VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mārita Murka un viņas matu spēks Sniedze Sofija Kāle, mākslas zinātniece Mārita Murka. “Matu spēks” 24.11.2010.–15.01.2011. Galerija “21” | |
| Galerija “21” līdzās pašmāju jauno mākslinieku izstādēm turpina veiksmīgi uzsākto un apsveicamo praksi ar jauno, daudzsološo censoņu piesaisti no kaimiņvalstīm. Šoreiz bija apskatāma igauņu mākslinieces Māritas Murkas (Maarit Murka, dz. 1981) personālizstāde “Matu spēks”. Aktīvākiem mākslas apsekotājiem, Baltijas valstu izstāžu interesentiem, Māritas Murkas darbi būs jau pazīstami, piemēram, no 2008. gada Baltijas biennāles Sanktpēterburgas Manēžā. No 2000. līdz 2004. gadam ieguvusi akadēmisku gleznotājas izglītību Igaunijas Mākslas akadēmijā, viņa turpināja maģistra studijas Helsinku Mākslas akadēmijā (2004–2006). Bet kopš 2009. gada Mārita Murka studē kino scenāristos Baltijas filmu un mediju skolā. Pārsvarā Mārita Murka strādā glezniecībā, bieži veido plašākas instalācijas, papildinot tās ar videodarbiem un objektiem. Māksliniecei svarīgākais ir ar sabiedrības un sevis pētniecību saistīts vēstījums, nereti izmantojot citātus un atsauces uz mākslas vēsturi (How to Explain Jaan Toomik to a Dog (2008) – citāts no Jozefa Boisa slavenās 1965. gada performances “Kā izskaidrot gleznu mirušam zaķim?”) un provokatīvus tēlus un idejas (The First Painting After my Grand-mother Died at 29.09.2007. – ja Hitlers varētu nodarboties ar mākslu, vai vēsturei nebūtu cits scenārijs?). Glezniecībā lielākoties Mārita Murka patapina fotoreālisma izteiksmi, pakļaujot to dažādiem eksperimentiem, piemēram, personālizstādes “0’43” pašportretu sērijā māksliniece atkārtoja vienu un to pašu kompozīciju, taču mainīja apziņas (alkohola), fiziskā stāvokļa (krāsas laizīšanas uz audekla) un apkārtējās vides (tumsas) ietekmi uz sevi, tādējādi pētot, kā procesā pārvēršas viņas izjūtas un transformējas rezultāts. | |
| |
| Personālizstāde “Matu spēks” piedāvāja novērtēt vairākas mākslinieces kvalitātes – spēju strādāt fotoreālisma tehnikā, veidot videostāstu, instalāciju un pasniegt interesantu ideju. Jāteic, ka izstādes ekspozīcijas pielāgošana galerijas “21” telpām bija grūts pārbaudījums stāstījumam – zāļu ierobežotā ietilpība bijusi par pamatu, lai atteiktos no vairākiem izstādei paredzētajiem darbiem. Paverot izstādes durvis, bija jāignorē pirmā zāle un jādodas telpā pa labi, lai pievērstos melnbaltai gleznu sērijai ar Karla Teodora Dreiera 1928. gadā uzņemtās filmas “Žannas d’Arkas ciešanas” galvenās lomas atveidotājas Marijas Falkoneti moku pārņemto seju. Filmu kadru aizņemšanos savu ideju paušanai māksliniece jau reiz izmantojusi gleznu sērijā “Uma”. Filma izpelnījusies ievērību ar nepārspējamo Marijas Falkoneti aktierspēli, jo pusotras stundas garumā vislielākā uzmanība veltīta viņas sejai, kurā pat bez komentāriem iespējams nolasīt visus psiholoģiskos pārdzīvojumus. Mārita Murka šajā izstādē pētījusi dažādas ar matiem saistītas nozīmes. Mati ir viena no visiespaidīgākajām cilvēka ķermeņa daļām, kas pakļaujas ātrām un efektīgām transformācijām. Šo mudīgajām pārvērtībām draudzīgo praksi visvairāk ielāgojušas sievietes; tādējādi iespējams jaunu dzīves posmu iezīmēt ar nebijušu griezumu vai mainītu matu krāsu, palīdzot izveidot un galu galā arī noticēt atdzimušajam paštēlam. Lai ilustrētu mītisko un simbolisko matu spēku, Mārita Murka izvēlējusies piemēru no vēstures, kas atsevišķās iestādēs turpinās arī mūsdienās, proti, vardarbīgu frizēšanu. Marijas Falkoneti Žanna d’Arka daiļrunīgi atgādina, cik pazemojoša un sāpīga (lai gan viņas gadījumā attiecīgais stāvoklis bija saistīts ar veselu pasākumu kompleksu) ir agresīva iejaukšanās cita ķermenī. Neraugoties uz 21. gadsimta klātbūtni, sabiedrības apziņā mati aizvien ir kaut kas vairāk nekā tikai ķermeņa turpinājums: tajos ir brīvība, mežonība, seksualitāte. Lielākai daļai cilvēku mati ir būtiskākā paštēla daļa, tāpēc, lai ievainotu indivīda pašapziņu un iedragātu līdzšinējo identitāti, piemēram, militārajā dienestā, kas balstīts uz kolektīvu pakļaušanos, aizvien turpina praksi ar matu nogriešanu. Otrajā zālē iespaidīgā dabisko matu ērkuļu čupā bija ievietots televizors ar videodarbu. Nogriezti mati paradoksālā kārtā zaudē visu savu spēku un pievilcību, tā vietā iegūstot kaut ko atbaidošu. Jāteic, ka šo divu elementu apvienošana vienuviet ir apsveicama, taču ekrāna zemais izvietojums nedaudz traucēja pilnvērtīgi uztvert videodarbu, kurā redzams, kā māksliniece savu vecāku mājās, intīmas vides ietverta, veic frizēšanu mātei un tēvam. Matu griešana var būt arī savstarpējs uzticēšanās process, kas līdzīgi kā rituāls tuvina iesaistītos cilvēkus. Trešajā telpā bija izvietoti krāsaini audekli (epilogs), kas iemūžina mūsu darbības instrumentu – rokas, kuru vaļā ir izmantot matu dažādo spēku. Nobeigumā jāpiebilst, ka arī Latvijas mākslā atrodami “matu pētīšanas projekti”, piemēram, no 1977. līdz 1979. gadam Modris Tenisons audzēja matus un bārdu un vēroja sabiedrības attieksmes maiņu, taču Mārita Murka vienkopus apvienojusi dažādas šķautnes. Cits jautājums, vai anotācijā izklāstītās saistošās idejas bija tik labi nolasāmas no pašiem darbiem. Tomēr bija prieks par iespēju Rīgā redzēt Māritas Murkas konceptuālo glezniecību, kas lieku reizi pierādīja, ka ne jau medijs nosaka, vai māksla ir laikmetīga. | |
| Atgriezties | |
