārpus darbnīcas, lai citiem būtu no kā atsperties. “Studija”: Vai tās somu izstādes dalībniekiem, atbraucot uz Latviju, būtu ko skatīties, no kā iedvesmoties? L.P.: Būtu, bet jāmeklē. Interesantākais notiek darbnīcās, publiskajā telpā mazāk. Interesantas mēdz būt neformālās vietas, bet tās tik viegli neatradīsi. Ārzemniekiem es ieteiktu zaļās prakses ar vardēm uz ceļa, vēju un lietu. Un labi apgūt mākslas pamatus, jo ne visur pasaulē tas notiek. A.E.: “kim?” viņi varētu apmeklēt, tas viņiem patiktu, VEF arī. L.P.: Tos un “Mākslas telpu” vismaz var atrast. Bet šeit viss notiek tā sporādiski. Pie tā mākslinieku daudzuma, kāds ir Rīgā, publiskās izpausmes varētu būt daudz jaudīgākas. Un kuratoriem ir vēl daudz iespēju, par ko vajadzētu kārtīgi padomāt. “Studija”: Domājot par lietuviešu galeriju Tulips & Roses, šķiet, ka idejiski pamatotai un ar kārtīgu biznesa plānu nodrošinātai galerijai arī te varētu atrasties sava niša. A.E.: Viņi jau “notinās” uz Briseli (pašlaik aktīvākā pastāvīgā mākslas tirgus pilsēta – Red.). L.P.: Bet būtu taču forši, ja te rastos kaut kas tik jaudīgs, kas pēc tam varētu arī tā “notīties”! “Studija”: Varbūt pašiem jāiet uzņēmējdarbības kursos? L.P.: Tas ir svarīgi, tomēr ne tik ļoti, lai tā dēļ upurētu savus tiešos pienākumus. “Studija”: Kā tev, Andri, izdodas regulāri sarīkot savu darbu izstādes? A.E.: Ar spītību un entuziasmu. Tas ir nepieciešams, lai saprastu, ko esmu padarījis, un veidotu zināmu sarunu ar publiku. Man tā ir būtiska darba sastāvdaļa. Izstādes izveidošana, ņemot vērā telpu un kontekstu, pati ir kā atsevišķs darbs. Izstādei jāpalīdz skatītājam saprast pareizo vai vēlamo skatīšanās veidu. L.P.: Un kāds ir pareizais skatīšanās veids? A.E.: Trivializējot – galerijā cilvēks novērtē gleznu kā potenciālo sienas dekoru. No tā konteksta vajadzētu izrauties. L.P.: Ir būtiski padarīt vispārējai publikai pieejamas pēc iespējas vairāk “prizmu”, kā var skatīties uz darbiem un lietām vispār. Jo skatītāja arsenālā ir vairāk šo veidu, jo interesantāk arī māksliniekam. “Studija”: Vai tāpēc tu piedalījies arī izstādē “Rudens”? L.P.: Man likās svarīgi ienest rudens lapas šai izstādē un realizēt visus darba etapus. Pašlaik grūti formulēt, kāpēc, bet man tas šķita ideāls konteksts. Uz rudens izstādi arī vajag dažādi paskatīties. Vēl ir daudz, ko par to varētu pateikt. Ar gleznu tur ir ļoti grūti piedalīties. Bet tas ir interesanti! Darbs turpināsies. D.K.: Nāk prātā Jarmarka. L.P.: Jā, tas ir labs, bet arī ne pārāk viegls materiāls. Re, kā – mums īstenībā netrūkst mākslas telpu un notikumu, un tajos visos ir potenciāls, ko izmantot. Dažkārt svarīgi ir vienkārši šīs mākslas iespējas atpazīt. Tomēr attiecībā uz Jarmarku gribētos atzīmēt, ka tas savā ziņā ir paškomentējošs process, kas pietiekami reāli ilustrē mākslas tirgus situāciju Latvijā. “Studija”: Kā atšķiras izglītība Latvijā un ārzemēs, ko būtu vērts pārņemt vienam no otra? A.E.: Nevar runāt par “ārzemēm“ kā kaut ko vienu. Mākslas akadēmijā vismaz Glezniecības nodaļa pieder pie akadēmiskas izglītības prakses, kas ar inerci un ieradumu turpina darboties no senākiem laikiem. Tajā galvenais līdzeklis ir intuitīva, ieradumā sakņojusies, uz formāliem kritērijiem balstīta praktiskā darbība. Diezgan maz tiek trenēta, aktualizēta domāšana, attīstīta spēja nolasīt kontekstus, attīstīt un precizēt idejas. Stiprā puse varētu būt amatnieciska meistarība un asociatīvi intuitīva virzība. Taču gadās, ka kritēriju un mērķu neskaidrība veicina diezgan mehānisku darbošanos. L.P.: Šeit negribētos vispārināt. Runājot konkrēti par Sanfrancisko Mākslas institūtu Kalifornijā, ASV, kur studēju, gribētos izdalīt dažas lietas, kas patika: 1) reālas, nevis nominālas izvēles iespējas gan attiecībā uz priekšmetiem, ko mācīties, gan profesoriem, ar kuriem attiecīgajā semestrī konsultēties, gan medijiem, kuros strādāt; 2) teorijas un prakses veiksmīga saplūdināšana; 3) atsevišķa darbnīca skolas telpās katram maģistrantūras studentam; 4) konstanta robežu uz priekšu bīdīšana gan individuālajā darbā, gan sarunās ar kursabiedriem, gan kritikas semināros; 5) informētība par to, kas notiek citur; 6) viesmākslinieku lekciju sērija – ik nedēļu; 7) virkne tukšu telpu ar baltām sienām – gan īslaicīgām instalācijām un projektiem, gan semināriem; 8) vairākas galerijas, kur nonstopā notiek studentu darbu izstādes – individuāli un nelielās grupās; 9) spēcīga materiāli tehniskā bāze; 10) skolas bibliotēka ir jaudīgs informatīvs resurss un tiek pienācīgi izmantota. Cilvēki ar talantu vai vismaz spējām mākslā studē kā šeit, tā Rietumos. Tādēļ, neiedziļinoties pārdomās par tradīciju un laikmetīgo, uzsvēršu, ka galvenais ir saprast tās metodes un izglītības sistēmas atribūtus, kas palīdz talantus un spējas realizēt pilnā apjomā. | |
| Atgriezties | |
