VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Izstāde un simpozijs “Latvijas Detektīvs” Rakstniecības un mūzikas muzejā [09.03.2012. 19:15] LMA Mākslas zinātnes nodaļas studentes viedoklis | ||||||||||
| Linda Teikmane, 3.kursa studente Runājot par detektīva žanru, kas Latvijā ir ne mazāk populārs kā jebkurā citā no Eiropas valstīm, tas šeit ir attīstījies ciešā mijiedarbībā ar citiem literatūras žanriem. Visbiežāk detektīvs ir viena no grāmatas literārā stila sastāvdaļām līdzās romāna paralēlām sižeta līnijām (kā stāsts, kā luga vai uzņemtais kino pēc kāda literārā darba). Te nevar runāt par senām tīra detektīva žanra tradīcijām kā, piemēram, Lielbritānijā vai Francijā, tomēr izstāde paver gana plašu skatījumu uz to, kādas ir detektīva lokālās pazīmes Latvijas mērogā. | ||||||||||
 | ||||||||||
| Nevar teikt, ka būtu viegli konstatēt, kad vēsturiski šis prozas veids mūsu daiļliteratūrā ir ienācis, līdz ar to nav iespējams noteikt pirmo detektīvu autoru. Tomēr tas pilnīgi noteikti ir guvis popularitāti kā spraigumu radošs un darbību izvērsošs elements, par ko viedokļi sakrita arī simpozija dalībniekiem. Pie kam, lai uzrakstītu tādu grāmatu loģiski un nesaminstinātos kulminācijas brīdī, ir jābūt labam cilvēku un vides pazinējam un raksturtipu atspoguļotājam, kā arī jāveic plānošanas darbs, kas paredz iluzorās vietas modelēšanu skicējot. Gan V.Legzdiņa, gan A.Kolberga un citu autoru darbu fragmenti ir apskatāmi, kā arī priekšmeti, kuri iespējams ir bijuši nozīmīgi kā galveno varoņu līdzdalībnieki noziegumos vai atmaskošanas līdzekļi. Varbūt tie nav autentiski artefakti, bet skatītājam ir ļauts noticēt, ka, piemēram, ar tamlīdzīgu cirvi R.Blaumaņa Kristīne nosita Edgaru Z.Skujiņa romānā “Siržu zagļa uznāciens”. Cits izstādes aspekts ir detektīva sižets aktieru, mūziķu, rakstnieku dzīvēs, kas plūstoši ir jūtams visās trijās zālēs paralēli detektīva literārajam veidolam. Izstādes kura autori ir aktualizējuši jautājumus par romāna tapšanu un autorību, kā neparasts atspoguļojums ir 13 autoru publicētais memorands “Velna ducis jeb stāsts par kādu cilvēku”. Arī nepamatotas kritikas atstātais iespaids, liedzot nākamajām paaudzēm redzēt darba turpinājumu, ir aspekts, kam pievērst uzmanību tieši kultūras mantojuma ziņā, kā mēs redzam P.Jurjāna kritikas piemērā, pēc kuras E.Dārziņš sadedzināja “Melanholisko Valsi”, atstājot (netīši vai nezinot saglabājās melnraksti pie citiem cilvēkiem, jo autora mērķis bija neatstāt nevienu šīs mūzikas fragmentu) vien nelielu klavierkoncertu. | ||||||||||
 | ||||||||||
| Jautājums, vai glezniecības gadījumā nebūtu jūtama līdzīga intriga? Saistībā ar gleznu autorību, attēloto vai gleznu tapšanas, pārceļošanas vēsturi vārētu rakstīt sējumus tāpat kā par to autoriem vai autorēm. Pamatā bieži ir skurpulozs darbs ar vienu vai dažām mākslas darba detaļām, kurām nepievēršoties, gleznu gadiem var uzskatīt par kopiju vai cita autora darbu. Šai ziņā labs piemērs ir restauratores G.Čakares veiktais A.Beļcovas gleznas “Čigāniete” atribūcijā, kas ļāva senāk par kopiju nodēvētā gleznā ieraudzīt autores darinātu oriģinālu (attēlā pa labi). Par to var pārliecināties katrs izstādes apmeklētājs, izmēģinot spēkus tiešā kontaktā ar eksponēto audeklu, pieļaujot iespēju, ka Baltijas reģiona detektīva žanra attīstības virsotnes, īstenības iedvesmotas vai asa prāta radītas, mums tikai priekšā. Izstādes veidotājiem ir iespējas nākamajās šāda temata izstādēs paplašināt saturu, iekļaujot arī piemērus no nesenākas 21. gadsimta mistēriju žanra pagātnes saistībā ar notikumiem Latvijas vēsturē. Apjoms un telpas ierobežo īstenot, piemēram, desmitgades mēroga notikumu literatūras un mākslas dzīvē, tomēr atpazīstamākās virsotnes – kā neviennozīmīgi vērtētais A.Grūtupa veikums – būtu pieminēšanas un interpretācijas vērtas. "Jums ir tiesības klusēt. Viss, ko teiksiet, var un tiks izmantots pret jums tiesā." * * Izstādes moto: ASV Konstitūcija. Tiesību Bila daļa, 5. grozījumi. Mirandas tiesības. ASV, Virdžīnija, 1791. constitutionus.com/#x5 | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
