VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par Reiņa Liepas personālizstādi "Tetī vēstules" [05.03.2012. 10:03] 20.01.–28.02.2012. ES māja LMA Mākslas zinātnes nodaļas studentes viedoklis | ||||||||||||||||||||||||||
| Marta Ozola, 3.kursa studente Gleznotāja Reiņa Liepas izstādē, kas vēl dažas dienas apskatāma Eiropas Savienības mājas Mākslas istabā, izstādītas līdz šīm mākslinieka pazīstamajam rokrakstam atšķirīgas gleznas. Līdz šim mākslinieks bija pazīstams ar salīdzinoši liela formāta reālistiski traktētām cilvēku, īpaši, sieviešu, kompozīcijām un vieglu, caurspīdīgu triepienu. Tāpēc, ieraugot preses relīzē vienu no jaunās izstādes darbiem, radās ierosme to apmeklēt. Intriģējošs likās arī izstādes nosaukums "Tetī vēstules", kas radīja apmulsumu vārda Tetī skaidrojumā. Atbildi uz šo jautājumu ieguvu, aizejot uz izstādi, kas iekārtota nelielā daļēji atvērtā telpā, kuras centrā, domājams, ne bez iemesla, atrodas bērnu galdi un krēsli ar iespēju zīmēt. Pirmais izstādes pārsteigums ir darbu mazais formāts un formālais izpildījums, kas atgādina komiksa zīmējumu. Izrādās, ka mazās gleznas ir vizuālas vēstules bērnam. Tajā arī slēpjas izstādes nosaukuma atšifrējums, kas nozīmē tēta vēstules. Šķiet, ka šajā izstādē nav tik viegli nošķirams, vai tās ir tēta vēstules bērnam vai bērna vēstules tētim. Vizuālās vēstules liekas vairāk paša mākslinieka bērnības atmiņas tēlu, notikumu, asociāciju vizuāls vēstījums. Kompozīcijās iracionāli mijas fantastiski tēli, reālistiskas sieviešu un meiteņu figūras. Vairākos darbos atkārtojas sniega cilvēkam līdzīgs tēls un mazs spokam līdzīgs varonis, kā arī vaļi. Vīzijas vai sapņu klātbūtni pastiprina lokanu līniju ritmi, kas apvieno atsevišķus tēlus. Emocijas tēlotas izmantojot laikapstākļu metaforu, piemēram, uz lietus un debesu pelēkzilā fona stāv un raud maza meitenīte. Vai kādā no darbiem idillisku noskaņu rada saules apspīdēts dārzs vasaras zaļumā. | ||||||||||||||||||||||||||
 Autors: Reinis Liepa Publicitātes foto | ||||||||||||||||||||||||||
| Dažas kompozīcijas liekas pārblīvētas un pārsātinātas ar dažādiem tēliem, kas sarežģī ne tikai vizuālo uztveri, bet arī gleznas stāsta nolasīšanu. Jāatzīstas, ka izstādi apmeklēju divas reizes. Tikai otrajā reizē, kad pirmos izstādes iespaidus izdevās galvā sakārtot, gleznas kļuva patīkamāk vērot. Tieši patīkamāk, jo šī ir viena no tām izstādēm, kas cilvēkam pirmajā iespaidā var likties nesaprotama, pat murgaina. Dažiem tā var likties pat diletantiska, jo izvēlētā gleznošanas maniere atgādina bērnišķīgu komiksa zīmējumu. Gleznieciskās kvalitātes pazūd sīki izzīmētajās detaļās un kompozīcijas sadrumstalotībā. Ja nekas cits par izstādi nebūtu zināms, varētu šķist, ka darbi ir pusaugu meitenes jutīgās dvēseles atspoguļojums dienasgrāmatai līdzīgā vēstījumā, tikai vizuālā formā. Iespējams, ka tas ir šo vēstuļu universālums. Un kā mākslas darbi, tie iedarbojas uz katru cilvēku, vienalga, vai tas ir bērns vai pieaugušais, tēvs vai bērns. Par stāsta nolasāmību gan dažbrīd jāšaubās, bet tas varbūt nav pats svarīgākais, jo autors vēstuļu saturu gleznojis, pirmkārt, pašam sev, pārskatot un apkopojot savas bērnības iespaidus. Diez vai personīgas pieredzes vizualizējums citiem būs tik saprotams, kā autors to ir minējis intervijā ar I. Zveju izstādes aprakstā. Interesantuma sajūtu, atsaucoties uz Reiņa Liepas teikto par šīs sajūtas esamības svarīgumu, māksliniekam ir izdevies radīt. Taču vēstījuma dziļumam nepietiek vien ar simboliem un zīmēm, ja pietrūkst noskaņas un smalkāku emocionālo stāvokļu tēlojuma. Kā minēts izstādes aprakstā, šī izstāde ir pirmā no cikla "Vēstules bērnam", ko īsteno biedrība „Art Cēsis” ar Vidzemes plānošanas reģiona un VKKF atbalstu. | ||||||||||||||||||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||||||||
