VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Nekurienes pieminekļi [19.03.2012. 14:18] Diāna Kaijaka, Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas 4.kursa studente Izstāde "Balss no nekurienes" 10.02.–30.03.2012. Latvijas Mākslinieku savienības galerija | ||||||||||
| Mūsdienu cilvēks ir pieradis pie uzkrītošām un spēcīgām balsīm, kuras sauc viena pār otru, cenšoties pievērst sev uzmanību. Katrai ir savs avots un mērķis, ar kādu tā uzrunā. Balss, kas nāk no nekurienes, pārstāv “aizgājušo laiku”, tomēr tā vēl ar vien ir dzīva un gatava par sevi atgādināt. Balss, kura šobrīd sauc no Latvijas Mākslinieku savienības galerijas pieder medaļu un mazo formu tēlniecības mākslai. Mazo formu tēlniecība un medaļas savā ziedu laikā bija neatņemama sastāvdaļa gandrīz jebkurai nozīmīgai izstādei. Gluži tāpat kā medaļas atspoguļoja dažādas aktualitātes un aizraušanās, tās pašas par sevi pildīja līdzīgu funkciju, kā aktualitāte, no kuras mūsdienās vairs palikusi vāra atblāzma. Tas, kādēļ tieši šajā laikā medaļas un mazās formas māksliniekiem šķita tik saistošas ir grūti atbildams – to var saukt gan par apstākļu sakritību, gan kopēju iedvesmu un aizrautību, par praktiskumu vai jaunu izteiksmes līdzekļu meklējumu. | ||||||||||
 Skats no izstādes "Balss no nekurienes" | ||||||||||
| Medaļas bija kā mazāks, intīmāks laika spogulis, iemūžinot notikumus un to gadadienas, kā arī slavenus un nozīmīgus cilvēkus. Mazās formas savukārt deva tēlniekiem iespēju pievērsties vairāk eksperimentiem un savu māksliniecisko uzskatu, prasmju paušanai. Tās neuzlika tik lielu spiedienu un atbildību, kā lielie, monumentālie pieminekļi un skulptūras. Mazo formu tēlniecība un medaļas, atļāva māksliniekiem lielāku intimitāti ar savu darbu. Tā bija tēlnieku vide, kurā ar šķietami vienojošu formu, katrs tomēr bija pats par sevi – uzskati par to, kāda var būt tēlniecība sava “žanra” ietvaros dalījās, piemēram, medaļa tika traktēta gan kā stingri plakana lieta, gan kā apaļskulptūra. Latvijas Mākslinieku savienības galerijā apskatāmā izstāde “Balss no nekurienes” (kuratore Diāna Rutkovska) ir viena no vērienīgākajām pēdējā laika izstādēm, kas apkopo medaļu un mazo formu tēlniecības darbus laika posmā no 1960. līdz 1990. gadam. Ekspozīcijā redzami darbi gan no Latvijas Mākslinieku savienības muzeja krājuma, gan īpaši jāuzsver – arī no autoru privātkolekcijām. Izstāde izceļas ar oriģinālu iekārtojumu, kurš ne tikai praktiski paceļ medaļas acu augstumā, bet arī neuzkrītoši uzsver izstādes koncepciju. “Balss no nekurienes” dod iespēju ielūkoties pa “atslēgas caurumiņu” nu jau teju zudušajā, pagājušajā laikā. Gluži kā teicis tēlnieks Teodors Zaļkalns: “Medaļa ir mazs piemineklis mūžībai,” un ir interesanti tagad aplūkot, to, kas tad tika iemūžināts, precīzāk – ko tad mākslinieki uzskatīja par svarīgu un saglabājamu. Vai tās būtu latviskās vērtības kā Gitas Mergupes “Maizes ceļš I–VII” (1986) un “Staburadze” (I–III), ģimene, kā Ligitas Ulmanes-Frankēvičas “Jums meita” (1986), iedvesmojošas personības Latvijā un pasaulē – Imanta Līča “R. Blaumanis” (1985), Valentīnas Zeiles “Ļevs Tolstojs” (1981) un “Rafaello Sanzio” (1975), Jāņa Strupuļa “Ojārs Vācietis” (1987) vai Bruno Strautiņa “A. Čaks” (1981), “El Greko” (1976). | ||||||||||
 Bruno Strautiņš. Aleksandrs Čaks. 1981 | ||||||||||
| Zināma medaļas “evolūcija” parādās arī izstādē – sākot ar “stoiskākiem” māksliniekiem kā Kārli Baumani un Jāni Strupuli, līdz pat tādam plastiskumam un ārpus-plaknes domāšanai kā Bruno Strautiņam. J.Strupulis un B.Strautiņš ir vieni no zināmākajiem tēlniekiem medaļu jomā, un abi bieži tiek nostādīti kā diena pret nakti savā stilā un attēlošanas paņēmienā. Tas jau ir gaumes jautājums – kurš nu katru uzrunā vairāk, bet meistarību abu darbos noliegt nevar. Vienīgi jāatzīmē Strautiņa medaļu ir dinamiskums un burtiskā “iziešana ārpus rāmja” pat tīri tehniskā ziņā – viņš ir vienīgais, kurš savā medaļā “Bastards” (1986) izmantojis plastmasu. Vēl viena izstādes neparastā iekārtojuma priekšrocība (paredzēta vai nejauša) ir iespēja apskatīt medaļas otru pusi, kāda nu kurai tā ir. Izrādās, ne tikai gleznotājiem dažreiz sanāk nejaušs mākslas darbs uz paletes, bet arī tēlniekiem – dažbrīd medaļu otrā, “neglītā” puse šķiet tikpat fascinējoša kā tā “īstā”. Liekas, ne tikai uz šādu nejaušību, bet arī procesa novērtēšanu aicina ekspozīcijas dizaina autors Igors Dobičins izstādot medaļu atliešanas formu. Viņš ir viens no pārstāvētajiem mazo formu tēlniekiem, kopā ar Aivaru Gulbi, Juri Mauriņu, Ligitu Ulmani-Franckeviču, u.c. Vēl viens interesants izstādes elements ir Ļeņina portreta cilnis, kurš attiecībā pret pārējo izstādes konceptu vairāk simbolizē “ārējo” vidi jeb valdošo kārtību, kamēr medaļas atrodas savos “inkubatoros”. Tas, kā mazo formu tēlniecība kļuva aktuāla Latvijā ir stāsts, saistīts ar izstādi Budapešatā 1973. gadā, ko bija iespēja apskatīt arī dažiem mūsu māksliniekiem. Tajā tika eksponēti darbi līdz 90 cm augstumam. Šie nosacījumi “atbrīvoja rokas” arī Latvijas tēlniekiem un deva iespēju veidot darbus, kuri citādi varbūt nemaz nebūtu tapuši. Piemēram, Aivara Gulbja “Ola” (1969), Harija Fišera “Sasniegsim!” (1973) u.c. Kā pamatojums izstādīt mazo formu tēlniecību kopā ar medaļām ir mijiedarbība abu starpā, savā tapšanas laikā un arī izstādes ietvaros. Tomēr mazās formas šajā izstādē nenoliedzami atkāpjas medaļu priekšā. Ekspozīcijas pirmajā plānā ir medaļas, kamēr mazās formas spēlē pavadošo lomu. | ||||||||||
 Skats no izstādes "Balss no nekurienes" | ||||||||||
| “Balss no nekurienes” kopumā par sevi atstāj paliekošu un intriģējošu iespaidu, bet ir detaļas, ko nevar neievērot. Neloģiski izkārtotās anotācijas pie darbiem, nenumurētās medaļas, pavirši pārrakstītie nosaukumi un iztrūkstošie gadskaitļi. Izstāde aizmirst par skatītāju. Un ne tikai – tikai reto mazās formas darbu var uztvert kā apaļskulptūru, lielākā daļa ir novietoti virs acu augstuma, ar vienu pusi pavērsti pret sienu. Tomēr “Balss no nekurienes” caurvijošā ideja un galvenais trumpis, ir ar laikmetīgu un intriģējošu noformējumu vēstīt par saturu, kas apvīts ar aizspriedumiem. Tradicionāli “garlaicīgās” izstādes parādīt jaunā pagriezienā un mainīt cilvēku skatījumu uz Latvijas mākslinieku atstāto mantojumu ir spēja, kas netiek pieteikami novērtēta un kuras parādīšanās ir kā patīkams pārsteigums, izceļams un unikāls. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
