VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Lokālpatriotisma paraugstunda Santa Mazika, mākslas kritķe Aldis Kļaviņš "Liepājas māksla gadsimtu vējos: Glezniecība" (Rīga: Poligrāfijas infocentrs, 2008.) | |
|
Mākslinieka, scenogrāfa un Liepājas Universitātes asociētā profesora grāmata ir pirmais lielais pētījums, kas veltīts gleznotājiem, kuru radošā darbība saistīta ar Liepāju. Iecerēts, ka sekos vēl divas grāmatas - "Zīmējumi, grafika un tēlniecība" un "Lietišķās mākslas meistari, dekoratīvā māksla, scenogrāfija un dizains". Izdevums ir deviņās desmitgadēs (1918-2008) strukturēts albums, kurā līdzās Liepājas mākslinieku darbu reprodukcijām ietvertas autora reprīzes par attiecīgo laiku un īsas, enciklopēdiskas ziņas par albumā reproducēto darbu autoriem. Pilsētas kultūras dzīve lielākoties tverta caur autora personiskajām impresijām un no vietējā preses izdevuma publikācijām ("Kurzemes vārds"/"Komunists"). | |
 Aldis Kļaviņš. Liepājas māksla gadsimtu vējos: Glezniecība. Rīga, Poligrāfijas infocentrs, 2008. 275 lpp.: il. | |
|
Šo grāmatu var analizēt "toleranti, objektīvi un lokālpatriotiski" kā bagātīgu glezniecības albumu, kas, pateicoties tulkojumam angļu valodā, nenoliedzami pilsētai ir lielisks reprezentācijas materiāls. Albums būs arīnoderīgs vizuālā materiāla avots Latvijas mākslas pētniekiem, jo tajā atrodami darbi, kam ikdienā tik viegli nevar piekļūt (reproducēti darbi no Liepājas muzeja un mākslinieku kolekcijām). Tomēr līdz būtiska laikmeta dokumenta statusam vēl garum garais ceļš ejams. Iespējams, nākamajos izdevumos būtu vērts piesaistīt vairāk profesionāļu, kas ne vien palīdzētu darbu atlasē, bet ar savām vēstures zināšanām tekstuālo daļu padarītu vērtīgāku. Albuma vērtību varētu vairot mākslas jomā zinoša redaktora un tulka piesaiste, jo nozares terminoloģija ir specifiska. Žēl, ka citās nodaļās autora teksts nav tikpat brīvs un atraisīts kā desmitgadē no 1958. līdz 1967. gadam un izsmeļošs kā desmitgadē no 1938. līdz 1947. gadam. Teksti būtu vērtīgāki plašākam lasītāju lokam, ja tie būtu piesātināti ne vien ar mītiem un amizantiem komentāriem, bet arī ar vēsturiski precīzākiem faktiem (kas ir "pilsētas viesnīca" un "jaunais mākslas salons"? (40. lpp.)). Albumā nav pieminēta jaunākā gleznotāju paaudze (piem., Jānis Viņķelis), bet vienīgi viņu pedagogi. Kaut gan bibliogrāfijas saraksts, kurā apkopotas visas būtiskākās publikācijas vietējā presē, ir vērtīgs, diemžēl tajā nav nevienas publikācijas pēc 1980. gada, nevienas, kas būtu parādījusies periodikā ārpus minētā preses izdevuma. Reprezentatīvo izdevumu var vērtēt kā nozīmīgu un kompaktu pilsētas mākslas dzīves albumu. Bet, ja godīgi, pati māksla jau sen izkāpusi ārā no lokālā rāmja, vēsturiskā "Mākslas veicināšanas biedrības" forma, kur tas laiks, neatbilst radošā procesa laikmetīgajam raksturam, un mākslinieki sev iztiku pelna ne vien pedagoģiskajā, bet arī citos gana radošos darbos. Nenoliedzami un daudz interesantāk ir tas, ka šis izdevums par pilsētas mākslas dzīvi patiesībā pasaka daudz vairāk, nekā mēs varam redzēt un lasīt no vāka līdz vākam. | |
| Atgriezties | |
