VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Lokālpatriotisma paraugstunda
Santa Mazika, mākslas kritķe
 Aldis Kļaviņš "Liepājas māksla gadsimtu vējos: Glezniecība" (Rīga: Poligrāfijas infocentrs, 2008.)

 
Mākslinieka, scenogrāfa un Liepājas Universitātes aso­ciētā profesora grāmata ir pirmais lielais pētījums, kas veltīts gleznotājiem, kuru radošā darbība saistīta ar Lie­pāju. Iecerēts, ka sekos vēl divas grāmatas - "Zīmē­jumi, grafika un tēlniecība" un "Lietišķās māk­slas meis­tari, de­koratīvā māksla, scenogrāfija un dizains".

Izdevums ir deviņās desmitgadēs (1918-2008) struk­turēts albums, kurā līdzās Liepājas mākslinieku dar­bu reprodukcijām ietvertas autora reprīzes par at­tiecī­go laiku un īsas, enciklopēdiskas ziņas par albumā repro­ducēto darbu autoriem. Pilsētas kultūras dzīve lie­lā­koties tverta caur autora personiskajām impresijām un no vietējā preses izdevuma publikācijām ("Kurzemes vārds"/"Komunists").

 
Aldis Kļaviņš. Liepājas māksla gadsimtu vējos: Glezniecība. Rīga, Poligrāfijas infocentrs, 2008. 275 lpp.: il.
 
Šo grāmatu var analizēt "toleranti, objektīvi un lo­kālpatriotiski" kā bagātīgu glezniecības albumu, kas, pateicoties tulkojumam angļu valodā, nenoliedzami pil­sētai ir lielisks reprezentācijas materiāls. Albums būs arīnoderīgs vizuālā materiāla avots Latvijas mākslas pēt­niekiem, jo tajā atrodami darbi, kam ikdienā tik viegli nevar piekļūt (reproducēti darbi no Liepājas muzeja un mākslinieku kolekcijām). Tomēr līdz būtiska laikmeta do­kumenta statusam vēl garum garais ceļš ejams. Iespē­jams, nākamajos izdevumos būtu vērts piesaistīt vairāk profesionāļu, kas ne vien palīdzētu darbu atla­sē, bet ar savām vēstures zināšanām tekstuālo daļu padarītu vēr­tīgāku. Albuma vērtību varētu vairot māk­slas jomā zinoša redaktora un tulka piesaiste, jo noza­res termi­noloģija ir specifiska.

Žēl, ka citās nodaļās autora teksts nav tikpat brīvs un atraisīts kā desmitgadē no 1958. līdz 1967. gadam un izsmeļošs kā desmitgadē no 1938. līdz 1947. gadam. Teksti būtu vērtīgāki plašākam lasītāju lokam, ja tie bū­tu piesātināti ne vien ar mītiem un amizantiem ko­men­tāriem, bet arī ar vēsturiski precīzākiem faktiem (kas ir "pilsētas viesnīca" un "jaunais mākslas salons"? (40. lpp.)). Albumā nav pieminēta jaunākā gleznotāju paau­dze (piem., Jānis Viņķelis), bet vienīgi viņu peda­gogi. Kaut gan bibliogrāfijas saraksts, kurā apkopotas visas būtiskākās publikācijas vietējā presē, ir vērtīgs, diem­žēl tajā nav nevienas publikācijas pēc 1980. ga­da, nevienas, kas būtu parādījusies periodikā ārpus minētā preses izdevuma.

Reprezentatīvo izdevumu var vērtēt kā nozīmīgu un kompaktu pilsētas mākslas dzīves albumu. Bet, ja godīgi, pati māksla jau sen izkāpusi ārā no lokālā rāmja, vēsturiskā "Mākslas veicināšanas biedrības" forma, kur tas laiks, neatbilst radošā procesa laikmetīgajam raksturam, un mākslinieki sev iztiku pelna ne vien peda­goģiskajā, bet arī citos gana radošos darbos. Ne­noliedzami un daudz interesantāk ir tas, ka šis izde­vums par pilsētas mākslas dzīvi patiesībā pasaka daudz vairāk, nekā mēs varam redzēt un lasīt no vāka līdz vākam.

 
Atgriezties