VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Jaunais mākslas bardaks [12.01.2012. 09:56] Diāna Kaijaka, Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas audzēkne Ziemassvētku laikam raksturīga vēlme gan dot un dāvāt mūsu tuvākajiem, gan atrādīt mūsu pašu radošā darba gada veikumu, tomēr gada nogale nu ir garām, un atlicis vairs tikai atskatīties uz decembra beigu interesantākajiem notikumiem. | ||||||||||
 | ||||||||||
| Tieši laikā, kad norisinājās sīva cīņa lielveikalu dāvanu karšu un amatnieku tirdziņu starpā, arī “Latvijas inteliģence” iekāpa milžu cīņu ringā, piedāvājot vairākas galerijas, kurās nopērkami mākslinieku radītie darbi, bet tas jau nav nekāds jaunums. Latvijas Mākslas akadēmijas un Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas studenti šādus Ziemassvētku mākslas tirdziņus jau labu laiku ir izmantojuši ne tikai kā iespēju parādīt savus darbus plašākai sabiedrībai, bet arī nedaudz atpelnīt to tapšanas procesu. Jaunums šogad bija tieši Mākslinieku savienības piedāvātais “Mākslas bardaks”. Pirmo gadu tika dota iespēja ne tikai iegādāties jauno, topošo talantu radīto – tagad arī profesionālu mākslinieku darbi bija sastopami un nopērkami “mākslas mājā” – Latvijas Mākslinieku savienības galerijā Rīgā 11. Novembra krastmalā 35. “Mākslas bardaks” ir nosaukums, kas atspoguļo visa pasākuma ideju. Tas ir labi organizēts haoss, kas piedāvā iespēju brīvākā gaisotnē apskatīt Latvijas vizuālās mākslas bagātīgo darbu klāstu. Neparasta izdevība brīvākā gaisotnē apskatīt plašu mākslas darbu klāstu. “Mākslas bardaks“ varētu būt pielīdzināms LMS jau tradicionāli rīkotajai “Rudens” izstādei, ar iespēju darbus, kuri iepatikušies, iegādāties. Vienīgi jāprot šie dārgumi atrast – Aigara Bikšes skulptūra ar izaicinošo Jēzu, Kristiāna Brektes iekapsulētā dzīvība stikla mēģenē, Baibas Vegeres pašportretu sērija “Intermēdija I – III”, K.Avotiņas neona gleznas. “Mākslas bardakam” izdevās vienā izstāžu zālē sapulcināt ne tikai māksliniekus ar dažādiem redzējumiem, bet arī apvienot gleznotājus, grafiķus, tēlniekus un pat dizainerus, amatniekus. Sākot no studentiem un beidzot ar jau atzītiem māksliniekiem, “Bardaks” vieno visus. “Mākslas bardaks” piedāvā latviešu mākslu tādu, kāda tā šobrīd ir. Sintēze starp veco un jauno atklāj brīvu skatījumu uz tradicionālajām tehnikām un vēlmi piešķirt saviem darbiem aktualitāti. Pieklusinātiem un smalkiem uzstādījumiem, kā Tatjanas Palčukas–Rikānes Still Life with Wastails, kontrastē krāsās aktīvi un uzlicienā pastozi darbi kā Īres Rozentāles “Iluminācijas” un Alberta Pauliņa “Elēģiskā noskaņa”. Pretēji apkārt valdošajam pelēcīgumam, latviešu estētika atklājas smalkos un “tīros” toņos. Gleznotāji meklē ceļu uz harmoniju cilvēkā un viņa vidē – vai tās būtu lielāka formāta parādības kā Maijas Muižnieces “Bez nosaukuma”, Vēsmas Ušpeles trauslās “Baletdejotājas” vai Kristīnes Kvitkas noskaņu gleznas “Izstāsti man savu sapni” un Amber. Grafika piedāvā gan ofortus, gan litogrāfijas ar noslēpumainiem un intriģējošiem sižetiem – Jekaterinas Razinas “Paralēlās pasaules”, Maijas Dragūnes “Maskas”, “Putns pļavā”. Tēlniecības mazās formas skulptūras un medaļas ir iespaidīgas neatkarīgi no sava izmēra – jau pieminētais Aigara Bikšes “Jēzus Kristus”, Gļeba Panteļejeva “Varonis”, Igora Dobičina “Turbulence”, Agneses Rudzītes krāsainās skulptūras “Mīļotā” un “Gandrīz princese”. “Mākslas bardakam” ir potenciāls kļūt par tikpat ilglaicīgu un mīlētu parādību kā “Jarmarka”, tikai, šķiet, pats “Bardaks” ir apjucis savas identitātes meklējumos. Ikoniskais: “Kas es esmu?” ir jautājums, ko “Mākslas bardaks” varētu uzdot arī sev. Pretendējot uz ko vidēju starp izstādi un svētku sezonas mākslas tirdziņu, “Bardaku“ nevar nosaukt ne par vienu, ne otru. Pārāk klasisks, lai būtu tikai tirdziņš un pārāk nenoslīpēts un izkaisīts, lai sauktos par izstādi, tas vai nu pievienosies jau esošajam pulciņam, sastādot konkurenci LMA un JRRMV studentiem, vai nu izlems radīt jaunu, ikgadēju mākslas dzīves notikumu decembra beigās. Liekas, ka no titula “izstāde” “Mākslas bardaku” attur mākslas darbu atlase, veidojot kopīgu pasākuma konceptu. Aiz cieņas un pietātes pret saviem māksliniekiem, “Bardaks” pārcentās, noklājot veselas “tapetes” ar vienādām “zaļām ainavām”, “raibām puķēm” un “kaķiem”. No otras puses – tas taču ir mākslas bardaks. Tiesības izlemt, kas ir zelts un kas tikai spīd zem spīguļu kārtas, tiek piešķirtas publikai. “Mākslas bardakam” var tikai novēlēt kļūt par tradīciju, kura vērienā un kvalitātē nelīdzināsies nekam līdz šim redzētam, bet apkopos vislabāko no latviešu mākslas un gada tumšākajā laikā izgaismos Latvijas mākslas “spīdekļus”. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
