VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Jaunumi grafikas jomā Eva Rotčenkova, mākslas zinātniece, biedrības "Epicentrs" vadītāja Pavisam nesen darbību uzsākusi jauna grafikas galerija "Rīgas tālers", kas atrodas Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) ēkā. Tās vadītāja ir māksliniece Nele Zirnīte, kura kopā ar vairākiem domubiedriem, kuri strādā galvenokārt oforta tehnikā, atdalījušies no biedrības "Grafikas kamera", izveidojot savu biedrību "Oforta ģilde". Par šo notikumu un arī jaunās izstāžu telpas darbību, kā arī grafikas mākslas tendencēm šodien, uz sarunu aicināju māksliniekus Neli Zirnīti un Gunāru Krolli. | ||||||||||
| Eva Rotčenkova: Pastāstiet par galerijas tapšanu un par iemesliem, nepieciešamību ofortistiem atdalīties no biedrības "Grafikas kamera". Kādēļ radās ideja izveidot atsevišķi "Oforta ģildi"? Nele Zirnīte: Tā kā Mākslinieku savienības ēkā atrodas un darbojas oforta darbnīca ar savu programmu "Stiprais ūdens", ar meistarklasēm, piesaistot profesionālus māksliniekus un darot visu, lai tā būtu pieejama sabiedrībai, tas bija loģisks nākamais solis. Ideju es loloju jau ļoti sen, taču nebija iespējas. Problēmas ar oforta darbnīcas darbību bija jau sen. Meklēju veidus kā aktivizēt tās darbību un kādam būtu jābūt funkcionēšanas modelim, kā to pilnveidot. Tādas grafiķu galerijas vai kluba nebija. Bija mēģinājumi, kā, piemēram, "Putniņas galerija", taču ar laiku tā apauga ar citu mākslas formu darbiem. Tīru, tikai grafikai veltītu, elitāru galeriju arī finansiāli nav iespējams uzturēt. Tā kā komerciāls pamats tai nav. Jau agrāk esmu teikusi, ka grafika ir kā mūzika – cilvēks noklausās labu koncertu. Doma par darbu izstādīšanu māksliniekiem vairs nav. Zinu, jo pati, taisu darbus plaknē, bet nedomāju par to, ka kāds gribēs pielikt pie sienas. Svarīgi, lai būtu pareizā telpa, vide, vieta. Jūtu, ka šeit tā ir. Tepat iespējams apskatīt darbnīcu, kur darbi top un tīri dzirdēt to skaņu kā mūzikā, jo ne vienmēr, kad klausāmies koncertu, uztveram skaņas. Ejot uz koncertu tu pērc biļetes nevis notis. Svarīgi ir tas, kas izskan tajā telpā. Jau ļoti sen redzēju ideju par grafikas klubu, gribēju, lai ir viss kopā, izstādes, tikšanās vakari, darbnīca, izglītības programmas. Tur varētu notikt arī muzikālie priekšnesumi. Svarīgi arī, lai tāda vide netiktu mākslīgi veidota, jo ir jau bijuši gadījumi, kad pilsētā sāk darbību kāda komerciāla vide ar stingru uzstādījumu un programmu, taču cilvēki nenāk. Katram atnāk savs laiks. Tagad bija īstais moments šai galerijas telpai, lai gan daudzi noraksta mākslas mājas ideju kā tādu un apšauba tās pastāvēšanas jēgu. To var saukt kā grib, taču šī ēka ir unikāla! E.R.: Arhitekts Modris Ģelzis bija izstrādājis (1971–1976), manuprāt, brīnišķīgu mākslas mājas arhitektonisko risinājumu, kur bija paredzēts pārbūvēt un labiekārtot esošo ēku, papildinot ar piebūvēm, radot telpu, gan plašām izstāžu telpām, gan citām ar kultūru saistītām jomām, padarot to par mākslas centru. Žēl, ka palicis t.s. "papīra arhitektūras" projektu kaudzītē. N.Z.: Jā, tā tas ir. Būtu muļķīgi šo māju pazaudēt pavisam! Te varētu būt gan neliela viesnīcas daļa komerciāliem mērķiem, gan mākslinieku rezidenču vietas (tagad esošās ir ļoti maz), koncertu zāle, mākslinieku darbnīcas un citas telpas, kas piesaistītu sabiedrību. Arī šajā jaunajā galerijā bija grafikas darbu izstāde vācu māksliniecei, kura bija apmetusies Mākslinieku savienības rezidencē. Viņa bija ļoti ieinteresēta par izstādīšanās iespēju. Šādas galerijas varētu būt arī vairākas, jo šodien viss notiek internetā un nav vienmēr vajadzīga liela, tukša telpa, kas, protams, arī var būt skaisti un derīgi, taču, ja situācija ir tāda, kāda tā ir tagad, var būt arī nelieli informatīvi mākslas punkti, kādus esmu redzējusi Holandē, kur arī dārga nomas maksa. Man patīk atdzīvināt katru stūrīti! Sākumā biju noskatījusi vienu citu nelielu telpu pagalma pusē, biju jau izdomājusi kā to varētu iekārtot, taču, tad Heimrāts [E.R.: Mārtiņš Heimrāts – LMS prezidents no 2005. līdz 2011. gadam] man piedāvāja šo telpu, jo grāmatu veikls "Lukabuka" gāja prom, un es nekavējoties piekritu. Tad meklēju sponsorus, paši remontējām. E.R.: Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma par "Oforta ģildes" izveidošanu, pastāstiet par tās tapšanas iemesliem. N.Z.: Bija izveidojusies sarežģīta situācija saistībā ar oforta darbnīcas apsaimniekošanu un radās nepieciešamība konkretizēt to personu loku, kas darbojas oforta darbnīcā, jo daļa "Grafikas kameras" biedru, kas faktiski skaitās tās sastāvā, reāli nedarbojas un biedra naudas nemaksā. Svarīgi arī uzturēt oforta tehnikas kvalitāti, biedru faktiskais skaits nav būtisks, bet gan reālā darbība. Tā kā pašiem māksliniekiem ir jāuztur arī darbnīca, bija nepieciešams sadalīt pienākumus. Runājot par darbu kolekcijas veidošanu, kas tiek uzsākta pilnīgi no jauna. Esmu izdomājusi visu struktūru, kā to glabāt, reģistrēt u.tml. E.R.: Kas notika ar vēsturisko grafikas kolekciju, kas ir "Grafikas kameras" paspārnē? Tajā ietilpst arī oforta darbnīcas mākslinieku darbi? N.Z.: Situācija bija diezgan sāpīga. Lielākā daļa "Oforta ģildes" biedru ir bijušie "Grafikas kameras" biedri, kas rūpējās par to un darbojās ar ofortu. Juridiski, ofortistiem atdaloties no "Grafikas kameras", arī vēsturiskās kolekcijas oforta tehnikas darbus vajadzēja nodot "Oforta ģildei", taču tā nenotika un visa kolekcija joprojām ir pie biedrības "Grafikas kamera", lai gan zem tās ir palikusi tikai litogrāfijas darbnīca. E.R.: Cik daudz biedru ir "Oforta ģildē"? N.Z.: Esam vienpadsmit mākslinieki. Lielai organizācijai kā "Grafikas kamera" ir grūtāk pārredzēt situāciju – ir cilvēki, kas skaitās biedri, bet tikai uz papīra. Pašiem ir jābūt interesei, savam lokas, kas darbojas. E.R.: Kā spēsiet tik galā ar materiālo pusi – darbnīcas un galerijas telpu īri un uzturēšanas izmaksām? N.Z.: Esmu to uzņēmusies pilnībā uz savu atbildību. Meklēju sponsorus un atbalstītājus, rakstu projektus, turpinu projektu "Stiprais ūdens" [E.R.: atvērto darbnīcu princips – mākslinieku tikšanās ar interesentiem, oforta darbnīcas izmantošanas iespēja] ar Kultūrkapitāla fonda finansējumu. Mūs atbalsta tirdzniecības centrs "Origo", kur apmaiņā veidoju regulāras grafikas darbu ekspozīcijas veikala telpās. Un tā ir tikai daļa. Tāpēc arī ir ideja, nesteidzinot notikumus, virzīties uz priekšu. Domas par darbu pārdošanu galerijā, esmu sen izmetusi no galvas. Uz to nevar balstīties. E.R.: Vai jaunajā galerijā "Rīgas tālers" paredzēta vieta tikai ofortam, vai arī citās grafikas tehnikās tapušiem darbiem? N.Z.: Protams, ka paredzu dažādās grafikas tehnikās pārstāvētu darbu izstādes. Veidoju izstāžu plānu jau uz diviem gadiem. Skatos, lai būtu daudzveidība gan grafikas tehniku, gan mākslinieku vecuma grupu ziņā. E.R.: Ir liela interese no mākslinieku puses? N.Z.: Jā, interese ir liela! E.R.: Kāpēc galerijai tāds nosaukums "Rīgas tālers"? N.Z.: Telpa plānā veido gandrīz kvadrāta formu, un mēģinot to vizualizēt, tā man atgādināja par tāleru – grafikas spiedes detaļa [E.R.: iespiedgalds], uz kura novietoto klišeju un papīru, novilkuma procesā velk cauri preses ruļļiem, tā iegūstot gatavo grafikas darbu. Nosaukumu izdomājām kopā ar manu draugu, viņš ieteica izmantot vārdu "tālers", kas ir arī senais Rīgas naudas nosaukums [E.R.: "thaler" – biežāk izmantots vārds "dālderis"]. E.R.: "Oforta ģildē" ir dažādu paaudžu mākslinieki? N.Z.: "Oforta ģildē" – darbojas gan jaunās, gan vecākas paaudzes mākslinieki, tās ir attiecības starp cilvēkiem. Lai nebūtu tā, ka projektu nauda aiziet tikai jaunajiem, bet vecos it kā "noraksta". Jaunie daudz gūst no vecāko kolēģu pieredzes un viņi palīdz viens otram. E.R.: Paldies par sarunu! | ||||||||||
 "Oforta ģildes" izstādes atklāšana galerijā "Rīgas tālers". No kreisās: Gunārs Krollis, Nele Zirnīte. Fonā: Gunāra Kroļļa grafikas. Foto: Marģers Martinsons | ||||||||||
| *** Eva Rotčenkova: Jaunajā grafikas galerijā "Rīgas tālers", šobrīd apskatāma "Oforta ģildes" mākslinieku darbu kopizstāde, arī Jūs tajā piedalāties. Kā Jūs vērtējat jaunās galerijas izveidi? Gunārs Krollis: Ir jāpriecājas, ka ir piedzimusi jauna, kaut neliela galerija "Rīgas tālers", kas ir tieši domāta oforta meistarības spogulim. Kādas var būt jaunās tendences, jaunie autori, kas varētu parādīties oforta tehnikā. Tas būtu pamatuzdevums šai galerijai. Šeit lieli nopelni ir Nelei Zirnītei talantīgai ofortistei, kas šo mākslas bērnu iznēsāja un tagad tas ir nācis pasaulē. Par to ļoti jāpriecājas. Ideāli ir arī tas, ka divus stāvus augstāk ir oforta darbnīca, kura ir ļoti saistīta ar šo galeriju. Galerija nav izolēta, bet saistīta – ir vienā ēkā ar darbnīcu. Šeit var organizēt ļoti skaistas personālizstādes, miniatūru izstādes. Skatoties, kāda ekspozīcija ir [E.R.: LMS] galerijā tepat pretim, tad cilvēki ieplūst arī šeit. Tas ir pozitīvs moments, runājot par galerijas atrašanās vietu. Arī daudzi mākslinieki šeit apgrozās, šeit ir Mākslinieku savienības vadības sēdeklis – priekšsēdētājs, valde – notiek nelielas sapulces. Tātad tas ir ideālais variants, kas šeit realizējies. E.R.: Kādu Jūs redzat grafikas mākslas vietu Latvijas mākslas dzīvē kopumā? Vai tā ir atstumta malā, kā bieži tiek teikts, jo grafikai veltītu izstāžu it kā ir skaitliski mazāk nekā, piemēram, glezniecībai? Vai maz ir kāda nozīme mākslu dalīt pa nozarēm, ja reiz robežas starp mākslas veidiem šodien ir tik izplūdušas? G.K.: Ir kopīgās, lielās izstādes. Kāda bija tradīcija – pavasara un rudens izstādes – tajās bija atspoguļots viss, runājot par stājmākslu – glezniecība tēlniecība, un grafika. Tur arī parādās litogrāfija, oforts un linogriezums ļoti reti. Tās ir jauktās izstādes un ne vienmēr sniedz ieskatu, kāda ir virzība, tāpat daļa ir gadījuma darbi, nejauši – nav mērķtiecīgi veidoti kopīgām izstādēm, tāpēc galerijās, kurām veidots šāds konceptuāls, vienai jomai veltīts darbības uzstādījums, pilnīgāk atklāj pašreizējo situāciju, kādi mēs esam. Ja runājam par plašāku sabiedrisku nozīmību, tad, protams, ka dominē, gobelēns, glezniecība – grafika mazāk. Tā ir mazāka formāta, vairāk kamerrakstura, jo oforta tehnika ir ļoti sarežģīta un jābūt specifiskiem apstākļiem – darbnīcai, kur var notikt šie tehniskie procesi, sevišķi kodināšanas process, kas ir vissarežģītākais un smagākais. Darbs top lēni un ilgi. E.R.: Grafikas darbiem nepieciešams arī īpaši sagatavots skatītājs, kurš pazīst tehnikas un spēj novērtēt mākslinieciskās kvalitātes. Būdams Latvijas Mākslas akadēmijas profesors esat saskāries ar jaunajiem autoriem. Kādas tendences iezīmējas? Vai akadēmijā apgūstamās klasiskās tehnikas spēj konkurēt ar jauno mediju plašo iespēju piedāvājumu? Ko jaunie izvēlas? G.K.: Šodienas grafikas attīstībā diezgan dziļi ir ielauzies dators. Cik var vērot, daudzi jaunie grafiķi aizraujas ar datortehnikas plašām iespējām, jo tur ir plašs lauks, kurā var ļoti brīvi veidot visu ko. Ir lielāka atļautība. Ja runā par oriģināltehnikām, tās pie mums ir samērā maz parādītas izstādēs. Kā jau teicu, tas ir sarežģīts un ilgstošs process. E.R.: Jaunajiem trūkst pacietības? G.K.: Ir vēl viena lieta par ko var pasmieties vai diskutēt, taču jābūt augstas klases amatniekam savā tehnoloģijā. Ja šis morāliskais tituls ir iegūts, vari pārvaldīt un zināt visas grūtības pakāpes, tad tās tehnikas darbos parādās vērtība. Es to saucu par grafisko kultūru, par grafisko vērtību. Tā ir pakāpe, kas prasa ļoti daudz laika un pacietības. Šodienas ātrajā ritmā, ļoti daudziem pietrūkst šīs pacietības iedziļināties un attīstīt profesionālo amatniecību, lai varētu perfekti parādīt, ko tu vari. Bet tie, kas strādā, tie arī strādā, veido un attīsta. Mēs jau neesam tāda grafikas valsts kā Igaunija. Lietuva sevi uzskatīja par glezniecības valsti. Par to, protams, var strīdēties un diskutēt. Runājot par tehnikām šodien nāk klāt materiālais aspekts – materiālu iegāde un viss cits tiek sadārdzināts. Mēs brīžam nonākam kā padomju laikā, kad bija iespēja paceļot pa citām valstīm, varēja novērot, ko nozīmē ekonomiskais efekts, ja jāiegādājas materiāli. Mākslinieki strādāja dažādos mājas apstākļos ar ļoti vienkāršām tehnikām, lai tikai izteiktu savu viedokli, savu domu, noskaņojumu, emocijas. Arī pie mums tagad materiālu ir daudz, taču ne visiem ir iespēja iegādāties. Tas ir arī viens faktors, kas mazliet bremzē. E.R.: Daudzi jaunie grafiķi sūdzas, ka nav piemērotas darbnīcas, spiedes, ka viss tas process ir sarežģīts. G.K.: Jā, šeit mums [LMS] ir ideāls variants – ir darbnīca, spiedes un katrs var nākt un darboties, protams, līdzekļi nedaudz ir vajadzīgi materiālu iegādei un darbnīcas ekspluatācijas izdevumiem. Dažreiz jau ir tā, ka spiedīgos apstākļos mākslinieks koncentrējas un rodas pat uzplaukums mākslā. Tā arī varētu būt. Iekšējā spīts un sevis pierādīšana un parādīšana. Kādreiz negācijas, kuras mākslinieku nospiež, rada pretsparu un rodas kolosāli mākslas darbi. To mēs redzam, ka pirms atmodas laika bija vienreizējs uzplaukums. Ir vajadzīga spīts, pacietība un amatniecība savā tehnikā. E.R.: Jūs pats arī piedalieties šajā "Oforta ģildes" izstādē ar triptihu "Vīzija" (2010). Pastāstiet nedaudz par to. G.K.: Darbi tika radīti tieši šai izstādei. Tā ir mana koncepcija kā es strādāju jau ilgu laiku: uz melna papīra ar sudraba un zelta oforta krāsu, kuru attiecīgi sajaucu tādā tonī, kāds nepieciešams. Mani interesē lineārais motīvs un arī ļoti jutīgas melnbalto toņu attiecības. Šajā gadījumā – gaišuma attiecības uz melna papīra – tas varbūt tāds "japānisks" princips. Tas man ir ļoti tuvs. Vislielāko šādā tehnikā izpildītu darbu skaitu esmu radījis "Livonijas hronikā" – 28 liela izmēra oforti – tas bija trīs gadu darbs. Bet šajā darbā [E.R.: "Vīzija"] ir vienkārši spēlēšanās. Spēle ar līniju uz melna papīra. E.R.: Ko jūs nobeigumā varētu novēlēt grafiķiem un jaunajai grafikas galerijai? G.K.: Gribu novēlēt, lai jaunā galerija dotu stimulu un nepārtraukti tiktu organizētas grafikas izstādes. Lai piedalītos vairāk mākslinieki un attīstītu oforta tehniku. Esmu ļoti ieinteresēts, jo oforta tehnika ir mana tehnika, kuru esmu akadēmijā ilgus gadus pasniedzis un tajā strādājis. Man ļoti gribētos, lai oforta tehnika attīstītos ar jaunajiem māksliniekiem tālāk. E.R.: Paldies Jums par sarunu! | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
