VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kur pilsēta pieskaras debesīm Barbara Feslere, māksliniece | |
| Itāļu fotogrāfs Gabriēle Basīliko (Gabriele Basilico) ir viena no pazīstamākajām un ietekmīgākajām balsīm mūsdienu arhitektūras fotogrāfijā. Jau vairāk nekā trīsdesmit gadus viņš apceļo pasaules pilsētas, likdams lietā divējādu pieeju: viņš sagatavojas darbam, iepriekš izpētot drukātos materiālus, vadoties pēc stingri noteiktiem izvēles principiem, taču, nonācis galamērķī, atbrīvojas un ļaujas nejaušībai, iegremdējas smaržās un skaņās. Rezultātā rodas fotogrāfijas, kurās jaušama gan racionalitāte, gan jūtīgums: sākotnējo ideju papildina sensiblās pasaules objekti. Divdimensionālas telpas stingro arhitektūru bagātina daudzveidīgi dzīves momenti. Uz papīra rasētā ģeometrija sazinās ar attiecīgās vietas empīrisko vēsturi. Basīliko uzņēmumi fiksē pilsētu atmiņu un, itin kā veicot nepārtrauktu statistisku uzskaiti, arvien vairāk tuvojas urbānā principa dziļākajai būtībai. Šajos attēlos pilsētas sevi izstāsta, tās runā ar mums par mīlestību, par kariem, par cerībām un par vilšanās reizēm, ko pieredzējuši to iemītnieki, kuri vienlaikus ir gan klātesoši, gan prombūtnē. Kopā ar kādas liceja klases audzēkņiem mēs sastapām autoru Milānas Fondazione Stelline, kur patlaban notiek viņa izstāde “Stambula”, un šīs tikšanās brīdī aizsākās daudzbalsīgs dialogs, vienlaikus intervija un mācību stunda, ko tikpat labi varētu saukt par interaktīvu priekšlasījumu. Barbara Feslere: Ko atveido attēli? Sāra: Pilsētu. Annalīza: Stambulu. B.F.: Kā šī pilsēta ir atveidota? Gabriēle Basīliko: Runājiet nekautrējoties, sakiet visu, kas nāk prātā... Paolo: Es ievēroju, ka ir parādīts nevis centrs, vecpilsēta, kā parasti pieņemts darīt, bet gan nabadzīgākie rajoni. G.B.: Jā, pareizi, patiešām, un šī izvēle izraisīja kāda turku kunga iebildumus, viņš man atrakstīja: “Kā pavadībā gan Jūs staigājāt pa pilsētu? Ja es ierastos Venēcijā vai Florencē, jūs taču nerādītu man tamlīdzīgas preteklības!” Viņš apvainojās, jo šogad Stambula ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, tāpēc tā nonākusi visu uzmanības centrā. Un šai Bosfora pilsētai ir spoža vēsture, par spīti spēcīgajām pretrunām, kas vērojamas šobrīd. Mūsdienās Stambula ir izpletusies tik gigantiskos apmēros, ka ir grūti veikt tās fotogrāfisko izpēti, aptverot visā pilnībā, tāpēc jau iepriekš ir jāizdara stingra izvēle. B.F.: Kas tevi visvairāk interesē, kad tu dodies pastaigā pa kādu pilsētu? Objekta formālā, estētiskā puse vai arī drīzāk tā “saturs”, proti, sociālā puse, pilsētnieku dzīve? G.B.: Varbūt ne viens, ne otrs, padarīts par absolūtu principu. Es nodarbojos ar dokumentālo fotogrāfiju, un man patīk precīzi portretēt telpu, uzņemt ļoti reālistisku attēlu, neizjaucot un arī pārlieku neabstrahējot to, kas ir redzams. B.F.: Tātad būt reālistam nozīmē precīzi atveidot kādu (šķietamu) objektīvo realitāti? G.B.: Nē, es teiktu, ka reālisms nozīmē arī nepieciešamību sacerēt dzejoli vai uzrakstīt stāstu. Vai, iztulkojot citiem vārdiem: parādīt vairāk par redzamo, iedarboties uz intuīciju. Fotogrāfijai ir jāiekustina iztēle, taču tās uzdevums ir arī izvirzīt jautājumus. Ar abstraktiem vai konceptuālas dabas attēliem bieži vien tiek radīts kas līdzīgs grūti atrisināmam rēbusam.Taču pastāv tiešāks veids, kā komunicēt ar fotogrāfijas starpniecību: kad aiz redzamās īstenības ir nojaušama arī cita nozīme, kas spēj ieintriģēt. Tajos brīžos, kad šis mehānisms ir sajūtams – jo nav jau teikts, ka tas vienmēr nostrādā, – mēs tuvojamies mākslas sfērai. B.F..: Vai varētu teikt, ka runa ir par “dokumentu”, kas ideālā gadījumā sniedz norādi uz dziļāku jēgu? G.B.: Jā, tieši tā. Ja runājam par ainavu, mani neinteresē “skaista fotogrāfija”, estetizējoši attēli, kādus publicē tūrisma žurnāli. Gluži otrādi – man ir interesanti izstāstīt stāstu, un savā ideālajā grāmatā, kas izstāsta un salīdzina citas pilsētas, es vēlētos iekļaut Stambulas pieredzi. B.F.: Tātad katrā pilsētā rodas citāds stāsts? G.B.: Protams, strādāt ar kādu pilsētu nozīmē izvēlēties noteiktas urbānās tipoloģijas. Par atspēriena punktu izraugoties vietas identitāti, attīstās konkrēta ideja. Stambulā es izvēlējos strādāt ar transformācijas tēmu, kas konkrēti redzama nomalē. Man patīk nolasīt morfoloģiskās pārmaiņas: doties uz nomalēm, aplūkot jaunās ēkas. B.F.: Tu Stambulā esi bijis vairākkārt? G.B.: Jā, pirmā reize bija sen, jau 1970. gadā, kad devos ilgā ceļojumā uz Persepoli Irānā, bet divas pārējās reizes bija nesen – 2005. un 2010. gadā. B.F.: Kā tu rīkojies, lai padarītu redzamu pilsētas pārveidošanos, kas taču ir ļoti lēns process? G.B.: Pirms četrdesmit gadiem, kad apmeklēju Stambulu pirmoreiz, tajā bija 2'300'000 iedzīvotāju, turpretī tagad tās iedzīvotāju skaits ir 16 miljoni. Ļoti nabadzīgajos kvartālos (tajos, pret kuriem iebilda pieminētais turku kungs) savulaik bija daudz brīnišķīgu mazu koka ēku. Tagad šādu māju ir atlicis gaužām maz. Ar kāda arhitektūras vēsturnieka palīdzību man izdevās dažas no atlikušajām atrast un nofotografēt. B.F.: Izstādē pretstatītas divas galējības – jaunās nomales un senais centrs. G.B.: Ne tikai. Stambula ir būvēta uz pakalniem, un šāds reljefs mums sagādā nemitīgus pārsteigumus. Man ļoti patika Lukas Doninel-li (Luca Doninelli) teksts – tas ir jūtīga rakstnieka darbs.1 Viņš apzināti izmanto fotogrāfijas, lai dotos ceļojumā kopā ar lasītāju, stāstot, ko lasītājs kurā brīdī redz, līdzīgi kā rakstījuši Kalvīno (Calvino) vai Čelāti (Celati). Manuprāt, ārkārtīgi labi. | |
| |
| B.F.: Mani īpaši iespaidoja tas, kā Doninelli raksta, ka ikvienai pilsētai esot sava “staigāšanas kvalitāte”, kas esot unikāla kā pilsētas pirkstu nospiedumi, un kā Ņujorkas kilometrs atšķiroties no kilometra Pekinā vai Kairā. Es gribētu no tevis paša dzirdēt, kāda ir tava attieksme pret atšķirībām. G.B.: Kas notiek fotogrāfa vai arhitekta galvā, kad tie pēta kādu vietu? Viņiem kopīgs ir viens: tas, kā viņi vēro. Tas ir īpašs uzmanības paveids, ko labi aprakstījis Valters Benjamins, stāstot par Parīzes passages, vai Jozefs Rots (Joseph Roth), rakstot par baltajām pilsētām un stāstot par tām kā par cilvēkiem. Man bieži jautā, kāpēc manās fotogrāfijās trūkst cilvēku... Bet vai tad pilsētas nav līdzīgas dzīvām būtnēm? B.F.: Pajautāsim to jauniešiem. Čečīlija: Tāpēc, ka tā vairāk var koncentrēties tieši uz pilsētu, nevis uz to, kas atrodas pilsētā. Pjēro: Varbūt arhitektūra tevi interesē vairāk nekā socioloģiskais vai sociālais aspekts. B.F.: Varbūt var apgalvot, ka pilsēta ir tēls, kas pārstāv savus iedzīvotājus, savveida metafora. Varbūt iedzīvotājiem nemaz nav jābūt redzamiem, lai varētu saprast, ka fotogrāfijas tik un tā netieši vēsta par to dzīvēm. G.B.: Pēc cilvēka izturēšanās var secināt, kā tas jūtas un kāds ir tā raksturs. Līdzīgi var spriest arī pēc arhitektūras, nonākot pretrunā ar sakāmvārdu, ka par vīru nevajagot spriest pēc cepures. B.F.: Tu apgalvo, ka esi dokumentālists: man nāk prātā Ežēns Atžē, kas 19. gadsimta beigās sistemātiski uzņēma fotogrāfijās Parīzes pilsētu, vadīdamies pēc noteiktām tipoloģijām. Es gribētu saprast, kā tu arhivē savus uzņēmumus: vai tu tos klasificē pēc tipiem, hronoloģiski vai pēc vietām. G.B.: Es tos identificēju pavisam vienkārši: katram piešķiru kodu, numuru un datumu. B.F.: Tātad hronoloģiski? G.B.: Jā, hronoloģiski, negatīvi un kontaktkopijas ir atsevišķi iearhivēti un vienmēr atrodami. Taču citādā ziņā viss diemžēl balstās tikai un vienīgi uz personisko atmiņu. B.F.: Tagad es gribētu tev uzdot jautājumu par metodoloģiju. Vai savā darbā katrai pilsētai tu iepriekš radi projektu ar laikus noteiktām kategorijām vai arī rīkojies kā ceļinieks, kas paļaujas uz nejaušību un klejo pa ielām, nezinādams, ko atradīs? G.B.: Atklāt pilsētu, staigājot pa to kā laiskam flâneur 2, droši vien ir visaizraujošāk, taču, no otras puses, arī manā darbā ir nepieciešams stingrs, precīzs projekts. B.F.: Kā zinātnisks pētījums... G.B.: Ne gluži. Tas, kas mani interesē, ir saistīts ar pilsētas pārveidošanās aspektiem. Lai es varētu orientēties, lai zinātu, kurp doties, man gribot negribot ir jāizvaicā kāds eksperts, kas mani pavadītu uz jaunajiem rajoniem un parādītu tos arī kartēs, lai es pats varētu tos apmeklēt. B.F.: Lūk, tātad pastāv iepriekš sagatavots projekts. G.B.: Protams, noteikti, tas ir būtiski svarīgi! Turklāt tas nosaka mana darba iespējamās robežas. Savukārt jau izveidotas shēmas iekšienē vienmēr darbojas skatiens, kas palīdz izvēlēties un uzņemt attēlus. B.F.: Droši vien gadās pārsteigumi... G.B.: Es mērķtiecīgi cenšos izlasīt pilsētu. Rūpīgi izvēlos savu skatpunktu, pielāgodamies telpai, līdzīgi kā skroderis, kas šuj tērpu pēc mēra. B.F.: Ņemot vērā to, ka tu pēc izglītības esi arhitekts, kā izskaidrojama šī vēlme liecināt par citu paveikto arhitektonisko darbu, nevis būvēt pašam savas ēkas? Varbūt var teikt, ka tavas fotogrāfijas ir veidotas arhitektoniski, ka to pamatā ir ļoti stingra kompozīcija un tas saskatāms tavā attieksmē pret telpu? G.B.: Universitātes diplomu es saņēmu 1973. gadā. Tajā laikā fakultātē varēja iegūt galvenokārt politisku un sociālu pieredzi. Un bija dabiski, ka ar savu pirmo fotoaparātu es spontāni dokumentēju to, kas notika pilsētā, piemēram, demonstrācijas un studentu okupētos iestādījumus, un tikai pēc krietna laika mana uzmanība pievērsās ēkām un urbānajai ainavai. Turklāt sākumā man paveicās – es varēju iepazīt izcilus fotogrāfus, kas man palīdzēja. Tolaik mani visvairāk aizrāva reportiera misija... tas man nāvīgi patika. B.F.: Tātad tava fotogrāfija ir debitējusi kā sociāla liecība. G.B.: Fotografēt man iepatikās labāk nekā strādāt par arhitektu. Bet, fotografējot arhitektūru, es visbeidzot abas šīs jomas apvienoju. Starp citu, kāds, runājot par manu darbu, ir teicis, ka tas esot īsts arhitektūras projekts, kas īstenots fotogrāfijā. B.F.: Bet vienlaikus tā ir arī vēsturiska izstrādne. Daļa tavu fotogrāfiju ir melnbaltas, daļa – krāsainas. Jautāšu jauniešiem: sakiet – ko vēl tas maina, izņemot pašu krāsu esamību vai neesamību? Arianna: Piešķir dzīvību. B.F.: Varbūt tu gribēji teikt, ka krāsa piešķir vairāk reālisma? Attēli izskatās īstāki? Sofija: Godīgi sakot, melnbaltajās fotogrāfijās es saskatu vairāk ēnu un gaismu rotaļu nekā krāsainajās. G.B.: Tātad tu izteiktāk saskati zīmējumu, formu. Par krāsainajiem attēliem vienmēr saka, ka tie ir reālistiskāki. Sofija: Es gribētu zināt, kāpēc jūs fotografējat krāsās, nevis melnbalti. G.B.: Teiksim tā, ka sešdesmito gadu beigās, kad es sāku fotografēt, mākslas fotogrāfija bija tikai melnbalta, savukārt komerciālā fotogrāfija bija krāsaina. Septiņdesmito gadu vidū krāsas ienāca arī mākslas fotogrāfijā. B.F.: Bet kā tas ir tev pašam, ļoti personiski? Kādos apstākļos tu izvēlies vienu no diviem veidiem? G.B.: Patiesībā es vienmēr esmu bijis ļoti pieķēries melnbaltajai, nu jau gandrīz četrdesmit gadu. Pirmā krāsainā sērija radās 1991. gadā nejaušības pēc, jo man bija izbeigušās melnbaltās filmiņas. Tas notika, strādājot pie darba par Beirūtu. Personiski es nesaskatu lielas atšķirības starp abiem veidiem. Krāsa sniedz vairāk informācijas, varbūt tai ir stāstošāks raksturs. B.F.: Un attiecīgi melnbaltā fotogrāfija vairāk koncentrējas uz formu? G.B.: Protams, tas visiem ir zināms: ja krāsu sniegtā informācija ir laupīta, acs vairāk pievēršas formai, gaismēnām un zīmējumam. Piemēram, atgriežoties pie Stambulas, melnbaltajā sērijā ielu stūri ir kā pieminekļi: šie uzņēmumi man ļoti atgādina to, kā Atžē kadrā tvēra Parīzi. Pilsētu var uzlūkot no augšas, lai to apcerīgi vērotu un ar skatienu aptvertu tās plašumu, taču, ja vēlies pilsētu iepazīt, tev jāstaigā pa tās ielām. B.F.: Tev jāietiecas tajā iekšā. G.B.: Lai uztvertu tās elpu. Katra pilsēta ir sajūtu pilna. Sofija: Jūs teicāt, ka ir atšķirība, vai pilsētu uzlūko no ārpuses vai no iekšpuses. Tātad tā ir apzināta izvēle, ka izstādes sākumā esat novietojis no augšas uzņemtu panorāmu un pašās beigās – ielu stūru attēlus kā iekšējuma kulmināciju? G.B.: Protams, veidojot izstādi, atkal tiek izstrādāts jauns projekts. Šajā ziņā fotogrāfi ir daudz mācījušies no māksliniekiem. Kādreiz nemaz nepievērsa tik daudz uzmanības izstādes telpas iekārtojumam. Varbūt varētu teikt, ka pāreja no estētiskās puses uz sociālo, par ko runājām sākumā, atspoguļojas pārejā no panorāmas uz atsevišķu ielu, no nomales – uz centru, no ārpuses – uz iekšpusi. Ja skaties uz pilsētu no lidmašīnas, tev šķiet, ka vari to paņemt saujā, taču pēcāk tev ir jādodas tajā iekšā. Un iedibinās savveida dialogs starp zemes dimensiju un otru, kas ir mazliet transcendentāla. B.F.: Kur pilsēta pieskaras debesīm. G.B.: To es pierakstīšu! /No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere/ 1 Domāta 2010. gadā iznākusī Basīliko un Doninelli kopīgā grāmata Istanbul 05 010 itāļu un angļu valodā. – Red. 2 Flâneur – klaiņotājs (franču val.). – Red. | |
| Atgriezties | |
