VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Feminisms, sievietes un Latvijas kino Elizabete Pičukāne, dzimtes studiju pētniece Inga Pērkone. "Es varu tikai mīlēt... Sievietes tēls Latvijas filmās" (Rīga: Neputns, 2009.) | |
|
Publicēt kaut ko plašai auditorijai ar atsauci uz feminismu vai paziņot, ka pētījuma pamatā ir feministiska metodoloģija, Latvijā, šķiet, nozīmē uzreiz izraisīt krietnu devu nopēluma vai vismaz neizpratni. Ingas Pērkones grāmata "Es varu tikai mīlēt...: Sievietes tēls Latvijas filmās" jau paguvusi tādu izpelnīties. Uzskatu, ka nepamatoti. Grāmatā aizraujoši, no Latvijā neierasta skatpunkta analizēti sieviešu tēli mums kopš bērnības pazīstamās un arī mazāk zināmās filmās. Grāmata nav domāta šaurai akadēmiķu auditorijai; tās potenciālais lasītājs vai lasītāja ir cilvēks, kas interesējas par kino vai par "dzimuma jautājumu". Autores secinājumus ilustrē kadri no filmām, kas atsauc atmiņā redzēto filmu tēlus, ļauj aplūkot analizēto filmu varoņus un padara grāmatu ļoti "dzīvu". Izmantojot dzimtes perspektīvu un feministisko metodoloģiju, autore izdara vairākas izvēles. Pirmām kārtām - lietojot "dzimtes" jēdzienu. Kopš Latvijā iedzīvojušās un savu nišu arī akadēmiskajā "lauciņā" atradušas dzimtes studijas, termins gender ticis tulkots un interpretēts vairākos veidos. Grūti pateikt, kurš no tiem ir labākais vai kurš izdzīvos un paliks valodā, taču "dzimtes" lietojums pilnīgi noteikti liecina, ka autore piekrīt gramatikā izmantotā dzimtes jēdziena nozīmes paplašināšanai līdz "sociālajam dzimumam". Tas liecina arī, ka grāmatas kontekstā būtisks ir (bioloģiskā) dzimuma un (sociālās) dzimtes nošķīrums (kaut arī jēdziens "dzimte" netiek lietots konsekventi, bet vietām aizstāts ar vārdu "dzimums"). | |
 Inga Pērkone. Es varu tikai mīlēt...: Sievietes tēls Latvijas filmās. Rīga, Neputns, 2008. 224 lpp.: il. | |
|
Grāmatas tēmas izvēles pamatā ir autores personis-kā pieredze gan saistībā ar viņas vārda izvēli, gan sievišķības ideāla veidošanos. Visas grāmatas caurviju tēma ir filmās redzamo sieviešu tēlu (iespējamā) ietekme uz sievietēm un vīriešiem, kā arī noteiktas ideoloģiskas sistēmas, laika ietvara ietekme uz filmu tēliem. Liekas, tāpēc Inga Pērkone izvēlējusies aplūkot galvenokārt nevis mākslinieciski augstvērtīgākās filmas, bet tās, kuras savā laikā varētu būt visvairāk iespaidojušas skatītājus. Grāmatā arī skaidri iezīmēts tēlu rašanās konteksts katrā aplūkotajā laika periodā (20. gs. 20.-30. gados, padomju laikā, mūsdienās), un varam nojaust, cik bieži tēli ir vai nav bijuši saistīti ar reālo situāciju un cik lielā mērā tie ir ideoloģiski veidojumi. Manuprāt, veiksmīgi, ka Inga Pērkone ne vien salīdzinājusi sieviešu tēlus, bet parādījusi tiem līdzās arī vīriešu tēlus, ļaujot apjaust sievietes tēlu lomu mijiedarbībā ar vīriešu tēliem, kā arī noteiktus (parasti vīriešiem pretstatītus) sievišķības veidus. Grāmata sakārtota hronoloģiski, tomēr katrā nodaļā ir izcelta sava tēma: literatūras sieviešu tēli, sieviete - strādniece, sieviete - māte, sieviete - filmzvaigzne. Dominējošais sieviešu tēlu vēstījums Latvijas kino (kaut ir izņēmumi), kā liecina arī grāmatas nosaukums, ir: "Es varu tikai mīlēt..." Sieviešu loma lielākoties ir pasīva, uz mīlestību centrēta, sieviete ir dabas daļa, un viņas sūtība ir ģimene. Pēc manām domām, gan Latvijas kristīnēm, zentām, aijām, gan lāčplēšiem, uldiem un oskariem būtu vērts aizdomāties, vai un kā mūs ir ietekmējusi filmu tēlos - un arī Latvijas "dzimtes iekārtā" - iekodētā sievišķība un vīrišķība. Un grāmata uz šādām pārdomām rosina. | |
| Atgriezties | |
