VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Meklējot asaras komiķu bārdās Pēteris Bankovskis, mākslas kritiķis “Laiks izglābs vēsturi”. Aigara Bikšes dokumentālās tēlniecības kolekcija un Māra Bērziņa stāsti 18.11.–14.12.2010. Galerija “Māksla XO” | |
| Vēsture pazīst daudzus amizantus komiķu pārus. Lai nosaucam tikai dažus: Pats un Patašons, Lorels un Hārdijs, Tarapuņka un Štepselis, Putins un Medvedevs, Ozoliņš un Raudseps, Rozenbergs un Dreiblats. Pērnā gada nogalē tiem ar galerijas “Māksla XO” gādību piepulcējies vēl viens pāris – Bikše un Bērziņš. Šie vīri – tēlnieks Aigars Bikše un “atklātības darbinieks” un literāts Māris Bērziņš – minētajā galerijā bija sarīkojuši izstādi ar nosaukumu “Laiks izglābs vēsturi”. Nosaukums ir patiešām komiķu pāra klaunādes cienīgs, sevišķi tāpēc, ka izstādes anotācijā lasāms, ka “vēsture, tāpat kā pagātne, nepastāv – tie ir mīti”. Ko autori domājuši ar izstādes nosaukumu un ar tikko citēto apgalvojumu, nevar saprast, bet mūslaiku māksla jau arī nemaz necenšas likt kaut ko saprast, ja nu vienīgi to, ka šīs mākslas radītāji uzskata, ka veids, kā viņi pavada dzīvei atvēlētos gadus, ir labāks nekā līdzcilvēkiem un garāmgājējiem pieejamie. Un ka tāpēc viņiem ir tiesības vai pat pienākums ar savas dzīves “produktiem” uzbāzties pārējiem. Jo ir taču skaidrs, ka ne Bikše un Bērziņš, ne pat dižākie pasaules universitāšu prāti nespēj pateikt, kas ir laiks, kur nu vēl mēģināt skaidrot, ko tas izglābs vai neizglābs. Tāpat – ko gan lai dara ar apgalvojumu, ka “glābjamā” vēsture un pagātne nepastāv, ka tie ir tikai mīti. Kā gan šie puiši zina, ka mīti nepastāv? Kā viņi zina, ka paši nav mitoloģiskas būtnes? Kā vispār kāds te var zināt, kas pastāv un kas ne? Nu, labi. Izstādes laikā ejot garām galerijai “Māksla XO”, ikviens caur logu varēja redzēt milzīgu kentaura statuju ar tādu kā baļķi pār plecu. Tā bija koka skulptūra, kurā, kā izriet no Māra Bērziņa pierakstītā, attēlots Putins, kurš ar specdienestu palīdzību uz dažām dienām pārvērsts par kentauru un tādā izskatā ar granātmetēju plecā drasējis gar Čečenijas robežu. Dziļāk galerijā bija aplūkojamas vēl sešas Bikšes skulptūras, četras atlietas bronzā (ar lepnumu tiek atzīmēts, ka tas izdarīts Ķīnā), divas ne. Pa gabalu izskatījās, ka skulptūras darinātas stilistikā, kas tuva daža laba lietuviešu tēlnieka pirms gadiem divdesmit lietotiem paņēmieniem. Tam šajā reizē gan nav nozīmes. Skulptūrām kā tādām varbūt arī nebija iecerēta nekāda sevišķā pašvērtība. Ja nu vienīgi Jēzus Kristus atveidojums, kas, acīmredzami kā ready-made paņemts no kaut kurienes, grib to izstādes autors vai ne, ir ar atklāti zaimojošu pašvērtību (delnu vietā tam piestiprināti sirpis un āmurs, var teikt, ka statuete ir apzināti degradēta un izķēmota). | |
| |
| Bet tas nu tā. Skulpturālie atveidojumi iegūst kaut kādu jēgu buķeti kopā ar Māra Bērziņa tekstiem. Teksti ir gari, un izstādē vajadzēja pavadīt krietnu stundu, lai tos rūpīgi izlasītu. Par šo apstākli sevišķi priecīgas bija galeristes – ne pārāk bieži laikmetīgās mākslas izstādēs skatītāji uzkavējas ilgāk par pāris minūtēm. Liekas, Bikšem un Bērziņam šķitis visai interesanti apgalvot, ka pārdomu telpā starp viena darināto figūriņu un otra sarakstīto pasaciņu norisinās process pirms kaut kā: pirms kāda kara beigām, pirms kādas republikas dibināšanas, pirms kāda dumpja apspiešanas utt. Viņi saliek kopā cilvēkus allaž saistošo spekulāciju “kā būtu, ja...” ar kādu hrestomātisku, “faktos” balstītu apgalvojumu. Piemēram, ka Čečenija, Putins u. tml. patiešām eksistē; ka Latvijas Republika ir reiz dibināta un ka tāds Rainis arī reiz dzīvojis ne tikai Gundegas Grīnumas iztēlē, bet arī Kastaņolā; ka “Atmoda” ir notikusi; ka Ļeņins bijis Rīgā. Bērziņa sacerētie komiskie skeči, kam varbūt nav lielas literāras vērtības, kā jau tāda žanra tekstiem raksturīgi, jēgu iegūst uz skatuves. Šajā reizē par skatuvi kalpo izstāžu zāle, un klaunādes mizanscēnas izspēlē Bikšes veidotās trīsdimensiju ilustrācijas. Sociālā (cilvēkveidotā) Pasaule aizvien noteiktāk pašapliecinās kā komisks pārpratums. Smieklīga ir ekonomika ar visu savu ekonomikas zinātni un augļotāju ordām, kas uzdodas par visa esošā “asinsriti”. Smieklīga ir varas politika, ko iespēj izvilkt komiskā rampas gaismā kaut kādi margināli asanži. Smieklīga ir sabiedriskā doma, kas grēkus nenožēlojuša mirēja vārgumā kādreizējā eiropeiskajā “oikumenā” gatava pat Ziemassvētkus pārdēvēt. Šolaiku publiskajā telpā, ko veido tā sauktā inteliģence (reklāmisti, žurnālisti, visvisāds biroju planktons), valda jautrība: arī Latvijā cieņā ir korporatīvās ballītes, radioblēņas, Šlāpina anekdotes, sekss un lielpilsēta un feisbuks / tviteris. Ar to visu kailais un drebošais cilvēks mēģina paslēpties no globālās izsekošanas, uzraudzības un kontroles, kas aizvien noteiktāk paverdzina ikvienu. Kā vienmēr, šī Pasaule iet bojā, un, lai nebūtu autobiogrāfiskās šausmās nepārtraukti jāraud, tā izvēlas ironiju un ņirgāšanos. Bikše un Bēziņš jau arī ir šīs Pasaules daļa un, tāpat kā mēs – pārējie, trallina tai līdzi. Ja ne citu, tad karjeras un konjunktūras iemeslu mudināti, viņi to dara. Tomēr neviena komiska klaunāde, lai nepārvērstos par baismīgu burlesku, neiztiek bez patiesu skumju nots. Izstādē galerijā “Māksla XO” skumjas par neatgriežamo, bet dvēselē patiešām reāli pastāvošo pagātni gluži reālistiski ieskanējās tekstā un ilustrācijā “10. klases skolnieki 1. Maija demonstrācijā piecus gadus pirms Atmodas”. Pārējie izstādes eksponāti stāstīja par lietām, par kurām ekspozīcijas autoriem, strikti ņemot, nav nekādas daļas, bet “10. klases skolnieki..”, jūtams, ir pašu izdzīvotā dzīve. Un tad pazūd gan mīts, gan zīmols, paliek dzīvs cilvēks. | |
| Atgriezties | |
